Iekļaujošai izglītībai nav vienotas definīcijas. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) vadlīnijām tā tiek raksturota kā process, kurā tiek apmierinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācībās, kultūrā un dažādu sociālo kopienu dzīvē.

Iekļaujošās izglītības procesā tiek respektēta un pieņemta visiem cilvēkiem raksturīgā dažādība ‒ vienādas tiesības un vajadzības, bet arī individuālās atšķirības. Līdz ar to tiek atzīts, ka katram cilvēkam dažādās personiskās attīstības un sociālā dzīves fāzēs var būt nepieciešams atbalsts un ir arī tiesības to saņemt. Turklāt iekļaujošas izglītības mērķis nav izlīdzināt vai samazināt šīs atšķirības, bet gan tās akceptēt un uzskatīt par vērtību. Tādēļ iekļaujošā izglītībā tiek meklēti labākie risinājumi visu izglītojamo līdzdalības un sasniegumu nodrošināšanai. Šajā kontekstā individuālās dažādības izpausmes tiek uzskatītas par būtisku stimulu mācīšanās procesa veicināšanai starp bērniem un pieaugušajiem.

Būtiskākie iekļaujošās izglītības īstenošanas elementi ir konkrēti izvirzīti izglītības mērķi un to sasniegšanas rādītāji, izpratne par esošajiem strukturālajiem, izglītības un kultūras izaicinājumiem, labi izstrādātas izglītības mērķu sasniegšanas stratēģijas, ilgstoša atbalsta un resursu nodrošināšana visiem skolēniem, skolotājiem un skolu vadītājiem, iekļaujošas izglītības plānošana politikā līmenī.

Iekļaujošās izglītības pedagoģiskā pieeja vēršas pret jebkādu sociālo marginalizāciju un garantē vienādas tiesības uz sociālo līdzdalību neatkarīgi no bērnu un pieaugušo cilvēku personiskā atbalsta vajadzībām. Tomēr izglītības teorijā un praksē īpaša uzmanība tiek pievērsta sociālās atstumtības riska grupām. Lai nodrošinātu to klātbūtni, līdzdalību un sasniegumus izglītības procesā, ir jāpārvar aspekti, kas ietver fiziskos, garīgos ierobežojumus, kā arī sociālos aizspriedumus un komunikācijas trūkumu.

Iekļaujošā izglītība orientēta uz cilvēka attīstības resursu atpazīšanu. Tas nozīmē, ka katram ir unikālas personības īpašības, intereses, spējas un mācīšanās vajadzības. Savukārt izglītojamajiem ar speciālajām vajadzībām atbalsts ir pieejams vispārējās izglītības sistēmā. Ņemot vērā izglītojamo dažādību, iekļaujošā pedagoģija balstās uz centieniem novērst diskriminējošu attieksmi, veidot iekļaujošas izglītības iestāžu kopienas un pilnveidot izglītības procesa kvalitāti.

Izglītības apguve ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem cilvēku ar speciālajām vajadzībām iesaistīšanai sociālajā dzīvē. Vienlaikus izglītības iespēju radīšana personām ar speciālajām vajadzībām vispārējā izglītības sistēmā ir svarīga gan cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām, gan jebkuram sabiedrības pārstāvim, jo šādā veidā ir iespējams gūt izpratni par sociālo dažādību. Šajā aspektā iekļaujošā izglītība tiek uzskatīta par ieguldījumu iekļaujošas sabiedrības veidošanā.

Iekļaujoša izglītība ir nepārtraukts izglītības sistēmas pārveides process. Tā vīzijai atbilst skolas, kas uzņem visus bērnus neatkarīgi no viņu fiziskajām, intelektuālajām spējām un sociālajām prasmēm. Tas attiecas arī uz bērniem ar speciālajām izglītības vajadzībām vai īpaši apdāvinātiem bērniem. Turklāt bērnu uzņemšanai speciālajās skolās jāpaliek izņēmumam, no kura, ja iespējams, vajadzētu izvairīties vai rast iespējas vismaz daļu laika apmeklēt nodarbības vispārizglītojošās skolās. Šajā nolūkā izglītības procesā ir ieviešami skaidri kvalitātes standarti, jānodrošina kompetentu skolotāju darbība un izglītojamā individuālajām vajadzībām atbilstoši pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta pasākumi.  

Būtisks nosacījums kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai ir individuāla pieeja. Tādā veidā izglītībā tiek radīti labvēlīgi apstākļi katra skolēna vispusīgai attīstībai, zināšanu, prasmju apguvei un ļauj izvairīties no uzvedības problēmām. 

Kvalitatīvai iekļaujošās izglītības nodrošināšanai nepieciešama mērķtiecīga personāla, materiālo un finansiālo resursu mobilizēšana. Personāla resursiem šajā kontekstā ir īpaša nozīme. Izglītības procesā iesaistītajiem pedagogiem un atbalsta personāla pārstāvjiem nepieciešams prasmju kopums atbalsta sniegšanai visiem izglītojamajiem, kam tas ir nepieciešamas. Nepieciešama arī prasmes ievērot pedagoģisko ētiku un veidot labvēlīgu mikroklimatu klasē sadarbībai ar skolēniem un citiem izglītības iestādes personāla pārstāvjiem.

Pašlaik iekļaujošā izglītībā nav iespējams formulēt universālus nosacījumus mācību sasniegumu vērtēšanas sistēmai, jo katra cilvēka attīstība ir unikāla. Turklāt katrā izglītības iestādē ir specifiska vide.

Savukārt izglītības iestāžu darbības kvalitātes mērījumiem tiek izmantotas dažādas rādītāju sistēmas. Viens no populārākajiem pētniecības rīkiem šajā jomā ir britu zinātnieku Tonija Būtsa (Tony Booth) un Mela Einskova (Mel Ainscow) izstrādātais Iekļaujošās izglītības indekss (Index for inclusion). Tas paver iespējas veikt katras izglītības iestādes darbības pašnovērtējumu trijās dimensijās ‒ kultūras, struktūras un prakses. Indeksā ietvertā rādītāju sistēma sadalīta sešās jomās, 44 indikatoros un 560 jautājumos.

Iekļaujošās izglītības pētniecībā nav vienota viedokļa par šī jēdziena izcelsmi un praktiskās īstenošanas sākumu. Var uzskatīt, ka Eiropas valstīs viens no pirmajiem izglītības politikas plānošanas dokumentiem šajā jomā ir 1978. gadā publiskotais britu filozofes Helēnas Mērijas Vornokas (Helen Mary Warnock) vadītās Bērnu un jauniešu ar invaliditāti izglītības izziņas komitejas (Committee of Enquiry into the Education of Handicapped Children and Young People) pārskats. Minētais dokuments kopumā ietver 220 rekomendācijas izglītības un ārpusizglītības pakalpojumu pilnveidei. Turklāt tieši ar šī ziņojuma saturu tiek saistīta arī jēdziena “speciālās izglītības vajadzības” (special educational needs) un idejas par efektīvu skolu visiem (effective school for all) izcelsmi.

Būtiska ietekme izglītības politikas plānošanā ir arī Pasaules Deklarācijas par izglītību visiem (World Declaration on Education for All) nostādnēm, kas 1990. gadā izstrādātas UNESCO Pasaules Konferences par izglītību visiem (World Conference on Education for All) ietvaros. Dokumenta saturā kopsakarībā ar izglītības nodrošinājumu akcentēts nosacījums, ka vispārējs pamatizglītības nodrošinājums ietilpst pasaules sabiedrības nākotnes attīstības vīzijā, jo tādā veidā iespējams izveidot drošāku, veselīgāku, pārtikušu un videi nekaitīgu pasauli, vienlaikus veicinot sociālo, ekonomisko un kultūras progresu, iecietību un starptautisko sadarbību.

Savukārt Salamankas Deklarācija un rīcības plāns speciālajā izglītībā (Statement on Principles, Policy and Practice in Special Needs Education and a Framework for Action, 1994) uzskatāma pa starptautiski atzītu sākuma punktu iekļaujošas izglītības praktiskā īstenošanas procesā. UNESCO Salamankas konferences deklarācija pasaules valstu izglītības politikas veidošanai ir noteikta pāreja no integrācijas uz iekļaušanu. Šajā kontekstā tiek akcentēts, ka “izglītība visiem” ir izaicinājums. Tā pārvarēšanai valsts politikā un katras atsevišķākas izglītības sistēmas funkcionēšanā ir jānodrošina tiesības visiem skolēniem mācīties un darboties kopā, novēršot tiesiski pamatotus iemeslus skolēnu segregācijai vai diskriminācijai. Saskaņā ar dokumenta nostādnēm iekļaujoša pieeja skolu darbības koncepcijā nozīmē pielāgošanos skolēnu vajadzībām, nevis bērnu pielāgošanu formālām un neelastīgām prasībām, kā arī efektīvu pakalpojumu nodrošināšanu, izmantojot skolas iekšējā un ārējā pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta darbību.

Kopš 20. gs. 90. gadu beigām iekļaujošās izglītības nostādnes tiek pilnveidotas dažādu starptautisku organizāciju paziņojumos un programmās. Piemēram, UNESCO konceptualizē ideālu izglītības sistēmas modeli, kurā iekļaušana un vienlīdzība ir izglītības programmas stūrakmeņi un kurā tiek novērsti visi sociālās atstumtības un nevienlīdzības veidi cilvēku līdzdalībai izglītības procesā. Savukārt saskaņā ar Eiropas Padomes (Council of Europe) izstrādātajām politiskajām nostādnēm, iekļaujošās izglītības sociālā vērtība izpaužas arī iespējās attīstīt izpratni par cilvēku daudzveidību.

Viens no nozīmīgākajiem politiskajiem dokumentiem, kas veicina iekļaujošas sabiedrības un izglītības sistēmas attīstīšanos 21. gs. ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (Convention on the Rights of Persons with Disabilities, 2006). Šajā dokumentā iekļaušana tiek aplūkota kā sociāla programma sabiedrības demokrātiskai attīstībai un izaugsmei.

Pašlaik iekļaujošā izglītība ir atslēgas vārds ilglaicīgam izglītības sistēmas reformu procesam daudzās pasaules valstīs. Katrā no tām iekļaujošas izglītības vides veidošanā vērojamas atšķirības. To pamatā ir vēsturisko tradīciju, kultūras, ekonomisko nosacījumu un politisko nostādņu dažādība.

Empīrisku pētījumu rezultāti apliecina, ka nav neviena iekļaujošas izglītības modeļa, kas būtu piemērots visām valstīm. Tomēr visiem modeļiem vienojošais rādītājs ir izglītības iestāžu atbilstība konkrētajām indivīda vajadzībām. Šajā nolūkā nepieciešama izglītības sistēmas pārveide, nodrošinot virzību uz katras personas tiesības respektējošu, demokrātisku sabiedrību.