Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations) un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) ir nozīmīgākās starptautiskās organizācijas, kuru dokumentos 20. gs. 70. gadu sākumā tika iestrādāts mūžizglītības jēdziens, lai aktualizētu pastāvīgas mācīšanās nepieciešamību un nozīmi katram indivīdam un sabiedrībai lokālā un starptautiskā līmenī. Kopš tā laika mūžizglītība ir kļuvusi par globālu parādību un prioritāti, ko katra valsts savu iespēju robežās īsteno, piedāvājot izglītības iespējas indivīdiem mūža garumā. Mūžizglītības prioritāti uztur Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktais Ilgtspējīgas attīstības ceturtais mērķis (IAM 4) ‒ nodrošināt iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas visiem. Viens no Eiropas Savienības (European Union) noteiktajiem sasniedzamajiem rādītājiem ir panākt, ka līdz 2030. gadam vismaz 60 % pieaugušo katru gadu piedalās izglītības procesā. Pašlaik šis rādītājs ir 40 % attīstītajās pasaules valstīs un 20 % mazattīstītajās valstīs.

Mūžizglītības galvenais mērķis ir nodrošināt pieejamas un organizētas izglītošanās iespējas, kas saskaņā ar personības, sabiedrības un ekonomikas attīstības vajadzībām palīdz indivīdam attīstīt profesionālās, sociālās un akadēmiskās prasmes, stiprinot indivīda nepārtrauktu izaugsmi, pilnveidi un konkurētspēju. Tās praktiskā nozīmība izpaužas, palīdzot apzināties, sagatavoties un apgūt nepieciešamās jaunākās zināšanas un prasmes atbilstīgi mainīgajām darba tirgus prasībām; veicinot sociālo iekļaušanos, preventīvi mazinot nevienlīdzības, neaizsargātības, diskriminācijas un marginalizācijas iespējamību, tādējādi vairojot iespēju uzlabot indivīda dzīves kvalitāti.

Mūžizglītība raksturo nevis kādu noteiktu posmu, kurā persona apzināti atgriežas izglītības procesā, bet izglītošanos cilvēka visas dzīves laikā. Mūžizglītība var noritēt organizēti pedagoga vai kāda speciālista vadībā, piemēram, apgūstot noteikta apjoma pamata, vidējās vai augstākās izglītības, vai tālākizglītības programmu vai atsevišķu tās daļu – moduli, kā arī dažādu tematisku kursu piedāvājumu. Mācīties var arī individuāli, tajā skaitā pašmācībā, izmantojot tiešsaistes piedāvājumus, piemēram, Coursera platformā, vebinārus, raidierakstus u. tml.

UNESCO, kuras paspārnē darbojas Mūžizglītības institūts (Institute for Lifelong Learning), izstrādā mūžizglītības politiku, ietvaru un vadlīnijas tuvākai un tālākai darbības perspektīvai. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD), Eiropas Savienība ERASMUS+ programmas ietvarā, Pasaules banka (World Bank), Starptautiskā Darba organizācija (International Labour Organization, ILO), Pasaules Ekonomikas forums (World Economic Forum, WEF) pārsvarā akcentē mūžizglītības nozīmi valstu ekonomiskās attīstības kontekstā, izstrādājot un finansējot projektus un programmas, lai paplašinātu izglītības, kvalifikācijas un pārkvalifikācijas pieejamību. Pasaules Ekonomikas forumā ir izteikta prognoze, ka līdz 2030. gadam Eiropas Savienībā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits samazināsies par 12 %, kas rada sarežģījumus tautsaimniecību attīstībai, ja vien netiks  palielināta līdzdalība mūžizglītībā, kas nodrošinātu daudzveidīgas zināšanas un prasmes, kas atbilst digitālā laikmeta prasībām.

Nozīmīgākās nevalstiskās organizācijas ir Eiropas Pieaugušo izglītības asociācija (European Adult Education Association, EAEA), kas dibināta 1953. gadā, un Starptautiskā Pieaugušo izglītības padome (International Council for Adult Education, ICAE), kas darbojas vairāk nekā 75 pasaules valstīs kopš 1972. gada.

Institūcijas, kas izstrādā un piedāvā mūžizglītības programmas, ir ļoti dažādas gan pēc darbības satura, gan piederības. Tās var būt valsts vai juridisku personu dibinātas dažādu izglītības pakāpju formālās izglītības institūcijas, piemēram, skolas, augstskolas, profesionālās izglītības iestādes, industriju mācību centri. Mūžizglītību var piedāvāt arī neformālās izglītības iniciatīvas: kursi, tiešsaistes mācību platformas, piemēram, edX. Mūžizglītība var būt arī kā ikdienas mācīšanās:  mācīšanās darba vietā, pašmācība.

Institūcijas, kas veicina mūžizglītības attīstību un pieejamību, ietver ministrijas, aģentūras, nevalstiskās organizācijas un/vai privātus izglītības īstenotājus. Nozīmīgākie mūžizglītības nodrošināšanas mehānismi ir valsts finansējuma pieejamība, darba devēju finansiāls atbalsts, kā arī tehnoloģiskais nodrošinājums.

Vērtēšanas pieejas un metodes mūžizglītībā ir atšķirīgas atkarībā no izglītības ieguves mērķa un veida. Formālajā izglītībā pārbaudījumus un snieguma vērtēšanu īsteno saskaņā ar noteiktiem, iepriekš zināmiem kritērijiem, kas norādīti izglītības vai kvalifikācijas standartos, studiju programmu un kursu aprakstos vai pedagoga individuālajās prasībās. Tradicionālie pārbaudījumu veidi ir eksāmeni, testi, valsts pārbaudījumi u. tml. Sekmīgi apgūstot profesionālās tālākizglītības programmu, noslēgumā saņem kvalifikācijas apliecību. Savukārt izpildot profesionālas pilnveides programmas vai kādas studiju programmas moduļa prasības, tiek izsniegta apliecība.

Mūsdienās pārbaudījumu un vērtēšanas pieejas gan formālajā, gan neformālajā izglītībā kļūst arvien elastīgākas un ir daļa no mācīšanās, tāpēc bieži tiek izmantots arī pašvērtējums, apgūto rezultātu praktisks demonstrējums un citas pieejas. Ar mērķi stimulēt indivīdu iesaisti mūžizglītībā, intensīvi tiek pilnveidotas pieejas, lai izveidot elastīgu sistēmu visu veidu mācīšanās rezultātu atzīšanai un apstiprināšanai, tajā skaitā iekļaujot neformālo izglītību nacionālajās kvalifikāciju ietvarstruktūrās.

Pirmā Starptautiskā pieaugušo izglītības konference CONFINTEA, ko UNESCO organizēja 1949. gadā Helsingērā Dānijā, iezīmēja sākumu vairākiem globāliem pasākumu, kuru mērķis ir veicināt pieaugušo izglītību un mūžizglītību pasaulē. Jēdziens “mūžizglītība” parādījās 20. gs. otrajā pusē, īpaši 70. un 80. gados, kad arvien aktuālāka kļuva atziņa, ka izglītība nav iegūstama tikai bērnībā un jaunībā, bet izglītībai jābūt nepārtrauktam procesam cilvēka visas dzīves garumā.

Mūžizglītības pieejas attīstībā nozīmīgākā loma bija UNESCO, kas savos dokumentos 20. gs.  60. un 70. gados sāka uzsvērt nepieciešamību nodrošināt izglītību visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma vai sociālā stāvokļa. UNESCO 1972. gadā pieņemtajā Mūžizglītības koncepcijā (Learning to Be: The World of Education Today and Tomorrow) uzsvērts, ka izglītībai jābūt pieejamai ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem visā viņu dzīves laikā, lai sagatavotu cilvēkus pārmaiņām sabiedrībā un darba tirgū. Tādējādi daudzās, īpaši attīstītajās, pasaules valstīs mūžizglītības ideja ietekmēja izglītības politiku un izglītības sistēmas pakāpeniski kļuva atvērtākas piedāvājumā, ietverot pieaugušajiem piemērotas un elastīgas izglītības  iespējas. Lai pastiprinātu valstu vadītāju un nevalstisko organizāciju uzmanību un aicinātu izstrādāt mūžizglītības stratēģijas katrā valstī, 2000. gadā Eiropas Savienība pieņēma Mūžizglītības memorandu (Memorandum on Lifelong Learning).  

Pirmie mūžizglītības teorētiķi, kas pamatoja mācīšanās nepārtrauktību kā izšķirīgu nosacījumu sabiedrības attīstībai un cilvēku dzīves kvalitātei, ir franču zinātnieks Pols Legrāns (Paul Lengrand), amerikāņu zinātnieki Eduards Lindemans (Eduard Christian Lindeman), Malkolms Noulss (Malcolm Shepherd Knowles) un Džons Djūijs (John Dewey). Mūsdienu atzītākie mācīšanās mūža garumā  pētnieki ir Pīters Džārviss Lielbritānijā (Peter Jarvis), Deivids Kolbs (David Kolb) Amerikas Savienotajās Valstīs, Knuds Illeriss (Knud Illeris) Dānijā, Paulu Freiri (Paulo Freire) Brazīlijā un citi.

Lai sasniegtu Eiropas Savienībā noteikto mērķi, ka līdz 2030. gadam vismaz 60 % pieaugušo katru gadu piedalās mācībās, ir izstrādāti nozīmīgi Eiropas Savienības dokumenti un programmas, piemēram, Eiropas prasmju programma (European Skills Agenda), Prasmju pakts (Pact for Skills), Eiropas Sociālo tiesību pīlārs (European Pillar of Social Rights), kas pieņemts 2021. gadā, un tā  pirmajā nodaļā “Vienādas iespējas un piekļuve darba tirgum” ir formulēts nozīmīgākais princips par  vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību. Eiropas prasmju programma īpašu uzmanību vērš uz mazkvalificētiem pieaugušiem un bezdarbniekiem, piedāvājot konkrētākas iniciatīvas pieaugušo prasmju apguvei darbam, kā arī ierosina izvirzīt kvantitatīvus mērķus mazkvalificēto iesaistei izglītības turpināšanā. Pastāvīgi tiek veikti pētījumi, kas sniedz faktus un analīzi par situāciju ar pieaugošo iekļaušanos mūžizglītībā. Jaunākais no tiem ir Pieaugušo prasmju pētījums 2023 (Survey of Adult Skills 2023), kurā apkopoti 31 valsts dati par pieaugušo iedzīvotāju tekstpratību, rēķinpratību un adaptīvo problēmu risināšanas prasmēm. Vislabākos rezultātus visās trijās jomās uzrāda Somija, Japāna un Zviedrija. Igaunija ierindojusies 6. vietā. Pētījumi liecina, ka attīstītās valstis, kas veic adekvātus ieguldījumus mūžizglītībā, pētniecībā, rada pozitīvu ietekmi zināšanu ekonomikas attīstībai, kas, savukārt, nodrošina šīm valstīm globālu konkurētspēju ilgtermiņā. Vairākus gadu desmitus īstenotas nozīmīgas starptautiskas iniciatīvas, kas vairo kopienu iesaisti mūžizglītības veicināšanā, piemēram, plaša kustība “Mācību pilsētas” (Learning cities) apvieno kopienas pūliņus noteiktu jautājumu risināšanai, piemēram, klimata pārmaiņu, dzimumlīdztiesības, aktuālo dzīves prasmju apguve u. tml.

Mūžizglītība mūsdienās ir cieši saistīta ar tehnoloģiju attīstību un partnerības veicināšanu starp indivīdu, kopienām, industriju, veidojot atbalstošu vidi un vairojot starppaaudžu mācīšanās iespējas. Internets un tiešsaistes mācīšanās platformas nodrošina piekļuvi mācīšanās resursiem visā pasaulē, mākslīgais intelekts un virtuālā realitāte piedāvā personalizētus, elastīgus un kvalitatīvus risinājumus mācībām mūža garumā. Valdības un starptautiskās organizācijas arvien vairāk investē mūžizglītības programmās, palielinot finansējumu, ieviešot sertifikācijas sistēmas, stipendiju grantus profesionālai pilnveidei, elastīgi veidojot programmu struktūru, kas vairo pieejamību un spēju pielāgoties tehnoloģiju un tirgus izmaiņām, lai sekmētu sociālo un ekonomisko izaugsmi, kā arī nodarbināmību un produktivitāti. Ņemot vērā, ka mūsdienu un tuvākās nākotnes aktuālās prasmes saistītas ar padziļinātu zināšanu un augstu tehnoloģisko prasmju apguvi, augstskolas savās mērķos skaidri iezīmē mūžizglītības piedāvājuma paplašināšanos, bagātinot mikrokvalifikācijas ieguves iespējas, kā arī elastīgi strukturējot programmu moduļu apguvi, lai vairotu absolventu iesaisti mācīšanās procesā mūža garumā. Populāra un efektīva kļūst individualizētā pieeja ‒ individuālo mācību kontu (IMK) izveide, kas jau ieviesta vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tajā skaitā Latvijā,  ļauj pielāgot prasmju un zināšanu apguvi katra indivīda un darba tirgus vajadzībām. Būtiskas ir arī prasmju pārvaldības platformas.

Neskatoties uz starptautiski un lokāli izvirzītajiem mērķiem pieaugušo iesaistei mūžizglītībā, arvien vairumā valstu netiek nodrošināts ilgtspējīgs finansējums izglītības turpināšanai, kā arī trūkst vienota avota informācijai par izglītības iespējām un piekļuvei atbalsta pasākumiem, piemēram, karjeras konsultācijām, prasmju novērtēšanai u. tml. Turklāt pastāv visai tradicionāli šķēršļi līdzdalības paaugstināšanai, piemēram, darba un ģimenes pienākumi bieži gūst pārsvaru pār vajadzību turpināt mācības; mācību materiālu, interneta nepietiekama pieejamība ietekmē izglītības rezultātu kvalitāti un kavē vienlīdzīgu līdzdalību un iesaisti darba tirgū. Dažādu pakāpju izglītības institūciju mūžizglītības piedāvājums ne saturiski, ne organizatoriski nereti neatbilst indivīdu, sabiedrības un industriju pieprasījumam. Daudzās pasaules valstīs nav izskausta nevienlīdzība izglītības pieejamībā: pat skolas vecuma bērni un jaunieši, kā arī pieaugušie no lauku apvidiem, nabadzīgām ģimenēm vai cilvēki ar speciālām vajadzībām saskaras ar ierobežotām izglītības iespējām. Digitālajā laikmetā plaisa starp izglītotiem indivīdiem, kas turpina iesaistīties izglītībā, un indivīdiem ar zemu izglītības līmeni, kuri neturpina paaugstināt savu izglītības līmeni, kļūst arvien plašāka. Administratīvo procesu digitalizācija rada grūtības ne vien vecāka gada gājuma cilvēkiem, bet arī mazizglītotiem indivīdiem bez pamatprasmēm.  Līdz ar mākslīgā intelekta plašu pielietojumu strauji aktualizējas nepieciešamība pēc tekstpratības un daudzveidīgām informācijas apstrādes prasmēm.