Ekonomikas socioloģijas galvenais pētījumu temats ir valsts un ekonomikas savstarpējās attiecības. Tas izriet no pieņēmuma, ka sabiedrība izveidojusi institūcijas, kuras veido uzvedības noteikumus, kas ietekmē ekonomisko aktivitāti (piemēram, nauda kā apmaiņas vienība, īpašuma tiesības, kapitālisms un tamlīdzīgi). Tradicionālā ekonomikas teorija pieņem atsevišķu indivīdu kā analīzes sākuma punktu. Ekonomikas socioloģija analīzi sāk ar grupu vai sabiedrību, indivīdus aplūkojot kā sabiedrību veidojošus subjektus. Uzmanība tiek vērsta uz to, kā indivīdu savstarpējā saskarsmē veidojas individuālās intereses, pārliecības un darbības motivācija. Šāda pieeja, kurā ekonomiska darbība tiek aplūkota kā sociāla parādība, t. i., orientēta uz citiem indivīdiem, ļauj ekonomikas sociologiem uzskatīt, ka tādi socioloģijā nozīmīgi jēdzieni kā vara, kultūra, organizācijas un institūcijas ir noteicošie arī ekonomikā. Ekonomikas socioloģijas skatījumā valsts un ekonomika pastāv savstarpēji atkarīgās ilgtermiņa attiecībās: valsts ir atkarīga no ekonomiskās darbības, gūstot nodokļu ienākumus, savukārt ekonomika ir atkarīga no valsts tās likumdevēja varas dēļ. Šis uzskats ir pretējs tam, ko pauž ekonomikas teorija par tirgus darbību, kurā valsts un tirgus aktivitātes tiek aplūkotas kā viena otrai opozīcijā esošas. Sakot, ka ekonomika ir iesakņota sociālajā un politiskajā struktūrā, ekonomikas sociologi atsaucas uz savstarpēji atkarīgajām attiecībām starp ekonomiku, valsti un pilsonisko sabiedrību. Ekonomikas socioloģijā uzņēmējdarbības attīstība un darba tirgus procesi tiek analizēti ekonomisko interešu un sociālo attiecību aspektā.

Apakšnozare tiek iedalīta divos attīstības posmos – klasiskajā un mūsdienu jeb jaunajā ekonomikas socioloģijā. Klasiskais posms ir no 19. gs. 40. gadiem, kad agrīnie socioloģijas teorētiķi pievērsās ekonomiskās uzvedības pētniecībai, līdz 20. gs. 20. gadiem. No 20. gs. 20. gadiem līdz 20. gs. 80. gadiem sociologi novērsās no ekonomiskās uzvedības per se (pašas par sevi) pētniecības. Interese par ekonomiskās uzvedības pētniecību atsākās 20. gs. 80. gadu vidū, kad ekonomikas socioloģija sāka veidoties par atsevišķu socioloģijas apakšnozari.

Jēdzienu “ekonomikas socioloģija” 1879. gadā pirmo reizi lietojis britu ekonomists Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons). Priekšvārdā otrajam “Politiskās ekonomikas teorijas” (The Theory of Political Economy, 1879) izdevumam V. Dževonss raksta, ka ekonomika radusies no vairāku zinātņu nozaru apvienojuma; ieteicama tās dalīšana nozaru virzienos. V. Dževonss nosaucis vairākas apakšnozares, starp kurām, iedvesmojoties no sociologa Herberta Spensera (Herbert Spencer) darbiem, tiek minēta arī ekonomikas socioloģija. Jēdziens “ekonomikas socioloģija” parādījās arī Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Maksa Vēbera (Max Weber) darbos. Jēdzienu “jaunā ekonomikas socioloģija” pirmo reizi 1985. gadā lietojis amerikāņu sociologs Marks Grenoveters (Mark Granovetter), lai nodalītu to no “vecās ekonomikas socioloģijas”, kuru M. Grenoveters saistīja ar tādiem socioloģijas teorētiķiem kā Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons), Nīls Smelsers (Neil Smelser) un Vilberts Mūrs (Wilbert Moore) un ar industriālo socioloģiju – pieejām, kuras bija attīstītas 20. gs. 60. gados, bet vēlāk piedzīvoja norietu.

Ekonomikas socioloģijas aizsākums tiek saistīts ar Kārļa Marksa (Karl Marx) darbiem. K. Markss uzskatīja, ka varas attiecības, kas darbojas caur politiskajām institūcijām, nosaka jebkuru ekonomisko vienošanos. K. Marksa analīzes sākuma punkts bija darbs un ražošana, uzskatot, ka cilvēki strādā, lai dzīvotu. Darbs ir sociāls, nevis individuāls, jo indivīdiem ir savstarpēji jāsadarbojas, lai kaut ko radītu. Nozīmīgākajām interesēm (piemēram, materiālajām interesēm) arī ir kolektīva daba. Tās K. Markss saucis par šķiras interesēm. Taču šīs intereses var ietekmēt rīcību (piemēram, veidot savstarpējo sadarbību) tikai tad, ja indivīdi apzinās, ka pieder pie noteiktas šķiras. K. Markss uzskatīja, ka mūsdienu sabiedrība var radīt labklājību dažādos veidos, jo ekonomiskie likumi ir plaši un pieļauj dažādu veiksmīgu tirgus un ekonomisko vienošanos veidu esamību. Politiskās institūcijas (piemēram, pastāvošā valsts iekārta) var veidot tirgu, padarot valsti spējīgu vai nespējīgu veidot noteiktu politiku, atbalstot kapitālistus vai birokrātus vai veidojot korporatīvās uzvedības modeļus.

Otrs ekonomiskās socioloģijas virziena aizsācējs ir vācu sociologs M. Vēbers. Divi viņa nozīmīgākie darbi ekonomikas socioloģijas aspektā ir “Protestantisma ētika un kapitālisma gars” (Die protestantische Ethik und der “Geist” des Kapitalismus,1904–1905) un “Ekonomika un sabiedrība” (Wirtschaft und Gesellschaft. Grundriß der verstehenden Soziologie, 1922). M. Vēbers pievērsās K. Marksa ignorētajai institūciju analīzei, kas nosaka ekonomiskās rīcības motīvus, mērķus un iespējas. M. Vēbers minējis, ka divu aģentu (piemēram, indivīdu) ekonomiskā rīcība, kas orientēta vienam pret otru, veido ekonomiskās attiecības. Šīs attiecības iegūst dažādas izteiksmes (piemēram, konkurenci, konfliktu un varu). Ekonomiskās attiecības, līdzīgi kā jebkuras sociālās attiecības, var būt atvērtas un slēgtas. Īpašums uzskatāms par slēgto ekonomisko attiecību piemēru. Koncentrēšanās uz sociālās rīcības jeb rīcības, kas vērsta uz citiem indivīdiem, izpēti ļāva M. Vēberam analizēt varas, uzskatu, ieradumu un organizāciju nozīmi ekonomiskajā dzīvē. M. Vēbers uzsvēra, ka politiskā kārtība saistīta ar tiesisko kārtību, kas rada ekonomiskās kārtības pamatu attiecīgajā sabiedrībā.

Lai gan E. Dirkems lielākajā daļā savu darbu nebija orientējies uz ekonomikas izpēti, pozitīvisma pieeja rosināja viņu analizēt valsts un ekonomikas attiecības. E. Dirkema pirmais nozīmīgākais darbs “Sabiedriskā darba dalīšana” (De la division du travail social, 1893) ir vistiešāk saistīts ar ekonomikas socioloģiju. Šajā darbā E. Dirkems norādījis, ka ekonomisti aplūko darba dalīšanu pārāk šauri (tikai kā ekonomisku parādību) un tās ieguvumus – tikai no efektivitātes viedokļa. E. Dirkems šim skatījumam pievienoja socioloģisku darba dalīšanas dimensiju. Tajā tiek apskatīts, kā darba dalīšana ar koordinējošu aktivitāšu palīdzību integrē sabiedrību. E. Dirkems lielu uzmanību pievērsis kapitālisma negatīvajām sekām, kuras radās no atbilstošu institucionālu struktūru, īpaši valsts, kura rada tiesisko ietvaru, attīstības trūkuma. Šīm struktūrām, pēc autora domām, būtu jāatbalsta veselīga tirgus apmaiņa. E. Dirkems uzskatīja, ka vāji attīstīta valsts ir iemesls tam, ka veidojas obligātā nodarbinātība un darba konflikti, kā arī sociālās integrācijas trūkums.

Ceturtais socioloģijas klasiķis, kura ieguldījums tiek attiecināts arī uz ekonomikas socioloģiju, ir Georgs Zimmels (Georg Simmel). Darbā “Naudas filozofija” (Philosophie des Geldes, 1900) autors iekļāvis pārdomas par naudas saistību ar autoritāti, emocijām, uzticēšanos un citām parādībām.

Nozīmīgi autori ir arī Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter), Karojs Polaņi (Károly Polányi) un T. Pārsonss. K. Polaņi pirmais 1944. gadā darbā “Lielā transformācija” (The Great Transformation) lietoja jēdzienu “iesakņotība” (embeddedness). Šis ir viens no galvenajiem jēdzieniem mūsdienu ekonomikas socioloģijā, taču tas tiek lietots citā nozīmē, nekā to lietojis autors. Saskaņā ar mūsdienu izpratni, ekonomiskā rīcība vienmēr ir iesakņota kādā sociālajā struktūrā; K. Polaņi uzskatīja, ka ekonomiskā rīcība kļūst destruktīva, kad tā nav iesakņota vai nav sociālas vai citas neekonomiskas autoritātes pārvaldīta, t. i., sākotnēji autors ir pieļāvis iespēju, ka ekonomiskā uzvedība var nebūt iesakņota. K. Polaņi uzskatījis, ka kapitālisma problēma saistīta ar to, ekonomika valda pār sabiedrību tā vietā, lai sabiedrība lemtu par ekonomiku.

Būtisku ieguldījumu apakšnozares attīstībā mūsdienās devušas arī citas filozofijas un socioloģijas apakšnozares, no kurām ekonomikas socioloģija aizguvusi teorijas un pētnieciskos virzienus. Ekonomikas socioloģijā svarīgs strukturālisms un tīklu teorija, organizāciju teorija, kultūras socioloģija, vēsturiskā un salīdzinošā pieeja. Tīklu teorijas pielietojums devis otru mūsdienu ekonomikas socioloģijai būtisku jēdzienu – “strukturālie caurumi” –, ko 1992. gadā ieviesis Ronalds Bērts (Ronald Burt). Organizāciju teorija sekmīgi izmantota, lai pētītu uzņēmumu struktūru un saites starp uzņēmumiem un to vidi. Īpaša nozīme jaunās ekonomikas socioloģijas attīstībā bijusi trim organizāciju teorijas virzieniem: resursu atkarības teorijai, sociālajai ekoloģijai un jaunajam institucionālismam. Resursu atkarības teorija nosaka, ka organizāciju izdzīvošanas spēja atkarīga no to apkārtējās vides; sociālā ekoloģija balstīta idejā, ka galvenais organizāciju virzītājspēks ir izdzīvošana. Jaunais institucionālisms socioloģijā un kultūras teorija ir devuši izpratni, ka izpratnes kodi, normas, vērtības un paražas ietekmē ekonomisko institūciju veidošanos un darbību. Tādējādi pasaules valstu starpā novērojamas būtiskas atšķirības, kā tirgus ekonomika darbojas Rietumeiropā, ASV un Austrumāzijā, kā arī šaurākā mērogā, piemēram, Eiropas valstu starpā.

Ekonomikas sociologi lieto visas socioloģijas metodes – gan kvantitatīvās (aptaujas un to rezultātu statistisko analīzi), gan kvalitatīvās sociālo pētījumu metodes (padziļinātās intervijas, līdzdalības novērojumus un tamlīdzīgi).

Mūsdienās ekonomikas socioloģija pārsvarā izplatījusies ASV. Šajā apakšnozarē joprojām darbojas daudzi amerikāņu sociologi, kuri veicinājuši nozares atdzimšanu 20. gs. 80. gados. Ievērojamākie apakšnozares pārstāvji ir Ričards Svedbergs (Richard Swedberg), M. Grenoveters, Džeimss Kolemens (James Coleman), Frenks Dobins (Frank Dobbin), Freds Bloks (Fred Block), Pols Dimadžio (Paul DiMaggio), Viviana Zīlaizere (Viviana Zelizer). Eiropā ekonomikas socioloģija attīstījusies vēlāk, sākotnēji aplūkojot atšķirīgus jautājumus nekā ASV (piemēram, vairāk akcentējot interešu, nevis sociālo attiecību nozīmi, kā tas raksturīgs amerikāņu pētījumos). Nozīmīgākie Eiropas pētnieki ekonomikas socioloģijā ir franču sociologi Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) un Luks Boltanskis (Luc Boltanski) un vācu pētnieki Jenss Bekerts (Jens Beckert) un Kristofs Doičmanis (Christoph Deutschmann).

Ekonomikas socioloģijas atdzimšana tiek cieši saistīta ar M. Grenovetera iesakņotības jēdziena lietojumu. 1985. gadā viņš publicēja rakstu “Ekonomiskā rīcība un sociālā struktūra: iesakņotības problēma” (Economic Action and Social Structure: The Problem of Embeddedness). Tajā uzsvērts, ka ekonomiskā rīcība iesakņota sociālajos tīklos (piemēram, draugu un paziņu lokā). Jēdziens “iesakņotība” veicināja tādu tīklojumu pētniecību, kuri pastāv uzņēmumu starpā, darba meklējumos, ražošanas, finanšu, apdrošināšanas tirgos, dažādu produktu patēriņā un uz etniskajiem principiem balstītajā uzņēmējdarbībā. Vēlākajos gados M. Grenoveters būtiski paplašināja jēdziena lietojumu, attiecinot to arī uz institucionālo teoriju. Saskaņā ar šo teoriju ekonomiskās institūcijas raksturo pakāpe, kādā iespējama kolektīvajai rīcībai nepieciešamo resursu mobilizācija (resursu mobilizācija notiek, piemēram, gadījumos, kad tiek dibinātas uzņēmēju apvienības un tamlīdzīgi).

21. gs. sākumā ekonomikas socioloģijā var novērot centienus iesakņotības perspektīvu aizstāt ar atšķirīgu pieeju, kas izriet no P. Burdjē darbiem un sociologu aizguvumiem no jaunumiem ekonomikas teorijas attīstībā (piemēram, diskusijām par spēļu teorijas izmantošanu ekonomikā un tamlīdzīgi). Tā rezultātā mūsdienu ekonomikas socioloģijā, atšķirībā no ekonomikas, pastāv vairāki savstarpēji konkurējoši teorētiskie virzieni. Viens no mūsdienu ekonomikas socioloģijas virzieniem turpina aplūkot dažādus sociālos tīklus ne tikai mūsdienās, bet arī vēsturiski (piemēram, Džons Pedžets (John Padgett) parādījis, ka Florencē valdošā Mediči ģimene vismaz daļēji savu varu noturēja, pateicoties spējai izveidot un izšķirošajos brīžos aktivizēt dažāda veida ekonomiskos un politiskos tīklus). Citi ekonomikas socioloģijas virzieni nodarbojas ar patēriņa tirgus un uzņēmumu darbības izpēti. 21. gs. sākumā ekonomikas sociologi pievērsušies arī jaunām tēmām – banku sektoram, tiesiskā regulējuma un likumu nozīmei ekonomikā (piemēram, darba tiesībām), labklājībai un sociālajai stratifikācijai, salīdzinoši vēsturiskajai pētniecībai par to, kā dažādās valstīs attīstījusies kāda saimnieciskā darbība. Mūsdienās notiek arī mēģinājumi atgriezties pie ekonomikas socioloģijas klasiskajām tradīcijām, visbiežāk balstoties uz M. Vēbera, G. Zimmela, K. Polaņi un J. Šumpētera darbiem.

Spēcīgākās apakšnozares pētniecības iestādes izvietotas ASV. Tās ir Stenforda Universitāte (Stanford University), kurā strādā M. Granoveters, Prinstonas Universitāte (Princeton University), kurā darbojas V. Zīlaizere, Kalifornijas Universitāte (University of California-​Berkeley), kurā darbojas Nīls Fligštains (Neil Fligstein), un Hārvarda Universitāte (Harvard University), kurā strādā F. Dobins. Kopš 2001. gada Amerikas Sociologu asociācijā (American Sociological Association, ASA) darbojas ekonomikas socioloģijas apakšsekcija. Ekonomikas sociologus pasaulē apvieno starptautiskā organizācija “Ekonomikas socioloģija un politiskā ekonomika” (The Economic Sociology and Political Economy).

Līdzās jau minētajiem pazīstamākie apakšnozares pārstāvji Eiropā ir Florences Universitātes (Università degli Studi di Firenze) profesors Karlo Trigilia (Carlo Trigilia), Edinburgas Universitātes (University of Edinburgh) profesors Donalds Makenzijs (Donald MacKenzie), britu sociologs Naidžels Dods (Nigel Dodd) un zviedru sociologs Patriks Asperss (Patrik Aspers). Ekonomikas socioloģijas popularizēšanai Eiropā un jaunumu apkopošanai izveidota tīmekļa vietne “Ekonomikas socioloģija. Eiropas tīmekļa vietne” (Economic sociology. The European website). Tīmekļa vietni uztur Ķelnes Maksa Planka sabiedrības pētījumu institūta (Max-Planck-Institut für Gesellschaftsforschung) darbinieki.

Svarīgākais nozares periodiskais izdevums ASV ir žurnāls The American Journal of Economic and Sociology (kopš 1941. gada; izdod Roberta Šalkenbaha fonds, The Robert Schalkenbach Foundation). Žurnāla mērķis ir atbalstīt starpdisciplināru sociālo problēmu pētniecību. Šobrīd žurnāls izdod piecus tematiskos numurus gadā.

Eiropā nozīmīgākais nozares periodiskais izdevums ir starpdisciplinārs žurnāls Economy and Society (kopš 1972. gada), kura redkolēģiju veido Lielbritānijas universitāšu mācībspēki. Žurnāla mērķis ir veicināt sociologu, antropologu, politikas zinātnieku un ekonomistu debates par šo zinātņu jomās svarīgām tēmām.

Apvienojoties vairākiem reģiona pētnieciskajiem institūtiem – Socioloģisko pētījumu centram (Центр соціологічних досліджень) Ukrainā, Mīkola Romera universitātei (Mykolo Romerio universitetas) Lietuvā, Bukarestes Ekonomisko zinātņu akadēmijai (Academia de Studii Economice din București) Rumānijā un Sčecinas Universitātei (Uniwersytet Szczeciński) Polijā –, kopš 2009. gada četras reizes gadā tiek izdots žurnāls Economics and Sociology. Žurnāla mērķis ir popularizēt jaunākos pētījumus ekonomikā un socioloģijā, kā arī šo zinātņu starpdisciplinārus pētījumus.