Slāvu tautas 8.‒9. gs. sāka pieņemt kristietību kā valsts reliģiju. Šajā brīdī notika intensīva pāreja no pagānisma uz kristietību, un slāvu zemju valdnieki centās dibināt saziņu ar baznīcas hierarhiju, lai iegūtu tekstus, kuros būtu traktētas baznīcas un laicīgās dzīves normas atbilstoši kristietībai. Viņi vēlējās, lai šie teksti būtu pasniegti slāviem saprotamā valodā. Taču slāviem savas attīstītas rakstības 9. gs. sākumā vēl nebija. Tāpēc Solunas (tagad Tesalonīke Grieķijā) brāļi – Kirils (Κύριλλος) un Metodijs (Μεθόδιος) – izveidoja slāvu alfabētu, kā arī vietējiem baznīcēniem saprotamu valodu dievkalpojumiem. Tā izveidojās senslāvu valoda un slāvu alfabēts, kas vēlāk ieguva nosaukumu “kirilica”.

Bizantijas mūks un teologs Kirils (līdz pareizticīgo mūka zvēresta nodošanai viņa vārds bija Konstantīns) pirmo reizi radīja alfabētu ar noteiktu un skaidru zīmju grafiku, par pamatu izmantojot grieķu unciālo rakstību un to papildinot ar slāvu valodām specifiskas skaņas apzīmējošiem burtiem (šņāceņi, svelpeņi un jotētās skaņas). Burtus viņš sakārtoja noteiktā secībā, piešķirot tiem arī skaitlisku vērtību. Ar kirilicas burtiem vairākus gadsimtus tika apzīmēti cipari un skaitļi. Mūki, izmantojot pašu izstrādāto alfabētu, sagatavoja pirmo Bībeles tulkojumu senslāvu valodā.

Kirilisko alfabētu izmanto tās slāvu tautas, kas praktizēja pareizticību. Tajā balstītu rakstību lieto krievu, ukraiņu, baltkrievu, serbu, bulgāru un maķedoniešu valodās. Misionāri un valodnieki 19.–20. gs. uz kirilicas pamata izveidoja Krievijas teritorijā dzīvojošajām tautām paredzētas rakstības sistēmas.

Kirilicā balstītie alfabēti kalpo vai kalpoja rakstībai 108 dabiskajās valodās, tajā skaitā tādās slāvu valodās kā baltkrievu, bulgāru, krievu, maķedoniešu, melnkalniešu, rusīnu, serbu, ukraiņu.

Kirilicu izmantoja arī rakstībai lielākajā daļā pie slāvu tautām nepiederošo Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautu valodu. Daļai no tām iepriekš tika izmantotas citas rakstības sistēmas (piemēram, latīņu, arābu), taču 20. gs. 30. gadu beigās notika pāreja uz kirilicu. Pēc PSRS sabrukuma no kirilicas par labu latīņu rakstībai atteicās Moldova, Azerbaidžāna, Uzbekistāna, Turkmenistāna. Kazahstāna pāreju uz latīņu alfabētu (kazahu valodai) plāno īstenot 2025. gadā.

Visos kirilicu izmantojušo valodu alfabētos sastopami burti, kas apzīmē gandrīz visās šajās valodās sastopamas pamata skaņas: А, Б, В, Г, Д, Е, Ж, З, К, Л, М, Н, О, П, Р, С, Т, У, Ф, Х, Ц, Ч, Ш, Ъ, Ь, Ю, Я. Turklāt katras valodas alfabēts satur arī burtus, kas apzīmē tieši šai valodai specifiskas skaņas. Piemēram, baltkrievu valodā nav burtu и, щ, ъ, taču ir tai specifiskie burti і, ў. Savukārt maķedoniešu alfabētā ir septiņi specifiskie burti: Ѓ ѓ, Ѕ ѕ, Ј ј, Љ љ, Њ њ, Ќ ќ, Џ џ. Arī kazahu alfabētā ir septiņi specifiskas skaņas apzīmējoši burti – Ә ә, Ғ ғ, Қ қ, Ң ң, Ө ө, Ұ ұ, Һ һ, І і. Tātad, apskatot mūsdienu kirilisko alfabētu, vienmēr jānorāda to izmantojošā valoda – piemēram, baltkrievu valodas kirilica, krievu valodas kirilica, serbu valodas kirilica u. t. t.

Pie senākajiem slāvu alfabētiem pieder ne vien kirilica, bet arī glagolica. Jautājums par to, kurš no abiem alfabētiem ir senāks, nav līdz galam atbildēts, tomēr lielākā daļa pētnieku uzskata, ka Kirils izveidoja tieši glagolicu, savukārt kirilica ir radusies vēlāk. Šis viedoklis balstīts šādos faktos:

1. senākie glagolicā rakstītie rokraksti nāk no tiem apgabaliem, kuros strādāja Kirils un Metodijs (Morāvija) vai no Morāvijas izsūtītie viņu mācekļi (Bulgārijas caristes dienvidrietumu apgabali). Senākie kirilicā rakstītie teksti tapuši Balkānu pussalas austrumos, kur nebija šo Solunas brāļu tiešas ietekmes;
2. glagolicas rakstu pieminekļi ir valodas ziņā arhaiskāki;
3. kirilicā rakstītajos tekstos sastopamas kļūdas, kas norāda uz to, ka teksts pārrakstīts no glagolicā rakstīta oriģināla. Nepastāv liecības, ka glagolicā tapuši rokraksti varētu būt pārrakstīti no oriģināliem kirilicā;
4. pastāv vairāki palimpsesti (pergamenti, kuros virs vecā teksta uzrakstīts jauns), kuros teksts kirilicā ir rakstīts pāri dzēstam tekstam glagolicā, savukārt nav piemēru, kuros teksts glagolicā būtu rakstīts pāri kirilicai.

Ja glagolica ir Kirila izveidota, tādā gadījumā kirilicu, visticamāk, ir izstrādājuši Preslavas grāmatnieki Bulgārijas austrumos. Gandrīz visur kirilica izspieda glagolicu. Tikai Adrijas jūras salās dzīvojošie horvāti vēl nesen izmantoja glagolicā rakstītas liturģiskās grāmatas.

Sākotnējā kiriliskā alfabēta sastāvs zinātniekiem nav zināms. “Klasiskā” senslāvu kirilica, kurā ir 43 burti, daļēji satur vēlāk pievienotus burtus (ы, оу, jotētos burtus). Kirilica ietver grieķu alfabētu (24 burti), taču daļa no grieķu alfabēta pārņemto burtu (ksi, psi, fita, ižica) atrodas nevis savā sākotnējā pozīcijā, bet gan ir pārnesti uz alfabēta beigām. Tas papildināts ar 19 burtiem, kas apzīmē grieķu valodā neesošas slāvu valodām specifiskas skaņas. Līdz pat Pētera I (Пётр I) ieviestajām reformām kirilicai nebija mazo burtu, viss teksts tika rakstīts ar lielajiem burtiem.

Kā kirilicā, tā arī glagolicā bija gandrīz vienāds alfabēta burtu sastāvs. Pētot saglabājušos 11. gs. rokrakstus, noteikts, ka kirilicā bija 43 burti. Savukārt pēc šī paša laikmeta pieminekļiem glagolicai uzskaitīti 40 burti. Kirilicas un glagolicas burti formas ziņā ievērojami atšķīrās. Kirilicas burtiem piemita vienkāršība, skaidrība, tie bija ērti rakstāmi. No 43 kirilicas burtiem 24 bija aizgūti no grieķu minuskuļa, savukārt pārējie 19 burti bija veidoti vairāk vai mazāk patstāvīgi, tomēr ievērojot kiriliskā alfabēta stilistisko vienotību. Savukārt glagoliskā alfabēta burtiem bija samērā grūta un sarežģīta forma ar bagātīgiem vijumiem, cilpām u. t. t. Taču glagolicas burti grafiskajā ziņā bija oriģinālāki nekā kiriliskie, tie nebija īpaši līdzīgi grieķu burtiem.

Kirilicas burti tiek izmantoti skaitļu pierakstīšanai pēc tādas pašas sistēmas, kā tas ir grieķu alfabētā. Divu pavisam arhaisku zīmju – sampi un stigma, kas neietilpst arī klasiskajā 24 burtu grieķu alfabētā, – vietā izmantoti citi slāvu burti – Ц (900) un S (6). Rezultātā arī trešā šāda veida zīme – koppa –, kas sākumā kiriliskajā alfabētā tika izmantota, lai apzīmētu skaitli 90, tikai aizstāta ar burtu Ч. Dažiem burtiem, kuri nepastāv grieķu alfabētā (piemēram, Б, Ж), nav skaitliskas vērtības. Tas kirilicu atšķir no glagolicas, kuras gadījumā skaitliskās vērtības neatbilda grieķu alfabētā izmantotajām un šie burti netika izlaisti.

Kad kirilicas burti tiek izmantoti kā cipari, uz burta liekams titlo (◌҃) simbols, bet sānos – viens vai divi punkti.

Kiriliskā alfabēta burtiem ir savi nosaukumi atbilstoši dažādiem slāvu sugasvārdiem, kas ar tiem sākas, vai arī tādi, kas nepastarpināti paņemti no grieķu valodas (ksi / кси, psi / пси). Par nosaukumu kopuma etimoloģiju nav vienprātības. Spriežot pēc seniem abecedārijiem, nosaukumi bijuši arī glagolicas burtiem.

Neskatoties uz to, ka rakstībai bija jākalpo reliģiskām vajadzībām, fakts, ka Kirils radīja vispārslāvisku alfabētu, par pamatu izmantojot savas zināšanas par slāvu fonētiku un valodas sistēmu, veicināja slāvu kultūras attīstību un radniecīgo tautu savstarpējos sakarus. Jaunais alfabēts, kas spēja atveidot visas dzīvajai runai piemītošās īpatnības, drīz vien kļuva plaši izplatīts ne tikai baznīcslāvu grāmatās, bet arī visos laicīgajos, lietišķajos un sadzīviskajos rakstos.

Sākotnēji kirilicu izmantoja austrumslāvu tautas un daļa dienvidu slāvu tautu, kā arī rumāņi, taču ar laiku šo tautu alfabēti nedaudz attālinājās cits no cita, lai arī burtu izskats un ortogrāfijas principi saglabājās vienoti (izņemot rietumserbu variantu, tā saucamo bosančicu).

Tiek uzskatīts, ka slāvu rakstu valodas aizmetņi pastāvēja arī agrāk, pirms Kirila un Metodija darbības, tomēr mēģinājumi izveidot attīstītāku rakstu valodu kļuva aktīvāki līdz ar kristietības pieņemšanu. Sākumā slāvi mēģināja savu valodu pierakstīt, izmantojot grieķu un latīņu alfabēta burtus. Grieķu alfabētu slāvu runas pierakstīšanai, acīmredzot, pierakstīja teritorijās, kas robežojās ar Bizantiju, tomēr tam nav tiešu pierādījumu.

Kamēr slāvu runas pierakstīšanai izmantoja grieķu un latīņu alfabēta burtus, neveidojās pilnvērtīga slāvu rakstība un arī rakstu tradīcijas. Savukārt daudz pilnīgākas slāvu rakstības sistēmas, kas bija oriģināla un pielāgota tieši slāvu runas nodošanai, parādīšanās 9. gs. 60. gados un uz šīs rakstības radušās pirmās slāvu literārās valodas izveidošanās ir saistīta jau ar Kirila un Metodija vārdu.

Pateicoties brāļu darbībai, šis alfabēts ieguva plašu atpazīstamību dienvidu slāvu zemēs, kā rezultātā 885. gadā Romas pāvests, kurš cīnījās ar Konstantīna‒Kirila un Metodija misijas rezultātiem, pat aizliedza to izmantot dievkalpojumos.

Kad Bulgārijā valdīja cars Boriss (Борис I), kurš 860. gadā pieņēma kristietību, izveidojās pirmā slāvu grāmatu skola ‒ Preslavas literārā (grāmatu) skola (Преславска книжовна школа) ‒, tajā tika pārrakstīti Kirila un Metodija dievkalpojumu grāmatu oriģināli (Evaņģēlijs, Psalmi, Apustuļu darbi, liturģijas), radīti jauni slāvu tulkojumi no grieķu valodas, parādījās oriģināldarbi senslāvu valodā, piemēram, darbs par Melnsvārča Hrabra rakstiem (О письменехъ Чрьноризца Храбра). Bulgārija kļuva par slāvu rakstības izplatības centru.

Slāvu rakstības izplatīšanās zelta laikmets attiecas uz Bulgārijas cara Simeona Lielā (Симеон I Велики), cara Borisa dēla, valdīšanas laiku. Vēlāk senslāvu valoda ienāca arī Serbijā, un 10. gs. beigās tā kļuva par Kijivas Krievzemes baznīcas valodu.

Laikā no 1708. līdz 1711. gadam Pēteris I ķērās pie krievu valodas rakstības reformas, atbrīvojoties no zīmēm, kas rakstāmas virs burtiem, pēc vairāku burtu atcelšanas un atlikušo burtu rakstības vienkāršošanas (pietuvinot tā laika latīņu rakstībai) izveidojās tā saucamais vienkāršotais burtveidols. Tā kā līdz šim alfabētā bija tikai lielie burti, tika ieviesti arī katram burtam atbilstoši mazie burti. Drīz vien vienkāršoto burtveidolu (ar atbilstošām izmaiņām) sāka lietot arī serbi, vēlāk ‒ bulgāri. Savukārt rumāņi 19. gs. 60. gados atteicās no kirilicas par labu latīņu rakstībai. Vienkāršoto burtveidolu ar minimālām rakstības izmaiņām joprojām izmanto krievi, ukraiņi, serbi, bulgāri un baltkrievi.

No Kirila, viņa brāļa Metodija un abu tuvāko mācekļu darbības laika perioda, t. i., no 9. gs. otrās puses, līdz mūslaikiem nav saglabājušies rakstiski pieminekļi, ja neskaita samērā nesen atklātos uzrakstus uz cara Simeona baznīcas drupām Preslavā. Pēc vienu zinātnieku domām, šie uzraksti attiecināmi uz 9. gs. pēdējiem gadiem, savukārt citi šo datējumu apstrīd, uzrakstus saistot ar 10.‒11. gs. Uz 10. gs. attiecināmi arī visi pārējie līdz mūsdienām saglabājušies slāvu uzraksti, kā arī senākie rokraksti.

Senākie kirilicā rakstītie un līdz mūsdienām nonākušie teksti ir 9.–10 gs. uzraksti uz sienām un keramikas flīzēm Bulgārijas dievnamos un klosteros, uz bulgāru caru un ietekmīgu cilvēku kapakmeņiem, saimniecības priekšmetiem un citur.

Pie tiem pieskaitāms tā sauktais Preslavas uzraksts, kas tapis ap 893. gadu cara Simeona valdīšanas sākumā uz Apaļās baznīcas (Кръгла църква) sienas. Šis dievnams zināms arī kā Zelta baznīca vai Svētā Jāņa baznīca un atrodas Bulgārijas kādreizējā galvaspilsētā Preslavā.

Pie senākajiem datētajiem kiriliskajiem uzrakstiem pieskaitāms arī tā saucamais Dobružas uzraksts, kas izgriezts akmens plāksnē, kas atrasta netālu no Dobružas pilsētas Rumānijā. Plāksne ir slikti saglabājusies, ne visu ir iespējams izlasīt, tomēr ir saskatāmas rindas, kurās redzams datums “6451” (=943).

Strādājot ar nerusificētām sistēmām, kirilicas vietā plaši izmanto transliterāciju. Tā kalpo, lai ievadītu datņu, mapju nosaukumus, kā arī tulkotu nosaukumus vai vārdus no vienas valodas citā. Transliterācija ir noderīga sarakstē ar adresātu, kura datorā nav iestatīta kirilica. Transliterētu pierakstu plaši izmanto SMS saziņā, jo vienā ziņojumā iespējams iekļaut lielāku skaitu latīņu alfabēta simbolu nekā kirilicas rakstzīmju.

Kiriliskās rakstības transliterācija kopumā notiek pēc kirilisko un latīņu burtu fonētiskās atbilsmes principa. Bieži vienkop tiek lietoti dažādās valodās izmantoti lasīšanas principi: vispirms konkurē atbilsmes no vecajām poļu-vācu latīņu transkripcijām, kas zināmas arī pēc tradicionālās latīņu izrunas (й→j, ц→c, ы→y, ю→ju, я→ja), un vēlāk apgūtās atbilsmes no angļu valodas (ы→y, ц→ts, ч→ch, ш→sh, ю→yu, я→ya). Aizgūtie vārdi (un atsevišķas morfēmas) var tikt nodoti to oriģinālajā rakstībā.

Kirilicas zinātniskā transliterācija ‒ kirilicas burtu nodošanas sistēma, izmantojot latīņu alfabēta burtus (piemēram, Starptautiskās Standartizācijas organiācijas (International Organization for Standardization, ISO) standarts), kuru galvenokārt lieto zinātniskos izdevumos.

ISO 9 ir starptautisks standarts, kas nosaka slāvu un neslāvu valodu kirilisko alfabētu transliterācijas sistēmu, izmantojot latīņu alfabētu. Šī standarta galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar citām līdzīgām sistēmām ir tās pilnīgā viennozīmība. Katram kirilicas burtam atbilst viens latīņu alfabēta burts vai burta un kādas diakritiskās zīmes kombinācija. Tas ļauj precīzi nodot kirilicā rakstīto oriģinālu un veikt transliterāciju pretējā virzienā pat tad, ja valoda nav atpazīta.