Īsa vēsture un galvenās teorijas Apakšnozare tiek iedalīta divos attīstības posmos – klasiskajā un mūsdienu jeb jaunajā ekonomikas socioloģijā. Klasiskais posms ir no 19. gs. 40. gadiem, kad agrīnie socioloģijas teorētiķi pievērsās ekonomiskās uzvedības pētniecībai, līdz 20. gs. 20. gadiem. No 20. gs. 20. gadiem līdz 20. gs. 80. gadiem sociologi novērsās no ekonomiskās uzvedības per se (pašas par sevi) pētniecības. Interese par ekonomiskās uzvedības pētniecību atsākās 20. gs. 80. gadu vidū, kad ekonomikas socioloģija sāka veidoties par atsevišķu socioloģijas apakšnozari.
Jēdzienu "ekonomikas socioloģija" 1879. gadā pirmo reizi lietojis britu ekonomists Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons). Priekšvārdā otrajam “Politiskās ekonomikas teorijas” (The Theory of Political Economy, 1879) izdevumam V. Dževonss raksta, ka ekonomika radusies no vairāku zinātņu nozaru apvienojuma; ieteicama tās dalīšana nozaru virzienos. V. Dževonss nosaucis vairākas apakšnozares, starp kurām, iedvesmojoties no sociologa Herberta Spensera (Herbert Spencer) darbiem, tiek minēta arī ekonomikas socioloģija. Jēdziens "ekonomikas socioloģija" parādījās arī Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Maksa Vēbera (Max Weber) darbos. Jēdzienu "jaunā ekonomikas socioloģija" pirmo reizi 1985. gadā lietojis amerikāņu sociologs Marks Grenoveters (Mark Granovetter), lai nodalītu to no "vecās ekonomikas socioloģijas", kuru M. Grenoveters saistīja ar tādiem socioloģijas teorētiķiem kā Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons), Nīls Smelsers (Neil Smelser) un Vilberts Mūrs (Wilbert Moore) un ar industriālo socioloģiju – pieejām, kuras bija attīstītas 20. gs. 60. gados, bet vēlāk piedzīvoja norietu.
Ekonomikas socioloģijas aizsākums tiek saistīts ar Kārļa Marksa (Karl Marx) darbiem. K. Markss uzskatīja, ka varas attiecības, kas darbojas caur politiskajām institūcijām, nosaka jebkuru ekonomisko vienošanos. K. Marksa analīzes sākuma punkts bija darbs un ražošana, uzskatot, ka cilvēki strādā, lai dzīvotu. Darbs ir sociāls, nevis individuāls, jo indivīdiem ir savstarpēji jāsadarbojas, lai kaut ko radītu. Nozīmīgākajām interesēm (piemēram, materiālajām interesēm) arī ir kolektīva daba. Tās K. Markss saucis par šķiras interesēm. Taču šīs intereses var ietekmēt rīcību (piemēram, veidot savstarpējo sadarbību) tikai tad, ja indivīdi apzinās, ka pieder pie noteiktas šķiras. K. Markss uzskatīja, ka mūsdienu sabiedrība var radīt labklājību dažādos veidos, jo ekonomiskie likumi ir plaši un pieļauj dažādu veiksmīgu tirgus un ekonomisko vienošanos veidu esamību. Politiskās institūcijas (piemēram, pastāvošā valsts iekārta) var veidot tirgu, padarot valsti spējīgu vai nespējīgu veidot noteiktu politiku, atbalstot kapitālistus vai birokrātus vai veidojot korporatīvās uzvedības modeļus.
Otrs ekonomiskās socioloģijas virziena aizsācējs ir vācu sociologs M. Vēbers. Divi viņa nozīmīgākie darbi ekonomikas socioloģijas aspektā ir "Protestantisma ētika un kapitālisma gars" (Die protestantische Ethik und der "Geist" des Kapitalismus,1904–1905) un "Ekonomika un sabiedrība" (Wirtschaft und Gesellschaft. Grundriß der verstehenden Soziologie, 1922). M. Vēbers pievērsās K. Marksa ignorētajai institūciju analīzei, kas nosaka ekonomiskās rīcības motīvus, mērķus un iespējas. M. Vēbers minējis, ka divu aģentu (piemēram, indivīdu) ekonomiskā rīcība, kas orientēta vienam pret otru, veido ekonomiskās attiecības. Šīs attiecības iegūst dažādas izteiksmes (piemēram, konkurenci, konfliktu un varu). Ekonomiskās attiecības, līdzīgi kā jebkuras sociālās attiecības, var būt atvērtas un slēgtas. Īpašums uzskatāms par slēgto ekonomisko attiecību piemēru. Koncentrēšanās uz sociālās rīcības jeb rīcības, kas vērsta uz citiem indivīdiem, izpēti ļāva M. Vēberam analizēt varas, uzskatu, ieradumu un organizāciju nozīmi ekonomiskajā dzīvē. M. Vēbers uzsvēra, ka politiskā kārtība saistīta ar tiesisko kārtību, kas rada ekonomiskās kārtības pamatu attiecīgajā sabiedrībā.
Lai gan E. Dirkems lielākajā daļā savu darbu nebija orientējies uz ekonomikas izpēti, pozitīvisma pieeja rosināja viņu analizēt valsts un ekonomikas attiecības. E. Dirkema pirmais nozīmīgākais darbs "Sabiedriskā darba dalīšana" (De la division du travail social, 1893) ir vistiešāk saistīts ar ekonomikas socioloģiju. Šajā darbā E. Dirkems norādījis, ka ekonomisti aplūko darba dalīšanu pārāk šauri (tikai kā ekonomisku parādību) un tās ieguvumus – tikai no efektivitātes viedokļa. E. Dirkems šim skatījumam pievienoja socioloģisku darba dalīšanas dimensiju. Tajā tiek apskatīts, kā darba dalīšana ar koordinējošu aktivitāšu palīdzību integrē sabiedrību. E. Dirkems lielu uzmanību pievērsis kapitālisma negatīvajām sekām, kuras radās no atbilstošu institucionālu struktūru, īpaši valsts, kura rada tiesisko ietvaru, attīstības trūkuma. Šīm struktūrām, pēc autora domām, būtu jāatbalsta veselīga tirgus apmaiņa. E. Dirkems uzskatīja, ka vāji attīstīta valsts ir iemesls tam, ka veidojas obligātā nodarbinātība un darba konflikti, kā arī sociālās integrācijas trūkums.
Ceturtais socioloģijas klasiķis, kura ieguldījums tiek attiecināts arī uz ekonomikas socioloģiju, ir Georgs Zimmels (Georg Simmel). Darbā "Naudas filozofija" (Philosophie des Geldes, 1900) autors iekļāvis pārdomas par naudas saistību ar autoritāti, emocijām, uzticēšanos un citām parādībām.
Nozīmīgi autori ir arī Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter), Karojs Polaņi (Károly Polányi) un T. Pārsonss. K. Polaņi pirmais 1944. gadā darbā "Lielā transformācija" (The Great Transformation) lietoja jēdzienu "iesakņotība" (embeddedness). Šis ir viens no galvenajiem jēdzieniem mūsdienu ekonomikas socioloģijā, taču tas tiek lietots citā nozīmē, nekā to lietojis autors. Saskaņā ar mūsdienu izpratni, ekonomiskā rīcība vienmēr ir iesakņota kādā sociālajā struktūrā; K. Polaņi uzskatīja, ka ekonomiskā rīcība kļūst destruktīva, kad tā nav iesakņota vai nav sociālas vai citas neekonomiskas autoritātes pārvaldīta, t. i., sākotnēji autors ir pieļāvis iespēju, ka ekonomiskā uzvedība var nebūt iesakņota. K. Polaņi uzskatījis, ka kapitālisma problēma saistīta ar to, ekonomika valda pār sabiedrību tā vietā, lai sabiedrība lemtu par ekonomiku.
Būtisku ieguldījumu apakšnozares attīstībā mūsdienās devušas arī citas filozofijas un socioloģijas apakšnozares, no kurām ekonomikas socioloģija aizguvusi teorijas un pētnieciskos virzienus. Ekonomikas socioloģijā svarīgs strukturālisms un tīklu teorija, organizāciju teorija, kultūras socioloģija, vēsturiskā un salīdzinošā pieeja. Tīklu teorijas pielietojums devis otru mūsdienu ekonomikas socioloģijai būtisku jēdzienu – "strukturālie caurumi" –, ko 1992. gadā ieviesis Ronalds Bērts (Ronald Burt). Organizāciju teorija sekmīgi izmantota, lai pētītu uzņēmumu struktūru un saites starp uzņēmumiem un to vidi. Īpaša nozīme jaunās ekonomikas socioloģijas attīstībā bijusi trim organizāciju teorijas virzieniem: resursu atkarības teorijai, sociālajai ekoloģijai un jaunajam institucionālismam. Resursu atkarības teorija nosaka, ka organizāciju izdzīvošanas spēja atkarīga no to apkārtējās vides; sociālā ekoloģija balstīta idejā, ka galvenais organizāciju virzītājspēks ir izdzīvošana. Jaunais institucionālisms socioloģijā un kultūras teorija ir devuši izpratni, ka izpratnes kodi, normas, vērtības un paražas ietekmē ekonomisko institūciju veidošanos un darbību. Tādējādi pasaules valstu starpā novērojamas būtiskas atšķirības, kā tirgus ekonomika darbojas Rietumeiropā, ASV un Austrumāzijā, kā arī šaurākā mērogā, piemēram, Eiropas valstu starpā.