Reliģijas antropoloģija aptver plašu etnogrāfiski, salīdzinoši un teorētiski bāzētu pētniecības loku, kas pievēršas reliģijas, sekulārisma, garīguma, rituālu un ritualizācijas empīriskai analīzei. Pētījumiem reliģijas antropoloģijā raksturīga metodoloģijas balstīšana ilgstošā kvalitatīvajā lauka darbā, ievācot apjomīgus datus par reliģijas praksi un pieredzi; reliģijas sociālpolitiskā analīze kontekstā ar citām dzīves jomām, sociālajām attiecībām un to organizāciju, jo pat vienas reliģijas kopienās reliģijas tvērums mēdz atšķirties; padziļināta un salīdzinoša analīze par to, kas katrā kontekstā un praksē ir realitāte, iespējamās esamības formas un to savstarpējās mijiedarbības veidi.

Vēsturiski antropoloģiska pieeja reliģiskā pētniecībai ir devusi būtisku pienesumu dažādo tā aspektu izgaismošanai. Pirmkārt, kopš pirmajiem antropoloģiska rakstura darbiem, kas skāra reliģijas tēmu, antropologi ir izmantojuši salīdzinošu perspektīvu, parādot reliģijas lauka daudzveidību. Daudzās antropologu debates un savstarpēji pretrunīgie mēģinājumi definēt reliģiju vai norādīt uz citu definīciju nepilnībām ļāvuši atklāt reliģiju un reliģijām līdzīgu institūciju sarežģīto dabu un kontekstuālo specifiku. Katram mēģinājumam definēt cilvēces reliģijai līdzīgajām institūcijām vienoto ir atrodami etnogrāfiski piemēri, kas šī elementa universālumu apstrīd.

Otrkārt, kopš pirmajiem padziļinātajiem lauka darbiem, ilgstoši pētot dažādus sabiedriskos kontekstus, antropologi reliģiju un garīgumu ir atklājuši kā neatraujamu no citām dzīves jomām – varas attiecībām, saimnieciskās darbības, dzimtes un seksualitātes, patības veidošanās un vides piedzīvošanas. Antropologu pētījumos reliģija atklājas kā lauks ar dažādām ietekmēm atkarībā no tā, kāda ir tās sociālā hierarhija, politiskie un ontoloģiskie priekšstati, dzīves un kalendāra notikumu ritualizācijas līmenis, un no tā, kāds ir vēsturiskais sekularizācijas regulējums publiskajā telpā. Turklāt pat visnelielākajās saimnieciski un pašidentificējoši savienotajās cilvēku grupās antropologi ir novērojuši atšķirīgus uzskatus un ticības līmeņus.

Treškārt, reliģijas antropoloģijas fokuss uz tās dzīvo pieredzi ir ļāvis padziļināti pētīt dažādi situētu cilvēku grupu prakses un pieredzes, kas pētījumos, kuri balstās uz tekstu analīzi, lielākoties paliek noklusētas. Tādējādi arī par reliģijām, kurās ir izteikti sakrālie teksti un tiek plaši publicētas to interpretācijas, tiek atklātas jaunas to lietošanas nianses. Detalizētie etnogrāfiskie prakšu apraksti bieži vien ir noderīgi arī dažādiem reliģijas speciālistiem, kuri vēlas noteiktas prakses ieviest savā darbā.

Kopumā reliģijas antropoloģijas salīdzinošā perspektīva, kontekstuālā analīze un fokuss uz dzīvo pieredzi veido būtisku nišu reliģijas, garīguma un sekulārisma pētniecībā, kas ir veidojis gan būtisku reliģijas antropologu ietekmi ārpus šīs jomas, gan bijis būtisks stimuls dažādiem teorētiskajiem virzieniem attīstīties arī citās antropoloģijas apakšnozarēs.

Reliģijas antropoloģija ir attīstījusies, veidojot dažādas saites ar citām jomām un no tām ietekmējoties. Klasiskās reliģijas antropologu teorijas ir ietekmējušas filozofijas, teoloģijas, psiholoģijas, vēstures un citu nozaru pētniekus. Īpaša saistība vēsturiski tai ir bijusi ar ritualizācijas, mītiskā un simboliskā pētniecību, kas atbalsojas arī folkloristikā, performances, teātra un mākslas antropoloģijā. Tāpat daudzu prakšu un ideju fokuss uz dziedināšanu un personīgo transformāciju ir veidojis padziļinātu sadarbību ar ķermeņa, nāves, medicīnas un psiholoģisko antropoloģiju. Reliģiju sociālpolitiskā izpēte veidojusi saiknes ar politisko, migrācijas un ekonomikas antropoloģiju un socioloģiju. Jautājumi par saimniekošanu, vidi, “vairāk nekā cilvēcisko” pasauli, realitāti un patiesību veidojuši daudzus saskares punktus ar vides un ēdiena antropoloģiju, kā arī ar zinātnes un tehnoloģiju studijām. Tā kā katras reliģijas ietvaros pastāv liela daudzveidība, atsevišķi ir veidojušās arī kristietības, islāma, budisma, animisma un citas antropoloģijas ar savām iekšējām diskusijām.

Reliģijas antropoloģijā vēsturiski ir dominējuši sociopolitiskie, interpretatīvie un fenomenoloģiskie teorētiskie virzieni. Klasiski reliģijas antropoloģijā būtiska loma bijusi reliģiju kā vēsturisku sociālo institūciju analīzei. Socioloģijas un antropoloģijas pamatlicēji, kā Emils Dirkems (Émile Durkheim), Makss Vēbers (Max Weber), Alfrēds Redklifs-Brauns (Alfred Reginald Radcliffe-Brown), īpašu uzmanību pievērsa reliģijas un ritualizācijas sociālajām funkcijām. Reimonds Fērts (Raymond William Firth) kā vienu no reliģijas antropoloģijas mērķiem definēja atklāt tieši reliģijas sociālpolitisko kontekstu, kas ne vienmēr ir viegli pamanāms. Laika gaitā antropologi reliģiskās idejas, attiecības un prakses analizējuši caur etniskās un nacionālās identitātes, šķiras, dzimtes, seksualitātes, telpas, patības formu un patēriņa ekonomikas prizmu. Politisko un varas attiecību dimensiju uzsver arī poststrukturālisma un postkoloniālisma pieejas, kurās arī reliģijas (īpaši kristietības ietekmes zonā) un garīguma (īpaši Indijā un Ķīnā) jēdzieni tiek uzskatīti par vēsturiski, reģionāli un sociāli konstruētiem ar politiskām sekām.

Būtiski ir bijuši simboliskās, interpretatīvās un hermeneitiskās teorijas virzieni. Antropologu starpā ir tendence simbolus definēt kā dinamiskus, daudznozīmīgus un atkarīgus no pētītā konteksta. Piemēram, Viktors Tērners (Victor Turner) uzskatīja, ka simboli ir dinamiski un daudznozīmīgi veidojumi, kas caur rituāliem ļauj izspēlēt sabiedrības savstarpējās attiecības un pārmaiņas tajās. Līdzīgi Mērija Daglasa (Mary Douglas) teoretizēja, ka sabiedrību organizē simboliski tīrības un piesārņojuma nodalīšanas rituāli un ķermeņa prakses. Klifords Gīrcs (Clifford James Geertz) reliģiju kopumā teoretizēja kā simbolu sistēmu, kas cilvēku eksistencei piešķir īpašu kārtību un noskaņu, kas interpretējama tikai katras unikālās sistēmas kontekstā. Simboliskā pieeja ir bijusi nozīmīga arī pētījumos, kas pievēršas laika un sociālajai strukturēšanai, kā arī materiālās kultūras, lietu un telpas sakralizācijai.

Fundamentāli ir arī fenomenoloģiskie, iemiesotības un performativitātes virzieni. Antropoloģijas pamatlicēju teorijās dominēja reliģisko priekšstatu un attiecību intelektualizācija, tomēr ar laiku priekšplānā izvirzījās tās iemiesoto, maņu, temporālo un afektīvo pieredžu analīze. Fenomenoloģiski noskaņotie antropologi caur etnogrāfiskajiem pētījumiem ir padziļināti pētījuši dažādu tipu ritualizācijas un rituāliem līdzīgu prakšu (piemēram, dziedināšanas, transa deju, augu ceremoniju, mantru, meditācijas, askēzes u. c.) pieredzes. Bieži noteikta veida rituāli piedāvā veidus, kā marginalizētām sabiedrības grupām paust savu citādi apspiesto sociālo aģenci, ko izgaismojuši feministiskie pētījumi. Pievēršanās temporalitātei arī dažādu dzīves izaicinājumu kontekstā ir attīstījusi eksistenciālās antropoloģijas reliģisko virzienu. Piemēram, antropologs Maikls Džeksons (Michael Jackson) pētījis, kā notikumi radnieciskās attiecībās veido garīgas pieredzes un kā cilvēki dzīves laikā pieredz un skaidro sakritības.

Daudzi antropologi tiecas savienot vienu vai otru teorētisko perspektīvu, kas viņu pētītajā laukā ir aktuālākās. Reliģijas antropoloģijai īpaši raksturīga un interesanta ir sociālpolitiskā konteksta analīze interpretatīvajos un fenomenoloģiskajos pētījumos.

Reliģijas antropoloģijas centrā ir līdzdalīgais novērojums un kvalitatīvās intervijas, pētniekam piedaloties norisēs, kas saistītas ar reliģijas definēšanu, praksi un ietekmes lauku, detalizēti tās aprakstot un padziļināti par to nozīmēm un pieredzēm intervējot iesaistītās puses. Novērojuma dati vēlāk tiek analizēti kontekstā ar interviju datiem; ja tas ir aktuāli – arī ar iesaistīto lietotajiem tekstiem, materiālo kultūru vai aktuālajiem arhīvu materiāliem. Tā kā reliģiska un garīga rakstura prakses bieži norit pasaules uzskata ietvaros, kas atšķiras no pētnieka uztveres, būtiska ir arī pētnieka refleksivitāte par to, kā viņa priekšstati ietekmē ievāktos datus un to reprezentāciju. Nereti antropologi izvēlas pieņemt no saviem uzskatiem atšķirīgu metodoloģisku pozīciju (piemēram, metodoloģiskais teisms vai ateisms), lai spētu adekvāti ievākt un tulkot datus. Daudzi antropologi ir aprakstījuši, kā līdzdalīgo novērojumu pieredzes rezultātā mainās viņu pašu pasaules priekšstats. Nereti piekļuvi garīgo speciālistu laukam ar ierobežotu dalību antropologi iegūst, tikai paši izejot ilgstošas speciālistu mācības, kas ietver arī maņu un rituālu vadības treniņu.

Vairāki no reliģijas antropoloģijas virzieniem gan antropoloģijā, gan reliģiju pētniecībā ir attīstījušies un mainījušies paralēli cits citam. Par reliģijas antropoloģijas kā sistemātiskas pētniecības lauka izveidotāju tiek uzskatīts britu antropologs Edvards Teilors (Edward Burnett Taylor), kurš 19. gs. rosināja reliģijas pētīt to darbībā un definēja reliģiju plašāk nekā tikai ideju par misionārajām pasaules reliģijām, kas tās skaidroja pēc līdzības kristietībai. E. Teilora uzmanības centrā bija animisms, kura dažādi skaidrojumi ir bijuši nozīmīgi reliģijas antropoloģijas teorijā. Caur E. Teilora un skotu sociālantropologa Džeimsa Freizera (James George Frazer) darbiem par maģijas analīzi reliģijas antropoloģijas centrā tika izvirzīta vēsturiska un evolucionāra pieeja, salīdzinot dažādas pārliecības un maģijas prakses ar mērķi izprast reliģijas sākotni, ar to lielākoties saprotot mēģinājumus skaidrot pasauli un uz to reaģēt. Attīstoties etnogrāfiskajai metodei, intelektuālais vai emocionalizētais evolucionisms tika atmests, jo cilvēku prakses un priekšstati atklājās daudz kompleksāki kā iztēlots, bet pārliecību novietošana uz pēctecīgas laika skalas – kā koloniālā iztēle.

Kā kritika sociālajam evolucionismam un intelektuālismam gan antropoloģijā, gan reliģijas pētniecībā vispār veidojās sociāli funkcionāli skaidrojumi, interpretatīvisms un reliģijas fenomenoloģija. 20. gs. sākumā, M. Vēberam socioloģiski skaidrojot kapitālisma izcelsmi no protestantisma ētikas, bet īpaši 20. gs. otrajā pusē, antropoloģijā augot koloniālisma, attīstības un varas attiecību sociālpolitiskajai un marksistiskajai izpētei, reliģijas antropoloģija sniedza būtisku pienesumu modernitātes un tirgus ekonomikas ideoloģiskajai analīzei. M. Vēbera sekotājs ir britu filozofs un sociālantropologs Ernests Gelners (Ernest André Gellner), kurš plaši pievērsās reliģiskajām šķiras un nacionālisma dimensijām. Amerikāņu antropoloģe Ruta Landesa (Ruth Landes) jau 1947. gadā analizēja dzimtes attiecības un rasializāciju Brazīlijas candomblé (Āfrikas diasporas reliģija, kas attīstījusies Brazīlijā). Rasializācija ir process, kurā cilvēki tiek kategorizēti kā piederīgi noteiktai rasei un uz tā pamata pakļauti atšķirīgai un nevienlīdzīgai attieksmei, pārvaldei, varmācībai un strukturālai marginalizācijai. Austrāliešu antropologs Maikls Tausigs (Michael Taussig) 80. gados parādīja, kā kapitālistiskas domāšanas ieviešana atspoguļojas analogās naudas kristīšanas praksēs, bet 90. gados – kā valsts cilvēkiem atklājas kā maģiskā klātbūtne. Kopš 80. gadiem ir plaši attīstījušās sociālpolitiskas un intersekcionālas reliģijas etnogrāfijas, kas situē dažādu sabiedrības grupu reliģiskās pieredzes. Piemēram, 21. gs. sākumā, izmantojot situētā feminisma perspektīvu, Saba Mahmuda (صبا محمود) parādīja, kā aģence ir aktualizējama un analizējama reliģiskajās kopienās, kas tiek uzskatītas par apspiestām. Tāpat pēdējos gados ir būtiski paplašinājusies sekulārisma prakšu un reliģiski orientētās politikas analīze, īpaši saistībā ar ģimenes, nacionālās identitātes un migrācijas politikas jautājumiem.

50. gados Klods Levī-Stross (Claude Levi-Strauss) attīstīja strukturālisma pieeju mitoloģijas analīzei, kuras ietekme uz reliģijas antropoloģiju gan bijusi relatīvi maza, jo pats K. Levī-Stross reliģijas jēdzienu vērtēja kritiski, tomēr mitoloģija plaši ietekmējusi dažādas saistītās nozares. Paralēli 60. gados veidojās V. Tērnera un M. Daglasas simboliskā, Roja Rapaporta (Roy Abraham Rappaport) ekoloģiskā un K. Gīrca interpretatīvā antropoloģija. Vienlaikus 80. gadu sociālpolitiskās perspektīvas iznākšana priekšplānā, piemēram, Talāla Asada (طلال أسد) darbos K. Gīrca interpretatīvisma mazo pievēršanos varas attiecībām vērtēja kritiski. 80. gados Vinsents Krapanzano (Vincent Crapanzano) popularizēja fenomenoloģisko un etnopsihiatrisko pieeju, Dženisa Bodija (Janice Boddy) – ķermeņa, patības un dzimtes interakciju analīzi, bet Pols Stolers (Paul Stoller) – maņu un iemiesotības antropoloģiju, ko ietekmēja arī viņa personīgā pieredze, etnogrāfiski mācoties burvestības prakses.

Mobilitātes pagrieziens 90. gadu sociālajās zinātnēs lielu uzmanību pavērsa reliģiskajai identitātei, nākamajās desmitgadēs veicinot daudzas etnogrāfijas par reliģijas translokalitāti un transnacionālismu. 21. gs. sākumā būtiska ietekme reliģijas antropoloģijā bijusi jaunajam materiālismam, afekta teorijai un ontoloģiskajam pagriezienam, kas licis pārvērtēt pētnieku priekšstatus par realitāti, materialitāti un dažādiem veidiem, kā “būt pasaulē” un mijiedarboties ar “vairāk nekā cilvēcisko” pasauli. Zināmā mērā tas aktualizējis reliģijas antropoloģijas sākotnē centrālo animisma analīzi, daudziem pētniekiem liekot atkārtoti pievērsties vecākajiem pētījumiem un tos teorētiski pārinterpretējot. No otras puses, tas ir arī pavēris iespējas jauniem pētījumiem par pieredzēm un interakcijām, kuras nav artikulētas valodiski, kā arī lielākai pētnieku refleksivitātei par saviem priekšstatiem un pieredzēm.

Reliģijas antropoloģija skar būtiskus jautājumus par realitāti, ritualizāciju, dažādām dzīvespasaulēm, morālajām izvēlēm un nacionālo identitāti. Antropoloģijas sākotnē jautājumi, kurus varētu nosaukt par saistītiem ar reliģiju bija apakšnozares centrā, mūsdienās tie ir kļuvuši mazāk aktuāli. Reliģija bieži figurē kā kādas citas tēmas apakštēma. Pēdējās desmitgadēs pētījumi reliģijas antropoloģijā bieži skar varas un reliģijas attiecības saistībā ar nacionālo identitāti, migrāciju, pilsonību un sekularizācijas regulējumiem; ekonomikas un reliģijas attiecības garīguma komercializācijas, patības individualizācijas, patēriņa prakšu un sabiedrības digitalizācijas kontekstos; attiecības starp cilvēkiem un “vairāk nekā cilvēciskām” būtnēm, tajā skaitā dzīvniekiem un augiem, dažādu ontoloģisko priekšstatu sistēmās. Tāpat pētījumi reliģijas antropoloģijā mūsdienās skar ģimenes politiku, dzimti, seksualitāti un iemiesotās prakses dažādos reliģijas laukos un krustpunktos.

Reliģijas antropoloģija ir plaši pārstāvēta gan starptautiski zināmākajās antropoloģijas nodaļās un programmās, gan nelielās mazāk akadēmiski ietekmīgu valstu pētnieku grupās, gan nozares asociācijās. Eiropas Sociālo antropologu asociācijā (European Association of Social Anthropologists) darbojas Reliģijas antropoloģijas tīkls, bet Amerikas Antropologu asociācijā (American Anthropological Association) apakšsekciju veido Reliģijas antropoloģijas biedrība (Society for the Anthropology of Religion).

Antropologu pētījumus, kas skar reliģijas tēmu, regulāri publicē visi ietekmīgākie antropoloģijas žurnāli, kā Cultural Anthropology (kopš 1986. gada; izdod Kultūras antropoloģijas biedrība, Society for Cultural Anthropology), American Ethnologist (kopš 1974. gada, izdod izdod Amerikas Antropoloģijas asociācija (American Anthropological Association) un Amerikas Etnoloģijas asociācija, American Ethnological Association) vai Journal of the Royal Anthropological Institute (kopš 1995. gada; izdod Lielbritānijas un Īrijas Karaliskais antropoloģijas institūts, Royal Anthropological Institute of Great Britain and Ireland). Vienlaikus kopš 2010. gada Berghahn Journals izdod Religion and Society: Advances in Research.

Līdzās jau nosauktajiem pētniekiem, kuru darbi ietekmējuši nozari, minami Edvarda Evana Evansa-Pričarda (Edward Evan Evans-Pritchard) novērojumi par plašo pretrunīgu pārliecību līdzāspastāvēšanu, Melforda Spiro (Melford Elliot Spiro) ticības līmeņu klasifikācija, Rodnija Nīdema (Rodney Needham) ticības jēdziena kultūrvēsturiskā analīze. Nozīmīgs ir arī Kerolainas Hamfrijas (Caroline Humphrey) devums šamanisma, ritualizācijas un postsociālisma pētniecībā, Vīnas Dāsas (वीना दास) reliģiskās vardarbības un ikdienišķuma attiecību izgaismošana, Stenlija Džejaradžas Tambijas (Stanley Jeyaraja Tambiah) kritiskā modernitātes racionālisma un cēlonības analīze. Aiva Onga (王愛華) pētījusi sieviešu strādnieču gara apsēstības rituālu teoretizāciju kā pretošanos rūpnīcas disciplīnai. Nozīmīga ir arī Eduardu Viveiruša de Kaštru (Eduardo Viveiros de Castro) Amazones perspektīvisma teoretizācija, kā arī Filipa Deskolas (Philippe Descola) animistisko, totēmisko, analoģisko un naturālistisko ontoloģiju klasifikācija.