Glagolica jeb glagoliskā rakstība ir senākā slāvu rakstība, kas mūsdienās gandrīz netiek lietota. Tās nosaukums cēlies no senslāvu valodas darbības vārda glagolati ‘runāt’ vai lietvārda glagolъ ‘vārds’. Rakstība veidoja Lielmorāvijas kultūras un izglītības pamatu un vēlāk izplatījās arī citās slāvu zemēs, kur visilgāk saglabājās Horvātijā. 10. gs. daļa slāvu tautu pārgāja uz latīņu alfabētu un daļa uz kirilicu (rakstības izvēle bija cieši saistīta ar ticības izvēli, latīņu alfabēts katoļiem un kiriliskais alfabēts pareizticīgajiem).

Glagolicas burtu izskats ir saistīts ar uzdevumu slāvu valodā tulkot kristiešu tekstus. Pirmais alfabēta burts veidots krusta formā, kas ir saīsināts vārda Kristus uzrakstīšanas veids un ir simetriska figūra. Daži pētnieki pieļauj, ka noteiktu glagolisko burtu pamatā ir krusts, trijstūris un aplis, jo tie ir nozīmīgākie kristīgās kultūras simboli.

Senākie senslāvu manuskripti bija rakstīti divos ļoti atšķirīgos rakstības veidos ‒ glagolicā un kirilicā. Jautājums par to, kurš no abiem alfabētiem ir senāks, nav līdz galam atbildēts, tomēr lielākā daļa pētnieku uzskata, ka Kirils (Κύριλλος, dzimis Konstantīns) izveidoja tieši glagolicu, savukārt kirilica ir radusies vēlāk. Šo viedoklim pamatā ir šādi fakti:

1. glagolica labāk nekā kirilica bija piemērota Solunas dialekta, kurā acīmredzot runāja Kirils un kas, domājams, bija viņa izveidotās rakstības pamatā, skaņu sistēmas nodošanai;
2. glagolisko burtu izskats atšķirībā no kiriliskajiem burtiem liecina par individuālu radošu risinājumu;
3. par individuālu radošu darbu liecina arī fakts, ka glagolicas burtu veidošanai ir izmantoti kristīgās kultūras simboli: krusta, trijstūra un apļa elementi ir kalpojuši, veidojot burtus иже ‘vienotība, harmonija, līdzsvars’ (Ⰻ) un слово ‘vārds‘ (Ⱄ), kas tiek izmantoti, lai nodotu grieķisko vārda Jēzus (grieķu Ἰησοῦς) saīsinājumu ΙΣ ‒ glagolicā ⰋⰔ (kirilicā IC);
4. senākie glagolicā rakstītie rokraksti nāk no tiem apgabaliem, kuros strādāja Kirils un Metodijs (Μεθόδιος) (Morāvija) vai no Morāvijas izsūtītie viņu mācekļi (Bulgārijas caristes dienvidrietumu apgabali). Senākie kirilicā rakstītie teksti tapuši Balkānu pussalas austrumos, kur nebija šo Solunas brāļu tiešas ietekmes;
5. glagolicas rakstu pieminekļi ir valodas ziņā arhaiskāki;
6. kirilicā rakstītajos tekstos sastopamas kļūdas, kas norāda uz to, ka teksts pārrakstīts no glagolicā rakstīta oriģināla. Nepastāv liecības, ka glagolicā tapuši rokraksti varētu būt pārrakstīti no oriģināliem kirilicā;
7. pastāv vairāki palimpsesti (pergamenti, kuros virs vecā teksta uzrakstīts jauns), kuros teksts kirilicā ir rakstīts pāri dzēstam tekstam glagolicā, savukārt nav piemēru, kuros teksts glagolicā būtu rakstīts pāri kirilicai.

Ja glagolica ir Kirila izveidota, tādā gadījumā kirilicu, visticamāk, ir izstrādājuši Preslavas grāmatnieki Bulgārijas austrumos. Gandrīz visur kirilica izspieda glagolicu. Tikai Adrijas jūras salās dzīvojošie horvāti vēl līdz 20. gs. vidum izmantoja glagolicā rakstītas liturģiskās grāmatas.

Glagolica ir fonētisks alfabēts, kurā ar retiem izņēmumiem vienai skaņai atbilst viena zīme; tas ir īpaši pielāgots slāvu valodu īpatnībām (ietver reducētus patskaņus, nāseņus, šņāceņus u. c.). Pašu alfabētu 10. gs. sākumā veidoja 38 burti, tāds tas ir fiksēts Melnsvārča Hrabra (senbulgāru Чрьноризьць Храбръ) traktātā “Par rakstiem” (O писмєнєхь), taču vairāku zinātnieku viedoklis ir, ka sākotnējais burtu skaits varēja būt nedaudz mazāks (36). Apskatot glagolicu, novērojams zināms grieķu alfabēta mantojums, uz to norāda burtu zīmju secība, digrafu esamība, burtu īpašie nosaukumi (kā tas ir virknē austrumu alfabētu), kas secīgi veido saistītu tekstu un kaut kādā mērā ir pārnesti arī uz kirilicu (аз буки веди...). Tajā pašā laikā glagolisko burtu ārējais veidols atgādina dažu Tuvo Austrumu alfabētu burtus, tāpēc glagolicā tapušie rokraksti nereti tikuši uzskatīti par austrumu rakstiem un otrādi, kaut arī nepastāv īpaša sakritība izskata ziņā līdzīgu burtu skaniskajā nozīmē.

Glagoliskais un kiriliskais alfabēts savos senākajos variantos sastāva ziņā gandrīz pilnībā sakrīt, atšķiroties tikai ar burtu izskatu, tomēr glagolicas un kirilicas burtu skaitliskā vērtība nav vienāda, kas dažkārt rada pārpratumus. Glagolicas gadījumā burtu skaitliskā vērtība piešķirta pēc kārtas atbilstoši burtu secībai, savukārt kirilicā tās piesaistītas grieķu alfabēta atbilstošo burtu skaitliskajai vērtībai.

Parasti runā par diviem glagolicas veidiem: “noapaļoto”, kas zināms arī kā bulgāru glagolica, un par daudz vēlāko “kvadrātveida” jeb horvātu glagolicu (tā šādi nosaukta, jo līdz 20. gs. vidum to glagoliskā rituāla dievkalpojumos izmantoja horvātu katoļi), kurš pakāpeniski saruka, un no 41 zīmes palika 30.

Glagoliskā rakstība saturēja lielu skaitu ligatūru, turklāt tās bija ne tikai divu, bet arī vairāku burtu ‒ trīs un četru ‒ ligatūras. Tas īpaši novērojams horvātu glagolicā. Šādas rakstības piemēri saglabājušies Čehijas Republikas Nacionālajā bibliotēkā (Národní knihovna České republiky) Prāgā esošajā “Glagoliskajā Bībelē” (Bible hlaholská). Mūsdienās šīs ligatūras var sarežģīt teksta uztveri lasītājam, kurš nav pie tām pieradis.

Zemāk ir sniegts pārskats par glagoliskā alfabēta burtiem. Tā kā bija pieņemts burtiem pievienot skaitlisko vērtību (nebija atsevišķu rakstzīmju cipariem), ir norādīta arī tā.

Glagolicu 9. gs. vidū izveidoja bizantiešu misionārs Kirils, lai varētu no grieķu valodas senslāvu valodā tulkot liturģiskos tekstus. Arvien aktīvāk un plašāk sākot izmantot kirilicu, glagolicu pamazām pārstāja izmantot, līdz ar to tā nekļuva par kādas nacionālās valodas rakstības pamatu. Sakumā tā bija reliģisko tekstu tulkojumvaloda, vēlāk oriģinālu baznīcas tekstu, dievkalpojumu grāmatu valoda, tika izmantota arī ka slepenraksts.

Morāvijā no 863. līdz 886. gadam oficiālos valsts un reliģiskos nolūkos tika lietota glagolica. To mācīja Kirila vai Metodija dibinātajā skolā. 886. gadā Nitras bīskaps Vihings (Viching) izraidīja slāvu rituāla priesterus, un Morāvijā pārtrauca lietot glagolicu. Dažus no trimdas priesteriem pārņēma bulgāru hans Boriss I (Борисъ А҃ ) un uzticēja viņiem bulgāru priesteru apmācību; šim nolūkam viņš nodibināja divas akadēmijas – Ohridā un Preslavā. Bulgārija tikai nesen bija pieņēmusi kristietību, un Boriss tās reliģiskajā valodā un rakstībā saskatīja garantiju Bulgārijas baznīcas neatkarībai no Konstantinopoles patriarhāta. No bulgāru skolām glagoliskā rakstība izplatījās arī citās Balkānu valstīs, sasniedzot Horvātiju un Dalmāciju, kur tā saglabājās ļoti ilgi; arī šeit līdzās vecākajai noapaļotajai rakstībai tika izveidots kvadrātveida rakstības variants. 1248. gadā pāvests Inocents IV (Innocentius IV) pat piešķīra horvātiem unikālu privilēģiju liturģijā lietot savu valodu un rakstību, proti, glagolicu.

Papildus Bulgārijai un Horvātijai, sākot ar 10. gs., glagolicu lietoja arī Bohēmijā un nelielā mērā Kijivas Krievzemē. 14. gs. vidū uz kādu laiku glagoliskā alfabēta kvadrātveida forma atgriezās Bohēmijā, konkrēti Prāgā, kad 1347. gadā Bohēmijas karalis Kārlis IV (Carolus IV), cenšoties atjaunot slāvu liturģiju, uz turieni izsauca horvātu mūkus un Prāgas Emausā nodibināja Svētā Hieronīma un Svētās Marijas klosteri (Benediktinské opatství Panny Marie a sv. Jeronýma v Emauzích). Vēlāk, 1390. gadā, Polijas karalis Vladislavs II Jagailis (Władysław II Jagiełło) un viņa sieva Jadviga (Jadwiga) izsauca mūkus no Prāgas Emausas uz Poliju ‒ uz jaunizveidoto Svētā Krusta baznīcu (Kościół Świętego Krzyża) Krakovas priekšpilsētā Klepažā; šīs baznīcas slāvu un glagoliskais raksturs saglabājās līdz pat 1570. gadiem.

Viduslaikos un agrīnajos jaunajos laikos glagolica bija viens no trim Horvātijā (lielākoties Dalmācijā) izmantotajiem alfabētiem līdztekus plaši izplatītajam latīņu alfabētam un kancelejās, kā arī daļēji Dalmācijas pilsētu kopienās ikdienā izmantotajai kirilicai. Līdz 14. gs. tapušie horvātu glagoliskās rakstības pieminekļi saglabājušies tikai fragmentāri, savukārt par laiku, sākot ar 14. gs., saglabājies liels skaits rakstu pieminekļu pilnu kodeksu veidā.

Līdz 16. gs. 60. gadiem glagoliskās grāmatas tika drukātas gan pašā Horvātijā (Kosinja, Senja, Rijeka), gan arī Venēcijā, kas bija ievērojamākais starptautiskais grāmatu drukas centrs. Pēc 1561. gada glagolisko grāmatu (visupirms katoļu dievkalpojumiem paredzētās) izdošana (neregulāra) koncentrējās Romā, lai izplatītu ticību kongregācijā. Līdz 1812. gadam dažādu pilsētu tipogrāfijās iznāca vismaz 71 izdevums, tai skaitā brošūras un skrejlapas. Pēc 1812. gada teju pilnībā tika pārtraukta grāmatu druka glagolicā, tā ierobežotā apjomā tikai dievkalpojumu vajadzībām atdzima 19. gs. 90. gados Romā, jo to lūdza slāvu dievkalpojumus saglabājušās draudzes. Kopumā “glagolisma” fenomens, kas sevī ietver glagolicas kā alfabēta lietošanu un glagoliskos dievkalpojumus baznīcslāvu valodā, ir nozīmīgs Horvātijas nacionālo kultūru veidojošs elements.

Čehijā glagolica tika izmantota divos pilnībā nesaistītos periodos. Pirmais tiešā veidā saistīts ar Lielmorāvijas valsti un turpinājās līdz 9. gs. beigām. Vienīgais neapšaubāmais čehiskas izcelsmes 9. gs. senslāvu glagoliskais rakstu piemineklis ir “Prāgas glagoliskie fragmenti” (Pražské hlaholské zlomky, Fragmenta Pragensia). Otrs periods, kurā Čehijā tika izmantota glagolica, aptver laiku no 14. gs. vidus līdz 15. gs. pirmajai pusei un tas ir saistīts ar Prāgas benediktiešu klosteri Emausā.

Kijivas Krievzemē glagolicas parādīšanās saistīta ar kristietības pieņemšanu: ir zināmi 9.–13. gs. glagoliskie sienu uzraksti Sv. Sofijas katedrālē (Собор Святой Софии Премудрости Божией) un Sv. Jura klosterī (Свято-Юрьев монастырь) Novgorodā. Glagolica ir izmantota vairākos 11. gs. beigu un 12. gs. sākuma rakstos, tomēr tā bija maz izplatīta: to prata lasīt, taču glagolicā rakstīja reti. Vairākos 11.–12. gs. austrumslāvu kiriliskajos rokrakstos sastopami glagoliskie burti un veseli vārdi glagolicā, kas liecina par to, ka, visticamāk, ticis kopēts glagolicā tapis oriģināls. Vēlāk glagolica tika izmantota krieviski tapušos rokrakstos kā slepenraksts.

Pie senākajiem (10.‒11. gs.) senslāvu valodas pieminekļiem pieskaitāmi glagolicā rakstītie: “Asemani evaņģēlijs” (Codex Assemanius), “Bojanas evaņģēlijs” (Боянское евангелие), “Zografa tetraevaņģēlijs” (Quattuor evangeliorum codex glagoliticum olim Zographensis) kopā ar “Zografa palimpsestu” (Supplementum glagoliticum codicis Zographensi), “Kijivas glagoliskās lapas” (Folia Kioviensia), “Marijas tetraevaņģēlijs” (Codex Marianus), “Sīnāja psaltērijs” (Psalterium Sinaiticum), “Sīnāja lūgšanu grāmata” (Euchologium Sinaiticum), “Ohridas glagoliskās lapas” (Fragmenta Achridiana).