Nav vienota viedokļa par to, vai kulturoloģiju var uzskatīt par atsevišķu zinātnes nozari. Anglosakšu tradīcijā (Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV)) kultūras procesi tiek analizēti kultūras antropoloģijā. Kulturoloģijai un antropoloģijai ir kopīgas teorētiskās iezīmes, taču tajās izmantotās metodes kultūras procesu pētīšanai ir atšķirīgs, it sevišķi kultūras dalībnieku vērošanas procesos.

Kulturoloģijas definēšanu apgrūtina tas, ka nozare diskursīvā un metožu aspektā robežojas ar vairākām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. No tā izriet, ka kulturoloģija pastāv kā pētniecisko procesu kopa bez tikai tai raksturīgiem pētnieciskiem objektiem un jautājumiem. Sociālo un humanitāro nozaru attīstība 20. gs. otrajā pusē tika pakļauta kritikai, kas sekmēja literatūrzinātnes un vēstures pētniecības plurālismu. Tādējādi tika akcentēta nepieciešamība veidot starpdisciplināru dialogu, kas kļuva par kulturoloģijas pamatiezīmi. Krievu pētnieks Mihails Bahtins (Михаил Михaйлович Бахтин) to uzskatīja par svarīgu zinātniskās interpretācijas principu, analizējot kultūras saturu.

Kulturoloģija nav veidojusies jaunu metožu un teorētisku konstrukciju rezultātā, bet ir pētniecisko reakciju kopums uz 20. gs. otrās puses sabiedrības straujām pārmaiņām, kas veicināja jaunu sociālo teoriju veidošanos. Sākot ar 60. gadu beigām, notika attālināšanās no pozitīvisma un lingvistiskās analīzes principiem un tuvināšanās postmodernisma zinātņu pārvērtēšanai, ko Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard) definēja kā postmodernisma būtisku iezīmi zinātniskajās diskusijās.

Kulturoloģija, līdzīgi sociālajām zinātnēm, galvenokārt pievēršas sociālajiem procesiem (piemēram, videi, kurā veidojas un pastāv kultūra), bet, atšķirībā no socioloģijas, kulturoloģija galvenokārt meklē realitātes skaidrojumus ārpus ekonomiskiem un makrosociāliem fenomeniem, piemēram, pievēršoties cilvēku emociju vēsturei. Divas pētnieciskās pamatkategorijas, kas ir kulturoloģijas interešu centrā, nomainot tādas kategorijas kā šķira, ir zīme un teksts.

Kulturoloģija pēta arī vairākus jautājumus, kas aizgūti no citām nozarēm (filoloģijas, politikas zinātnes, literatūrpētniecības, sociālās vēstures, mākslas vēstures, socioloģijas), piemēram, analizē varas attiecības starp vairākumu un mazākumu politiskajā retorikā. Šādā situācijā kulturoloģija ir pētniecisku jautājumu kritiskas revīzijas, teorētisko konceptu dekonstruēšanas un kritiskās distancēšanās kopums, kas veicina starpdisciplinaritātes jēdziena un analītisko principu pielietojumu, veidojot zinātņu nozaru mijiedarbību. Humanitāro un sociālo zinātņu attiecību kontekstā kulturoloģija ir analītisko perspektīvu plurālisms, tilts starp zinātnes nozarēm, kas vēl 20. gs. 60. un 70. gados tika uztvertas un īstenotas kā relatīvi noslēgti, metodoloģiski autonomi analītiskie procesi. Kulturoloģija ir zinātņu nozaru dialoga veicināšanas process, kas attīsta nozaru robežu sairšanu, paplašinot analītiskā potenciāla salīdzinošu apmaiņas un kontekstu telpu.

Kulturoloģija analizē kultūras konstruēšanas procesus un to dalībnieku veidotas nozīmes, kas cirkulē kultūras telpā, piedāvājot versiju par realitātes struktūrām un jēgu, kas atklājas kultūrā kā cilvēku projektā. Viens no kulturoloģijas pētāmajiem objektiem ir sabiedrības funkcionēšanas transformācijas, jo pārmaiņas sabiedrībā ir saistītas ar to uztveri un šajā procesā radītām jaunām nozīmēm, to konfliktiem un varas attiecību izpausmēm publiskajā telpā. Šie procesi veido būtisku jautājumu loku – varas attiecību un hierarhiju analīzi publiskajā telpā. Varas attiecību un hierarhiju analīzi kulturoloģija skaidro kā simbolisko resursu pārdales procesu noformējumu kultūras telpā. 20. gs. 70. un 80. gados līdz ar dažādu Rietumu un ārpus Eiropas sabiedrību grupu emancipācijas un līdztiesības kustībām humanitārajās zinātnēs ienāca vairākas tēmas, kas saistītas ar cilvēktiesību koncepta analīzi, diskrimināciju, pakļautības leģitimāciju un pretestību. Līdz ar to kulturoloģija pēta 20. gs. un citu vēstures posmu sabiedrībās un politiskajos režīmos pastāvošo nevienlīdzības formu veidoto jēgu un skaidrojumus, kā arī sociālo grupu statusu pārmaiņu rezultātā veidotās simboliskās nozīmes, piemēram, vergu tirdzniecības, sieviešu emancipācijas, seksuālo minoritāšu un pilsētas grupu protesta kultūras. Šķiru un varas attiecību pētniecības iespaidā pilsētas kultūras telpā 20. gs. 60. gados tika sākta subkultūru kā protesta kultūru analīze.

20. gs. otrajā pusē būtisku nozīmi kulturoloģijas pētniecisko tēmu un jautājumu attīstībā sniegusi jaunu sociālo zinātņu jomu veidošanās, piemēram, dzimtes studijas, mediju un kultūras atmiņas analīze. Tā rezultātā pētniecības procesā tika paplašināta saikne starp humanitārām un sociālām zinātnēm, palielinot pētāmo objektu un avotu klāstu un sekmējot interpretatīva principa pielietošanu, kritizējot lingvistiskā pagrieziena (linguistic turn) pārstāvju centienus pasludināt valodu par cilvēka realitātes skaidrošanas robežām; ietvaru, ārpus kura nav iespējams skaidrot sabiedrības procesus. Kulturoloģija izprot valodu, tās izpausmes formas sabiedrības diskursos un diskursu pastāvēšanu publiskajā telpā kā konstrukcijas, kurās atspoguļojas varas attiecību mainīgums, kas pieņem simboliskās formas, kurās atklājas varas procesu radītas nozīmes (piemēram, dzimtes lomu formulēšanā publiskajā telpā). Neskatoties uz lingvistiskā pagrieziena kritiku, kulturoloģijai ir saikne ar kultūras izpratni kā valodas konstruēšanas procesu. Franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) definējis, ka kultūras konstruēšanas process ir vara apzīmēt realitāti ar jēdzieniem un saglabāt kontroli pār šo procesu.

Kulturoloģijas metodoloģijā būtisku ieguldījumu jau 20. gs. pirmajā pusē snieguši Francijas Annāļu skolas vēsturnieki Marks Bloks (Marc Bloch), Lisjēns Fevrs (Lucien Febvre), Filips Ariess (Philippe Aries), Žaks le Gofs (Jacques Le Goff) un citi, kas attīstījuši daudzdimensiju plurālistisko vēstures posmu, grupu un reģionu analīzi, iekļaujot emociju, ticējumu, mentalitāšu analīzi, aplūkojot ticējumu, emociju un mentalitāšu attīstību ilgstošā laika periodā. Šī pētnieciskā skola ieviesa sociālo un humanitāro zinātņu dialoga iespējas, veicinot sadzīves kultūras analīzi, kas 20. gs. otrajā pusē strauji tika attīstīta mikrovēstures un sadzīves vēstures pētniecībā.

Bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pētnieciskajā telpā būtisku ieguldījumu kulturoloģijas attīstībā sniegusi kultūras semiotikas grupa Tartu Universitātē (Tartu Ülikool) kultūrpētnieka un literatūrzinātnieka Jurija Lotmana (Юрий Лотман) vadībā.

Kulturoloģijas empīriskai pētniecībai nozīmīgu ieguldījumu sniegusi mutvārdu vēsture un etnoloģija. 20. gs. 70. gadu beigās kulturoloģija sekmēja sociālo un humanitāro zinātņu kritisku pašrefleksiju, izvērtējumu un modernizāciju, paplašinot kultūras analīzes darbības lauku.

Kulturoloģijas pētnieciskās metodes ir neskaidras. Kultūras procesu funkcionēšanas daudzveidība kulturoloģijā tiek analizēta kā to interpretācija jeb jēgas veidošanas skaidrojums, avotu interpretācija, vides, grupas, notikuma, institūciju un tekstu kontekstualizācija, pieņemot, ka kultūra eksistē konkrētā ģeogrāfiski ekonomiskā telpā. 

Nozīmīgs bija Birmingemas Mūsdienu kultūras pētniecības centrs (The Birmingham Centre for Contemporary Cultural Studies, BCCCS, 1962–2002), ko vadīja angļu valodas profesors Ričards Hogarts (Richard Hoggart). Pilsētas strādnieku kultūras analīze sniedza impulsus pilsētas proletariāta, jauniešu subkultūru, rasu politikas un etniskās identitātes analīzei, ko veica Birmingemas Mūsdienu kultūras pētniecības centra pētnieki Stjuarts Hols (Stuart Hall), Ričards Džonsons (Richard Johnson) un citi. Birmingemas Mūsdienu kultūras pētniecības centra ieguldījums kultūras studijās ir centra pētījumu starpdisciplinārais saturs, apvienojot pētniecībā literāro kritiku, socioloģijas, antropoloģijas un vēstures nozaru metodoloģiskos atzinumus. Līdz ar subkultūru fenomena attīstību postmodernajā patēriņa sabiedrībā jeb postsubkultūrā pētniecības centra nozīme to pētniecībā mazinājās.

Anglosakšu tradīcijā svarīgus atzinumus kulturoloģijā sniedzis ASV antropologs Klifords Gīrcs (Clifford Geertz), uzskatot, ka kultūras procesi ir teksti, kas pakļauti interpretācijai, saglabājot interpretētāja saikni ar konkrētu kultūras kontekstu.

Orientālisma studiju attīstība postkoloniālajā pētniecībā 20. gs. 70. gadu beigās līdz ar Edvarda Saīda (Edward Said) darbiem, kas Rietumeiropas kultūrās veidoja priekšstatu par Austrumu kultūrām, sniedza kulturoloģijai svarīgas politiski aktuālas tēmas, pievēršoties varas attiecībām, pakļaušanai, postkoloniālo sabiedrību kultūrpolitikas analīzei, ko turpināja pakļauto studijas. Kultūras interpretatīvu pagriezienu (interpretive turn) 20. gs. 90. gados Amerikas Savienotajās Valstīs turpināja antropologs Lorenss Grosbergs (Lorence Grossberg), par kultūrpētniecības uzdevumu izvirzot cilvēku kopienas realitātes un sadzīves nozīmju veidošanās analīzi. Autoru interesēja prakses, kurās top kultūras procesi, to jēga. 20. gs. 90. gados vācu kultūrpētnieks Hartmuts Bēme (Hartmut Bӧhme) konstatēja, ka politisko un sociālo procesu transformācijas paātrināšana radīja situāciju, ka sociālā vide kļuva tik sadrumstalota, ka sociālās zinātnes nespēja tikt līdzi sociālās realitātes skaidrošanā. Kulturoloģija veicina robežu sairšanu starp literatūrzinātni, kultūras studijām, antropoloģiju un politikas zinātni, socioloģiju un reliģijpētniecību, ekonomikas pētniecību, vienlaicīgi no jauna radot jautājumus par to, kur atrodas kulturoloģijai raksturīgo teorētisko un metodoloģisko instrumentāriju kopa. Mūsdienu debatēs par kulturoloģiju priekšplānā tiek izvirzīts nevis tikai šai nozarei raksturīgu metožu kopums, bet dažādu nozaru spējas interpretēt to atzinumus un metodes, lai veicinātu nozaru dialogu un kultūras interpretācijas līdzekļu paplašināšanos.

Kulturoloģijas teorētiķu vidū pastāv vienotība par to, ka nozaru robežu definēšana zaudējusi savu funkcionalitāti, jo Rietumu globalizācijas procesu ietekmē paātrinās aizvien jaunu kultūru grupu un procesu saplūšana, hibridizācija. Tiek pārskatīti tādi jēdzieni kā “nacionālā valsts”, “pilsonība”, “etnicitāte”, “dzimte”. Kultūrprocesu dažādošanās apstākļos par svarīgu kulturoloģijas pētniecības objektu kļūst modernizācijas procesu transformācijas kultūrā, pievēršoties to ietekmei uz konkrētas kopienas praksēm veidot kultūras nozīmes. Ņemot vērā, ka kultūras simbolisko nozīmju izpratne nav objektīvi pastāvoša parādība, bet ir pakļauta vienprātības veidošanas procesiem, kulturoloģija pēta šo nozīmju pastāvēšanas mainīgumu telpā, laikā un grupas struktūrās.

Mūsdienu debatēs par kulturoloģijas būtiskākajiem jautājumiem tiek akcentēta nepieciešamība kultūras analīzē ņemt vērā ekonomiskos un sociālos faktorus, izvairoties no teksta, valodas un simbolu sistēmu izolēšanas no plašā sociālā konteksta. Kulturoloģijas saikne ar sabiedrības transformācijas dinamiku sekmē debates par to, vai kulturoloģija turpmāk būtu skaidrojama kā orientēšanās ceļvedis sabiedrisko pārmaiņu procesos. Kulturoloģijas pētniecisko tēmu loks regulāri papildinās, attīstoties jauniem procesiem sabiedrībās, piemēram, sekularizācijas procesu noriets un jaunas reliģiozitātes veidošanās, modernizācijas kritika un jaunās arhaikas jeb pirmsmodernizācijas procesu un postmodernās kultūras līdzāspastāvēšana un konkurences attiecības politikā, digitalizācijas procesu ietekme uz sadzīves un komunikācijas procesiem, patēriņa procesu pārmaiņas un to ietekme uz indivīda un kopienu identitātēm postsubkultūru fenomenā. Straujas pārmaiņas cilvēka socializācijas procesos veido jaunu nozīmju kopumu, kas kulturoloģijai sniedz jaunu empīrisko bāzi pētniecisko jautājumu pārskatīšanai. Viens no svarīgākajiem jautājumiem kulturoloģijā ir aizgūt un pielāgot citu nozaru lietotus jēdzienus. Tas kulturoloģijā mazinātu līdzšinējo terminoloģiski metodoloģisko neskaidrību un nenoteiktību. Jēdzienu radīšana ir arī kultūras studiju pārstāves Miekes Balas (Mieke Bal) prasība, kas varētu sekmēt vienotību jautājumā par to, kas ir kultūras analīze jeb kultūras studijas. Kulturoloģijas jēdzienu klāstam blakus tulkošanai var pievienot arī tādus jēdzienus kā “identitāte”, “citādība”, “hibriditāte”, “etnicitāte”, “metafora” un citus, kas, pēc M. Balas domām, sniedz iespēju veidot alternatīvu pamatu kultūras studijām.

Kulturoloģijai veltīti jautājumi analizēti vairākos periodiskajos izdevumos, piemēram, International Journal of Cultural Studies (no 1998), European Journal of Cultural Studies (kopš 1998. gada), Communication and Critical/Cultural Studies (kopš 2004. gada) un citos.