Galvenās teorijas Skolas pedagoģijas teorijas galvenokārt balstītas didaktikā, integrējot psiholoģijas un fizioloģijas atklājumus, un teoriju ieviešanā, balstoties uz vadības zinātnes teorijām. Apakšnozarē aktuālas vairākas teorijas – par mācībām (mācīšanās, mācīšana, attiecības starp skolotāju un skolēnu, mācību disciplīna), skolēnu un skolotāju kompetencēm, mācību sasniegumu vērtēšanu, skolotāju profesionālo izaugsmi, programmu veidošanu, mācību didaktiskajiem principiem mācību stundā, iekļaujošās izglītības īstenošanu skolā, mācību vidi un citas.
Nozīmīgākās mācīšanās un mācīšanas teorijas: konstruktīvisms, atklājumu mācīšanās, jēgpilnā mācīšanās, situatīvā mācīšanās, transformatīvā mācīšanās, biheiviorisms, mācīšanās mācīties, organizēta mācīšanās, empīriska mācīšanās, mācīšanās stilu teorija, daudzveidīgo spēju teorija, kritiskā pedagoģija.
Konstruktīvisms uzsver, ka skolēns mācību procesā nav pasīvs dalībnieks, bet gan pats konstruē zināšanas. Atklājumu mācīšanās balstīta uzskatā, ka skolēns iegūst zināšanas, formulējot un pārbaudot hipotēzes. Jēgpilnās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka jauno zināšanu apguve balstās uz iepriekšējām zināšanām. Situatīvās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka mācīšanās ir sociāls process, kur zināšanas tiek konstruētas kontekstā ar noteiktu sociālo un fizisko vidi; transformatīvās mācīšanās pamatā – uzskats, ka zināšanas un prasmes veidojas un tiek izmantotas gan skolā, gan ārpus tās. Biheiviorisms uzskata, ka mācīšanās procesā veidojas asociācijas starp vides stimuliem un skolēna atbildes reakcijām. Mācīšanās mācīties teorijā pāreja pie nākamā līmeņa mācību uzdevumiem tiek īstenota tad, kad ir sasniegumi iepriekšējā mācību līmenī. Tiek izmantota mācīšanās uzdevumu klasifikācija, iedalot tos izziņas, emociju un kustību mācību uzdevumos. Organizēta mācīšanās balstās uzskatā, ka mācoties tiek uztverti signāli no organizētās mācību vides, notiek komunikācija un pielāgošanās atbilstoši tiem. Empīriskās mācīšanās pamatā ir uzskats, ka mācoties tiek reflektēta personīgā pieredze un tajā balstās lēmumi un problēmu risinājumi. Mācīšanās stilu teorija uzskata, ka mācību metodes jāizvēlas atbilstoši skolēnu mācīšanās stiliem. Daudzveidīgo spēju teorija balstās uzskatā, ka veids, kā notiek informācijas uztvere un mācīšanās, ir atkarīgs no skolēna vadošajām spējām. Kritiskā pedagoģija nosaka, ka tiek attīstīta skolēnu brīvības apziņa un spēja savienot zināšanas ar konstruktīvu aktivitāti.
Izglītības un mācību programmu (curriculum) teorijas redzamākais pārstāvis mūsdienās ir Deivids Prets (David Pratt), kas grāmatā "Izglītības programmu pilnveide. Rokasgrāmata profesionāļiem" (Curriculum planning. A Handbook for Professionals, 1994) pamato mūsdienīgu programmu izveidi. Izglītības programmu izveide galvenokārt balstās uz mācīšanās psiholoģiskajām teorijām, izmantojot izziņas teorijas. Izglītības programmu novērtēšanā iesaka izmantot šādus kritērijus: atbilstība skolēnu un sabiedrības vajadzībām, stratēģiskais mērķis un tā loģiskais pamatojums, galvenie uzdevumi, vērtēšana, pēctecība un saistība ar vietējās pašvaldības un valsts mērķiem (konteksts), mācību procesa īstenošana, individuālo atšķirību ievērošana, resursi.
Izplatītākie izglītības programmu filozofijas virzieni ir kultūras pārnese, kas uzsver tradicionālās akadēmiskās nozares un kuras pamatā ir izziņas jeb kognitīvā darbība, sociālā transformācija, kas uzsver politiskās un sociālās pārmaiņas, individuālā pilnveidošanās, kas akcentē personības izaugsmi, cilvēku attiecības un pašizteikšanos, un feministiskā pedagoģija, kas uzsver taisnīgāku līdzsvaru starp dzimumu atšķirību raksturojumiem un interesēm.
Izšķir vairākas pieejas izglītības programmu veidošanā. Instrumentālā pieeja balstās uz sistemātisku programmu analīzi, komunikatīvā pieeja balstās uz plašām diskusijām ar visām ieinteresētajām pusēm – programmu veidotājiem, vecākiem, skolēniem, skolotājiem un sabiedrību. Artistiskā pieeja balstās uz pašu programmas veidotāju radošumu, subjektīvo izpratni par skolēnu vajadzībām un programmu uzdevumiem, savukārt pragmatiskā pieeja ir vērsta uz programmas produktu (zināšanām, prasmēm, praktiskajām spējām jeb kompetencēm), kur būtiska loma ir formatīvajai vērtēšanai.
Nozīmīgāko vērtēšanas teoriju pamatā ir skolēna mācību sasniegumu vērtēšana un skolas darba vērtēšana.
Skolu attīstības teorijas definē skolas pamatfunkcijas un pēta un attīsta skolu veidus. Skolas pamatfunkcijas ir reproduktīvā, humānā un izglītības funkcija. Skolu veidi ir dzīves skola, pieredzes skola, zinātnes skola un mācīšanās skola.
Pieredzes skola kalpo integrācijai sabiedrībā, socializē, kompensē audzināšanu; zinātnes skola kalpo skolēnu ranžēšanai un atlasei. Mācīšanās skolā galvenā uzmanība veltīta skolēnu mācīšanās procesa kvalitātei. Nozīmīgas teorijas ir arī integrācija un diferenciācija skolā, skolas pedagoģiskais etoss un skolu reforma.
