Annāļu skola izveidojās 20. gs. 30. gados Francijā. Skolas pārstāvji kritizēja vienpusīgu vēstures procesu interpretāciju un rosināja vēsturniekus apvienot vēsturi ar ģeogrāfiju, socioloģiju, psiholoģiju un citām zinātņu nozarēm.

Vēsturnieki Lisjēns Fevrs (Lucien Febvre) un Marks Bloks (Marc Bloch) ievēroja, ka salīdzinājumā ar Angliju un Amerikas Savienotājām Valstīm (ASV) vēstures izpēte Francijā neattīstās. Vēstures pētījumu centrā bija starpvalstu diplomātiskās attiecības, kari, nozīmīgas personības un politiski notikumi. Taču ekonomisko, sociālo un kultūras procesu nozīme pagātnes pētījumos palika neievērota.

1929. gadā L. Fevrs un M. Bloks izveidoja žurnālu Annales d’histoire économique et sociale. Žurnāla nolūks bija attīstīt starpdisciplināru pieeju vēstures izpētē. Žurnāls kļuva par vienu no ietekmīgākajiem sava laika izdevumiem. L. Fevrs un M. Bloks uzskatīja, ka pagātne ir jāpēta kā vienots veselums, veidojot totālo vēsturi (histoire totale) un atsakoties no stingriem hronoloģiskajiem iedalījumiem.

Savos pētījumos L. Fevrs pievērsās ģeogrāfisko nosacījumu lomai vēsturē. 1912. gadā publicēta viņa pirmā monogrāfija “Filips II un Franškontē: politiskā, reliģiskā un sociālā vēsture” (Philippe II et la Franche-Comté: étude d’histoire politique, religieuse et sociale). Pētījumā L. Fevrs analizēja politiskās iekārtas, ģeogrāfisko apstākļu un klimata ietekmi uz Franškontē reģiona iedzīvotāju ikdienu un sadzīves apstākļiem. 1922. gadā vēsturnieks publicēja darbu “Zeme un cilvēka evolūcija: ģeogrāfisks ievads vēsturē” (La Terre et l’évolution humaine: introduction géographique à l’histoire), kura ietekmē Annāļu skolas pārstāvji pievērsās jautājumam par vēstures un ģeogrāfisko apstākļu saikni.

L. Fevrs akcentēja psiholoģiskās interpretācijas nozīmi vēstures pētniecībā. Darbā “Cīņas par vēsturi” (Combats pour l’Histoire, 1953) viņš secināja, ka vēstures zinātnes izpētes objekts ir nevis lietas vai jēdzieni, bet gan cilvēki un viņu pagātne. L. Fevrs uzskatīja, ka vēsturniekiem ir jāpievēršas jautājumiem par ticību, cerībām, bailēm, naidu un mīlestību. Tos ir iespējams analizēt, izmantojot psiholoģijas, valodniecības, antropoloģijas un filozofijas metodes. 1942. gadā iznāca L. Fevra darbs “Neticības problēma 16. gadsimtā: Rablē reliģija” (Le Problème de l’incroyance au XVIe siècle: la religion de Rabelais). Pētījuma centrā bija franču renesanses laika rakstnieka Fransuā Rablē (François Rabelais) intelektuālā biogrāfija un viņa reliģiskie uzskati. L. Fevrs analizēja ticības nozīmi dažādās dzīves sfērās un kritiski aplūkoja jautājumu par ateisma lomu 16. gs. Rietumu pasaules ainā. Vēsturnieks secināja, ka uzskatīt F. Rablē par ateistu nozīmētu pieļaut anahronisku izpratni par ateisma un reliģijas attiecībām. L. Fevrs pievērsās ne tikai 16. gs. filozofu un teologu diskusijām, bet arī okultismam, mūzikai, arhitektūrai. Analizējot maņu un ārējās esamības attiecības, L. Fevrs pauda uzskatu, ka līdz zinātniskajai revolūcijai Rietumu pasaulē tādas maņas kā garša un smarža bija vairāk attīstītas, bet kopš jaunajiem laikiem par būtiskāko maņu ir kļuvusi redze.

M. Bloka uzskatus būtiski ietekmēja franču sociologa Emila Dirkema (Émile Durkheim), vēsturnieka Ferdināna Lota (Ferdinand Lot) un filozofa Anrī Bergsona (Henri Bergson) idejas. Darbā par vēsturnieka profesiju “Vēstures apoloģija jeb vēsturnieka amats” (Apologie pour l’histoire ou Métier d’historien, 1949) M. Bloks akcentēja, ka pagātnes notikumu interpretācija vienmēr ir atkarīga no tagadnes, kurā atrodas vēsturnieks. Vēstures zinātne un tās metodoloģijas, pēc M. Bloka domām, vēl atrodas agrīnā attīstības stadijā, un tās mērķis ir tiekties pēc pagātnes izpratnes, kas vienlaikus ļauj saprast mūsdienu procesus.

M. Bloks pievērsās feodālās sabiedrības analīzei. 1924. gadā publicētajā darbā “Karaliskais pieskāriens” (Les rois thaumaturges: étude sur le caractère surnaturel attribué à la puissance royale particulièrement en France et en Angleterre) M. Bloks analizēja viduslaikos izplatīto pārliecību, ka karaļiem piemīt spējas izdziedināt slimniekus ar pieskāriena palīdzību. M. Bloks secināja, ka ticība karaļu pārdabiskajām spējām būtiski stiprināja monarhijas politisko varu. 1940. gadā iznāca M. Bloka nozīmīgākais darbs “Feodālā sabiedrība” (La Société féodale). Vēsturnieks aplūkoja feodālās sabiedrības ekonomiskos, politiskos, tehnoloģiskos un psiholoģiskos aspektus.

No 1920. gada līdz 1933. gadam L. Fevrs un M. Bloks docēja lekcijas Strasbūras Universitātē (Université de Strasbourg). Strasbūrā L. Fevrs un M. Bloks rīkoja diskusijas, kurās piedalījās psihologs Šarls Blondels (Charles Blondel) un sociologs Moriss Halbvakss (Maurice Halbwachs).

1933. gadā L. Fevrs sāka pasniegt Francijas koledžā (Collège de France), kur strādāja līdz 1949. gadam. 1936. gadā M. Bloku ievēlēja par ekonomikas vēstures profesoru Sorbonnas Universitātē (Sorbonne Université). 1939. gadā M. Bloku iesauca franču armijā. Pēc Francijas okupācijas M. Bloks kļuva par pagrīdes pretestības kustības dalībnieku. 1944. gadā Lionā M. Bloku aizturēja Vācu Valsts slepenpolicija Gestapo (Geheime Staatspolizei). Ieslodzījumā M. Bloku pratināja un vēlāk nošāva. 

Annāļu skolas attīstību var iedalīt četros posmos. Pirmais posms aizsākās 1920. gadā un ilga līdz 1945. gadam, kad L. Fevrs un M. Bloks kritizēja iepriekšējo franču vēsturnieku pieejas un darbus. L. Fevra un M. Bloka pieejai pievērsās Fernāns Brodēls (Fernand Braudel), Pjērs Gubērs (Pierre Goubert) un citi vēsturnieki. No 1945. gada līdz 1968. gadam skolas attīstībā būtiska nozīme bija F. Brodēlam, kurš aktualizēja struktūras nozīmi vēstures pētījumos. Pēc L. Fevra nāves F. Brodēls kļuva par žurnāla Annales. Économies. Sociétés. Civilisations galveno redaktoru. Annāļu skolas vēsturnieki pievērsās sociālekonomiskajiem un demogrāfiskajiem aspektiem vēstures izpētē. Skolas otrajā posmā nozīmīga loma bija franču vēsturniekam Žakam Legofam (Jacques Le Goff). Ž. Legofs bija viens no vēsturiskās antropoloģijas pamatlicējiem. Pēc 1968. gada pieauga Annāļu skolas ietekme dažādos reģionos un disciplīnās, taču vienlaikus Annāļu skolai vairs nebija izteikta līdera. Daži no skolas pārstāvjiem turpināja attīstīt L. Fevra pieeju, citi, piemēram, viens no ietekmīgākajiem skolas trešā posma pārstāvjiem – vēsturnieks Emanuels Leruā Ladurī (Emmanuel Le Roy Ladurie) –, pievērsās kvantitatīvajām metodēm.

1989. gadā aizsākās skolas ceturtais posms, kas turpinās arī mūsdienās. Annāļu skolas ceturtā posma vēsturnieku uzmanības centrā ir sociālā vēsture, kā arī kultūras un valodas aspekti. Viens no redzamākajiem Annāļu skolas pārstāvjiem ir Francijas koledžas profesors, vēsturnieks Rožē Šartjē (Roger Chartier). R. Šartjē publicē pētījumus par Eiropas jauno laiku vēsturi, pievēršoties izglītības, grāmatniecības un lasīšanas prakses attīstībai.

Būtiska loma Annāļu skolas attīstībā bija F. Brodēla darbam “Vidusjūra un Vidusjūras pasaule Filipa II valdīšanas laikā” (La Méditerranée et le Monde méditerranéen a l’époque de Philippe II, 1949). Pētījuma nolūks bija piedāvāt metodoloģiju, kas atbilstu Annāļu skolas principiem un kuru varētu izmantot citi vēsturnieki. F. Brodēls pētījumā izklāstīja oriģinālu laika teoriju. Viņš skaidroja, ka vēsturiskajam laikam piemīt vairāki līmeņi un katrā no tiem pārmaiņas norisinās ar atšķirīgu ātrumu. F. Brodēls nošķīra trīs vēstures līmeņus. Pirmais līmenis ir ģeogrāfiskais jeb ilgais laiks (longue durée), ko raksturo tādi fiziskie nosacījumi kā klimats, veģetācija, upes un kalni, kuros izmaiņas norisinās tikai ilgstošā laika posmā. Pirmā līmeņa izpēti F. Brodēls raksturoja kā ģeovēsturi. Otrais jeb vidējā ilguma (durée moyenne) līmenis ietver demogrāfiju, ekonomiskās sistēmas un karadarbību. Šis līmenis atklāj sociālo laiku, tajā mainās demogrāfiskās fāzes, norisinās tehnoloģiskās un sociālās izmaiņas. Trešais līmenis ir īsais ilgums (courte durée) jeb individuālais laiks, ko raksturo vēsturiskie notikumi, kas izraisa straujas pārmaiņas īsā laika periodā. Visi trīs līmeņi ir savstarpēji saistīti un veido vēstures vienotību. 

Annāļu skolas pamatlicēji, L. Fevrs un M. Bloks (un vēlāk arī F. Brodēls), aicināja neraksturot pētniekus, kuri publicēja darbus žurnālā Annales, kā vienotu grupu, jo viņi uzskatīja, ka institucionalizācija varētu veicināt stagnāciju un kavēt jaunradi metodoloģijas meklējumos. Tāpēc Annāļu skola neveidoja vienotu metodoloģisko pieeju. Skolas pārstāvji, izņemot F. Brodēlu, nepublicēja darbus par vēstures teoriju.

L. Fevrs un F. Brodēls rosināja rakstīt totālo vēsturi, taču Annāļu skolas pārstāvji pārsvarā pievērsās Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturei. Daži vēsturnieki, piemēram, Fransuā Doss (François Dosse), pārmeta Annāļu skolai atteikšanos no lielajiem naratīviem, kas veicināja vēstures fragmentēšanos. 

Annāļu skolas atziņas būtiski ietekmēja vēstures izpratni un metodoloģiju. Uz Annāļu skolas pētnieku atziņām atsaucas folkloras un literatūras pētnieki, bet jo sevišķi skola ir ietekmējusi ģeogrāfijas, socioloģijas un antropoloģijas attīstību. Normans Birnbaums (Norman Birnbaum), Imanuēls Volerstīns (Immanuel Wallerstein), Filips Eibremss (Philip Abrams) un citi sociologi savos pētījumos atsaucas uz F. Brodēla atziņām. Antropologi Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss) un Edvards Evans Evanss-Pričards (Edward Evan Evans-Pritchard) pievērsās Annāļu skolas idejām. 

Annāļu skolas pārstāvji veicināja vēsturnieku interesi par sociālo teoriju jautājumiem. F. Brodēla darbi nozīmīgi ietekmēja lokālās vēstures izpēti. Uz viņa atziņām atsaucas vēsturnieks Entonijs Rīds (Anthony Reid) savos pētījumos par Dienvidaustrumāziju un vēsturnieks Fernāns Ulē (Fernand Ouellet) darbos par Kvebekas vēsturi. Lielbritānijā Annāļu skolas atziņas ietekmēja vēsturnieka Ērika Hobsboma (Eric Hobsbawm) un vēsturnieka Rodnija Hiltona (Rodney Hilton) pētījumus. Annāļu skola ietekmēja franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) pieeju intelektuālās vēstures izpētē.