Īsa vēsture Militārās pedagoģijas pirmsākumi meklējami senajos Austrumos 3000. g.p.m.ē. Babilonijā. Pedagoģijas attīstības pamatā bijušas kultūras, ideoloģiskās un morāles vērtības. Vispopulārākās bija trīs tipu skolas: reliģiskās, ierēdņu un militārās skolas. Militārajās skolās papildu taktikai un ieroču apmācībai tika pasniegti vispārēji priekšmeti – rakstīšana, skaitļošana, likumdošana.
Ievērojamu ieguldījumu militārās pedagoģijas attīstībā devis Senās Ķīnas filozofs Konfūcijs (孔子, Confucius) un karavadonis Sun Dzi (孫子, Sun Tzu), kuri apkopojoši Senās Ķīnas pedagoģiskās idejas un izteikuši jaunas un progresīvas idejas par mācību un audzināšanas procesu. Joprojām ir aktuāls Sun Dzi traktāts “Kara māksla” (孙子兵法, angļu The Art of War), kas radīts apmēram 453.–403. g.p.m.ē.
Militārās pedagoģijas attīstībā ieguldījumu devuši arī sengrieķu filozofi, piemēram, Platons (Πλάτων), Aristotelis (Ἀριστοτέλης) un Senās Romas filozofi, piemēram, Plūtarhs (Πλούταρχος), Seneka (Lucius Annaeus Seneca). Šajā laikposmā karavīra sagatavošanā pastāvēja trīs galvenie virzieni: fiziskais, mentālais un morālais.
11.–14. gs. feodālā sabiedrība un baznīca ievērojami ietekmēja izglītības procesu. Šajā laikā karavīri (kuri nāca tikai no augstākās sabiedrības) tika sagatavoti bruņinieku skolās, kuru mācību programmās bija iekļauta jāšana, peldēšana, paukošana, prasme lietot šķēpu, šahs un dzejoļu sacerēšana.
15.–17. gs. bija aktuālas čehu pedagoga Jana Amosa Komenska (Jan Amos Komenský) un angļu filozofa Džona Loka (John Locke) idejas. Šo ideju pamatā bija izglītības procesa pamatprincipi: mācīšana ar izpratni, sistemātiskums, pēctecība, analīze un sintēze. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šie principi netika izmantoti militārajā pedagoģijā līdz pat 18. gs.
18.–19. gs. militārajā pedagoģija manāms liels progress. 1699. gadā Krievijas cars Pēteris I (Пётр I) izveidoja jauna tipa armiju un izsludināja likumu par obligāto militāro dienestu, kas ļāva viņam izveidot vienu no spēcīgākajām armijām Eiropā. Lai sistematizētu militāro vienību sagatavotību, tika izdots “Militārais reglaments” (Устав воинский, 1716) un “Jūras reglaments” (Устав морской, 1720). Mācību procesu sadalīja individuālajā un kolektīvajā apmācībā, tika ieviesta arī jauna mācību procesa forma – lauka taktiskās mācības.
Aleksandrs Suvorovs (Александр Васильевич Суворов) bijis cariskās Krievijas feldmaršals, kurš kļuva slavens ne tikai ar to, ka uzvarēja visas kaujas, bet arī izveidoja vienotu militāri pedagoģisko sistēmu. Savos darbos “Zinātne uzvarēt” (Наука побеждать, 1795), “Instrukcija rotu komandieriem” (Инструкция ротным комадирам, 1774), “Pulka organizācija” (Полковое учреждение, 1764–1765) A. Suvorovs norādīja, ka nedrīkst atdalīt audzināšanas procesu no mācību procesa. Militārās pedagoģijas pamatā jābūt individuālai pieejai katram indivīdam, un kaujas rezultāts ir cieši saistīts ar mācību procesa kvalitāti.
Amerikāņu skolai piemita tehnoloģiska pieeja audzināšanas un mācību procesam. Viens no ievērojamākiem šīs skolas pārstāvjiem bija Silvanuss Teijers (Sylvanus Thayer), pazīstams kā ASV Militārās akadēmijas (United States Military Academy, 1802) Vestpointā dibinātājs.
Vācu skolai bija tradicionāla pieeja audzināšanas un mācību procesam, kuras pamatā bija reglaments, stingra disciplīna un dresūra (vairākkārtēja, automātiska atsevišķo elementu vai vingrinājumu atkārtošana pēc noteiktas shēmas, piemēram, ierindas mācība). Šīs skolas visatpazīstamākie pārstāvji bija K. fon Klauzevics un Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger Graf von der Goltz).
Krievu militārajā skolā 18.–19. gs. tika pilnveidotas un mācību un audzināšanas procesā ieviestas A. Suvorova idejas. Lielu ieguldījumu militārās pedagoģijas attīstībā devis ģenerālis M. Dragomirovs, kurš ir pasaulē atzīts militārās pedagoģijas zinātnes veidotājs. Mūsdienās visvairāk izmantotās M. Dragomirova grāmatas mācību un audzināšanas procesā ir “Taktikas kurss” (Kурсы тактики, 1872), un “Karavīra rokasgrāmata” (Солдатская памятка, 1890).
20. gs. strauji mainījās militārās doktrīnas un taktikas. Tas bija saistīts gan ar diviem pasaules kariem, gan ar militārās tehnikas un tehnoloģiju attīstību.
Armijas izglītības skolas virsnieki apgūst vienkāršu veidu kā instruēt karaspēku lasīt kompasu ar pārvietojamiem marķieriem, norādot atrašanās punktus. Anglijas dienvidi, 24.02.1941.
Avots: Keystone/Getty Images, 3066186.
