Mūsdienās terminu “tiflopedagoģija” pilnībā aizstājis formulējums “izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītība” un tie uzskatāmi par sinonīmiem.

Redzes asumu Latvijā pieņemts novērtēt, izmantojot decimālo sistēmu, kur par normālu redzi tiek uzskatīts redzes asums 1.0. Izglītojamais ar smagiem redzes traucējumiem (vājredzību) ir cilvēks, kura redzes asums ar korekciju ir 0,04–0,2 robežās. Neredzīgs izglītojamais ir cilvēks, kam nav funkcionāli izmantojama redzes atlikuma. Dažās pasaules valstīs (ASV, Lielbritānijā) par neredzīgiem izglītojamiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kam ir funkcionāls, atsevišķos gadījumos orientēšanās un mobilitātes nodrošinājumam pietiekams, redzes atlikums, tomēr to nav iespējams izmantot mērķtiecīgai vizuālās informācijas uztverei un apstrādei. Šādi cilvēki ikdienas rakstveida komunikācijā un mācību procesā izmanto Braila rakstu, vizuālo uzskates materiālu tiešus vai stilizētus atveidojumus un datortehnoloģijas, kas piemērotas cilvēku ar neredzību vajadzībām (darba vietas pie datora aprīkotas ar balss sintēzes programmatūru, ekrāna lasītājiem, Braila displeju un citas).

Termins “tiflopedagoģija” zinātniskajā literatūrā un akadēmiskajā apritē ienācis 20. gs. vidū Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). 20. gs. otrajā pusē tas kļuva izplatīts arī vairākās Centrālās un Austrumeiropas valstīs (piemēram, Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā un citur). Tiflopedagoģijas attīstībā nozīme bijusi krievu zinātnieku Ivana Sečenova (Иван Михaйлович Сeченов) un Ivana Pavlova (Иван Петрoвич Павлов) mācībai par augstākās nervu sistēmas darbību, kā arī padomju psihologa un defektologa Ļeva Vigotska (Лев Симхович Выготский) teorijai par traucējumu primāro un sekundāro raksturu un to korekcijas un kompensēšanas iespējām. Viņš ne tikai teorētiski analizējis bērnu fiziskos, funkcionālos vai psihiskos traucējumus (tostarp neredzību) un attīstības likumsakarības, bet arī eksperimentāli noskaidrojis komunikācijas un daudzveidīgas mijiedarbības ar pieaugušajiem nozīmi, kā arī formulējis aktuālās (pašreizējās) un tuvējās (nākotnē) attīstības zonas principu speciālajā pedagoģijā.

Tiflopedagoģijas teorētisko pamatu veido trīs galvenie virzieni: fizioloģiskais (medicīniskais), psiholoģiskais un informatīvi perceptīvais.

Fizioloģiskais (medicīniskais) virziens attiecināms uz izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību vizuālās (redzes) uztveres funkcijas iztrūkuma medicīnisko izpratni un izpēti. Virziens aizsācies 20. gs. pirmajā pusē, un tā centrālais elements ir vizuālās uztveres deficīta jeb defekta medicīniskās ietekmes faktors. Šī virziena attīstībā svarīga nozīme vēsturiski bijusi fizioloģijas, oftalmoloģijas sinerģijai, ko vēlāk papildinājuši arī pedagoģijas elementi. Šim virzienam mūsdienās ir ietekme agrīnās iejaukšanās teorētiskajā pamatojumā, ko izstrādājusi oftalmoloģe Lea Hiverinena (Lea Hyvärinen). Mūsdienās fizioloģisko (medicīnisko) virzienu pārstāv tādi pētnieki kā amerikāņu oftalmologs Roberts Abels juniors (Robert Abel, Jr.), itāļu neirozinātniece Zaira Kataneo (Zaira Cattaneo), amerikāņu medicīnas psiholoģe Donna Falvo (Donna Falvo).

Psiholoģiskajā virzienā pētījumi vērsti uz vizuālās funkcijas iztrūkuma ietekmes novērtēšanu, kompensēšanas un korekcijas iespēju (pedagoģiskā procesā) izpēti. Psiholoģiskais virziens uzskatāms par klasiskā izpratnē starpdisciplināru, jo īpaša speciālās psiholoģijas apakšnozare tiflopsiholoģija pēta personu ar smagiem redzes traucējumiem psihiskās attīstības īpatnības, kā arī vizuālās (redzes) informācijas iztrūkuma kompensācijas mehānismus mācību, socializācijas un personības veidošanās procesā. Par virziena aizsācējiem uzskatāmi amerikāņu psihologs, viens no 20. gs. autoritatīvākajiem speciālistiem smagu redzes traucējumu un neredzības jomā Džeimss Gibsons (James Gibbson) un padomju tiflologi Ludmila Solnceva (Людмила Ивaновна Солнцева), Marija Zemcova (Мария Ивановна Земцова) un Aleksejs Ļitvaks (Алексей Григорьевич Литвак). Psiholoģiskā virziena pārstāvji tradicionāli lielu uzmanību velta personības attīstībai, kā arī kompensācijas un korekcijas mehānismu pilnveidošanai neredzības gadījumā. Šos mehānismus padziļināti pētījis un analizējis A. Ļitvaks. Mūsdienās psiholoģisko virzienu pārstāv arī britu klīniskā psiholoģe, neredzības un kompleksu attīstības traucējumu pētniece Linda Pringa (Linda Pring), zviedru informācijas dizaina un taktilās (ar tausti uztveramās) grafikas pētniece profesore Ivonna Eriksone (Yvonna Eriksson) un zviedru pētnieks Gunnars Jansons (Gunnar Jansson). Abu virzienu elementi iekļauti arī informatīvi perceptīvā virziena pētījumos, jo bez informācijas uztveres deficīta medicīniskās un psiholoģiskās bāzes izpratnes nav iespējams veidot jēgpilnas vizuālās informācijas aizstāšanas stratēģijas.

Informatīvi perceptīvais virziens aptver teorētisko iestrāžu kopumu, kas raksturo vizuālās informācijas aizstāšanas semantisko un tehnoloģisko potenciālu. Šis virziens aizsākās 20. gs. 60. gados kā iniciatīva mācību procesā izmantot jaunās tehnoloģijas, piemēram, televīziju. Viens no virziena pamatlicējiem ir amerikāņu pedagogs un pedagoģijas teorētiķis Edgars Deils (Edgar Dale). Virzienam raksturīga informācijas uztveres kanālu (maņu) un kompetenču diversifikācija, nekoncentrējoties uz vienu dominējošo kompetenci vai informācijas uztveres kanālu. Šajā aspektā informatīvi perceptīvais virziens cieši saistīts ar amerikāņu psihologa Hovarda Gārdnera (Howard Gardner) daudzveidīgo spēju teoriju, kur viena no spējām jeb kompetencēm – vizuāli bāzētā grafiskā kompetence – tiek paplašināta uz nevizuāli bāzētās grafiskās informācijas rēķina, veidojot ar dzirdi un tausti uztveramus vizuālo fenomenu analogus. Šie analogi tiek veidoti ar digitālo un cita veida informācijas nesēju un tehnoloģiju vai to kompleksu starpniecību. Mūsdienās informatīvi perceptīvo virzienu pārstāv daudzi pētnieki. Viena no ievērojamākajām ir amerikāņu taktilās grafikas teorētiķe un praktiķe Pollija Edmena (Polly Edman). Minami arī angļu vizuālās un taktilās semiotikas pētnieki Džefs Bezemers (Jeff Bezemer) un Ginters Kress (Gunter Kress), amerikāņu psihologs, pielietojamo taktilās grafikas tehnoloģiju pētnieks Džons Kenedijs (John Kennedy), kanādiešu klīniskā psiholoģe, neirozinātniece, haptisko, kognitīvo un psihomotoro funkciju speciāliste Sjūzena Ledermena (Susan Lederman) un angļu multimodālās informācijas vides teorētiķe Kerija Džūita (Carry Jewitt).

Izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītībā, tāpat kā speciālajā pedagoģijā kopumā, tiek izmantotas vairākas pētniecības metodes. Tās iedalāmas divās grupās: teorētiskās metodes (piemēram, zinātniskās literatūras analīze) un empīriskās metodes. Empīriskajās metodēs ietilpst kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes. Tā kā izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem īpatsvars visā izglītojamo kopumā nav liels un šo izglītojamo īpašās vajadzības, ko nosaka dažādi faktori (piemēram, redzes traucējumu apjoms un raksturs, sociālās adaptācijas līmenis un citi (ar redzes problēmām nesaistīti) senosorās uztveres vai attīstības traucējumi), ir ļoti atšķirīgas, praksē dominē teorētiskās un empīriskās kvalitatīvās pētījumu metodes.

Starp kvalitatīvajām pētījuma metodēm, kas ir visplašāk izmantotas mūsdienās, minami gadījuma pētījumi, darbības pētījumi, observācijas (novērojuma, arī videonovērojuma) pētījumi, etnogrāfiskie pētījumi un naratīva pētījumi. Naratīva pētījumus plaši izmanto gadījumos, kad tiek aprakstīta cilvēka ar neredzību personiskā pieredze; izglītojamo gadījumā – mācīšanās paradumu veidošanās, nostiprināšanās un izmaiņas dažādā vecumā vai dažādas kvalitātes mācību vidē (piemēram, izglītojamais no skolas vai centra ar ne īpaši attīstītu elektronisko palīglīdzekļu klāstu nonāk institūcijā, kur multimodālā mācīšanās ir attīstīta un nākas šim procesam pielāgoties). Atšķirībā no pārrunām un intervijām naratīva pētījumā pedagogam vai pētniekam ir vērotāja, nevis aktīva dalībnieka un procesa virzītāja loma. Etnogrāfisko pētījumu izmanto gadījumos, kad izglītojamais no vienas specifiskas etniskās vai sociālekonomiskās vides nonāk citā – atšķirīgā – vidē. Piem., cilvēks ar neredzību no kādas Tuvo Austrumu vai Āfrikas valsts, kur reliģisku vai citu apvērumu dēļ neredzība tiek uzskatīta par stigmu, nonāk vidē, kur dominē sociālā iecietība un iekļaušanas princips izglītībā. Atkarībā no pētījuma mērķa tiek pielietota arī anketaptauja (tajā skaitā personalizētas un anonīmas tiešsaistes aptaujas), pārrunas un intervijas, diskusijas fokusa grupās un ekspertatzinums. Mūsdienās retāk izmanto apmācošo eksperimentu – 20. gs. visplašāk izplatīto kvalitatīvā pētījuma metodi tiflopedagoģijā.

Pasaulē arvien biežāk izmanto arī integrētās kvalitatīvā pētījuma metodes, kur gadījuma pētījums, darbības pētījums un observācija tiek papildināta ar multimodālajiem (dažādos datu nesējos un sensorās aplikācijās pieejamas informācijas uztveres kvalitātes analīzes) elementiem. Tādējādi ir iespēja iegūtos datus integrēt arī plašākos starpdisciplināros pētījumos, paplašinot zinātnes robežas un skaidrojot mainīgās pasaules radīto fenomenu (piemēram, dažādu tehnoloģiju) ietekmi uz izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītības stratēģiju attīstību.

Kvalitatīvajās pētījuma metodēs parasti tiek izmantots neliels skaits vienas vecuma grupas izglītojamo, kuriem ir līdzīgi redzes stāvokļa (amplitūdā no vājredzības dažādās pakāpēs līdz neredzībai) un uztveres kvalitātes, ideālā gadījumā arī vispārīgās attīstības, raksturlielumi. 

Iegūtos datus apstrādā ar dažādu datu apstrādes programmu, piem., AQUAD, SPSS, palīdzību, kā arī analizē individuāli. Tāpat iespējams izmantot specifiskas kvalitatīvo multimodālo datu apstrādes programmas.

Starp datu interpretācijas metodoloģiskajām pieejām minama teorētiskā kodēšana, kontentanalīze, tipoloģizācija, dokumentu analīze, diskursanalīze un multimodālā video datu analīze.

Izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītība saistīta gan ar speciālo pedagoģiju, gan iekļaujošo izglītību. Tā ir arī viena no izglītojamo ar kompleksiem traucējumiem izglītības sastāvdaļām.

Pasaulē pirmais mēģinājums organizēt mācības izglītojamiem ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību saistāms ar 1784. gadu, kad franču pedagogs un apgaismotājs Valantēns Eijs (Valentin Haüy) Parīzē nodibināja Nacionālo neredzīgo jauniešu institūtu (Institut National des Jeunes Aveugles). Izglītība šajā institūcijā, kam galvenokārt bija sociālā atbalsta funkcija, nebija sistemātiska. Galvenā uzmanība tika veltīta sociālām un praktiskām aktivitātēm, piem., roku darbam. Pēc līdzīga principa tika organizēts arī pirmo Austrijas, Krievijas un Vācijas neredzīgo skolu darbs.

V. Eijs bija pirmais, kas 1774. gadā izveidoja reljefu rakstību, kas bija balstīta uz rakstu zīmju tiešu taktilu atveidojumu. Tā plašu pielietojumu neguva, tomēr ļāva eksperimentāli pierādīt, ka neredzīgi izglītojamie spēj lasīt un uztvert reljefā tehnikā atveidotu tekstu.

1821. gadā Nacionālā neredzīgo jauniešu institūta audzēknis un vēlāk pedagogs Luī Brails (Louis Braille), pats būdams neredzīgs, izstrādāja unikālu, universālu, uz sešu reljefu punktu kombinācijām balstītu rakstības sistēmu – Braila rakstu. Sistēmas pamatā ir latīņu alfabēta franču militārais kriptogrāfiskais pieraksts, pazīstams arī kā nakts raksts.

Braila raksts kopš 20. gs. pirmās puses ir pasaulē izplatītākā taktilā pieraksta sistēma, kura pielāgota vairumam pasaules valodu, kā arī matemātikas un dabaszinātņu simbolu atveidojumam. Angļu valodā tiek lietots arī saīsinātais Braila raksts. 1876. gadā Lielbritānija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas nostiprināja Braila raksta lietošanu neredzīgu izglītojamo apmācībā, savukārt 1878. gadā Parīzes konferencē tika panākta vienošanās, ka Braila raksts tiks izmantots par pamatu neredzīgo rakstīt- un lasītprasmes apmācībai pasaulē.

1829. gadā tika nodibināta pirmā neredzīgo skola ASV – Jaunanglijas neredzīgo patversme (Pērkinsa neredzīgo skola), bet 1833. gadā Lielbritānijā darbu sāka Jorkšīras neredzīgo skola. Pēc šīs skolas pedagoga Tomasa Lūkasa (Thomas Lucas) izveidotās reljefās rakstības sistēmas – Lūkasa raksta – neredzīgi izglītojamie apguva ne tikai lasīt- un rakstītprasmi, bet arī aritmētiku. Lūkasa raksts, līdzīgi kā Eija sistēma Francijā un Mūna raksts ASV un Anglijā, bija balstīts uz rakstu zīmju tiešu vai stilizētu taktilu atveidojumu un tik plašu pielietojumu kā Braila raksts neguva.

Pasaulē pirmais likums, kas noteica, ka neredzīgiem izglītojamiem ir tiesības iegūt pamatizglītību līdz 16 gadu vecumam, tika pieņemts Lielbritānijā 1893. gadā, bet ASV līdzīga likuma attiecinājums uz neredzīgiem izglītojamiem 1900. gadā netika atbalstīts.

Mūsdienās skolēnu ar smagiem redzes traucējumiem vai neredzību izglītība dažādās valstīs tiek organizēta atšķirīgi: pēc speciālās vai iekļaujošās izglītības principiem. Iekļaujošās izglītības koncepcija paredz, ka visi izglītojamie ar smagiem redzes traucējumiem vai neredzību var tikt iekļauti vispārizglītojošo skolu sistēmā ar konkrētu, pastāvīgu atbalsta pasākumu realizācijas starpniecību: vizuālās informācijas taktilo analogu izveidi mācību materiāliem, orientēšanās un mobilitātes apmācību, datortehnoloģiju izmantošanas pielāgojumiem un optisko palīglīdzekļu lietojumu. Pirmo reizi iekļaujošās izglītības princips attiecībā uz izglītojamajiem ar smagiem redzes traucējumiem vai neredzību praksē izmantots 1900. gadā, kad ASV vispārizglītojošās skolās tika uzņemti pirmie neredzīgie izglītojamie. Iekļaujošās izglītības princips tāpat balstīts uz sociālās adaptācijas problēmu un psihoemocionālās izolācijas ietekmes mazināšanu vai pilnīgu korekciju.

Izglītības institūciju daudzums izglītojamiem ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību pasaulē kopš 20. gs. pēdējām desmitgadēm būtiski sašaurinājies, bet skolu–attīstības centru funkcijas – paplašinājušās. No klasiskām speciālās izglītības institūcijām skolas daudzās Eiropas valstīs, tostarp Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs, pārtapušas par iekļaujošās izglītības atbalsta centriem, kur speciālās izglītības profesionālās zināšanas un kompetences tiek izmantotas gan izglītojamo, gan arī viņu pedagogu un ģimeņu atbalstam. Norvēģijā kopš 1991. gada visi izglītojamie ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību iekļauti vispārējā izglītības sistēmā. Somijā skolu–attīstības centru funkcijas veic Skola izglītojamiem ar redzes traucējumiem un Zviedru skola izglītojamiem ar redzes traucējumiem, Dānijā – Neredzīgo un vājredzīgo institūts (Instituttet for Blinde og Svagsynede), bet Zviedrijā – Redzes resursu centrs (Resurscenter syn).

20. gs. beigās aktualizējusies informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozīme neredzīgo un vājredzīgo personu izglītošanas procesā. Izmantojot datorsistēmu adaptācijas tehnoloģijas (balss sintēzes programmatūru, ekrāna lasītājus, Braila displejus, haptiskās simulācijas iekārtas u. c.), izglītojamiem tiek nodrošināta pieeja multimodālai informācijas un mācību videi, kā arī patstāvīgākai zināšanu apguvei. Multimodālas informācijas un mācību vides jēdzieni apzīmē dažādus (piem., digitālus) informācijas nesējus ar augstu tehnoloģiskās interaktivitātes un semiotisko potenciālu. Multimodālas informācijas un mācību vidi veido modalitātes, kas raksturo visu sensoro (sajūtu) informāciju par apkārtējo pasauli, ko cilvēks iegūst ar redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes starpniecību. Tradicionāli izšķir vizuālo (redzes), audiālo (dzirdes), haptisko (aktīvās taustes) un kinestētisko modalitāti. Dažos gadījumos šo uzskaitījumu papildina arī ar garšas un smaržas uztveri. Neredzīgiem izglītojamiem vizuālo modalitāti pilnībā aizstāj audiālā, haptiskā un kinestētiskā modalitāte.

Lielākā starptautiskā nevalstiskā organizācija, kas nodarbojas ar neredzīgu vai vājredzīgu personu izglītošanu, zināšanu pārneses un rehabilitācijas aktivitāšu koordināciju, ir 1952. gadā dibinātā Starptautiskā personu ar redzes traucējumiem izglītības un rehabilitācijas padome (International Council for Education and Rehabilitation of People with Visual Impairment). Tā darbojas pēc reģionālā principa un apvieno korporatīvos un individuālos biedrus no 80 pasaules valstīm.

Pazīstamākais speciālās pedagoģijas zinātniskais žurnāls Krievijas Federācijā ir Дефектология (kopš 1969). To izdod Krievijas Izglītības akadēmijas Korekcijas Pedagoģijas institūs (Институт коррекционной педагогики Российской академии образования). Apmēram ceturtā daļa no žurnāla publikācijām veltīta izglītojamo ar smagiem redzes traucējumiem un neredzību izglītības, sociālās adaptācijas, ētiskās un estētiskās audzināšanas, kā arī orientēšanās un mobilitātes tematikai.

Žurnāls British Journal of Visual Impairment (kopš 1983, izdod Redzes invalīdu izglītības un labklājības asociācija, Association for the Education and Welfare of the Visually Handicapped) ir zinātniskais žurnāls, kas veltīts smagu redzes traucējumu medicīniskiem, psiholoģiskiem, pedagoģiskiem jautājumiem, kā arī starpdisciplinārās pētniecības jomām. Aplūko arī britu speciālās izglītības politiku, iekļaujošās izglītības problēmas un mūsdienīgas mācību vides veidošanu.

Žurnāls Journal of Visual Impairment & Blindness (no 1994) ir Amerikas Neredzīgo fonda (American Foundation for the Blind) profesionāli zinātniskais žurnāls. Viens no retajiem specializētajiem izdevumiem, kurā smagu redzes traucējumu teorētiskās un praktiskās problēmas tiek analizētas gan akadēmiskā un profesionālā aspektā, gan no personu ar smagiem redzes traucējumiem skatupunkta. Izglītības tematikai veltīta apmēram ceturtā daļa rakstu.

International Journal of Disability Development and Education (ar šādu nosaukumu no 1989; no 1954 līdz 1975 The Slow Learning Child; no 1976 līdz 1988 The Exceptional Child) ir starpdisciplinārs zinātnisks žurnāls, kurā redzes traucējumu tematika galvenokārt tiek aplūkota iekļaujošās izglītības kontekstā.