Pieaugušo izglītība ir izglītības sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis ir pēc pamatizglītības organizēt iespējas katra indivīda kā sociālas būtnes izaugsmei mūža garumā, mācoties gan darbā, gan brīvajā laikā. Pieaugušo izglītību īsteno formālā, neformālā un ikdienas mācīšanās veidā. Tā orientēta uz pieaugušajiem un nodrošina personības attīstību un pašrealizāciju, iesaistīšanos pilsoniskajā sabiedrībā un konkurētspēju darba tirgū cilvēka mūža garumā. Tā pārsniedz izglītības sistēmas un profesionālās tālākizglītības robežas, iekļaujot visas mācīšanās aktivitātes, ieskaitot mācīšanos darbā un ikdienā. Pieaugušo izglītība ietver visas mācīšanās darbības pēc pamatizglītības, paverot iespējas personai pilnvērtīgi pašrealizēties dažādās jomās darba vietā, ģimenē, pilsoniskajā sabiedrībā pēc katra iespējām fiziski, intelektuāli, ekonomiski, sociāli un kulturāli. Pieaugušo mācīšanās jēdziens tiek lietots attiecībā uz pieaugušo mācīšanās procesiem un to organizāciju.
Lai uzsvērtu atšķirības starp bērnu un pieaugušo mācīšanos, tiek lietots arī jēdziens “andragoģija”. Andragoģija ir pieaugušo mācīšanās teorija un prakse, kas akcentē pieaugušo mācīšanās īpatnības.
Terminu “andragoģija” ieviesis vācu izglītotājs Aleksandrs Kaps (Alexander Kapp) 1833. gadā. Vēsturnieks un filozofs Eižens Rozenštoks-Hisijs (Eugen Rosenstock-Huessy) sniedzis ieguldījumu andragoģijas attīstībā par pieaugušo pedagoģijas teoriju, kas tika popularizēta Amerikā Malkolma Noulsa (Malcolm Knowles) darbā. 1967. gadā M. Noulss lietojis jēdzienu “andragoģija”, lai paskaidrotu savu pieaugušo pedagoģijas teoriju. No 1970. gada andragoģiju atzīst par zinātnes nozari.
Jēdziens “andragoģija” tiek lietots vismaz trīs dažādās nozīmēs: kā sinonīms jēdzienam “pieaugušo pedagoģija”, kā specifiska pieeja, lai uzsvērtu pieaugušā un bērna atšķirības mācīšanās procesā, un kā koncepts, kas iekļauj ne tikai pieaugušo izglītību, bet arī sociālo darbu, personāla vadību un kopienas organizāciju.