Pēc Kultūras revolūcijas beigām literatūrā sevi pieteica jauna paaudze, iesākumā slepus, pagrīdē, līdz Dena Sjaopina (鄧小平, Dèng Xiǎopíng) reformas darīja iespējamu atklāšanos plašākai sabiedrībai. Ideoloģisko represiju un vardarbības laiks, izglītības vakuums Kultūras revolūcijas periodā, sarkanās gvardes terors jaunajos autoros bija iedēstījis pretestības garu, kas ģenerēja jaunas, eksperimentālas dzejas veidošanos. 70. gadu sākumā dzeju sāka rakstīt Mans Ke (芒克, Mang Ke), Bei Dao (北岛, Bei Dao), Duo Duo (多多, Duo Duo), Gu Čens (顾城, Gu Cheng), Šu Tina (舒婷, Shu Ting), kuri vēlāk kļuva pazīstami kā tumšās dzejas ( 朦胧诗, menglong shi) pārstāvji. Pēc Mao Dzeduna nāves un četrinieka bandas (四人帮, Si ren bang) krišanas 1976. gada īslaicīgi iestājās politiskā atkušņa gaisotne, kas veicināja plašas demokrātiskās kustības izveidošanos. 1978. gadā par vērsturisku notikumu kļuva žurnāla “Šodiena” (今天, Jintian) izveidošana, kas bija pirmais neoficiālais literārais izdevums kopš ĶTR dibināšanas. Tā izveidē piedalījās vairāki jaunie autori, galvenie no tiem bija dzejnieki Bei Dao un Mens Ke, kas bija šī izdevuma redaktori. Pirmais žurnāla numurs tika izveidots plakātu veidā, kurus izlīmēja dažādās vietās Pekinas ielās. “Šodiena” kļuva par galveno jaunās literatūras mediju, tajā tika publicēta proza, literatūras kritika un ārzemju literatūras tulkojumi, tomēr galveno ievērību pelnīja jaunais dzejas virziens – tumšā. Pēc publikācijām žurnālā “Šodiena” vairāku jauno dzejnieku dzejoļi tika nodrukāti arī oficiālajos žurnālos, kas izraisīja spraigais debates. Pēc sociālistiskā reālisma tradīcijas rakstītās dzejas, kas gadu desmitiem bija lirikas žanra vienīgais oficiāli pieņemtais autoru izpausmes veids, jaunie teksti daudziem kritiķiem šķita “nesaprotami”, “miglaini”, “neskaidri” un nepieņemami – no tā arī radies šī dzejas virziena apzīmējums. Sākotnējā apjukuma gaisotnē pamazām attīstījās plaša mēroga diskurss, kas uzdeva komunistiskās Ķīnas gaisotnē vēl nebijušus, literatūrai fundamentāli svarīgus jautājumus. Piemēram, cik saprotamai ir jābūt lirikai un kas ir tās auditorija. Tam sekoja debates par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un par literatūras lomu sabiedrībā. Vēršoties plašumā, diskurss uzskatāmi atklāja jaunas liberālas tendences progresīvo kritiķu aprindās, kas savukārt provocēja ideoloģiski strikti deklarēto kultūras politiku. Publiskā domu apmaiņa tika izbeigta valdības iniciētajā politiskajā kampaņā “Izskaust garīgo piesārņošanu” (清除精神污染, Qingchu jingshen wuran), kas tika uzsākta 1983. gadā, kas arī ir tumšās dzejas norieta sākums. Ideoloģisku apsvērumu dēļ vairākiem šīs grupas autoriem uz laiku tika aizliegts publicēt savus darbus oficiālajā presē, tomēr literārajās aprindās viņi jau bija paspējuši sevi pieteikt kā jaunās dzejas pārstāvji un kļuvuši pazīstami plašam lasītāju lokam. Pēc 04.06.1989. demonstrācijas asiņainās apspiešanas Tjenanmena laukumā daļa no jaunajiem dzejniekiem bija spiesti pieņemt trimdas dzejnieku statusu Rietumos, kur ar interesi tika uzņemta jaunā ķīniešu lirika un izklausīts autoru politiskais vēstījums, piešķirot šiem viņiem lielu atpazīstamību arī Rietumu sabiedrībā.
Tumšā dzeja nebija monolīta lirikas kustība, katrs autors attīstīja sev individuālu stilu un izvirzīja sev formāli atšķirīgas prasības. Vienojošais visiem bija garīgā vakuuma pieredze Kultūras revolūcijas laikā, piederība zudušajai paaudzei, vilšanās un ilūziju zudums, kas gan tiešā, gan zemtekstu formā tematiski atspoguļojās viņu lirikā. Svarīgākās tēmas bija saistītas ar pagātnes izvērtēšanu, atbrīvošanos no politiskās atkarības un kolektīvisma uzspiestu savas patības noliegšanu. Liriskais varonis dzejā bieži izvēlējās es formu, kas norādīja uz ierastās perspektīvas maiņu par labu subjektīvam pasaules skatījumam, uzsverot indivīda iekšējos pārdzīvojumus. Teksti uzrunāja lasītāju ar lirikā sen nediskutētām tēmām, piemēram, ilūzija un realitāte, laiks un telpa. Dzejas jaunais saturs vairs neiekļāvās nodeldētajā socreālisma paņēmienu arsenālā. Izskanēja prasība pēc modernākiem izteiksmes līdzekļiem un uzmanība vairāk tika veltīta liriskās valodas izkopšanai. Dzejoļu formai nebija ierobežojumi, autori apzināti centās atkāpties no sintakses likumiem, ierastajām atskaņām un metriskām shēmām. Viena no tumšās lirikas galvenajām pazīmēm, bija tā saucamais montāžas paņēmiens, kas tika īstenots radot poētiski vizualizētu “bildi”. Lēcienveidīgi virknējot šādas savstarpēji dažādos laika un telpas kontekstos nesaistītas “bildes”, autori panāca spilgtu tēlainību un raisīja visnegaidītākās asociācijas. Tāda radošā pieeja valodai un literārajai tehnikai atklāja sociālistiskajā reālismā vēl nebijušu estētiku, kas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem literatūrā pēc ĶTR dibināšanas. Ķīniešu literatūrā jaunajai lirikai ir vēsturiska nozīme, jo tā bija pirmais mēģinājums atkāpties no politikai lojālā sociālā reālisma un revolucionārā romantisma, drosmīgi eksperimentējot ar jaunām literārām formām un tiecoties pēc iespējami lielākas autonomijas literatūrā. Tas, savukārt, lielā mērā pavēra jaunu ceļu nākamās literārās paaudzes radošajiem meklējumiem.
80. gadu vidū izveidojās dažādi literāri poētiskie strāvojumi, kas kopumā tiek dēvēti par liriku pēc tumšās dzejas (后朦胧诗, hou menglong shi), ietverot dažādus stilus un eksperimentus. Izdalot literāro eksperimentu tekstu kopumu, uz tiem attiecināms eksperimentālās jeb avangarda dzejas apzīmējums. Prozā par nozīmīgu literāro virzienu kļuva sakņu meklēšanas literatūra (尋根文學 / 寻根文学, xungen wenxue), kuram arī dzejā sekoja daži nozīmīgi autori – Haidzi (海子, Haizi), Dzjans He (江河, Jiang He), Ljao Jivu (廖亦武, Liao Yiwu), Oujans Dzjanhe (欧阳江河, Ouyang Jianghe), kā arī tumšās dzejas pārstāvis Jans Lians (楊煉 ,Yang Lian). Sakņu meklēšanas literatūrā autoru galvenā tēma bija jaunas definīcijas meklēšana ķīniešu identitātei modernajā pasaulē, daiļradē izmantojot pagātnes motīvus un arhaiskus tēlus ar atsauci uz agrīnām kultūrām, to rituāliem un mītiem.