Naudas antropoloģija ir relatīvi jauna sociālās antropoloģijas pētniecības joma, kas aktualizē dažādus uzskatus un prakses saistībā ar naudu un monetāriem procesiem. Šīs nozares pētnieki uzsver nepieciešamību pēc empīriskiem etnogrāfiskiem piemēriem, attīstot un pamatojot teorijas par naudas izcelsmi un tās sociālajām nozīmēm. Pretēji ekonomikas zinātnei, kas paļaujas uz hipotētiskiem pieņēmumiem par naudas rašanos, naudas antropologi analizē monetāros procesus vēsturiskā kontekstā, norādot uz dažādu populāru naudas izcelsmes teoriju ideoloģiskajiem cēloņiem. Naudas antropoloģijas noteicošā premisa ir apgalvojums, ka maiņas tirdzniecība (barters) nav sabiedrības sākotnējais monetārais stāvoklis. Nedz vēsturiskos, nedz antropoloģiskos pētījumos nav novērota neviena sabiedrība, kuras noteicošais apmaiņas process būtu veidots uz bartera loģikas pamata. Tas nenozīmē, ka maiņas tirdzniecība vēsturiski nav tikusi praktizēta. Tomēr tās ekonomiskā loma sabiedrības dzīvē bieži ir bijusi ļoti ierobežota un pārsvarā īstenota attiecībās ar svešiniekiem.
Naudas antropoloģija uzsver naudas sociāli politisko raksturu, norādot uz publisko (valsts) institūciju lomu tirgus attiecību izveidē. Tomēr arī sabiedrībās, kas organizē materiālo dzīvi saskaņā ar solidaritātes un mērķtiecīgas savstarpējas palīdzības principiem, var novērot dažādas valūtas, kuru funkcija ir veidot, nostiprināt vai likvidēt noteiktas saiknes starp sabiedrības grupām. Piemēram, tirgus sabiedrībās naudas galvenā nozīme ir radīt apstākļus jaunām peļņas iespējām, turpretī beztirgus sabiedrībās nauda funkcionē galvenokārt kā sociālo saišu apzīmētāja.