Sociālā politika kā akadēmiska nozare nodarbojas ar cilvēku labklājības un labklājības valsts izpēti. Sociālās politikas pētniecības lauks ir centrālās un vietējās varas aktivitātes, kas ietekmē indivīdu dzīvi, piemēram, pasākumi sociālās aizsardzības, veselības aprūpes, nodarbinātības un citās sfērās, attiecības, sistēmas un pakalpojumi, ar kuriem var sekmēt labklājību, kā arī labklājības valsts un tās ietekmes uz sabiedrību izpēte.
Sociālā politika ir daudzdisciplināra, tā izmanto citu sociālo zinātņu jēdzienus un metodes. Sociālā politika kā valsts politikas sastāvdaļa ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās aizsardzības un labklājības nodrošināšanu iedzīvotājiem. Tā ietver programmas un pakalpojumus, ar kuriem tiek koriģēti brīvā tirgus darbības rezultāti, veicot ekonomisko pārdali un nodrošinot sociālo drošību un pamatvajadzību apmierināšanu visiem iedzīvotājiem. Sociālā politika ir relatīvi jauna, starpdisciplināra nozare bez skaidrām robežām un aptver plašu risināmo jautājumu loku (vairākas politikas sfēras).
Sociālā politika kā akadēmiska nozare attīstījusies kopš 20. gs. vidus ciešā saistībā ar profesionālā sociālā darba attīstību. Nozarē tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā sociālā politika tiek veidota un attīstās, kāpēc priekšroka tiek dota vienām, nevis citām sociālās politikas sfērām, kādas ir realizētās politikas ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas, kā tās ietekmē indivīdu dzīvi un viņu labklājību.
Pētnieku vidū nav vienprātības par sociālās politikas kā akadēmiskas nozares statusu. Pastāv viedoklis, ka sociālā politika ir drīzāk starpdisciplināra, nevis neatkarīga akadēmiska nozare, taču ir arī pretēja viedokļa paudēji, kas uzskata, ka uz starpdisciplināras bāzes (ekonomikas, politikas zinātnes, socioloģijas, sociālā darba, psiholoģijas, vadībzinātnes, filozofijas un jurisprudences) sociālajā politikā izveidojušās teorijas par labklājības nozīmi un sociālās politikas ietekmi, kā arī attīstījušies specifiski empīriski pētījumi. Tādējādi sociālo politiku iespējams aprakstīt kā neatkarīgu nozari. Kaut arī sociālā politika saistīta ar citām zinātnēm, tā vienlaikus atšķiras no tām ar savu izteikti lietišķo pieeju, kā arī orientāciju uz labklājības valsti, indivīdu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu.
Nenoliedzot, ka sociālā politika pastāv kā pētnieciska nozare, tā bieži tiek skaidrota kā realitātē notiekošas darbības, rīcībpolitika. Tādā nozīmē sociālā politika tiek saprasta kā mērķtiecīga valsts (centrālās vai vietējās varas) darbība, pasākumu kopums labklājības sekmēšanai, kas ietver divus aspektus: lēmumu pieņemšanu un lēmumu realizāciju.
Sociālās politikas veidošana un īstenošana cieši saistīta ar tādām vērtībām kā solidaritāte – savstarpēja ieinteresētība un atbildība; vienlīdzība – izturēšanās bez aizspriedumiem, diskriminācijas, vienādu iespēju nodrošināšana un tiekšanās uz vienādiem rezultātiem, kas saistās ar neizdevīgāka stāvokļa mazināšanu; sociālais taisnīgums – sociālās politikas kontekstā tas saistīts ar resursu sadali, kam jābalstās uz skaidriem kritērijiem un jātiecas uz vienlīdzības nodrošināšanu.