Mūsdienu tendences 20. un 21. gs. mija bija ļoti aktīvs laiks tekstpratības pētniecībā, un veiktie pētījumi rāda vairākas tendences.
Zinātniskajā literatūrā ir notikusi terminu maiņa, daudzos gadījumos aizstājot iepriekš plaši lietotos jēdzienus “lasīšana” un/vai “rakstīšana” ar terminu “tekstpratība”. Pārmaiņas tiek pamatotas ar vēlmi izcelt tekstu kā kompleksu fenomenu, ko cilvēki rada, uztver un patērē ik dienu dažādās dzīves situācijās un saziņas kontekstos, pilnveidojoties un funkcionējot sabiedrībā. Tekstpratība tādējādi iekļauj lasīšanas/rakstīšanas procesu sociālos aspektus, jo īpaši autora un lasītāja sociālo identitāti, pieredzi, ieradumus, vērtības, pārliecību u. tml. būtiskus tekstu uztveres un izveides faktorus.
Tekstpratības izpratne ir paplašināta, tajā iekļaujot arī klausīšanos un runāšanu.
Respektējot bilingvālu un multilingvālu cilvēku lingvistiskos ieradumus un valodu lietojumu, multilingvisma pedagoģijā (t. sk. integrētajā satura un valodas mācīšanā, Content and Language Integrated Learning, CLIL) tiek lietots termins “pluritekstpratība” (pluriliteracy), kas nozīmē lietpratību vienlaikus darboties ar visām zināmajām valodām atbilstoši mērķim un vajadzībai noteiktā saziņas situācijā.
Trešais termina paplašinājums ir saistīts ar multimodāliem tekstiem – tādiem tekstiem, kurus veido atšķirīgi modi jeb semiotiskie resursi dažādās to kombinācijās (piemēram, rakstveida/mutvārdu valoda vai dialekts, statiski/kustīgi attēli, trokšņi, elektroniskas tabulas, grafiki, zīmes).
Šo iemeslu dēļ zinātnē un pedagoģiskajā praksē tiek lietoti tādi termini kā “jaunā tekstpratība” (new literacy) vai “jaunās tekstpratības” (new literacies), lai vēl vairāk uztvertu tekstpratību kā sociālu fenomenu, kas ir cieši saistīts ar informācijas tehnoloģiju attīstību, informācijas daudzveidību, cilvēku saziņas ieradumiem un sociālajām praksēm. Ar tekstiem vairs netiek saprasti tikai drukāti rakstveida teksti vienā valodā, bet arī digitalizēti un elektroniski teksti (piemēram, skenēti rokraksti, MS Word dokumenti, PDF dokumenti, piezīmju lapiņas uz datora ekrāna darbvirsmas), tiešsaistē radīti un apstrādāti teksti (piemēram, Google dokumenti), ar kuriem var paralēli strādāt vairāki cilvēki un dalīties dažādos saziņas kanālos (piemēram, e-pastos, tērzētavās, sociālajos medijos), multilingvāli un multimodāli teksti.
Daļa pētnieku izvēlas lietot terminu daudzskaitlī, respektīvi, “tekstpratības” (literacies) vai pat “multitekstpratības” (multiliteracies), lai norādītu uz vairāku tekstpratību kompleksu. Tās savā starpā atšķiras ar izmantotajiem rīkiem (piemēram, pildspalvu, elektronisko ierīci, burtveidolu, virsmu), nepieciešamajām zināšanām un prasmēm (piemēram, formatēšanu, lingvistiskā reģistra izvēli, datorpeles lietojumu) un kontekstiem, kurus ietekmē sociālās pieredzes un prakses, kultūras tradīcijas (piemēram, motivācija, konvencijas, saziņas dalībnieki, sasniedzamie rezultāti). Līdz ar to tekstpratības tiek definētas kā daudzveidīgi paņēmieni, kurus sabiedrība kopumā vai atsevišķas sociālās grupas ir pieņēmušas un kurus cilvēki (noteiktu diskursu dalībnieki) izvēlas un izmanto dažādās situācijās, lai radītu tekstus, sazinātos un apspriestu idejas.
2020. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) dalībvalstis ir apstiprinājušas jauniešu un pieaugušo tekstpratības stratēģiju periodam no 2020. gada līdz 2025. gadam. Šajā dokumentā tekstpratība ir raksturota kā sevišķi būtisks cilvēktiesību komponents (tiesības uz izglītību, tiesības uz informāciju, tiesības uz darbu). Vairāk nekā iepriekšējos UNESCO dokumentos tekstpratība tiek skatīta pilsoniskās atbildības (valsts un pasaules līmenī) un specifisku darba prasmju kontekstā, tādējādi tekstpratības mācīšanos un attīstīšanu uztverot kā nepārejošu mācību procesu mūža garumā. Tās iekļaušana formālajā un neformālajā izglītībā ir arī viens no veidiem, kā palīdzēt mazāk aizsargātajām sociālajām grupām (t. sk. imigrantiem) iesaistīties aktīvā sabiedriskajā dzīvē (darba tirgū, kultūrā, politikā).
Termins "tekstpratība" teorētiskajā literatūrā, kas publicēta angļu valodā, tiek lietots kā sinonīms tādiem terminiem kā “kompetence”, “meistarība” un “lietpratība”, raksturojot prasmi būt funkcionālam noteiktā jomā vai situācijā. Ir nostiprinājušies tādi vārdu savienojumi kā “digitālā lietpratība” (digital literacy), “vizuālā lietpratība” (visual literacy), “informācijas lietpratība” (information literacy), “mediju lietpratība” (media literacy), “emociju lietpratība” (emotion literacy) un tamlīdzīgi. Visos gadījumos runa ir par lietpratību mērķtiecīgi un kritiski izvēlēties atbilstošus tekstu uztveres, veidošanas, apstrādes un lietošanas paņēmienus un līdzekļus, lai uzkrātu zināšanas, sazinātos un veidotu nozīmes dažādās saziņas situācijās. Digitālā lietpratība kā tekstpratības komponents tiek īpaši izcelta 21. gs. izglītībā un katras personas ikdienas un profesionālajā dzīvē.
Tekstpratība ir kļuvusi par prioritāru izpētes objektu pedagoģijā un izglītības politikā, veidojot pētnieciskos centrus, finansējot un organizējot plaša mēroga izpētes programmas un dažādu līmeņu kursus atšķirīgām mērķgrupām.
20. gs. beigās ir izstrādāts, aprobēts un izvērtēts pirmais metodoloģiskais rīks tekstpratības līmeņu noteikšanai un izvērtēšanai starptautiskā līmenī, t. i., ASV un Kanādas organizāciju izstrādātā Starptautiskā pieaugušo tekstpratības anketa (International Adult Literacy Survey, IALS). Anketa bija paredzēta pieaugušajiem vecumposmā no 16 līdz 65 gadiem, un to veidoja trīs daļas: dati par respondentu, vieglāku uzdevumu kopums un sarežģītāku uzdevumu kopums. 1994. gada pētījumā piedalījās respondenti no tādām valstīm kā ASV, Kanāda, Vācija, Īrija, Nīderlande, Polija, Zviedrija, Šveice, Beļģija, Austrālija un Jaunzēlande (no katras valsts vismaz 1000 dalībnieku). Datu analīzes rezultāti tika adresēti pārstāvēto valstu izglītības politikas veidotājiem un organizācijām, kas saistītas ar darba tirgu.
Šobrīd starptautiski viszināmākā pētniecības programma tekstpratības līmeņa noteikšanai un salīdzināšanai starp valstīm, skolām un sociālām grupām ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) izstrādātā Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (Programme for International Student Assessment, PISA). Kopš 2000. gada šajā programmā ir piedalījušās vairāk nekā 90 valstis un aptuveni trīs miljoni 15 gadus vecu skolēnu tekstpratības sniegumi (līdzās matemātikas un dabaszinātņu zināšanām, finanšu pratībai, problēmu risināšanas prasmei) ir testēti, novērtēti un interpretēti. PISA tests tiek veikts ik pēc trīs gadiem, lai palīdzētu nacionālās izglītības politikas veidotājiem izvērtēt esošās izglītības sistēmas stiprās un vājās puses un plānot nepieciešamās izmaiņas skolēnu snieguma uzlabošanai.
Vairākas valstis (t. sk. Latvija) ir apstiprinājušas izglītības ekspertu izstrādātos mācību priekšmetu nacionālos standartus un programmas, kurās liels uzsvars ir uz kontinuitīvu un mērķtiecīgu skolēnu tekstpratības attīstību atbilstoši viņu vecumposmam.