Mākslas pedagoģija apvieno vairākas mākslas nozares (piemēram, deju, mūziku, literatūru, vizuālo mākslu, teātra mākslu, kino mākslu, fotomākslu u. c.) un ir saistīta ar mākslas darbu pārdzīvojumu, izpratni un izvērtēšanu, kā arī ar indivīda daudzveidīgiem radošās pašizpausmes veidiem mākslās.
mākslas pedagoģija
pedagogijas zinātnes apakšnozare, kurā pēta izglītības, audzināšanas un attīstības likumsakarības ar mākslas līdzekļu palīdzību
Saistītie šķirkļi
Nozares un apakšnozares
nozaru pedagoģija
- mākslas pedagoģija
- militārā pedagoģija
- mūzikas pedagoģija
- sporta pedagoģija
Satura rādītājs
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Mākslas pedagoģija neaprobežojas tikai ar atsevišķu mākslas mācību priekšmetu mācīšanu un mācīšanos, tā ir vienotībā ar daudziem citiem personības attīstību ietekmējošiem faktoriem, piem., dabas skaistumu, dzīves un darba vides estētiskumu. Mākslas pedagoģija mūsdienās interpretējama plašākā kontekstā. Tā veicina kultūras vērtību izpratni, aktīvu līdzdalību mākslinieciskajā dzīvē un radošu pašizpausmi ar mākslas līdzekļu palīdzību. Mākslas pedagoģijas teorētiskā nozīme rodama pētniecībā balstītu ideju oriģinalitātē, novitātē un radošā problēmu risināšanā, kas atbilst mūsdienu vajadzībām.
Galvenās pētniecības metodes
Mākslas pedagoģijā izmanto teorētiskās un empīriskās pētniecības metodes, kā arī datu apstrādes metodes. Teorētiskās pētniecības metodes (piemēram, zinātniskās literatūras analīze, avotu izvērtēšana, modelēšana u. c.) nodrošina teorētisko nostādņu analīzi un izpratni, palīdz izvērtēt empīriskajā pētījumā iegūtos faktus un dod konceptuālu pamatojumu empīriskās pieredzes interpretācijai. Daudzveidīgas empīriskās pētniecības metodes (piemēram, novērošana, aptaujas, pedagoģiskais eksperiments, ekspertu metode, situāciju analīze, fokusgrupu diskusijas, pedagoģiskās pieredzes analīze, videoanalīze, radošo darbu analīze u. c.) mākslas pedagoģijā tiek īstenotas kompleksi. Tās dod iespēju pētīt pedagoģiskās parādības un procesus, izvērtēt esošo situāciju un pilnveidot mākslas mācību priekšmetu mācīšanu un mācīšanos. Mākslas pedagoģijas problēmu pētniecībā teorētiskajām un empiriskajām metodēm ir jābūt savstarpēji saskaņotām. Empīrisko datu apstrādei un vispārināšanai izmanto daudzveidīgas iegūto datu statistiskās apstrādes metodes (piemēram, dispersiju analīzi, faktoru analīzi, korelāciju analīzi u. c.), kuras dod iespēju mērīt un analizēt iegūto datu validitāti, pētāmās parādības sasniegto līmeni un atklāt savstarpējās sakarības starp dažādām pazīmēm.
Mākslas pedagoģijas problēmu teorētiskā un empīriskā izpētē līdzās pedagoģijas zinātnē vispārpieņemtajām pētniecības metodēm izmanto arī socioloģiskās pētniecības metodes (piemēram, līdzdalīgo novērojumu, padziļinātās intervijas u. c.), kuras nodrošina estētisko parādību kā sociālu fenomenu izpēti, un psiholoģiskās pētniecības metodes (piemēram, muzikālās dzirdes, emocionālās inteliģences noteikšanas testus), ar kuru palīdzību konstatē mākslas darba uztveri, pārdzīvojumu un izpratni, pēta personības radošo pašizpausmi un mākslinieciskās jaunrades darba rezultātus.
Mākslas pedagoģijā tiek īstenoti arī vēsturiskie pētījumi, kuri dod iespēju atklāt mākslas iestāžu un mākslas pedagoģijas ideju vēsturisko attīstību. Vēsturiskajos pētījumos izmanto mākslas pedagogu biogrāfiju un radošos darbos ietverto ideju analīzi, kā arī vēsturiski loģisko, vēsturiski salīdzinošo, vēsturiski hronoloģisko un citas pētniecības metodes.
Īsa vēsture
Mākslas pedagoģijas vēsturiskā attīstība cieši saistīta ar konkrētā perioda sociālajām un politiskajām realitātēm. Interese par mākslu un tās iespējām izglītībā, audzināšanā un attīstībā bija jau pirms mūsu ēras. Katrā laikmetā kādi no mākslas veidiem bija vairāk iecienīti nekā citi. Populārākie mākslas veidi Senajā Grieķijā un Senajā Romā bija mūzika un literatūra. Šajās kultūrās skolās kopīgi lasīja literāros darbus un mūzikas skolotāja vadībā mācījās dziedāt pa vienam un korī. Senajā Grieķijā zēni mācījās spēlēt kitāru, liru un citus mūzikas instrumentus, bet Senajā Romā tauri, kuru izmantoja armijā kā signālinstrumentu. Mākslas veidu apguves priekšrocības ir uzsvēruši arī Senās Grieķijas filozofi Platons (Πλάτων) un Aristotelis (Ἀριστοτέλης). Platons mākslu uzskatīja par audzināšanas līdzekli, jo tā spēj ietekmēt cilvēka uzskatus par vērtībām, bet Aristotelis saskatīja mākslas iespējas spēcīga emocionālā pārdzīvojuma radīšanā.
Viduslaikos mākslas veidu apguve bija saistīta ar klosteru skolām, kuras nodrošināja garīgo aktivitāšu esamību sabiedrībā, laicīgo feodāļu bērnu izglītošanu, kuri pārsvarā ieguva bruņiniecisku audzinašanu, ar ģilžu skolām, kurās mācījās tirgotāju pēcnācēji, un ar pilsētas skolām, kuru rašanās bija saistīta ar strauju pilsētu attīstību. Šajā periodā klosteru skolās apguva klasisko grieķu literatūru latīņu valodā un mūziku, bet bruņinieku audzināšana paredzēja attīstīt prasmi sacerēt dzeju un to nodziedāt.
Renesanses laikmetā mākslas veidu apguve guva profesionāli augstāku līmeni. Glezniecība šajā periodā bija atzītākais mākslas veids. Radās akadēmijas, kurās dažāda vecuma cilvēki viens otram demonstrēja savas prasmes, kopīgi nodarbojās ar mākslinieciskām aktivitātēm un diskutēja par mākslu.
18. gs. māksla kļuva arvien vairāk pieejama ikvienam cilvēkam. Radās nepieciešamība pilnveidot indivīdu izpratni par mākslas veidiem un to specifisko prasmju apguvi. Vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant) izveidoja mākslas veidu klasifikāciju, šveiciešu pedagogs Johans Heinrihs Pestalocijs (Johann Heinrich Pestalozzi) radīja zīmēšanas metodi, un vācu rakstnieks Frīdrihs Šillers (Johann Christoph Friedrich Schiller) darbā “Par cilvēka estētisko audzināšanu” (Ueber die ästhetische Erziehung des Menschen, 1795) pauda pārliecību, ka mākslas veidi, kuros ir atspguļota estētikas kategorija “skaistais”, cilvēkā spēj savienot emocionālo un intelektuālo komponentu vienotā veselumā.
Mākslas pedagoģija kā atsevišķs strāvojums radās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad progresīvākie mākslinieki, pedagogi, psiholoģi un filozofi, kā Džons Raskins (John Ruskin), Alfrēds Norts Vaitheds (Alfred North Whitehead), Herberts Rīds (Herbert Edward Read), Tomass Manro (Thomas Munro), Ļevs Vigotskis (Лев Семёнович Выгoтский), Georgs Keršenšteiners (Georg Michael Anton Kerschensteiner) un citi, vēlējās ar mākslas līdzekļu palīdzību līdzvarot racionālos un emocionālos elementus vispārējās izglītības sistēmā. Piemēram, Dž. Raskins definēja pazīmes, kuras raksturīgas īstai mākslai. A. N. Vaitheds mākslas pedagoģiju skatīja izglītības mērķu kontekstā un izveidoja trīs modeļus, kuros atspoguļoja estētiskās un vispārējās attīstības savstarpējo saistību un mijiedarbību izglītības sistēmā. H. Rīds pamatoja, kāpēc mākslai ir jābūt izglītības sistēmas neatņemamai sastāvdaļai. T. Manro mākslinieciskās izglītības koncepcijā tiecās saliedēt cilvēka vispārējo un estētisko attīstību. Ļ. Vigotskis kultūrvēsturiskās attīstības teorijā definēja mākslas pedagoģijas kategorijas un estētisko reakciju interpretēja mākslas pedagoģijas uzdevumu kontekstā. G. Keršenšteiners pētīja bērnu mākslinieciskās jaunrades attīstību.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Mūsdienās mākslas pedagoģiju nodrošina formālā un neformālā veidā: vispārizglītojošās skolās, profesionālās ievirzes un profesionālās skolās, muzejos un medijos. Mākslas pedagoģijai mūsdienās raksturīga daudzveidība. Tā ir pieejama amatieriem un profesionāļiem, valsts dibinātās un privātās institūcijās, dažāda lieluma grupās.
Mākslas pedagoģijas problēmu pētniecībā raksturīga starpdisciplināra pieeja, veidojot noturīgus saskares punktus ar citām zinātņu nozarēm, un iekļaujoša pieeja, pētot indivīdu māksliniecisko pašizpausmi pedagoģiskajā procesā. Nepieciešamību veikt šādus pētījumus mākslas pedagoģijā nosaka izmaiņas mācību satura un pieejas plānošanā un realizēšanā dažādos mākslas mācību priekšmetos. Piemēram, grieķu pētniece Smaragda Krizostomu (Σμαράγδα Χρυσοστόμου) pēta starpdisciplināru pieeju mūzikas mācīšanas un mācīšanās procesā Grieķijas skolās. Mērija Stokrocka (Mary Stokrocki) savos darbos definējusi teorētiskus jēdzienus, devusi praktiskus ieteikumus mācību programmu veidošanai un novērtēšanai starpdisciplinārā kontekstā. Amerikāņu pētniece Kellija Grosa (Kelly Gross) pēta iespēju iekļaut visus skolēnus mākslinieciskajās pašizpausmēs.
Galvenās pētniecības iestādes
Mākslas pedagoģijā galvenās pētniecības iestādes ir universitātes. Austrālijā Adelaidas Universitātes (University of Adelaide) mākslas fakultātē ir vairākas pētnieku grupas, kas veic novatoriskus un radošus pētījumus mākslas pedagoģijas jomā. Hārvarda Universitātē (Harvard University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tiek īstenoti pētnieciskie projekti (piemēram, Project Zero), kuru mērķis ir veicināt kvalitatīvu mākslas izglītības ieguvi ikvienam skolēnam. Vircburgas Universitātē (Universität Würzburg) Vācijā tiek pētīta bērnu un pusaudžu estētiskā prakse, bet Justusa Lībiga Gīsenes Universitātes (Justus-Liebig-Universität Gießen) mākslas pedagoģijas institūtā pētniecības projektos pēta māksliniecisko domāšanu un aktiermākslu, mākslas izglītību un digitālos medijus.
Mākslas pedagoģijas problēmu pētniecībā iesaistās arī profesionālās organizācijas. Piemēram, ASV Nacionālā mākslas izglītības asociācija (National Art Education Assotiation, NAEA) atbalsta mākslas pedagogu radošo izaugsmi un pētnieku inovācijas. Mākslas pētnieku un skolotāju biedrība (Arts Researchers and Teachers Society, ARTS) Kanādā veicina zinātnisko darbību mākslas pedagoģijas jomā un pētniecisko ideju apmaiņu visā valstī. Nozīmīgākā izglītības pētniecības iestāde Lielbritānijā ir Lielbritānijas izglītības pētījumu asociācija (British Educational Research Association, BERA). Tajā darbojas mākslas izglītības pētnieku grupa, kuras mērķis ir dalīties ar pētniecībā iegūtajiem rezutātiem, lai pievērstu uzmanību problemātiskiem jautājumiem mākslas pedagoģijā.
Svarīgi periodiskie izdevumi
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi mākslas pedagoģijā tiek izdoti Lielbritānijā un ASV. Vairākus žurnālus mākslas pedagoģijā izdod Nacionālā mākslas izglītības asociācija. Žurnāls Studies in Art Education (kopš 1962. gada) iznāk Lielbritānijā, un tajā tiek publicēti vēsturiski un filozofiski pētījumi, ieskaitot teorijas un prakses pētījumus par mācību programmām un to izvērtējumu. Žurnālā Art Education (kopš 1950. gada) tiek aptvertas daudzveidīgas tēmas, kas attiecas uz profesionālās mākslas izglītību.
Žurnālā Arts Education Policy Review (kopš 1934. gada), kas iznāk Lielbritānijā, publicēti raksti par mākslas izglītības politikas jautājumiem mūzikā, vizuālajā mākslā, teātra mākslā un dejā.
ASV kopš 2000. gada izdod žurnālu International Journal of Education and the Arts (IJEA), kurā publicēti uz pētījumiem balstīti raksti mūzikas, vizuālās mākslas, drāmas un dejas pedagoģijā. Šajā izdevumā tiek dota priekšroka starpdisciplināriem pētījumiem.
Krievijā kopš 2006. gada tiek izdots tiešsaistes žurnāls "Pedagogika iskusstva" (Педагогика искусства), kurā publicē rakstus par mākslas pedagoģijas teoriju un vēsturi, par mākslas veidu integrāciju izglītības sistēmā, par literatūras, mūzikas, vizuālās mākslas, teātra un citu mākslas veidu mācīšanu un mācīšanos.