Senslāvu valoda ir pirmā slāvu literārā valoda un slāvu pareizticīgās baznīcas valoda. Rokrakstos no šīs valodas izcelšanās laika tā dēvēta par slāvu jeb slovēņu valodu (словѣньскъ). Savos pirmsākumos senslāvu valoda bija grāmatu (literārā) valoda un netika izmantota sadzīviskai saziņai. Taču dzīvas runas ietekmē grāmatu valoda mainījās, blakus vecajiem rakstiem parādījās jauni, kas atainoja vietējās valodas īpatnības. Dažādos reģionos veidojās savi literārās valodas paveidi (dialekti), savukārt līdzšinējā literārā valoda kopš šo reģionālo atšķirību parādīšanās tiek saukta vairs nevis par senslāvu, bet gan baznīcslāvu valodu. Pieņemts runāt par baznīcslāvu (vai senās baznīcslāvu) valodas bulgāru, serbu un krievu dialektiem. Šobrīd ir nostiprinājusies tradīcija par senslāvu valodu saukt valodas, kurās rakstīti pirmie slāvu literatūras pieminekļi, savukārt par baznīcslāvu valodu sauc mūsdienu baznīcas literatūras valodu.
Senslāvu valoda ir senākā līdz mūsdienām nonākusī apstrādātā slāvu runa un tās rakstiskā fiksācija. Pirmie senslāvu rakstības pieminekļi attiecināmi uz 9. gs. 60. gadiem. Tie ir gan grieķu liturģisko grāmatu tulkojumi, gan vēlāki oriģināli autoru darbi.
Tā kā senslāvu valodai bija citām slāvu valodām tuva skaņu sistēma, gramatiskā uzbūve un vārdu krājums, tā ātri izplatījās slāvu zemēs kā baznīcas, zinātnes un daļēji arī daiļliteratūras valoda. Visas pārējās slāvu valodas rakstiski nostiprinājās ievērojami vēlāk (senākie saglabājušies rakstiskie krievu valodas pieminekļi attiecināmi uz 11. gs. otro pusi, senčehu – uz 13. gs., savukārt senākie saglabājušies poļu valodas pieminekļi nāk no 14. gs.).
Tādējādi senslāvu valoda lielā daļā gadījumu sniedz iespēju iepazīt slāvu valodu skaņas un formas to senākajā attīstības posmā.
Kijivas Krievzemē senslāvu valoda ienāca līdz ar kristietības pieņemšanu (988. gadā) kā baznīcas rakstu valoda.
Baznīcslāvu valoda ilgu laiku bija pāretniska valoda un pildīja baznīcas, reliģiskas valodas funkciju. Kijivas Krievzemē to prata un mācījās, taču tā nebija vietējo iedzīvotāju dzimtā valoda. Baznīcslāvu valodas saglabāšanos Kijivas Krievzemē un vēlāk tās teritorijās izveidojušajās valstīs līdz pat 18. gs. sākumam zinātnieki skaidro ar baznīcas vajadzībām, kā arī kultūras tradīcijām.
Kaut gan šai valodai ir mirušas valodas statuss, tā joprojām tiek izmantota pareizticīgās baznīcas dievkalpojumos.
9. gs. Kirils (Κύριλλος) un Metodijs (Μεθόδιος) senbulgāru valodā pārtulkoja Evaņģēlijus, Apustuļu darbus un Psalmus, tādējādi liekot pamatu starpslāvu literārajai valodai, kas zināma arī kā senslāvu valoda.
Caur to slāvu tautas uzņēma antīkās un kristīgās civilizācijas vērtības. Tā slāviem pavēra ceļu uz savu sasniegumu un kultūras rakstveida nostiprināšanu. Senslāvu valodai bija spēcīga loma bulgāru, serbu, krievu un citu slāvu tautu literārās valodas attīstībā.