Ekonomikas antropoloģija problematizē uzskatus par ekonomikas principiem un to nozīmi, pētot un analizējot dažādas ikdienas prakses un saimnieciskās dzīves organizācijas formas. Pretēji ekonomikas zinātnei, kuras pētniecības jomu pārsvarā iezīmē norises saistībā ar uzņēmējdarbību un tirgu, ekonomikas antropoloģijā “tirgus” ir tikai viena no modalitātēm. Ekonomikas antropoloģija par “ekonomiskām” uzskata arī tās darbības, kas nav vērstas uz peļņas gūšanu, bet raksturo veidu, kā sabiedrība organizē materiālo dzīvi kopumā.

Ekonomikas antropologi uzlūko ekonomiku nevis kā autonomu pētniecības jomu, bet kā plašu sociālu fenomenu, kas ir cieši saistīts un mijiedarbojas ar citām sabiedriskās dzīves formām.

Ekonomikas antropologu pētījumi par dažādu sabiedrību saimniecisko dzīvi attīsta priekšstatus, kas nav iekļaujami ierastajās ekonomikas kategorijās, tādās kā, piemēram, “kapitāls”, “iekšzemes kopprodukts” vai “bagātība”. Ekonomikas antropoloģija apstrīd ekonomikas nozares konceptu konvencionālo pielietojumu, norādot uz neskaitāmām sabiedrībām, kas veiksmīgi organizē ekonomisko dzīvi bez tirgus vai naudas starpniecības un tātad nevar tikt analizētas tikai šādā jēdzieniskā ietvarā.

Tomēr nozīmīgākais ekonomikas antropoloģijas ieguldījums ir citāds skatījums uz ekonomiskās analīzes mērķi kopumā. Sabiedrības materiālās dzīves analīzei nav jāpakļaujas politiskai ideoloģijai par ekonomisku izaugsmi un bagātības uzkrāšanu, bet gan jāveido perspektīva, kas atzīst dažādu veidu saimniecisko darbību vērtību un nozīmi. Šī pieeja pieprasa atteikties no postulātiem par nemainīgu cilvēka dabu, kas pamatojas vēsā aprēķinā un vēlmē apmierināt tikai savas individuālās vajadzības. Lai aprakstītu sociālās dzīves norises, kuru pamatā ir rūpes par līdzcilvēkiem (nevis materiālo vērtību uzkrāšana), nav nepieciešams pētīt tikai eksotiskas sabiedrības. Šādas prakses ir izplatītas visās sabiedrībās, arī kapitālistiskajos Rietumos, tādējādi sniedzot pamatu diskusijām par alternatīviem veidiem, kā organizēt sabiedrības ekonomiku.

Ekonomikas antropoloģijas kritiskais diskurss saistībā ar kapitālismu un mūsdienu globālās ekonomiskās sistēmas negatīvo ietekmi uz sabiedrību un vidi ir radījis analītiskus instrumentus, kas sniedz iespēju izvērtēt, kuras darbības ir jēgpilni uzskatāmas par “ekonomiskām” un kuras darbības ir sociāli vēlamas.

Vēsturiski ekonomikas antropoloģiju raksturo divi teorētiski virzieni, kas sākotnēji noteica šās zinātniskās apakšnozares saturu un robežas: formālisms un substantīvisms.

Formālisma tradīcijas pirmsākumu bieži saista ar Reimonda Fērta (Raymond William Firth) darbiem. Formālisma pieejā, līdzīgi kā tradicionālajā ekonomikas zinātnē, tiek pieņemts, ka cilvēka darbība ir racionāla un vērsta galvenokārt uz savu vajadzību apmierināšanu resursu ierobežotības kontekstā. Arī sabiedrībās, kas nav organizētas pēc tirgus principiem, cilvēki veic aprēķinus un tiecas nodrošināt labākus materiālos apstākļus. Tāpēc no formālistu skatpunkta analīzes pamatā ir jābūt novērojumiem par cilvēku darbības mērķiem un izvēlētajiem līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai. Līdzīgu analītisko tvērumu var piemērot arī sabiedrībai kopumā.

Substantīvisma zināmākais pārstāvis ir Karojs Polaņi (Polányi Károly), kurš pirmais formulēja teorētiskās atšķirības starp formālismu un substantīvismu. K. Polaņi ieskatā sabiedrības ekonomisko dzīvi nevar pilnvērtīgi analizēt, pievēršot uzmanību tikai individuāliem mērķiem un mēģinājumiem tos sasniegt. Ekonomika ir jāanalizē kā visas sabiedrības centieni organizēt materiālo dzīvi. Šādā skatījumā netiek izvirzīti a priori pieņēmumi par racionālu uzvedību, maksimālu sava labuma gūšanu un ierobežotu resursu kontekstu. Substantīvisms pievērš uzmanību veidiem, kā sabiedrība mijiedarbojas ar dabisko un sociālo vidi, šādi paplašinot analītisko tvērumu. Piemēram, K. Polaņi students un viens no patlaban slavenākajiem antropologiem Maršals Sālinss (Marshall David Sahlins) publicēja nozīmīgu eseju par “pirmatnējo bagāto sabiedrību”: “Sākotnējā pārtikusī sabiedrība” (The Original Affluent Society, 1972). Tajā viņš argumentēja, ka mednieku-vācēju sabiedrības raksturoja pārpilnība, jo cilvēku vajadzības bija minimālas.

Mūsdienās ekonomikas antropoloģijas teorētiskais ietvars vairs netiek šādi iedalīts un tās pētniecības jomu raksturo dažādu teorētisko pieeju kopums. Tomēr īpaši izceļams ir Deivida Grēbera (David Rolfe Graeber) darbs “Par antropoloģisku vērtību teoriju” (Toward an Anthropological Theory of Value), kurā autors iezīmē vērtību teorijas priekšnosacījumus, kas ļauj analizēt jebkuras sabiedrības materiālo dzīvi.

Tāpat kā sociālajā antropoloģijā kopumā, arī ekonomikas antropoloģijā noteicošā pētniecības metode ir ilgstošs lauka darbs. Lai gūtu maksimāli pilnvērtīgu skatījumu uz noteiktu sabiedrību vai sociālo grupu, tiek īstenoti līdzdalīgie novērojumi, pētniekiem cenšoties pēc iespējas vairāk iesaistīties attiecīgās sabiedrības dzīvē. Līdztekus ekonomikas antropoloģija kā starpdisciplināra nozare paredz arī zinātnisku izpēti saistībā ar arhīvu materiāliem, dažādām citām vēsturiskām liecībām, kā arī mūsdienu populārās kultūras parādībām.

Ekonomikas antropoloģija sāka attīstīties līdz ar klasisko antropoloģijas tekstu publikācijām: 1922. gadā izdotais Broņislava Maļinovska (Bronisław Kasper Malinowski) darbs “Rietumu Okeānijas argonauti” (Argonauts of the Western Pacific) un divus gadus vēlāk publicētā Marsela Mosa (Marcel Mauss) “Eseja par dāvanu” (Essai sur le don: forme et raison de l'échange dans les sociétés archaïques) lika pamatus intelektuālai tradīcijai, kas apstrīdēja tradicionālās ekonomikas zinātnes pieņēmumus par cilvēku un sabiedrību. Antropologu novērojumi par maiņas procesiem dažādās kultūrās liecināja, ka ne visas sabiedrības organizē ražošanu un apmaiņu peļņas nolūkā. Attiecības starp cilvēkiem un maiņas objektiem ne vienmēr ir pilnībā nošķiramas. Tieši pretēji, materiālie objekti bieži iemanto cilvēciskas īpašības, veidojot nesaraujamas sociālās saiknes starp sabiedrības locekļiem.

Laikposmu pēc Otrā pasaules kara raksturoja intensīva diskusija starp formālistiem un substantīvistiem, kas lēnām apsīka līdz ar poststrukturālisma ideju uzplaukumu 20. gs. 70. gadu beigās. Šajā intelektuālajā kontekstā mēģinājumi radīt vispārējas teorijas par sabiedrības (ekonomisko) dzīvi tika uzlūkoti skeptiski un tika norādīts uz vairākām ētiskām problēmām saistībā ar antropologu veiktiem ne-Rietumu sabiedrību aprakstiem. Līdz ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukumu antropologu uzmanību piesaistīja postsociālisma valstis. Piemēram, Ketrīnas Verderi (Katherine Verdery) darbs “Gaistošais hektārs: īpašums un vērtība postsociālistiskajā Transilvānijā” (The Vanishing Hectare: Property and Value in Postsocialist Transylvania, 2003) bija veltīts Rumānijai un zemes privatizācijas procesam, savukārt Elizabetes Dannas (Elizabeth Dunn) pētījumā “Polijas privatizācija: zīdaiņu pārtika, lielais bizness un darba pārveide” (Privatizing Poland: Baby Food, Big Business, and the Remaking of Labor, 2004) tika analizētas industriālās attiecības starp sievietēm un mazuļu ēdienu ražošanas kompāniju Polijā.

21. gs. ekonomikas antropoloģijas pētniecības lauks arvien paplašinājās un par raksturīgu tēmu kļuva globalizācija. Jau kopš 20. gs. 80. gadiem aizvien svarīgāku lomu sabiedrības dzīvē ieņem finanšu sektors, kas veicināja arī antropologu interesi par bankām, finanšu aktīviem un monetāriem procesiem kopumā. Kārenas Ho (Karen Ho) pētījums Volstrītas bankā, kā arī Annelīzas Railzas (Annelise Riles) etnogrāfiskais lauka darbs Japānas finanšu tirgos ilustrē ekonomikas antropoloģijas tēmu plašo tvērumu.

Kriss Hanns (Chris Hann) un Kīts Hārts (Keith Hart) 2011. gadā publicēja grāmatu “Ekonomikas antropoloģija” (Economic Anthropology), kurā apkopoja šīs sociālās antropoloģijas apakšnozares vēsturi, teorētiskās ievirzes un aktuālos pētniecības virzienus. Viņu veikums konsolidēja ekonomikas antropoloģiju kā vienotu zinātnisku disciplīnu, liekot pamatus tās turpmākai attīstībai. Tomēr pēdējā laika globāli ietekmīgākais zinātniskais sasniegums ir D. Grēbera grāmata “Parāds – pirmie piectūkstoš gadi” (Debt: the first 5000 years, 2011), kas jau kļuvusi par mūsdienu antropoloģijas klasiku. Šajā darbā D. Grēbers cenšas atjaunot mēģinājumus radīt vispārējas sociālas teorijas, balstoties etnogrāfiskos piemēros no Āfrikas, Ķīnas, Indijas, Latīņamerikas u. c. pasaules daļām. D. Grēbers piedāvā alternatīvu skatījumu uz naudas un ekonomisko sistēmu vēsturi, kas vienlaikus paver iespējas rast produktīvas atbildes uz mūsdienu ekonomiskajiem izaicinājumiem, tostarp veicinot interesi par iedzīvotāju un valstu parādsaistībām – tēmu, kas kļuva īpaši aktuāla nesenās globālās finanšu krīzes kontekstā.

Ekonomikas antropoloģijas kā zinātnes apakšnozares galvenie pētniecības centri ir drīzāk saistīti ar personālijām, nevis vēsturiski iedibinātām institūcijām. Tomēr dažas universitātes regulāri aktualizē ekonomikas antropoloģijas tēmas. To dara, piemēram, Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes augstskola (London School of Economics and Political Science), Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley), Maksa Planka Institūts etnoloģijas izpētei (Max-Planck-Institut für ethnologische Forschung).

Nav daudz periodisko izdevumu, kas veltīti tikai ekonomikas antropoloģijas tematikai. Izņēmums ir žurnāls Economic Anthropology (iznāk kopš 2014. gada). Tas ir inovatīvs, starpdisciplinārs izdevums, kas veltīts dažādām tēmām, tostarp tehnoloģijām, pilsētvidei, morāles jautājumiem, pārtikas resursiem un finansializācijai. Ekonomikas antropoloģijas tēmas regulāri tiek aktualizētas arī brīvpieejas interneta žurnālā HAU: Journal of Ethnographic Theory (iznāk kopš 2011. gada).

Pārsvarā svarīgākie izdevumi ekonomikas antropoloģijā ir tie paši, kas visai antropoloģijas nozarei kopumā: Current Anthropology (kopš 1955. gada), Annual Review of Anthropology (kopš 1972. gada), American Ethnologist (kopš 1974. gada), Cultural Anthropology (kopš 1986. gada), Journal of the Royal Anthropological Institute (kopš 1901. gada), Social Anthropology (kopš 1992. gada), American Anthropologist (kopš 1888. gada).

Ekonomikas antropoloģijā vairāku agrīno pētnieku darbi ir ietekmīgi un plaši lasīti joprojām. Piemēram, B. Maļinovska un M. Mosa iedibinātās intelektuālās tradīcijas arvien nosaka šīs zinātņu jomas pētniecības loku.

M. Sālinss, K Hārts un Merlina Streterna (Merelyn Strathern) ir ievērojami 20. gs. otrās puses pētnieki, kuru darbi būtiski sekmēja antropologu interesi par ekonomikas jautājumiem. K. Hārta galvenais ieguldījums ir koncepts par neformālo sektoru kontekstā ar tām ekonomiskajām aktivitātēm, kas neietilpst ierastajos ekonomikas modeļos. Savukārt M. Streterna attīstīja M. Mosa un B. Maļinovska tēzes par dāvanu ekonomiku, pievēršot uzmanību dzimuma jautājumiem dažādos ekonomiskos izkārtojumos.

Kerolaina Hamfrija (Caroline Humphrey) guva ievērību ar pētījumiem par PSRS un postsociālisma sabiedrībām, kā arī teorijām par maiņas tirdzniecību (barteru). Džeina Gajere (Jane Guyer) publicējusi pētījumus par ekonomisko attīstību Rietumāfrikas reģionā.

D. Grēbers ir, iespējams, visplašāk zināmais mūsdienu ekonomikas antropoloģijas pārstāvis. Viņa sākotnējie darbi bija veltīti Madagaskaras sabiedrībai postkoloniālisma laikmetā, bet mūža beigās viņš aizvien vairāk pievērsās globālas ekonomikas vēstures pētniecībai.