Reliģijpētniecība, izmantojot dažādu nozaru metodes, pēc iespējas objektīvi, izvairoties no vērtībspriedumiem, analizē reliģijas vēsturiskā un kultūrsociālā kontekstā. Atsevišķa zinātniskās darbības virziena statusā to var datēt kopš 19. gs. otrās puses.

Reliģijpētniecība sekmē tādu reliģiju analīzē būtisku kompetenču un prasmju attīstību kā starpkultūru komunikācija un kritiskā domāšana. Tā pēta attiecības starp reliģiju un politiku, ekonomiku un citām jomām sabiedrībā, sniedz zināšanas, kas palīdz saprast kultūras un to vēsturi. Izglītībā reliģijpētniecības atziņas rosina ne tikai mācīties par reliģijām, bet arī no tām, reflektēt par eksistenciāliem dzīves jautājumiem un atbrīvoties no aizspriedumiem. Valsts iestādes reliģijpētnieku atzinumus izmanto reliģisko organizāciju reģistrācijā. Daudzi reliģijpētnieki aktīvi iestājas par reliģijas brīvību.

Reliģijpētniecība mijiedarbojas ar antropoloģiju, socioloģiju, filozofiju, tiesību zinātni, politoloģiju, vēsturi un citām zinātņu nozarēm. Tas saistīts ar to, ka reliģija ir daudzdimensionāls fenomens – 20. gs. skotu reliģijpētnieka Niniana Smārta (Ninian Smart) skatījumā reliģijai ir septiņas dimensijas: pieredzes, mitoloģiskā, doktrinālā, ētiskā, rituālā, institucionālā un materiālā.

Reliģijpētniecība ir radniecīga teoloģijai, jo abas nozares koncentrējas uz reliģisko uzskatu, prakšu un tradīciju izpēti un izpratni. Daļa pazīstamu reliģijpētnieku ir bijuši slaveni teologi, piemēram, Larss Sēderblūms (Lars Söderblom), kurš kļuva par luterāņu baznīcas Zviedrijā vadītāju, Upsālas arhibīskapu. Savukārt jauno reliģisko kustību pētnieks Masimo Introvinje (Massimo Introvigne) pieder konservatīvo katoļu organizācijai “Katoļu alianse” (Alleanza Cattolica).

Vēsturiski reliģijpētniecība daļēji ir rezultāts teoloģiskās izglītības dekonfesionalizācijai 19. gs. Eiropā. Tālākās teoloģijas un reliģijpētniecības attiecības ne vienmēr ir bijušas vienkāršas. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, reliģijpētniecība nereti attīstījās ārpus teoloģijas fakultātēm. Teologs Ādolfs fon Harnaks (Adolf von Harnack) 20. gs. sākumā noraidīja uzskatu, ka salīdzināmā reliģiju pētniecība būtu jāiekļauj teoloģijas fakultāšu programmās un pētniecībā. Viņa ietekmes rezultātā profesūru reliģiju vēsturē Berlīnē izveidoja tikai 1910. gadā. Ā. fon Harnaks nenoliedza, ka citas reliģijas ir jāpēta, bet, viņaprāt, kristietība nav viena reliģija starp citām, bet absolūtā reliģija, līdz ar to teoloģijas fakultātēm ir īpašs uzdevums, kas nav reducējams uz reliģijpētniecību. Savukārt L. Sēderblūms, kurš bija profesors Upsālas Universitātes (Uppsala universitet) Teoloģijas fakultātē, oponēja šim viedoklim. Viņš iestājās par to, ka ir iespējama reliģijas zinātniska pētniecība, kas būtu saistīta ar baznīcu, bet nebūtu tai pakļauta. Britu un amerikāņu akadēmiskajā vidē teoloģija un reliģijpētniecība bieži ir pastāvējušas un turpina pastāvēt vienā institūcijā. Piemēram, Oksfordas Universitātē (University of Oxford) ir Teoloģijas un reliģijas fakultāte. Londonas Karaliskajā koledžā (King’s College London) ir Teoloģijas un reliģijpētniecības nodaļa. Tāda mūsdienās ir arī Latvijas Universitātē (LU). Nodaļa turpina bijušās Teoloģijas fakultātes tradīcijas. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) reliģiju mācīšana valsts finansētā izglītības sistēmā ir bijis strīdīgs jautājums. 1963. gadā pieņemtais Augstākās tiesas lēmums (Abington School District v. Schempp), kurā vērtēta prakse skolās sākt dienu ar Bībeles lasīšanu un lūgšanu, bija par labu valsts un baznīcas šķirtības principa ievērošanai, taču lēmumā viens no tiesnešiem izsacījās, ka tas nenozīmē, ka šis princips nav savienojams ar “objektīvu Bībeles vai reliģijas pētniecību”. Augstskolas to izmantoja, lai veicinātu ar šo jomu saistītu nodaļu atvēršanu.

Daļa reliģijpētniecisko organizāciju sākotnēji ir bijušas saistītas ar reliģisko vidi – Amerikas Reliģijas akadēmija (American Academy of Religion) dibināta 1909. gadā kā Koledžu un skolu Bībeles instruktoru asociācija (Association of Biblical Instructors in American Colleges and Secondary Schools). 1922. gadā tā kļuva par Nacionālo Bībeles instruktoru asociāciju (National Association of Biblical Instructors), līdz 1963. gadā mainīja nosaukumu uz pašreizējo, jo biedru vidū pieauga neapmierinātība ar organizācijas tēlu akadēmiskajā vidē.

Tradicionāli ticis pieņemts, ka reliģijpētniecība (atšķirībā no teoloģijas) attieksmē pret reliģijām ieņem distancēta metodoloģiska agnosticisma pozīciju, savukārt teoloģija ir ticībā balstīta perspektīva. Mūsdienās daudzu skatījumā šīs robežas ir nosacītas, jo humanitārās un sociālās zinātnes atzīst pētnieku iepriekšējo pieņēmumu un dzīves pieredzes ietekmi, savukārt ne visi teologi praktizē kādu reliģiju. Turklāt daļa teoloģijas apakšnozaru, piemēram, praktiskā teoloģija, plaši izmanto sociālo zinātņu pētnieciskās metodes, bet Jaunās un Vecās Derības un citu sakrālo tekstu pētnieki analīzē izmanto mūsdienu literatūrzinātnes atzinumus.

Tā kā reliģijpētniecība ir starpdisciplināra, tā ietver vēsturiskas, socioloģiskas, psiholoģiskas, antropoloģiskas, etnogrāfiskas un citas pieejas. Reliģijpētnieki izmanto dažādās nozarēs pazīstamas metodes – gan empīriskās (datu vākšanas un analīzes metodes), gan hermeneitiskās (tekstu interpretācija), gan vēstures un citas. Reliģijpētniecībā būtiski ir lauka pētījumi, kuri ļauj iepazīt, kā reliģijas tiek praktizētas ikdienas dzīvē, jo cilvēki reliģiju normas un uzskatus pārņem selektīvi, praktizēšana nereti atšķiras no oficiāli paustajiem viedokļiem.

20. gs. ietekmīga pieeja reliģijas pētīšanai bija fenomenoloģija. Smeļoties atziņas no tās filozofiskās tradīcijas, jo īpaši Edmunda Huserla (Edmund Husserl), zinātnieki centās veikt pētījumus, kas sekmētu atturēšanos no spriedumiem (E. Huserls to apzīmēja ar jēdzienu epoché) un pēc iespējas ļautu iejusties reliģijas praktizētāja “ādā”. Reliģijas fenomenoloģija daļēji uzskatāma par reakciju uz 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā reliģijpētniecībā dominējošās salīdzināmās metodes nepilnībām. Virkne reliģijas fenomenologu, piemēram, Gustavs Menšings (Gustav Mensching), kurš 20. gs. 20. un 30. gados pasniedza LU, norādīja, ka pārmērīgi tika uzsvērta reliģisko fenomenu faktoloģiskā puse un valdīja uzskats, ka reliģijās būtiskais ir tas, kas tām visām ir kopīgs. Atšķirīgais līdz ar to nav svarīgs. Reliģijas fenomenoloģijas galvenie pārstāvji ir L. Sēderblūms, Rūdolfs Oto (Rudolf Otto), Gerards van der Lēvs (Gerardus van der Leeuw), Joahims Vahs (Joachim Wach), Mirča Eliade (Mircea Eliade) un N. Smārts. Fenomenologi reliģijas būtību cieši saista ar sakrālo, uztverot to kā ontoloģisku kategoriju, kas izpaužas kā jūtas, kas veidojas mysterium tremendum et fascinans (spēcīga baiguma un pievilcības (fascinācijas) izjūta) klātbūtnē. Šai pieejai ir bijuši un ir daudz kritiķu. G. van der Lēva pēctecis Groningenas Universitātē (Rijksuniversiteit Groningen) Teo van Bārens (Theo van Baaren) apšaubīja sava priekšteča pieņēmumus, uzskatot, ka reliģijpētniecība jāatbrīvo no metafiziskiem pieņēmumiem, koncentrējoties uz vēsturi un empīriskiem socioloģiskiem pētījumiem. Tomēr jāpiezīmē, ka arī pati reliģijas fenomenoloģija ir mainījusies, – N. Smārts, lai gan M. Eliades laikabiedrs, ieviesa jaunu skatījumu, kas nesaskata kaut ko konstantu, arhetipisku Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) un M. Eliades izpratnē, kas reliģiskajā tradīcijā tiktu nodots no paaudzes uz paaudzi.

20. gs. reliģijpētniecība daudz ietekmējās no sociālo zinātņu pieejām, piemēram, funkcionālisma, strukturālisma un simboliskā interakcionisma.

Nav vienota viedokļa par to, ar kādu atskaites punktu sākt reliģijpētniecības vēsturi. Daži to saista ar islāma teologu Muhamedu ibn Abdal-Karīmu Aš-Šahrastānī (تاج الدين أبو الفتح محمد بن عبد الكريم الشهرستاني), kurš dzīvojis Persijā 11./12. gs. un sarakstījis darbu “Grāmata par reliģijām un sektām” (كتاب الملل والنحل). Tajā aplūkotos dažādu pasaules uzskatu sistēmu piekritējus viņš dalīja reliģiju sekotājos un tādos, kuriem nav Rakstu, – filozofi, brahmaņi (saukti arī par braminiem), elku pielūdzēji u. c. Citi reliģijpētniecības aizsākumus saskata Senajā Grieķijā un uzskata, ka Ksenofonta (Ξενοφῶν), Hērodota (Ἡρόδοτος) u. c. seno autoru pieeja pamatos neatšķiras no mūsdienu pieejas, jo viņi reliģijas raksturoja, salīdzināja, pretstatīja un kritiski analizēja.

Reliģijpētniecības attīstība ir saistīta ar koloniālismu, kura blakusefekts bija pakļauto zemju kultūras izzināšana. 1783. gadā Indijā ieradās britu jurists Viljams Džounss (Willliam Jones) – daudzu valodu pratējs, kurš paralēli darbam tiesā mācījās sanskritu, veicināja senu manuskriptu publicēšanu, pats publicēja daudzus darbus par Indiju. 1784. gadā viņš dibināja Āzijas pētniecības biedrību (Asiatic Society).

Reliģijpētniecība šī vārda mūsdienu izpratnē ir apgaismības laikmeta “bērns”. Tās attīstību veicināja daudzu šī perioda filozofu pārliecība par reliģiju vēsturiskumu un iestāšanās par iecietību. Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Wilhelm Leibniz) uzskatīja, ka katoļiem un protestantiem iespējams rast kopīgu racionālu pamatu sadarbībai. Monteskjē (Montesquieu) ar “Persiešu vēstuļu” (Lettres persanes, 1721) varoņu starpniecību pauda ideju, ka ikvienā reliģijā meklējams kaut kas pozitīvs. Gotholds Lesings (Gotthold Lessing) lugā “Nātans Gudrais” (Nathan der Weise, 1779), balstoties viduslaiku teiksmās, vēsta par tēvu, kurš, nevarēdams izšķirties, kuram no trim dēliem nodot ģimenes relikviju – dārgu gredzenu –, izgatavo divas identiskas tā kopijas. Katram dēlam tiek pa gredzenam, un neviens no viņiem nevar noteikt, kurš ir sākotnējais gredzens. Līdzības sniegtā mācība: nav pierādāms, kas ir īstā ticība.

Aizsākoties romantismam, parādījās jauni akcenti, kas sekmēja reliģijpētniecību, – ja apgaismība koncentrējās uz racionāliem reliģijas skaidrojumiem, tad romantiķi kā pozitīvu faktu uzsvēra reliģisko daudzveidību un vajadzību reliģiju pētīt kā fenomenu, kam ir tiesības uz pastāvēšanu un kas nav jānoliedz kā māņticība. Jozefs Geress (Joseph Görres) grāmatā “Aziātiskās pasaules mitoloģiju vēsture” (Mythengeschichte der asiatischen Welt, 1810) reliģiju vēsturi tēloja kā progresējošu cilvēces atšķiršanos no Gara. Pirmatnējo reliģiju J. Geress skaidroja kā sākotnējo Gara pašatklāsmi, “tīru” monoteismu. Viņaprāt, tāds bija Senajā Indijā. Vēlāk reliģijās veidojās uzslāņojumi, tomēr visās reliģijās ir saglabājušies sākotnējās Gara atklāsmes elementi. J. Geresa uzskatos jaušama filozofa Frīdriha Šellinga (Friedrich Schelling) ietekme – viņš sintezēja apziņas un dabas vēsturi. 19. gs. sākumā ar sajūsmu par Austrumiem runāja Frīdrihs Šlēgelis (Friedrich Schlegel), aicinot panākt Austrumu un Rietumu kultūru vienotību. 19. gs. sākumā Prūsijā tika īstenota apgaismības ietekmēta izglītības reforma. Tās sludinātie kritiskās domāšanas un progresa ideāli tika uzskatīti par prioritāriem arī jaundibinātajā Berlīnes Universitātē (tagad Berlīnes Humboltu universitāte, Humboldt-Universität zu Berlin). Jaunās augstskolas veidošanā ietekmīgi bija tās pirmā vēlētā rektora Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) uzskati. Akadēmiskajai teoloģijai, viņaprāt, ir divas galvenās sastāvdaļas: filoloģiskā (Bībeles seno valodu studēšana) un vēsturiskā. Pēdējais minētais aspekts veicināja teoloģijas historizāciju – tās pievēršanos reliģiju vēsturei, jo J. G. Fihte uzskatīja, ka teoloģijas interese par vēsturi nedrīkst aprobežoties tikai ar Rietumu baznīcu. Teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher), kurš piedalījās reformas īstenošanā, pats nebija dziļi ieinteresēts reliģijas empīriskā pētniecībā, tomēr F. Šleiermahera pieeja sekmēja reliģijpētniecības attīstību, jo viņš definēja teoloģiju kā pozitīvu zinātni, kas ir nodarbināta ar reliģijas fenomeniem. Tā sastāv no divām daļām: koncentrēšanās uz reliģisko kopienu pieredzes aprakstīšanu un izpratni par to procesiem (teologa skatījums “no iekšienes”) un reliģijas pētīšanu “no ārpuses”.

Vācijā dzimušais Makss Millers (Max Müller), kurš mūža lielāko daļu dzīvoja Lielbritānijā, nereti tiek saukts par mūsdienu reliģijpētniecības dibinātāju. Viņš rosināja reliģiskos fenomenus klasificēt vispirms pēc lingvistiskiem, nevis teoloģiskiem kritērijiem. Tāpat kā filozofi F. Šellings un Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel), viņš bija pārliecināts, ka starp reliģiju, valodu un tautu pastāv ciešas attiecības, vismaz tā tas bijis cilvēces attīstības sākumposmos. M. Millers bija ieinteresēts dažādu fenomenu salīdzināšanā, tāpēc salīdzināmo reliģijpētniecību padarīja par vienu no jaunās zinātņu nozares stūrakmeņiem. Otrs stūrakmens bija valoda. Nozīmīgs viņa rosināts projekts bija Austrumu sakrālo tekstu tulkošana (Sacred Books of the East; 50 sējumi publicēti 1879.–1910. gadā).

19. gs. un 20. gs. reliģijpētniecībā svarīga nozīme bija arī amerikāņu psihologa Viljama Džeimsa (William James), angļu antropologa Edvarda Berneta Teilora (Edward Burnett Taylor), skotu sociālantropologa Džeimsa Džordža Freizera (James George Frazer) un sociologu Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Maksa Vēbera (Max Weber) darbiem.

19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē daudzviet Eiropā un ārpus tās izveidoja reliģijpētniecības katedras un profesūras. Piemēram, 1873. gadā profesūru jaunajā nozarē izveidoja Ženēvā (Šveicē), 1873. gadā kādu profesoru, kura darba joma bija “reliģiju vēsturiska un zinātniska pētniecība”, iecēla amatā Bostonas Universitātē (Boston University) ASV. Tolaik nozares apzīmēšanai lietoja tādus nosaukumus kā “salīdzināmā reliģiju vēsture”, “salīdzināmā teoloģija”, “reliģiju zinātne” u. c. Pēdējā minētā nosaukuma atbilstība ir atkarīga no kultūrkonteksta, jo vācu valodā Wissenschaft ir ar plašāku nozīmi nekā angļu valodas vārds science ‘zinātne’. 1897. gadā Stokholmā (Zviedrijā) notika 1. reliģiju zinātnes konference, 1900. gadā Parīzē (Francijā) – 1. Starptautiskais reliģiju vēstures kongress.

Mūsdienu reliģijpētniecība, raugoties no mūsdienu postkoloniālās perspektīvas, M. Millera un citu 19. gs. reliģijpētnieku intelektuālo mantojumu kritizē kā eirocentrisku, jo pētnieki tolaik kaut vai netieši piedēvēja nekristīgām reliģijām kristietības iezīmes un aprakstīja tās kā “grāmatu reliģijas” (vai, ja nebija iespējams konstatēt sakrāla teksta lomu, uzskatīja tādu reliģiju par mazāk nozīmīgu).

Britu reliģijpētnieks Timotijs Ficdžeralds (Timothy Fitzgerald), kurš ir reliģijas kritiskās teorijas pārstāvis, kritizē savu pētniecības nozari par to, ka tā arī mūsdienās nav pilnībā atbrīvojusies no esenciālisma. Viņš par problemātisku uzskata pašu reliģijas jēdzienu, jo tas ir neskaidrs un pētnieku “no ārpuses” uzspiests. Reliģijas kritiskā teorija ir sociālo pētījumu Frankfurtes skolas (Frankfurter Schule) ietekmē radusies kritiska pieeja, kas pēta reliģiju sociālo ietekmi. Tā izmanto funkcionālismu un šaubu hermeneitiku, lai analizētu, kā reliģiskie diskursi tiek institucionalizēti, kalpo gan kā apspiešanas, gan progresīvu sociālo pārmaiņu avoti, kā tie mēģina izprast reliģijas lomu sociālos un politiskos konfliktos.

Pēc Otrā pasaules kara reliģijpētniecība lielāku uzmanību pievērsa jauno reliģisko kustību pētniecībai. Veidojās arī jaunas apakšnozares (piemēram, kognitīvā reliģijpētniecība (uzplauka no 20. gs. 80. gadiem), mijiedarbība ar jauniem pētnieciskiem virzieniem (piemēram, dzimtes studijām) un jaunas teorijas. Piemēram, vācu sociologs Niklass Lūmans (Niklas Luhmann) attīstīja mācību par reliģiju kā no citām atšķirīgu komunikatīvu sistēmu, kas ir funkcionāli slēgta; tā pati rada savas sastāvdaļas, veidojot nozīmju ietvaru, kas palīdz indivīdiem orientēties dzīves nenoteiktībā. Amerikāņu sociologs Rodnijs Stārks (Rodney Stark) pieteica racionālās izvēles teoriju, kas skaidro, kā cilvēki izvēlas reliģisko piederību.

Reliģijas zinātniskās izpētes biedrība (The Society for the Scientific Study of Religion), dibināta 1949. gadā Hārvarda Universitātē (Harvard University) ASV; Starptautiskā Reliģiju vēstures asociācija (International Association for the History of Religions), dibināta 1950. gadā reliģiju vēstures kongresā Amsterdamā (Nīderlandē); Starptautiskā Reliģijas pētniecības asociācija Austrumeiropā un Centrāleiropā (International Study of Religion in Eastern and Central Europe Association), dibināta 1995. gadā pēc tam, kad kopš 1991. gada tika organizēta virkne konferenču par pārmaiņām reģiona reliģiskajā dzīvē; Jauno reliģiju pētniecības centrs (The Center for Studies on New Religions), 1988. gadā Itālijā dibināta organizācija, kas fokusējas uz jauno reliģisko kustību pētniecību.

Journal for the Scientific Study of Religion – publicē Wiley-Blackwell un Reliģijas zinātniskās izpētes biedrība kopš 1961. gada; Numen: International Review for the History of Religions – iznāk kopš 1954. gada, publicē Brill Publishers un Starptautiskā Reliģiju vēstures asociācija; Social Compass – iznāk kopš 1953. gada, publicē Starptautiskā Sociālās un sociālreliģiskās pētniecības institūtu federācija (International Federation of Institutes for Social & Socio-Religious Research); Sociology of Religion – kopš 1973. gada izdod Oxford University Press un Reliģijas socioloģijas asociācija (Association for the Sociology of Religion); History of Religions – tiek uzskatīts, ka tas ir pirmais akadēmiskais žurnāls salīdzināmajā reliģiju vēsturē. 1961. gadā to dibināja M. Eliade, un mūsdienās žurnālu izdod University of Chicago Press; Journal of the American Academy of Religion – izdod Oxford University Press un Amerikas Reliģijas akadēmija kopš 1966. gada; “Ceļš” – pirmoreiz iznācis 1935. gadā, atjaunots 1988. gadā. Mūsdienās tas ir teoloģisks, reliģijpētniecisks un kultūrvēsturisks žurnāls, ko izdod LU; “Reliģiski-filozofiski raksti” – pirmo reizi iznāca 1925. gadā, izdevums atjaunots 1994. gadā, mūsdienās izdod LU, mērķis ir padziļināt lasītāju zināšanas par reliģiski filozofisko ideju vēsturi un attīstību mūsdienās. 

Līdztekus jau pieminētajiem pētniekiem 19. gs. un 19./20. gs. mijā slaveni bija Pjērs de Lasosjē (Pierre de la Saussaye) un Kornēliss Tīle (Cornelis Tiele). 20. un 21. gs. – Nensija Ammermane (Nancy Ammerman), Reza Aslans (Reza Aslan), Pēters Bergers (Peter Berger), Haralds Biezais (latviešu zinātnieks, kurš pasaules slavu guva pēc Otrā pasaules kara, strādāja Somijā un Zviedrijā), Marks Jirgernsmeiers (Mark Juergensmeyer), Roberts Orsi (Robert Orsi), Cvi Verblovskis (Zwi Werblowsky), Braiens Vilsons (Bryan Wilson) un Linda Vudheda (Linda Woodhead). Mūsdienās pazīstami jauno reliģisko kustību pētnieki: Ailīna Bārkere (Eileen Barker), Viljams Beinbridžs (William Bainbridge), Deivids Bromlijs (David Bromley), Stīvens Hants (Stephen Hunt) un Džons Meltons (John Melton).