Īsa vēsture Vissenākie ķīnzīmju varianti saglabājušies zīlēšanas kaulu fragmentos, kas tika atrasti 19. gs. otrajā pusē lauku apvidū, Šan dinastijas (apm. 1600. p m. ē.–1046. p. m. ē.) galvaspilsētā Aņjanā (mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) Henaņa provincē). Šīm vēsturiski visagrākajām rakstības zīmēm jau piemīt attīstītas rakstības īpašības ‒ ikkatra ķīnzīme vairs nebija piktogramma (konkrētās lietas vai lietu sakarības attēls), bet tai bija arī dažādas citas funkcijas, piemēram, skaņas simboli, asociatīvas funkcijas un semantiskas komponentes. Tādējādi mūsdienu pētnieki viennozīmīgi uzskata ‒ lai gan ķīniešu rakstības vēsturiski nenosakāmā izcelsme ir piktogrāfiskā (attēlojoša), vēsturiski nosakāmajā attīstībā katra ķīnzīme jau no pašā sākuma pārklāj samērā plašu nozīmes spektru, kam atbilst vairāki vārdi. Nereti vienai ķīnzīmei ir vairākās izrunas. Jau no aizsākumiem ķīnzīmes tika un joprojam tiek izmantotas arī ārpus oficiālās ķīniešu (resp., politiskā centra) valodas, lai pierakstītu Ķīnas topolektus vai reģionālās valodas. Dažas ķīnzīmes parādās tikai topolektos. Līdz imperiālās ēras sākumam 2. gs. p. m. ē., kad tika ieviesti centralizēti standarti, kas attiecās arī uz rakstību, pastāvēja pat vairāki reģionāli rakstības varianti.
Senāko ķīnzīmju tipa modernais nosaukums Gui dzja šou gu veņ dzi 龜甲獸骨文字 (saīsinājums: dzja gu veņ) norāda uz pirmā izrakuma vietā sastaptajiem teksta materiāliem – bruņurupuču bruņām un zvēru kauliem. Paši teksti liecina par agrās rakstības funkciju upurēšanas un zīlēšanas galma rituālos. Taču 20. gs. arheologi atrada arī uz bronzas, nefrīta un bambusa iegravētus vai ar otu uzrakstītus tekstus, kas liecina par rakstība izmantota saimnieciskām un pārvaldnieciskām funkcijām. Rakstāmo materiālu dažādība ietekmēja agrīnos rakstības stilus.

Kaulā iegravētas ķīniešu agrīnās rakstzīmes. Šan dinastija, ap 1500.–1000. g. p. m. ē. Hunaņas province, Ķīna.
Avots: Photo 12/Universal Images Group via Getty Images, 869722508.
Savukārt Džou dinastijā (1045.–475. gads p. m. ē.) un Karajošo valstu laikmetā (475.–221. gads p. m. ē.) rakstības prakse un kultūra nemitīgi izplatījās pirmsimperiālās Ķīnas pilsētās. Ķīnas vēstures pirmajā urbanizācijas laika posmā (5.‒3. gs. p. m. ē.) rakstība ātri kļuva par izveidojušās literārās kultūras kopīgo pamatu. Austrumāzijas senākajā (ap 500. gadu p. m. ē. sastādītajā) dzejas antoloģijā “Dziesmu kanonā” (Šidžin 詩經) jeb “Dziesmās” (Ši 詩) apkopoti vairāk nekā 300 dziesmu teksti no 15 pilsētas apgabaliem, kuru dažādās kultūras un lingvistiskā izcelsme atspoguļojas vienojošā rakstiskā formā. Līdzās “Dziesmu kanonam” tapušas arī citas, vēlāk kanonizētas, historiogrāfisku, lietišķa, teorētiska un ētiska satura grāmatas, kā arī liels apjoms literāru darbu, par kuriem tikai netieši liecina vēlāki vēsturiski dokumenti un leģendas.
Līdz ar Ķīnas “impērijas” jeb Di guo 帝國 (‘Augstākās esības valsts’) nostiprināšanos, kas sākās 3. gs. p. m. ē. no mūsdienu Ziemeļķīnas teritorijas, arī rakstības stili tika pakļauti universālai normai un jauns rakstības standarts kopā ar literāru izglītību kļuva par impērijas administratīvās elites privilēģiju un etiķeti. 2. gs. Haņu dinastijas (206. gads p. m. ē.– 220. gads m. ē.) galma bibliotekārs Š. Šeņs izdeva sistemātisku ķīniešu rakstības zīmju apkopojumu – paleogrāfisko rokasgrāmatu Šuo veņ dzje dzi (說文解字). Sākotnējais izdevums uzrādīja 9,353 atsevišķu ķīnzīmju šķirkļus ar papildu 1163 variantiem. Atšķirībā no agrākajiem šī laikmeta paleogrāfiskiem darbiem, Šuo veņ dzje dzi pamatā ir analītiska sistēma, kas ļauj pieskaitīt katru ķīnzīmi vienai kategorijai. Sistēma seko Ķīnas tradicionālās dualās loģikas principam, kas paredz visu parādību haotisko pilnīgumu vispirms sadalīt kontrastējošos jiņ&jan aspektu pāros, abām daļām vienā otro piesaistot un pārvarot.
Saskaņā ar šo loģiku arī atšifrējams Šuo veņ dzje dzi nosaukums: “Paskaidrot nedalāmās rakstu zīmes, lai iztirzātu sastādītos”. “Nedalāmo rakstu zīmju” kategorijas nosaukums 文 veņ pats tai ir pieskaitāms, jo zīme, grafiski atveidojot “pārklājošas līnijas”, tiek uztverta kā rakstīšanas procesa konkrētais (neabstrahējošais) attēlojums. Savukārt “sastādīto rakstu zīmju” kategorijas nosaukums 字 dzi pats ir rakstu zīme, kura veidojas no divām funkcionāli atšķirīgām daļām. Pirmā, 宀 juaņ, simbolizē “jumtu”, otrā tam pakārtoto “dēlu, kuru baro māte” (子 dzi kā atsevišķs vārds nozīmē 'dēls'). Tādējādi 字 dzi ir “sastādītās rakstu zīmes” gadījums, jo “zem jumta barotais dēls” ir simbolisks tēls, kas veidojas no divu neatkarīgu grafisku elementu kombinācijas, kas šajā gadījumā nesaistās ar vārda 字dzi nozīmi, kamēr vienlaicīgi elementa 子dzi kā patstāvīgas zīmes izruna šeit norāda uz ķīnzīmes字 fonētiskajām kontūrām. Š. Šeņa analītiskās sistēmas loģikā pirmatnējie piktogrāfiskie rakstības elementi tiek harmonizēti ar attīstītākajiem asociatīvajiem un fonētiskajiem rakstības elementiem. Lai gan šī kombinējošā metode, šķiet, neprecīzi atspoguļo gan mutisko vārdu semantiku, gan to izrunu, tā ir pietiekami fleksibla, lai pildītu ķīniešu rakstības pamatfunkciju – saglabāt autonomiju attiecībā uz Ķīnas topolektiem un veicināt dominējošu, starpreģionālu komunikācijas slāni ķīniešu civilizācijas telpā. Tagadējā 21. gs. leksikalizētajā rakstu zīmju korpusā apmēram 90 % no kopumā gandrīz 50 tūkstošiem ķīnzīmju ir sastādītas pēc Š. Šeņa klasifikācijas metodes – 字 dzi.
Atbilstoši viņa laika paradumiem Š. Šeņs savu rakstības teoriju saistīja ar Ķīnas Impērijas varu attaisnojošo kultūras mitoloģiju. Rakstības pamatlicējs esot bijis (fiktīvā) Dzeltenās Augstākās Esības jeb Huan Di 黄帝 (imperatoru eifēmisms) ministrs Can Dzjie (倉頡), kas, vērodams zvēru pēdas uz zemes un zvaigžņājus debesīs, radoši pārveidoja to vienojošās likumsakarības cilvēces zīmju sistēmā. Ķīniešu rakstības pamati tādējādi “tulkoja” kosmosa un zemes “valodu” cilvēku valodā. Š. Šeņs šo mītu izmantoja, lai pamatotu vienotās rakstības normas būtisko funkciju imperiālās varas uzturēšanā.
2. tabulā atšifrētā Š. Šeņa klasifikācijas metode tiek izmantota līdz mūsdienām ķīnzīmju struktūras izskaidrošanai. Vēlākās Haņu dinastijas laikmetā (25.– 220. gadā) izplatījās jauns normatīvais rakstības stils, kas vēlāk, līdz ar iespiedtehnikas izplatīšanos 10. gs., kļuva par tipogrāfijas standartu. Šī normātīvā funkcija tiek saglabāta arī mūsdienās – “regulārajā rakstu stilā” kai šu 楷書.
Pirmās imperiālās valsts Cjiņu dinastijas (221.‒ 208. gads p. m. ē.) ierēdņi izmantoja tā saucamo mazo zīmograkstu (sjiaodžuaņ 小篆). Tās līnijas, resp., otas kustības, ķermeniskā dinamika ir ievērojami zemāka. Mazais zīmograksts bija iepriekšējās Džou dinastijas lielā zīmograksta (da džuaņ 大篆) modernizācija.
Visi oficiāli apstiprinātie rakstības stili saglabā sākotnējo Šan dinastijas “bruņu un kaulu raksta” (dzja gu veņ 甲骨文)pamatveidus un principus.
Nozīmīga palika arī rakstības sākotnējā funkcija kā garīgās enerģijas pārnesēja rituālajā praksē. Augstmaņu ikdienas galma dzīvē šī enerģija veicināja komunikāciju starp gariem un cilvēkiem. Rakstības prakse tālāk izplatījās līdz ar pārvaldniecskām, diplomātiskām un attīstošās intelektuālās dzīves vajadzībām, simbolizējot politiskā, reliģiskā un intelektuālā centra varu un autoritāti.