Sociālā politika kā akadēmiska nozare nodarbojas ar cilvēku labklājības un labklājības valsts izpēti. Sociālās politikas pētniecības lauks ir centrālās un vietējās varas aktivitātes, kas ietekmē indivīdu dzīvi, piemēram, pasākumi sociālās aizsardzības, veselības aprūpes, nodarbinātības un citās sfērās, attiecības, sistēmas un pakalpojumi, ar kuriem var sekmēt labklājību, kā arī labklājības valsts un tās ietekmes uz sabiedrību izpēte.

Sociālā politika ir daudzdisciplināra, tā izmanto citu sociālo zinātņu jēdzienus un metodes. Sociālā politika kā valsts politikas sastāvdaļa ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās aizsardzības un labklājības nodrošināšanu iedzīvotājiem. Tā ietver programmas un pakalpojumus, ar kuriem tiek koriģēti brīvā tirgus darbības rezultāti, veicot ekonomisko pārdali un nodrošinot sociālo drošību un pamatvajadzību apmierināšanu visiem iedzīvotājiem. Sociālā politika ir relatīvi jauna, starpdisciplināra nozare bez skaidrām robežām un aptver plašu risināmo jautājumu loku (vairākas politikas sfēras).

Sociālā politika kā akadēmiska nozare attīstījusies kopš 20. gs. vidus ciešā saistībā ar profesionālā sociālā darba attīstību. Nozarē tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā sociālā politika tiek veidota un attīstās, kāpēc priekšroka tiek dota vienām, nevis citām sociālās politikas sfērām, kādas ir realizētās politikas ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas, kā tās ietekmē indivīdu dzīvi un viņu labklājību.

Pētnieku vidū nav vienprātības par sociālās politikas kā akadēmiskas nozares statusu. Pastāv viedoklis, ka sociālā politika ir drīzāk starpdisciplināra, nevis neatkarīga akadēmiska nozare, taču ir arī pretēja viedokļa paudēji, kas uzskata, ka uz starpdisciplināras bāzes (ekonomikas, politikas zinātnes, socioloģijas, sociālā darba, psiholoģijas, vadībzinātnes, filozofijas un jurisprudences) sociālajā politikā izveidojušās teorijas par labklājības nozīmi un sociālās politikas ietekmi, kā arī attīstījušies specifiski empīriski pētījumi. Tādējādi sociālo politiku iespējams aprakstīt kā neatkarīgu nozari. Kaut arī sociālā politika saistīta ar citām zinātnēm, tā vienlaikus atšķiras no tām ar savu izteikti lietišķo pieeju, kā arī orientāciju uz labklājības valsti, indivīdu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu.

Nenoliedzot, ka sociālā politika pastāv kā pētnieciska nozare, tā bieži tiek skaidrota kā realitātē notiekošas darbības, rīcībpolitika. Tādā nozīmē sociālā politika tiek saprasta kā mērķtiecīga valsts (centrālās vai vietējās varas) darbība, pasākumu kopums labklājības sekmēšanai, kas ietver divus aspektus: lēmumu pieņemšanu un lēmumu realizāciju.

Sociālās politikas veidošana un īstenošana cieši saistīta ar tādām vērtībām kā solidaritāte – savstarpēja ieinteresētība un atbildība; vienlīdzība – izturēšanās bez aizspriedumiem, diskriminācijas, vienādu iespēju nodrošināšana un tiekšanās uz vienādiem rezultātiem, kas saistās ar neizdevīgāka stāvokļa mazināšanu; sociālais taisnīgums – sociālās politikas kontekstā tas saistīts ar resursu sadali, kam jābalstās uz skaidriem kritērijiem un jātiecas uz vienlīdzības nodrošināšanu.

Sociālā politika vairāk orientēta uz sabiedrības izmainīšanu, nevis tās izprašanu un izskaidrošanu. Sociālās politikas praktiskā nozīme ietverta tās mērķī un uzdevumos – sekmēt cilvēku labklājību un vienlīdzību, nodrošināt ienākumus, atbalstīt trūkumā nonākušus indivīdus, apmierināt vajadzības pēc sociālās drošības, veselības aprūpes, mājokļa, izglītības un citi. Sociālā politika sekmē sociālo resursu (piemēram, iedzīvotāju, darbaspēka) atražošanu, veidojot tam labvēlīgus apstākļus, nodrošina sociālās sistēmas stabilitāti (saglabājot esošo stratifikācijas sistēmu), ierobežo sociālās diferenciācijas procesus (nepieļaujot pārāk izteiktu sociālo nevienlīdzību, kas apdraud sabiedrības pastāvēšanu) un mazina sociālo spriedzi sabiedrībā.

Sociālā politika ir valsts politikas sastāvdaļa līdzās citām iekšpolitikas jomām. Sociālā politika parasti netiek apskatīta kā vienota, monolīta politika. Sociālā politika aptver vairākas jomas, ko sauc arī par sociālās politikas realizācijas sfērām. Galvenās sociālās politikas sfēras ir:

• sociālā drošība. Tā vērsta uz ienākumu aizstāšanu sociālā riska gadījumā un ienākumu nodrošināšanu. Sociālā drošība ietver sociālo apdrošināšanu, sociālos pakalpojumus (sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju) un sociālo palīdzību (dažādus pabalstus, piemēram, garantētā minimālā ienākuma, dzīvokļa, ēdināšanas un citus pabalstus);

• nodarbinātības politika. Tā aptver darba tiesiskās attiecības, darba aizsardzību, drošību un veselību darbā, līdzdalību darba tirgū un bezdarba problēmu risināšanu;

• veselības aprūpes politika, kas plašākā nozīmē ir valdības aktivitātes, kas ietekmē cilvēku veselību vai slimību, šaurākā – ar medicīniskiem pakalpojumiem un ārstēšanu saistītas aktivitātes veselības uzlabošanai;

• sociālās iekļaušanas politika, kas vērsta uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu indivīdiem un riska grupām, piemēram, personām ar invaliditāti, pirmspensijas un pensijas vecuma personām, no ieslodzījuma atbrīvotām personām, personām ar nepietiekamu izglītību un sociālo prasmju trūkumu un citām;

• mājokļu politika, kuras mērķis ir nodrošināt pieejama mājokļa izvēles iespējas katram iedzīvotājam, tas saistās ar esošā dzīvojamā fonda efektīvu izmantošanu, jaunu mājokļu sektora attīstības veicināšanu, sociālo mājokļu attīstību;

• dzimumu līdztiesības politika. Tā vērsta uz vienlīdzīgu attieksmi, vienlīdzību ekonomikā un nodarbinātībā, politikā, lēmumu pieņemšanā, izglītībā un citās jomās;

• ģimenes politika. Tas ir pasākumu kopums, ko lieto valsts, lai saglabātu, atbalstītu un izmainītu ģimeņu struktūru, to dzīvi, kā arī veidotu ģimenēm piemērotu, drošu un stabilu dzīves vidi, sekmētu to labklājību.

Katra politika var tikt īstenota dažādos veidos. Piemēram, veselības aprūpes politika var atšķirties pēc iesaistītajiem aģentiem un valsts lomas, pēc finansēšanas modeļa (valsts budžets, obligātā apdrošināšana, privātā apdrošināšana, privātā finansēšana, jauktā finansēšana), pēc nodrošināto pakalpojumu groza, pēc aptvēruma (kam un kādi pakalpojumi tiek nodrošināti) un citiem. Arī citu politiku izstrādē un realizēšanā iespējamas daudzas variācijas, tāpēc nevar runāt par kādu vispārīgu un vienotu sociālo politiku.

Sociālās politikas teorētisko bāzi veido dažādas pieejas. Tā kā sociālā politika ir ne tikai akadēmiska nozare, bet arī valsts realizēta politika, tās konceptuālo bāzi veido gan dažādas ideoloģiskas doktrīnas, piemēram, sociāldemokrātija, neoliberālisms, neokonservatīvisms, gan dažādu sociālo zinātņu teorijas. Specifiskas sociālās politikas teorijas ir tās, kas attiecas uz labklājības valsts raksturojumu un labklājības valstu tipoloģiju.

Sociālās politikas kā akadēmiskas nozares izveidošanā liela nozīme ir Ričardam Titmasam (Richard Morris Titmuss), sociālajam zinātniekam un sociālās administrēšanas kā akadēmiskas jomas aizsācējam Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes augstskolā (The London School of Economics and Political Science). Galveno uzmanību vēršot uz britu labklājības valsts attīstību, viņš ietekmējis arī citu valstu sociālo politiku un licis pamatus sociālās politikas salīdzinošai analīzei. R. Titmass vērsis uzmanību uz vairākiem svarīgiem labklājības aspektiem. Labklājību ietekmē ne tikai tiešie pakalpojumi (naudas pabalsti), bet jāņem vērā arī nodokļu sistēma un sociālie transferti. R. Titmass diskutējis par universālajiem un selektīvajiem pakalpojumiem, akcentējot universālo pakalpojumu nozīmi pakalpojumu saņēmēju stigmatizēšanas mazināšanā; vērsis uzmanību uz to, ka pastāv vairāki labklājības veidi – sociālā, fiskālā un nodarbinātības labklājība. Visiem trim aspektiem ir būtiska ietekme uz indivīdu labklājības nodrošināšanu industriālā sabiedrībā. R. Titmass licis pamatu labklājības valstu tipoloģijai. Darbā “Sociālā politika: ievads” (Social Policy: an introduction, 1974) viņš analizējis reziduālo (atbalsts tiek sniegts minimālā apjomā un vienīgi tiem, kuri nespēj sevi nodrošināt), industriālo sasniegumu un institucionāli redistributīvo (pārdales) modeli. Uz šīs tipoloģijas balstās vēlāk veidotās labklājības valsts klasifikācijas.

Dāņu sociologs Gesta Espings-Andersens (Gøsta Esping-Andersen) darbā “Labklājības kapitālisma trīs pasaules” (The Three Worlds of Welfare Capitalism, 1990) uz Eiropas valstu sociālās politikas salīdzinošās analīzes bāzes izdalījis un raksturojis trīs labklājības režīmus: liberālo, konservatīvo un sociāldemokrātisko. Klasifikācijas kritēriji ir dekomodifikācija (raksturo, cik lielā mērā labklājība nav saistīta ar tirgu un ir no tā neatkarīga), nodarbinātība un atbildības sadalījums labklājības nodrošināšanā starp tirgu, ģimeni un valsti. Liberālajam režīmam raksturīga minimāla valsts iejaukšanās labklājības nodrošināšanā, konservatīvajā režīmā akcents likts uz nodarbinātību un sociālo apdrošināšanu, sociāldemokrātiskajam režīmam raksturīgs augsts dekomodifikācijas līmenis un valsts atbildība par iedzīvotāju labklājību.

Izstrādātā klasifikācija atbilst “vecajām”, ekonomiski augsti attīstītajām Eiropas valstīm. Tajā grūti ietilpināt, piemēram, postkomunistiskās, Āzijas un Latīņamerikas valstis. G. Espinga-Andersena klasifikācija vēlāk tika papildināta, izdalot vēl citus modeļus, piemēram, latīņu modeli Dienvideiropas valstīm, postkomunistisko modeli un radikālo modeli, kurā ietverta, piemēram, Austrālija un Jaunzēlande. Labklājības valsts modeļu teorijai ir būtiska nozīme sociālās politikas salīdzinošajā analīzē.

Galvenā uzmanība sociālās politikas pētījumos vērsta uz labklājības sistēmas struktūru un darbības analīzi, sociālās aizsardzības aptvērumu, valsts nozīmi pakalpojumu nodrošināšanā. Lielākoties izpētē tiek izmantota deskriptīva pieeja – aprakstītas dažādās politikas un institūcijas, kas veido sociālo pakalpojumu sistēmu, sniegts pārskats par politikas plānošanas dokumentiem, iesaistītajām institūcijām, sniegtajiem pakalpojumiem, to pieejamību, sfēras finansējuma avotiem un tamlīdzīgi.

No 20. gs. 80. gadiem sociālajā politikā tiek izmantoti novērtējuma pētījumi. Šāda veida pētījumi vērsti uz konkrētas sociālās politikas iejaukšanās veidu novērtēšanu, konkrētām problēmām, dažādu labklājības programmu, to efektivitātes, kā arī iepriekš prognozēto vai neplānoto seku novērtēšanu.

Cita pētījumu metode, kas sociālās politikas pētījumos plaši tiek izmatota no 20. gs. beigām, ir salīdzinošā analīze – sistemātiska un kontekstuāla viena vai vairāku fenomenu analīze vairāk nekā vienā valstī, izmantojot vienus pētnieciskos instrumentus nacionālo datu sekundārai analīzei vai jaunu datu ieguvei empīriskā pētījumā.

Pastāv arī viedoklis, ka salīdzinošā analīze var ne tikai attiekties uz dažādu valstu sociālo politiku; salīdzināt var arī vienas valsts ietvaros, piemēram, politikas īstenošanu dažādos reģionos, dažādos laikos un tamlīdzīgi. Tomēr biežāk salīdzinošo analīzi attiecina uz starpnacionāliem pētījumiem.

Salīdzinoša sociālās politikas analīze tiek veikta, lai meklētu skaidrojumu dažādām sociālās sfēras līdzībām un atšķirībām (piemēram, cik resursu tiek tērēti sociālai sfērai, kad ieviesti kādi pakalpojumi, kam tie pieejami, kādi ir pieejamības kritēriji, kas pakalpojumus sniedz, kas tos finansē), lai vispārinātu vai iegūtu lielāku pārliecību un dziļāku izpratni par sociālo realitāti dažādos nacionālos kontekstos.

Galvenās pieejas salīdzinošajai analīzei ir šādas: vēsturiskās attīstības salīdzināšana (kad kas noticis); izdevumu (izlietoto resursu) salīdzināšana; produktu salīdzināšana (specifisku pakalpojumu organizēšana un sniegšana); darbības salīdzināšana (ko un kādā veidā sniedz, kas to nodrošina); rezultātu salīdzināšana (vai un kādu labumu cilvēki gūst no realizētās politikas, piedāvātajiem pakalpojumiem).

Ir tikpat kā neiespējami runāt par vienu un vienotu sociālās politikas vēsturi, jo tā attīstījusies dažādos sociāli ekonomiskajos kontekstos. Detalizētam sociālās politikas vēsturiskās attīstības apskatam būtu nepieciešams pievērsties konkrētām valstīm.

Jau no cilvēces pirmsākumiem sniegts atbalsts slimajiem, nevarīgajiem, nabadzīgajiem, bet tas nav noticis organizēti, ar valsts iesaistīšanos. Par organizētu cīņu ar nabadzību un palīdzību trūkumcietējiem Eiropas teritorijā tiek runāts no apmēram14.–16. gs., kad tika pieņemti vairāki juridiskie akti, lai aizsargātu sabiedrību no klaidoņiem un to radītajiem draudiem. Pirmie juridiskie akti šajā sfērā ir Lielbritānijas teritorijā pieņemtie “Nabagu likumi”, kuros tika likts akcents uz nodarbinātību, paredzēti sodi dīkdieņiem, noteikta vietējās varas atbildība par grūtdieņiem, regulēts arī jautājums par atbalsta sniegšanai nepieciešamo finansējumu – sākotnēji bija brīvprātīgi ziedojumi, vēlāk – obligāts ieguldījums. Liela nozīme sociālās politikas attīstībā ir 1601. gadā pieņemtajam “Elizabetes Nabagu likumam”, kurā parādījās ideja par cienīgajiem un necienīgajiem nabagiem, tika regulēta palīdzība darba nespējīgiem trūkumcietējiem un noteikts pienākums strādāt darbspējīgajiem, definēta valsts atbildība atbalsta sniegšanā.

Nozīmīgs pagrieziena punkts sociālās politikas attīstībā saistīts ar Vācijas kancleru Oto fon Bismarku (Otto von Bismarck) un viņa ideju par apdrošināšanas sistēmas izveidi. 19. gs. beigās tika ieviesta vispārējā obligātā sociālā apdrošināšana – 1883. gadā veselības, 1989. gadā  vecuma un invaliditātes pensijām. Pēc 1920. gada sociālā apdrošināšana tika ieviesta daudzās Eiropas valstīs. Par obligātu sociālās labklājības sistēmas daļu apdrošināšanas programmas kļuva 20. gs. vidū.

Mūsdienu labklājības valsts aizsākumus datē ar 19. gs. beigām un 20. gs. sākumu, kad Lielbritānijā, ASV un citās attīstītākajās valstīs sāka veidoties priekšstati par labklājību kā institucionalizētu sistēmu un attīstījās sociālais darbs kā profesionāla aktivitāte. Šīs izmaiņas rosināja straujie industrializācijas un urbanizācijas procesi.

20. gs. otrajā pusē un arī 21. gs. sociālā politika pievērsusies arvien plašākam risināmo jautājumu lokam, kļūst arvien kompleksāka. Sākotnēji uzmanības centrā bija nabadzības problēmu risināšana; mūsdienās sociālā politika aptver plašu jautājumu loku, ko raksturo sociālās politikas sfēras, piemēram, nodarbinātība, veselība, mājoklis, personu pārvietošanās, vienlīdzība, nediskriminācija un citas. Sociālā politika katrā valstī tiek veidota un realizēta atšķirīgi. Atšķirības var būt nodokļu politikā, piedāvāto pakalpojumu klāstā un pieejamības kritērijos, var atšķirties gan pabalstu veidi, gan to apjoms. Piemēram, Luksemburgā vecuma pensijas vidējais atvietojuma līmenis ir gandrīz divreiz augstāks nekā Latvijā (attiecīgi 85% un 42%).

Arī Eiropas Savienībā nevar runāt par vienu vienotu sociālo politiku, jo Eiropas Savienība neregulē katras dalībvalsts sociālo politiku, bet gan nosaka galvenās vadlīnijas un minimālos standartus, pārējo atstājot katras dalībvalsts kompetencē. Sākotnēji sociālā sfēra nebija Eiropas Savienības interešu lokā. Tikai 1989. gadā tika pieņemta Sociālā harta, kurā bez tiesībām uz darbu un darba apstākļu regulējumu tika iekļauti vairāki ar sociālo sfēru un labklājību saistīti jautājumi – tiesības uz taisnīgu atalgojumu, veselības aizsardzību, sociālo drošību, sociālo un medicīnisko palīdzību, bērnu un jauniešu tiesības uz aizsardzību. Atzīstot sociālās sfēras nozīmīgumu, Eiropas Savienības dalībvalstis (izņemot Lielbritāniju) rosināja 1992. gada Mārstrihtas līgumā iekļaut īpašu Sociālo sadaļu.

Dalībvalstu integrāciju sociālajā jomā sekmēja 1993. un 1994. gadā pieņemtās Eiropas Savienības sociālās politikas pamatnostādnes (Green Paper on European Social Policy, White Paper on European Social Policy). Šajos dokumentos tika likti pamati Eiropas sociālajam modelim, kurš balstās uz demokrātiju, vienādu iespēju nodrošināšanu visiem, sociālo labklājību un solidaritāti. Amsterdamas līgumā 1997. gadā tika iekļauta atsevišķa sadaļa "Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunieši un Nodarbinātības politika".

2000. gadā Lisabonā tika akceptēta atvērtās koordinēšanas metode, ar kuru tiek sekmēta dalībvalstu sadarbība un labās prakses apmaiņa, vienojoties par kopīgiem mērķiem un nosakot to sasniegšanas vadlīnijas. Sociālie jautājumi iekļauti arī Eiropas Savienības izaugsmes stratēģijā “Eiropa 2020” (Europe 2020), kurā par prioritātēm noteikta augsta līmeņa nodarbinātība, produktivitāte un sociālā kohēzija un viens no pieciem definētajiem mērķiem ir nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana.

Sociālās politikas pētījumi tiek veikti gan nacionālā, gan starptautiskā un globālā mērogā. Viena no institūcijām, kas nodarbojas ar daudzdisciplināriem globāla mēroga pētījumiem sociālās politikas analīzes jomā, pievēršoties galvenokārt iekļaujošiem attīstības rezultātiem, ir 1963. gadā izveidotais Apvienoto Nāciju Sociālās attīstības pētījumu institūts (United Nations Research Institute for Social Development, UNRISD).

Eiropas līmeņa pētījumi tiek veikti Eiropas Sociālās labklājības politikas un pētījumu centrā (European Centre for Social Welfare Policy and Research), kas piedāvā plašu ekspertīzi sociālās politikas un labklājības jomā, izmantojot starpdisciplināru un daudzdisciplināru pieeju. Tiek pētīti tādi jautājumi kā, piem., novecošanās, veselība, subjektīvā labklājība. 2014. gadā izveidots Eiropas Sociālās politikas tīkls (European Social Policy Network, ESPN). Tā mērķis ir nodrošināt Eiropas Komisiju ar neatkarīgu vērtējumu un sociālās politikas analīzi par stratēģijā “Eiropa 2020” ietverto mērķu īstenošanu sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomā. Tīklā apvienoti 34 valstu eksperti (pārstāvētas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, Maķedonija, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Serbija un Turcija). Vairāki nacionālie sociālās politikas pētījumu centri izveidoti pie universitātēm. Kopš 1999. gada Bristoles Universitātē (University of Bristol) darbojas Taunsenda Starptautiskais nabadzības pētījumu centrs (Townsend Centre for International Poverty Research), kurā veikti nabadzības pētījumi attīstītajās un attīstības valstīs. Sociālās politikas pētījumu centrs (Centre for Research in Social Policy) Lafboro Universitātē (Loughborough University) vairāk nekā 30 gadus nodarbojas ar pētījumiem sociālās politikas īstenošanas jomā, īpašu uzmanību pievēršot minimālo ienākumu standarta izstrādei Lielbritānijā.

Pie Eiropas Sociologu asociācijas (European Sociological Association, ESA) izveidots Sociālās politikas un sociālās labklājības socioloģijas pētnieku tīkls (The Research Network (RN26) Sociology of Social Policy and Social Welfare), kas apvieno nozares pētniekus, veicina diskusiju, pētījumu attīstību un izstrādā analizējamo tematiku sociālās politikas un labklājības jomā Eiropas Sociologu asociācijas rīkotajām konferencēm.

Sociālās politikas asociācija (Social Policy Association) izdod vairākus nozarei nozīmīgus periodiskos izdevumus: Journal of Social Policy (kopš 1972. gada), Social Policy and Society (kopš 2002. gada), Social Policy Digest.

Žurnālā Journal of Social Policy tiek publicēti recenzēti raksti par dažādiem sociālās politikas aspektiem starptautiskajā kontekstā. Īpašs akcents tiek likts uz rakstiem, kas rosina diskusiju par sociālās politikas attīstību nākotnē, sniedz empīrisko materiālu teoriju attīstībai, analizē sociālās politikas veidošanas un īstenošanas problēmas. Policy and Society ir starptautisks akadēmisks žurnāls, kurā sniegts ieskats sociālajā politikā un tās aktuālajās problēmās, publicēti ar sociālo politiku saistītu pētījumu rezultāti. Social Policy Digest ir tiešsaistes resurss, kurā publicēti raksti par sociālo politiku Lielbritānijā kopš 2002. gada, no 2010. gada – arī par kopīgajiem Eiropas sociālās politikas jautājumiem. Rakstu tematika aptver nabadzību, sociālo atstumtību, visas sociālās politikas sfēras, kā arī brīvprātīgo darbu un pilsonisko sabiedrību. Critical Social Policy (kopš 1981. gada) ir starptautisks, recenzēts žurnāls, kas aktuālos sociālās politikas jautājumus skata kreisi orientētas ideoloģijas un radikālu sociālo pārmaiņu aspektā.

Viens no nozīmīgākajiem sociālās politikas pētniekiem ir Deivids Gordons (David Gordon). Viņš veicis pētījumus par nabadzības un sociālā taisnīguma problēmām. Viens no jaunākajiem viņa vadītajiem projektiem ir „Nabadzība un sociālā atstumtība Apvienotajā Karalistē”. Margaretas Mejas (Margaret May) interešu lokā ir pētījumi sociālajā politikā un cilvēkresursu menedžmentā, īpaši akcentējot nodarbinātības politiku, nodarbinātības labklājību, sociālās drošības politiku, pensiju reformu. Viņa veikusi gan nacionāla mēroga, gan salīdzinošo sociālās politikas analīzi. Pīta Elkoka (Pete Alcock) pētnieciskās intereses saistītas ar sociālās iekļaušanas, nabadzības novēršanas programmu un pilsoniskās sabiedrības analīzi. Johens Klāsens (Jochen Clasen) interesējas par salīdzinošo sociālo politiku, darba tirgu, sociālo drošību, labklājības reformu.Pols Spikers (Paul Spicker) veicis nacionāla un starptautiska mēroga pētījumus par sociālās politikas teorijas un prakses jautājumiem.