Saskaņā ar oficiālajiem datiem baltkrievu valodu lieto aptuveni septiņi miljoni cilvēku Baltkrievijas Republikā, kā arī tā ir papildvaloda noteiktās Polijas teritorijās.

Baltkrievu valoda ir baltkrievu etnosa nacionālā valoda un Baltkrievijas Republikas valsts valoda, tomēr literārajā baltkrievu valodā runā tika neliela iedzīvotāju daļa (optimistiskākais novērtējums ‒ ne vairāk par 28 % Baltkrievijas iedzīvotāju), un pamatā tas notiek intelektuālās ģimenēs, apzināti uzturot valodu. Nepiespiesta sadzīviska rakstura komunikācija baltkrievu valodā nenotiek. Lielākā daļa cilvēku, kuri norāda uz baltkrievu valodas prasmi, patiesībā runā t. s. trasjankā ‒ krievu un baltkrievu valodas sajaukumā. Šāda situācija Baltkrievijā izveidojusies dažādu iemeslu dēļ, galvenais no tiem ir Baltkrievijas 1996. gada referendums, kura rezultātā krievu valoda ieguva tādas pašas tiesības, kādas bija baltkrievu valodai. Abu valsts valodu funkcijas ir ārkārtīgi nevienmērīgi sadalītas. Baltkrievu valodā nenotiek tiesvedība, kā arī gandrīz netiek veikta lietvedība. Krievu valoda baltkrievu valodu aktīvi izspiež no aprites, pastiprinās tendence slēgt baltkrievu valodā iznākošos izdevumus (sākot ar periodiskajiem). Baltkrievu valoda praktiski netiek izmantota augstākās izglītības jomā.

Baltkrievu valodā vokālisma sistēmu veido sešas balsīgās fonēmas. Kvalitātes ziņā baltkrievu valodas balsīgās skaņas neatšķiras no atbilstošajām skaņām krievu valodā. Runā balsīgo skaņu raksturu ietekmē to novietojums attiecībā pret uzsvaru un blakus esošo skaņu kvalitāte.

Baltkrievu valodas konsonantisma sistēmā ir 39 līdzskaņu fonēmas, kuras atkarībā no skaņas veidošanās vietas iedala divās līdzskaņu grupās: sonori jeb skaneņi un troksneņi. Tāpat baltkrievu valodā ir sešas patskaņu fonēmas. Literārajai baltkrievu valodai raksturīgās fonētiskās īpašības:

1)     a-izruna ‒ neuzsvērtu skaņu /о/, /е/ sakrišana ar skaņu [a];

2)     dz-izruna un c-izruna ‒ afrikātu /дз’/, /ц’/ parādīšanās mīksto /д’/, /т’/ vietā;

3)     cietais [р];

4)     frikatīvs [г];

5)     pēc balsīgā līdzskaņa pirms nebalsīgā un vārda beigās [л], [в], [у] pārtop par nebalsīgo [ў];

6)     cietais [ч];

7)     dubultie līdzskaņi [л¯’], [н¯’], [з¯’], [с¯’], [д¯¯з’], [ц¯’], [ж¯ ], [ч¯], [ш¯ ] vietās, kur līdzskaņi starp patskaņiem savienojas ar [й];

8)     cietie lūpeņi [б], [п], [м] vārda beigās un pirms [й];

9)     protētisks [в] pirms uzsvērtiem [ó], [ý];

10)  ļoti mīksti [з’], [с’], [дз’], [ц’].

Uzsvars baltkrievu valodā ir dinamisks un brīvs. Uzsvērtas zilbes raksturīgākā īpašība ir patskaņa garums. Uzsvērta var būt vārda jebkura zilbe no pirmās līdz pēdējai, kā arī uzsvars var atrasties jebkurā no morfēmām — saknē, priedēklī, piedēklī, galotnē. Vārdam mainoties, uzsvars savu atrašanās vietu var mainīt no vienas morfēmas uz citu.

Mūsdienu baltkrievu valodas grafikai izmanto kirilcu. Alfabētā ir 32 burti: а, б, в, г, д, е, ё, ж, з, і, й, к, л, м, н, о, п, р, с, т, у, ў, ф, х, ц, ч, ш, ы, ь, э, ю, я.

Pastāv arī baltkrievu latīņu alfabēts (лацінка), ko galvenokārt izmanto ārpus Baltkrievijas, kā arī daļā norāžu un karšu: a, b, c, ć, č, d, dz, dź, dž, e, f, g, h, ch, i, j, k, l, ł, m, n, ń, o, p, r, s, ś, š, t, u, ŭ, v, y, z, ź, ž.

Baltkrievu valodas kirilicā izmanto arī apostrofa zīmi (’) (pēc priedēkļiem, kas noslēdzas ar līdzskani, pirms е, ё, ю, я, uzsvērta і. Pēc б, в, м, п, ф, pakaļējiem mēleņiem г, к, х, dentālajiem līdzskaņiem д, т un vibrants р pirms burtiem е, ё, і, ю, я). Tāpat nav pieļaujama krievu valodai raksturīgā burta ё nomaiņa rakstos uz е. Burtu savienojumi дж un дз tiek uzskatīti par digrafiem. Klasiskajā pareizrakstībā pastāv arī neobligātais burts ґ, kas ataino skaņu [g] (burts г baltkrievu valodā ataino skaņu [ɣ]).

Īpaša lappuse 16.‒17. gs. vecbaltkrievu rakstības vēsturē ir ar roku pārrakstītajām grāmatām, kas baltkrievu valodā rakstītas, izmantojot arābu grafiku, ‒ kitabām. Tās, sākot ar 16. gs., veidoja Lietuvā un Baltkrievijā apmetušies Krimas tatāri, kuri ar laiku zaudēja savas tautas valodu. Baltkrievu valoda viņiem kļuva ne vien par sarunvalodu, bet arī par rakstu valodu, kas tika izmantota dažādu veidu musulmaņu reliģiskajai un tulkotajai austrumu laicīgajai literatūrai. Šie pieminekļi ir vērtīgi daļēji tādēļ, ka tajos, izmantojot arābu burtus, sistemātiski tiek demonstrētas baltkrievu valodas fonētiskās īpatnības, kas kirilicā pierakstītajos vecbaltkrievu pieminekļos fiksētas neregulāri.

Baltkrievu valodas ortogrāfija balstīta fonētiskajā un morfoloģiskajā principā. Baltkrievu valodas pareizrakstība atšķiras ar šādām īpatnībām:

• o un э tiek saglabāti tikai uzsvērtās zilbēs, ja uzsvara nav, vienmēr rakstāms a;
• ё rakstība ir obligāta. Burta ё nomaiņa uz e nav pieļaujama; о un ё esamība vārdā nozīmē, ka konkrētā zilbe ir uzsvērta (izņemot salikteņus);
• e pirmajā zilbē tieši pirms uzsvērtās zilbes mijas ar я, savukārt otrajā, trešajā un tālākajās zilbēs pirms uzsvērtās zilbes, kā arī uzsvērtajā zilbē tas saglabājas nemainīgs, turklāt e lietojuma uzsvērtajās zilbēs likumiem pastāv vairāki izņēmumi;
• burta и vietā tiek rakstīts і;
• krievu жи, ши vietā vienmēr raksta жы, шы;
• krievu valodas ци atbilst baltkrievu rakstība цы, taču baltkrievu valodā pastāv arī mīkstais ці, kas atbilst krievu ти;
• krievu valodas чи vietā vienmēr rakstāms чы, kas ataino ч cieto izrunu baltkrievu valodā.

1933. gadā tika īstenota baltkrievu valodas pareizrakstības reforma, ar kuras palīdzību baltkrievu valoda tika mākslīgi pietuvināta krievu valodai. Līdz 1933. gada ortogrāfijas reformai pastāvēja arī šādas atšķirības:

• skaņu з, c, ц, дз mīkstumu pozīcijā pirms mīksta līdzskaņa apzīmēja ar burtu ь;
• dubultie (garie) līdzskaņi, kas rodas līdzskaņa + ј kombinācijā, tika atdalīti ar ь, tikai šņāceņi šādi netika atdalīti utt.

1933. gada pareizrakstības reforma netika pieņemta ārpus Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas (BPSR), tai skaitā Rietumbaltkrievijā, kā rezultātā izveidojās divi baltkrievu valodas ortogrāfijas varianti, kas turpina pastāvēt arī mūsdienās: viens no tiem balstīts 1933. gada reformas ortogrāfijas izmaiņās (oficiālā ortogrāfija), savukārt otra varianta pamats ir literārās baltkrievu valodas normas, kas bija spēkā pirms 1933. gada pareizrakstības reformas (taraškevica, klasikā pareizrakstība). Klasiskā pareizrakstība nav oficiāli atzīta.

Baltkrievu valoda ir sintētiska fleksīva valoda, kam raksturīga attīstīta vārddarināšanas līdzekļu sistēma. Izplatītākais ir afiksālais veids, kā pamatā ir prefiksu, sufiksu, postfiksu un interfiksu lietošana. Noteiktas formas baltkrievu valodā tiek veidotas analītiski (буду чытаць ‘lasīšu’, больш прыгожы ‘skaistāks’).

Baltkrievu valodā tradicionāli pastāv šādas vārdšķiras: patstāvīgi vārdi ‒ lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi, vietniekvārdi; palīgvārdi ‒ prievārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi.

Lietvārdiem piemīt dzimtes, skaitļa un locījuma kategorija. Īpašības vārdiem piemīt saskanīga dzimtes, skaitļa un locījuma kategorija. Skaitļa vārdi tiek iedalīti skaita, kārtas, kopuma, daļu skaitļa vārdos. Vietniekvārdiem ir vairāki veidi: personas, atgriezeniskie, piederības, norādāmie, jautājamie, attieksmes, nenoteiktie un noliegtie. Apstākļa vārdi pēc nozīmes tiek dalīti vairākās grupās: kvalitatīvie, kvantitatīvie un darbības veida. Darbības vārdiem piemīt personas, skaitļa, pārejamības/nepārejamības, veida, kārtas, izteiksmes, laika, kā arī dzimtes kategorija.

Baltkrievu valodai raksturīgs morfoloģisks vārddarināšanas veids. Atvasinātie vārdi var būt veidoti no vienas vai vairākām saknēm. Visplašāk un produktīvāk tiek izmantota afiksācijas metode. Vēl attīstīta ir vārddarināšana, izmantojot vairākas saknes (salikteņi, saauguši vārdi un abreviatūras).

No sintaktisko īpatnību viedokļa baltkrievu valoda pieder pie nominatīva tipa valodām. Vienkārša teikuma pamata tipi tajā ir: 1) divkopu teikums, kurā ir obligātie locekļi (teikuma priekšmets un izteicējs) un daļēji fakultatīvie un fakultatīvie palīglocekļi (apzīmētājs, papildinātājs, apstāklis, predikatīvs apzīmētājs); 2) vienkopas teikums, ko veido virsloceklis un daļēji fakultatīvie un fakultatīvie palīglocekļi. Vārdu kārtība vārdu savienojumos un teikumā ir samērā brīva. Saliktos teikumos iespējamas divu tipu attiecības starp to daļām ‒ sakārtotas un pakārtotas. Šīs attiecības tiek rādītas divējādi ‒ tikai intonācijas vai intonācijas un morfoloģiskajā un sintaktiskajā līmenī.

Baltkrievu valoda pēc leksiskā sastāva ģenētiski ir tuva krievu valodai. Tāpēc ir daudz vārdu, kam krievu un baltkrievu valodā ir līdzīga nozīme un skanējums (чалавек ‒ ‘cilvēks’, гаварыць ‒ ‘runāt’, зелёный ‒ ‘zaļš’, трэці ‒ ‘trešais’ un tamlīdzīgi). Mūsdienu baltkrievu valodas leksikas pamatu veido vārdi, kas saglabājušies no pirmslāvu un senkrievu valodas.

Baltkrievu valodā saglabājušies vārdi ar slāvisku izcelsmi, taču tie netiek izmantoti citās valodās, vai arī tajās tiem ir arhaisks raksturs: вежа ‒ ‘tornis’, волат ‒ ‘milzis’, вабіць ‒ ‘vilināt’, астрог ‒ ‘cietums’, абыраць ‒ ‘samierināties’, сябра ‒ ‘draugs’, гаспадар ‒ ‘saimnieks’ un citi.

Daudz aktīvāka loma baltkrievu valodas leksiskā sastāva paplašināšanā ir krievu valodai, no kuras aizgūts liels skaits vārdu grupu, kas saistīti ar ekonomiku, kultūru, zinātni, ražošanu un citām sabiedrības dzīves jomām. Liels daudzums leksisko vienību ir kalki no atbilstošiem krievu valodas vārdiem (сямігодка ‒ ‘septiņgadīgā skola’, прадпрыемства ‒ ‘uzņēmums’, адказнасць ‒ ‘atbildība’, удзельнік ‒ ‘dalībnieks’, ажыццяўляць ‒ ‘īstenot’ un tamlīdzīgi). 20. gs. ar krievu valodu baltkrievu valodā ienāca anglicismi, kā arī vārdi ar franču, spāņu, vācu, nīderlandiešu valodas cilmi.

Intensīvās attiecības ar lietuviešiem, ko nosaka ģeogrāfiskais tuvums un daudzu gadsimtu līdzāspastāvēšana vienā valstī, izraisījušas lietuviešu valodas cilmes leksikas veidošanos baltkrievu valodā. No lietuviešu valodas baltkrievu valodā ienākuši tādi vārdi kā клуня ‒ ‘rija’, cвіран ‒ ‘klēts’, аруда – ’apcirknis’, гірса – ‘bezakotu zaķauza’, (nezāles veids), намітка – ‘kokošņiks’ (senatnīgā slāvu tautas tērpa tradicionālā galvassega), рымсціць – ’drebēt’, рупець – ’rūpēt’, жуда – ’drausmas’, груца – ’grūbas’. Lietuviska izcelsme ir arī daļai baltkrievu toponīmu: Ашмяны (Ašmjani), Гудагай (Gudagajs), Жупраны (Župrāns), Юрацішкі (Juraciški), Лукша (Lukša) un tā tālāk.

Baltkrievu valodas gandrīz četrsimt gadu ilgā attīstība baltkrievu-poļu divvalodības apstākļos kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ baltkrievu valodā pastāv daudz polonismu: моц ‒ ‘jauda’, arī ’vara’, скарб ‒ ‘dārgums’, arī ’īpašums’, гузiк ‒ ‘poga’, скарга ‒ ‘sūdzība’, бяспечны ‒ ‘drošs’, парэнчы ‒ ‘margas’.

No vācu tirgotājiem, amatniekiem un militārajiem speciālistiem, kuri tika ieaicināti Lietuvas dižkungaitijas laikā, baltkrievu leksikā iekļuva ģermānismi. Mūsdienu baltkrievu valodā esošo ģermānismu vidū ir tādi ar amatniecību, būvniecību, karadarbību, tirdzniecību saistīti vārdi kā жабрак ‒ ‘ubags’, майстар ‒ ‘meistars’, кошт ‒ ‘cena’, arī ’vērtība’, щвагер ‒ ‘svainis’, фарба ‒ ‘krāsa’, гандаль ‒ ‘tirdzniecība’, шуфлядка ‒ ‘atvilktne’.

16.–17. gs. saskarsmē ar tjurku tautām, kā arī caur krievu, ukraiņu un poļu valodu baltkrievu valodu papildināja tjurku izcelsmes leksika. No šī perioda valodā visvairāk saglabājušies ar sadzīvi saistīti tjurkismi: кава ‒ ‘kafija’, бусел­ – ‘stārķis’, харч – ‘ēdiens’, торба – ‘soma’, чарга – ‘rinda’, капшук – ‘tabakas maks’, хабар – ‘kukulis’, гарбуз – ‘ķirbis’, кавун – ‘arbūzs’, дыван – ‘paklājs’.

Ir divi baltkrievu tautas valodas dialekti: ziemeļaustrumu dialekts un dienvidrietumu dialekts. Tos nodala vidusbaltkrievu pārejas izloksnes. Baltkrievu valodas dialekti ir tuvi, viena dialekta runātāji brīvi saprot runu otrā dialektā.

Plaši izplatīta parādība ir trasjanka. Tajā lielākoties ir krievu valodas leksika, taču baltkrievu valodas gramatika un fonētika (dominējošā forma), sastopama arī baltkrievu-krievu trasjanka, taču tā ir daudz retāka parādība. Trasjanka veidojusies, baltkrievu tautas valodas dialektam sajaucoties ar mūsdienu literāro krievu valodu. Novērojams, ka trasjanka no sarunvalodas ienāk arī publicistikā.

Slāvistikā pieņemts uzskatīt, ka krievu, ukraiņu un baltkrievu tautas sarunvalodas dialektu nodalīšanās notikusi ap 14. gs. Lietuvas, Krievzemes un Žemaitijas dižkungaitijā veidojās rietumkrievu literārā rakstu valoda, ko mūsdienā sauc par vecbaltkrievu valodu. Tādējādi tā ieguva Lietuvas dižkungaitijas oficiālās rakstu valodas statusu un savu valsts valodas statusu saglabāja līdz 1696. gadam. Īpaša nozīme vecbaltkrievu valodas veidošanās posmā bija baltkrievu pirmiespiedējam, humānistam, apgaismotājam, zinātniekam, rakstniekam un tulkotājam Franciskam Skarinam (Францыск Скарына). Laikā no 1517. līdz 1519. gadam viņš Prāgā izdeva 23 Bībeles grāmatas. F. Skarina saglabāja Bībeles valodas baznīcslāvu pamatu, taču baltkrievu leksiku izmantoja tādā apjomā, ka viņa grāmatu valoda ievērojami novirzījās no pareizticībā izmantotās baznīcslāvu valodas. Literārajā rietumkrievu valodā uzrakstīts apjomīgs valstisku (statūti, aptuveni 600 sējumu Lietuvas metrikas) un arī laicīgu tekstu korpuss, tāpat vecbaltkrievu valodā tulkoti arī Svētie raksti, Eiropas mērogā nozīmīga daiļliteratūra un citi teksti. Šajā valodā tika izdoti likumi, veikta lietvedība, rakstītas hronikas, reliģiskā un laicīgā literatūra, ir sarakstīti lietišķo rakstu pieminekļi. Pēc Ļubļinas ūnijas (starp Lietuvas dižkungaitiju un Poliju) parakstīšanas (1569) rietumkrievu rakstu valoda pakāpeniski tika izskausta no valstiska lietojuma, un līdz ar to apsīka arī literāri radošais rietumkrievu valodas lietojums. Baltkrievu tautas dialektu sarunvaloda joprojām turpināja būt vairuma lauku iedzīvotāju un folkloras valoda, pretstāvot lielkrievu valodas ietekmei no austrumiem un poļu valodas ‒ no rietumiem. 19. gs. otrajā pusē parādījās literārie darbi mūsdienu literārajā baltkrievu valodā. 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma rakstu valodas tradīciju pārtraukuma dēļ mūsdienu baltkrievu literārā valoda tika atjaunota 19. gs. uz baltkrievu tautas sarunvalodas dialektu pamata bez tiešas saistības ar rietumkrievu literārās rakstu valodas tradīciju.

1840. gadā Nikolajs I (Николай I Павлович Романов) izdeva lēmumu par krievu valodas izmantošanu lietvedībā (faktiski tas izspieda baltkrievu valodu no šīs jomas). 1867. gadā tika aizliegta baltkrievu druka. Pēc 1905. gada revolūcijas Krievijas Impērijas vara oficiāli atļāva baltkrievu valodas lietošanu avīžu, žurnālu un grāmatu izdevniecībā. Zinātniskā skatījumā līdz 20. gs. baltkrievu valodas izloksnes tika uzskatītas par krievu valodas sastāvdaļu ar patstāvīga dialekta statusu. Oficiālu atzīšanu un lietojamību dažādās sadzīves sfērās mūsdienu literārā valoda pamatā ieguva pēc 1917. gada. Gramatika vienotai, normētai rakstībai mūsdienu literārajā baltkrievu valodā tika izdota 1918. gadā. To sagatavoja Braņislavs Taraškevičs (Браніслаў Адамавіч Тарашкевіч). Baltkrievu valoda 20. gs. 20. gados līdz ar jidišu, poļu un krievu valodu bija viena no Baltkrievijas PSR oficiālajām valodām. Pēc tam baltkrievu valoda faktiski tika izmantota kā viena no divām oficiālajām Baltkrievijas PSR valodām, otrai esot krievu valodai. 1933. gadā Baltkrievijas PSR tika veikta baltkrievu valodas pareizrakstības reforma. Pirmsreformas pareizrakstība (taraškevica), kā arī latīņu alfabēts joprojām tika izmantoti Rietumbaltkrievijā (līdz 1939. gada 17. septembrim) un emigrācijā.

Valsts interese par baltkrievu valodu atgriezās 20. gs. 80. gadu beigās perestroikas laikā, kad šai jomā spiedienu izdarīja pilsētās dzīvojošā baltkrievu inteliģence. Tika veikti socioloģiskie un sociolingvistiskie pētījumi, veidojās sabiedriskās organizācijas. 1990. gada 26. janvārī tika pieņemts likums “Par valodām Baltkrievijas PSR”, kas baltkrievu valodai Baltkrievijā piešķīra vienīgās valsts valodas statusu. Valodas likums paredzēja desmit gadus ilgu pārejas periodu dokumentu aprites pilnīgai pārejai uz baltkrievu valodu, tam noslēdzoties 2000. gadā. “Baltkrievizācija” tika pārtraukta pēc 1995. gada maija referenduma, kurā bija iekļauti vairāki jautājumi, tai skaitā par baltkrievu valodai līdzvērtīga valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ko atbalstīja 83,3 % vēlētāju. Šobrīd referenduma rezultāts tiek ievērojami apšaubīts. Pašlaik oficiālajā un arī ikdienas saziņā pilsētu iedzīvotāju vidū galvenokārt tiek izmantota krievu valoda. Baltkrievu valoda pēc UNESCO klasifikācijas uzskatāma par apdraudētu.