Vājdzirdīgs bērns kopš dzimšanas sadzird valodu neskaidri un izkropļoti, viņam ir mazas iespējas apgūt vārdu, frāžu un izteicienu nozīmes. Ierobežotais vārdu krājums un gramatiskās struktūras nepārvaldīšana nosaka to, ka bērns nesaprot ne mutisko runu, ne rakstīto valodu.

Surdopedagoģijas priekšmets ir personu ar dzirdes traucējumiem teorētiskā un praktiskā apmācība, kas tiek realizēta divos līmeņos: praktiskās apmācības un audzināšanas līmenī un šīs darbības teorētiskā pamatojuma un regulējuma līmenī. Surdopedagoģija izstrādā zinātniski pamatotu mācību, audzināšanas, profilakses un rehabilitācijas sistēmu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, speciālās apmācības metodes, mācību materiālus, speciālo mācību iestāžu organizēšanas principus; pedagoģiski un psiholoģiski pēta un audzina bērnus ar dzirdes traucējumiem atkarībā no viņu individuālajām īpatnībām; veic pedagoģisko rehabilitāciju pēc kohleārās implantācijas (kohleārais implants ir protēze, kuru ar ķirurģisku operāciju ievieto zem ādas) un praktiski īsteno speciālo izglītību personām ar dzirdes traucējumiem.

Surdopedagoģija saistīta ar filozofiju, medicīnu, socioloģiju, vispārējo un speciālo psiholoģiju, otolaringoloģiju, tiesību zinātni, audioloģiju, fizioloģisko akustiku, valodniecību un citām zinātņu nozarēm.

Surdopedagoģijā izmanto vispārējā pedagoģijā pielietoto pētniecības metožu sistēmu (empīriskās pētniecības metodes – novērojumus, aptaujas (sarunu, anketēšanu, intervijas), dokumentu analīzi, pedagoģisko eksperimentu, psihodiagnostisko testu, teorētiskās pētniecības metodi, matemātiskās pētniecības metodi un citas). Tiek izmantota arī audioloģijas instrumentālā metode – dzirdes pārbaude ar tonālo un valodas audiometriju.

Surdopedagoģijas sistēmā ietilpst agrīnā pirmsskolas, skolas un profesionālās apmācības metodika, kā arī mācību priekšmetu (matemātikas, dabas zinību, sociālo zinību utt.) metodikas. To izstrāde notiek, ņemot vērā bērnu un pieaugušo ar dzirdes traucējumiem attīstības īpatnības. Īpaši nozīmīga ir metodika, kas atspoguļo korekcijas un pedagoģiskās palīdzības sniegšanas sistēmu – mutvārdu runas un dzirdes uztveres attīstīšanu, priekšmetu praktisko apmācību un dzimtās valodas apmācību.

Surdopedagoģijā apmācības sistēmas pamatā ir trīs pieejas: orālā, bilingvālā un totālā komunikācija. Orālās jeb tīrās runas metodes uzdevums ir iemācīt un atspoguļot apkārtējo īstenību ar verbālo valodu, ievērojot speciālu metodiku un pēctecību valodas apguvē. Metodika paredz organizēt mācību satura un valodas integrētu apguvi, nodrošināt, lai izglītojamie uztvertu valodu pareizi, veidot speciālu valodas vidi, nostiprināt pareizas izrunas iemaņas, veikt dzirdes uztveres attīstīšanu. Kategoriski noliegta zīmju valodas izmantošana. Tradicionālajā pieejā tiek izmantota arī daktilā runa (alfabēta burtu apzīmējums ar pirkstu kustībām) un nolasīšana no lūpām. Šīs metodes trūkums – bērnam ir grūtības saprast verbālas instrukcijas, un valoda veidojas vēlu. Rezultātā cieš bērna vispārizglītojošā sagatavotība. Orālā metode joprojām tiek izmantota Lielbritānijā, Vācijā, Ungārijā, ASV, Japānā, Krievijā, Latvijā un citur.

Bērns ar smagiem dzirdes traucējumiem dabīgā veidā apgūst zīmju valodu, taču pirmsskolas vecumā bez speciāli organizēta mācību procesa verbālo valodu apgūt nespēj. Ja bērns nespēj nolasīt runāto no lūpām un izprast rakstīto tekstu, piemērota ir bilingvāla mācību vide, kas saistīta ar zīmju valodu. Strādājot ar bilingvālo metodi,  tiek izmantota īsta, dabīga nacionālā zīmju valoda un verbālā valoda rakstu, runas un daktilās runas formā. Verbālā valoda sākumā kalpo kā mācību priekšmets, pēc tam kā mācību līdzeklis. Ar bilingvālo metodi izglītojamie sasniedz labus akadēmiskos rezultātus, taču mutvārdu runa veidojas zemākā līmenī. Metode izplatīta ASV, Zviedrijā, Dānijā, Austrālijā, Šveicē, Norvēģijā, Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Ganā, Kenijā, eksperimentālā veidā Krievijā.

Totālā komunikācija pieļauj visas komunikācijas formas – zīmju valodu, kalkēto zīmju valodu (mākslīga sistēma – verbālās valodas lingvistiskās struktūras kopēšana), kā arī mīmiku, pantomīmas elementus, daktilo runu, rakstīšanai un lasīšanai atvēlot ap 35 %. Šī pieeja ļauj izglītojamajam attīstīt sociālās un intelektuālās spējas, taču kavē attīstīt prasmi runāt un lasīt no lūpām, jo bērna uzmanība koncentrēta uz roku kustībām. Pieejas mērķis ir nedzirdīgo asimilācija dzirdīgo sabiedrībā. Metode tiek izmantota Latvijā, Zviedrijā, Dānijā un citur.

Vēstures gaitā izpratne un attieksme pret nedzirdīgajiem cilvēkiem bijusi dažāda. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) uzskatījis dzirdes orgānu par vissvarīgāko sapratnes orgānu, uzsvēris, ka bez valodas apguves nedzirdīga cilvēka garīgā attīstība nav iespējama. Pirmais nedzirdīgo bērnu izglītošanu sāka spāņu mūks Pedro Ponse de Leons (Pedro Ponce de Leon), izmantojot mutvārdu runu, rakstīšanu un daktilo runu. P. Ponse tiek uzskatīts par surdopedagoģijas pamatlicēju. 1620. gadā publicēta pirmā grāmata surdopedagoģijā – Huana Martina Pablo Bonē (Juan Martin Pablo Bonet) darbs "Par skaņu dabu un nedzirdīgo bērnu mācīšanas mākslu" (Reducción de las letras y arte para enseñar a hablar a los mudos). Grāmatā minētas mācību metodes, ko var izmantot nedzirdīgu cilvēku izglītošanā. 1692. gadā šveicietis ārsts Johans Konrāds Ammans (Johann Conrad Amman) publicējis grāmatu "Runājošs nedzirdīgais jeb Paņēmiens, ar kura palīdzību no dzimšanas nedzirdīgais var iemācīties runāt" (Surdus Loquens seu Methodus qua qui Surdus Natus est Loqui Discere Possit); viņš pirmais nedzirdīgajiem mācījis skaņu valodu un nolasīšanu no lūpām. Akadēmiķis Jākobs Pereire (Jacob Rodrigues Pereire) tiek uzskatīts par pirmo skolotāju nedzirdīgajiem Francijā. Viņa darbu izmantoja Šarls Mišels Delepē (Charles Michael de l’Epee), kas 1770. gadā Parīzē atvēra pirmo skolu nedzirdīgiem bērniem. Samuels Heinike (Samuel Heiniche) ieviesa orālo apmācības metodi, uzskatot, ka sazināšanās, mācīšanās un audzināšanas procesā svarīgākais ir mutvārdu runas veidošana, izmantojot valodas skaņas. Viņš 1778. gadā Vācijā nodibināja pirmo valsts atbalstīto skolu, kur nedzirdīgos mācīja runāt. Tomass Hopkinss-Geladets (Thomas Hopkins Gallaudet) nodibināja pirmo skolu nedzirdīgajiem ASV. 19. gs. 80. gados Dānijā notika bērnu ar dzirdes traucējumiem diferencēta apmācība (mācību process tika pielāgots bērnu spējām un vajadzībām) – tika atvērtas skolas nedzirdīgajiem ar garīgās attīstības traucējumiem, vājdzirdīgajiem, nedzirdīgajiem ar saglabātu intelektu. 20. gs. sākumā Rietumeiropā tika pabeigta speciālās izglītības sistēmu izveide, t. sk. paredzot bērnu ar dzirdes traucējumiem apmācību.

21. gs. sākumā bērnu ar dzirdes traucējumiem izglītošana notiek no pilnīgas iekļaušanas vispārizglītojošā skolā līdz bilingvālai izglītībai nedzirdīgo skolā. Surdopedagoģija strauji mainījusies kopš 20. gs. 60. gadiem, kad tika sākts jaundzimušo dzirdes skrīnings, attīstījās tehnoloģijas (digitālie dzirdes aparāti, frekvences modulācijas (Frequency Modulation, FM) sistēmas, kaulā ievietojama  dzirdes aparāta (The Bone Anchored Hearing Aid, BAHA) implanti, kohleārā implantācija). Agrīnās rehabilitācijas un palīdzības sistēma ļauj rehabilitāciju sākt pirmajos dzīves mēnešos. Tas nedzirdīgiem bērniem rada apstākļus iespējami agrīnai integrācijai dzirdīgo vienaudžu vidē. Agrīnās rehabilitācijas un palīdzības sistēma izstrādāta un kopš 20. gs. vidus ieviesta Vācijā, Dienvidslāvijā, Krievijā un citur. Sākot ar 1975. gadu, daudzas attīstītās valstis (Austrālija, ASV, Somija, Zviedrija u. c.) noteica iekļaušanu kā valsts politiku, nodrošinot atbalsta centru izveidi, atbilstošu materiālo, metodisko un speciālistu bāzi vispārizglītojošās skolās. Integratīvā pieeja ļauj audzināt nedzirdīgo bērnu ģimenē, rada nepieciešamību lietot valodu, nodrošina pastāvīgu atrašanos dabīgā valodas vidē, socializēšanos. Biežāk sastopamās integrācijas formas: daļēja integrācija (nedzirdīgo klases vispārizglītojošā skolā, kur skolēni piedalās kopīgos pasākumos un mācību stundās ar mazāku valodas noslodzi), kombinētā integrācija (jaunākā bērnudārza grupā  ir astoņi dzirdīgi un divi nedzirdīgi bērni, pirmsskolas grupā pieci dzirdīgi un četri nedzirdīgi bērni, vispārizglītojošajā klasē viens vai divi nedzirdīgi bērni. Individuālās vai grupu nodarbības pie surdopedagoga), pilnīga integrācija (izglītojamais ar dzirdes traucējumiem mācās kopā ar dzirdīgajiem). Skola nodrošina audioloģiskos, korekcijas, tulka pakalpojumus, konsultācijas un speciālista surdopedagoga atbalstu.

Mūsdienās surdopedagoģijā aktuāli arī tādi jautājumi kā bilingvālā izglītība, bērnu ar kohleāro implantu integrēšana vispārizglītojošās skolās, tiesību akti, kas skar nedzirdīgo izglītību,  mācību vides pielāgošana izglītojamajiem ar dzirdes traucējumiem, tehnoloģiju izmantošana un ar to saistītā skolotāja lomas maiņa, speciālu vārdnīcu izveide, zīmju valoda, daktilā runa, mācību priekšmetu metodika, augstākā izglītība, sociālas un emocionālās darbības aspekti, mentālās veselības jautājumi un citi.

Geladeta Universitāte (Gallaudet University) Vašingtonā ir vienīgā augstākās izglītības iestāde pasaulē, kurā visas programmas un pakalpojumi pielāgoti izglītojamajiem ar dzirdes traucējumiem. Mācības notiek bilingviāli (zīmju un angļu valodā). Geladeta Universitātes Lorāna Klerka Nacionālais nedzirdīgo izglītošanas centrs (Laurent Clerc National Deaf Education center) sniedz informāciju, apmācību un tehnisko palīdzību vecākiem un speciālistiem. Nozīmīgs ir arī Krievijas Izglītības akadēmijas Korekcijas pedagoģijas institūts (Институт коррекционной педагогики Российской академии образования) Maskavā. Institūtā darbojas apmācības satura un metožu laboratorija bērniem ar dzirdes traucējumiem, bērnu apmācības datortehnoloģiju laboratorija un diagnostikas centrs bērniem ar dzirdes un valodas traucējumiem. Sanktpēterburgas Ausu, kakla, deguna un valodas zinātniski pētnieciskajā institūtā (Санкт-Петербургский научно-исследовательский институт уха, горла, носа и речи) viens no darbības virzieniem ir kohleārā implantācija un rehabilitācija pēc tās. Vācijas Zīmju valodas un nedzirdīgo komunikācijas institūta (Institut für Deutsche Gebärdensprache und Kommunikation Gehörloser) darbība aptver Vācijas nedzirdīgo kopienas kultūras un vēstures apzināšanu, vācu zīmju valodas pētniecību un mācīšanu, bilingviālo izglītību, zīmju valodas un verbālas valodas mācīšanu nedzirdīgajiem, nedzirdīgo izglītības organizēšanu, akadēmiskās izglītības ieguvi nedzirdīgajiem, zīmju valodas tulku sagatavošanu.

Surdopedagoģijai veltīti vairāki periodiskie izdevumi. American Annals of the Deaf (kopš 1847. gada, izdod Geladeta Universitāte) ir oficiāls Amerikāņu  konvencijas  nedzirdīgo instruktoriem  (Convention of American Instructors of the Deaf, CAID), kā arī Nedzirdīgo izglītības administratoru un skolu programmu konferences izdevums. Žurnālā Journal of Deaf Studies and Deaf Education (kopš 1996. gada) atspoguļoti pētījumi par nedzirdību un tās radītajām problēmām; iekļauti raksti par kultūru, izglītību un lingvistiku. Žurnālā Sign Language Studies (kopš 1972. gada) regulāri tiek publicēti pētījumi par nedzirdīgo kopienas vēsturi, kultūru, psiholoģiju, pedagoģiju, bērnu literatūru. The Volta Review (kopš 1899. gada) ir periodisks izdevums, kas publicē pētījumus par dzirdes uztveres un verbālās valodas attīstīšanu. Mērķauditorija – surdopedagogi, izglītības, valodniecības, audioloģijas, otolaringoloģijas, tehnoloģiju speciālisti, psihologi, nedzirdīgu bērnu vecāki un pieaugušie ar dzirdes traucējumiem. Izdevējs – Aleksandra Greiema-Bella nedzirdīgo un vājdzirdīgo asociācija (Alexander Graham Bell Association for the Deaf and Hard of Hearing) Vašingtonā, ASV. Vācijā iznāk žurnāls Das Zeichen (kopš 1987. gada; izdod Hamburgas Universitāte, Universität Hamburg). Krievijas Izglītības akadēmijas Korekcijas pedagoģijas institūts izdod žurnālu Дефектология (kopš 1969. gada), kas veltīts pedagoģiskās korekcijas un speciālās psiholoģijas tēmām; žurnālā iekļauti raksti arī par surdopedagoģiju.

Surdopedagoģijā nozīmīgi ir Marka Maršārka (Marc Marschark) pētījumi. Viņš pētījis saikni starp valodu, izziņas procesiem un mācīšanos nedzirdīgiem bērniem un pieaugušajiem, kohleāro implantu lietošanas ietekmi uz lasītprasmi, akadēmiskiem sasniegumiem. Krievu surdopedagogs Kirils Korovins (Кирилл Георгиевич Коровин) pētījis vājdzirdīgu bērnu valodas attīstīšanu un gramatiskās struktūras veidošanu. Rahila Boskisa (Рахиль Марковна Боскис) pedagoģiskā, psiholoģiskā un medicīniskā aspektā pamatojusi psihiskās attīstības traucējumu struktūru un attīstības likumsakarības bērniem ar dzirdes traucējumiem; izstrādājusi zinātniski pamatotus principus verbālās valodas veidošanai. Natālija Šmatko (Наталья Дмитриевна Шматко) izstrādājusi integratīvās audzināšanas un mācīšanas modeli pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kā arī metodiku nedzirdīgu bērnu mācīšanai ģimenē pirmajos trīs dzīvības gados. Pīters Pols (Peter V. Paul) pētījis valodas, rakstītprasmes un lasītprasmes attīstīšanas likumsakarības nedzirdīgajiem bērniem no pirmsskolas līdz pusaudžu vecumam, atklājot valodas saistību ar kognitīvajiem procesiem. Manfreds Hintermairs (Manfred Hintermair) Vācijā veicis pētījumus un izstrādājis rekomendācijas par cilvēku ar dzirdes traucējumiem attīstības psiholoģiskajiem aspektiem, integrācijas jautājumiem, ģimenes nozīmi agrīnajā rehabilitācijā, pirmsskolas vecuma bērnu ar dzirdes traucējumiem attīstību.