Galvenās teorijas 19. gs. sākumā karš tika vērtēts kā pagātnes elements, kas jaunajā sabiedrībā neiederas. Tas vienlīdz attiecas gan uz liberāļiem, gan marksistiem – viņuprāt, globālā sabiedrībā kari starp valstīm vairs nebūs iespējami, jo nebūs pašu valstu.
Pretēja pozīcija ir sociāldarvinistiem, kuri apskatīja karu kā instrumentu evolūcijas cīņā, tomēr arī lielākoties padziļināti to neanalizēja. Izņēmums ir amerikāņu sociologa Viljama Greiama Samnera (William Graham Sumner) publicētā eseja “Karš” (War, 1903). V. G. Samners definējis četrus cilvēka un arī grupu sociālās aktivitātes motīvus: izsalkums, mīlestība, iedomība un bailes augstāku varu priekšā. Tie neizbēgami noved pie vardarbības un kara. Karš ir būtiska dzīves sastāvdaļa, jo nodrošina dabisko izlasi, kura tiek ierobežota miera apstākļos. Karš veido politiskās institūcijas un šķiras. Indivīdi saliedējas ap savu grupu pret citām. V. G. Samners norāda uz kara iracionālo dabu un arī grūtībām politiskajiem spēkiem to kontrolēt.
Analizējot Pirmo pasaules karu un vēlāk arī Otro pasaules karu, iespējams vilkt paralēles ar divu sabiedrības uztveres paradigmu cīņu – tā sabiedrības daļa, kurā dominē ticība globālajam progresam, cīnās pret sabiedrības daļu, ko atbalsta sociāldarvinisma pārstāvji. Tā kā abos pasaules karos uzvarēja tie, kuri ticēja progresam, pēckara socioloģijā turpināja dominēt globālais skatupunkts, idejas par modernizāciju, liberālās vērtības un tolerance pret vājākajiem. Pretēju uzskatu paudējiem, īpaši pēc Otrā pasaules kara, nācās savus uzskatus mīkstināt, lai nenonāktu konfliktā ar dominējošo modeli. Modernizācijas teorijas un liberālā pieeja kopumā neveicina kara kā fenomena sistemātisku pētniecību. Mūsdienu socioloģijā šai ziņā būtiski nekas nav mainījies.
Pirmā pasaules kara kontekstā Eiropā izplatījās nacionālisms, kas skāra arī intelektuāļus, īpaši Vācijā. Līdz ar to teorijas attiecībā uz karu var pastāvēt vienīgi šauru nacionālo interešu robežās.
Nozīmīgāko 20. gs. pirmo dekāžu socioloģijas teorētiķu – Maksa Vēbera (Max Weber), Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Georga Zimmela (Georg Simmel) – darbos nav iespējams atrast sistemātisku kara analīzi, lai arī kara tēmai viņi pievērsušies. Vienīgais izņēmums ir Vernera Zombarta (Werner Sombart) grāmata “Karš un kapitālisms” (Krieg und Kapitalismus, 1913), kur aprakstīts kara pozitīvais iespaids uz Eiropas ekonomiku par spīti tā destruktīvajam raksturam. V. Zombarts uzsvēris, ka kapitālisms ir kara rezultāts, jo, modernizējoties armijām, efektīva karadarbība iespējama tikai kapitālistiskās ražošanas apstākļos. Kapitālisma gars, pēc V. Zombarta domām, ir militāristisks. Nespēja kopš Romas Impērijas laikiem Eiropas teritorijā radīt vienotu impēriju un daudzie kari bijuši valstu konkurenci veicinošs faktors, nodrošinot to ekonomisko augšupeju. V. Zombarta idejas kritizējis vēsturnieks Oto Hince (Otto Hintze), norādot – V. Zombarts neņem vērā to, ka kapitālisms veidojies Eiropas valstu sistēmas iekšpusē, t. i., tas nav katras atsevišķas Eiropas valsts produkts. O. Hince uzsvēris valstu militārās organizācijas ietekmi uz to politisko struktūru – piemēram, Prūsijas lielā miera laika armija ļāvusi veidoties absolūtismam; britu sabiedrībā, iztiekot ar mazāk apjomīgiem sauszemes spēkiem, veidojies parlamentārisms.
1927. gadā vācu sociologs Karls Šmits (Carl Schmidt) publicējis eseju “Politiskā jēdziens” (Der Begriff des Politischen). Viņš norādījis – kamēr sabiedrībā pastāv noteikti politiski nošķīrumi, tai jānodala draugi no ienaidniekiem, balstoties politiskās atšķirībās. Tas veido politiskās eksistences pamatu. Tādi jēdzieni kā “valsts”, “sabiedrība”, “šķira”, “suverenitāte”, “tiesiska valsts”, “diktatūra” u. tml. nav saprotami, ja netiek norādīts, kas ir ienaidnieks, pret kuru vērsties. Šī cīņa tikai galējā situācijā izpaužas kā karš, tomēr, neparedzot iespēju karot, arī pārējai cīņai nav jēgas. Šajā esejā jēdziens “politiskais” tiek definēts abstrakti. Tomēr jau pēc Otrā pasaules kara K. Šmits rakstīja ievērojami konkrētāk, sakot, ka jaunas Eiropas identitātes būvēšana notiek tādējādi, ka draugi pēckara Eiropā ir citi eiropieši, nevis savas tautas pārstāvji, bet ienaidnieks paliek ārpusē. Tas palīdz ierobežot karus Eiropas iekšienē.
Kara problemātikai pievērsies arī sociologs Pitirims Sorokins (Питирим Алексaндрович Сорокин). Viņš grāmatā “Sociālā un kultūras dinamika” (Social and Cultural Dynamics, 1937‒1941) analizējis empīrisku materiālu par karu ilgumu un mērogu un secinājis, ka revolūcijas un kari ir loģiskas un faktiskas sekas tam, ka mainās pastāvošā nacionālā vai internacionālā vērtību sistēma.
Teorētiķi Talkots Pārsonss (Talcott Parsons), Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), Niklass Lūmans (Niklas Luhmann), Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), Alēns Turēns (Alain Touraine) sociālās teorijas izstrādājuši, izvairoties no kara kā sociāla fenomena. Socioloģijas pamattendence pēc Otrā pasaules kara bija karu neanalizēt vai no analīzes pēc iespējas izvairīties, pieņemot karu par izņēmumu cilvēces progresa gaitā un cenšoties Apgaismības tradīcijā būvēt jaunu pasaules sabiedrību bez kara.
Viens no nozīmīgākajiem izņēmumiem pirms modernizācijas teorijām ir Reimonds Ārons (Raymond Aron). Analizējot situāciju pasaulē pēc Otrā pasaules kara, viņš norādījis, ka starptautisko attiecību pamatprincipi nav mainījušies, lai arī attiecības starp valstīm nomainījušas attiecības starp valstu blokiem – kodollaikmetā svarīgi nepieļaut tās kļūdas, kādas pieļautas pirms Otrā pasaules kara. Kodolieroču eksistence jau padarījusi neiespējamus tādus līdzekļus attiecībā pret potenciālo agresoru kā nomierināšana un demokratizācija. Tā kā ticība, ka karu nākotnē nebūs, pēc R. Ārona domām, ir nepamatota, jāatmet ilūzijas par pasauli bez ieročiem.
Modernizācijas teorijas, kas bija populāras pēc Otrā pasaules kara, attīstības valstis skata kā tādas, kas var atkārtot attīstītāko valstu modernizācijas ceļu. Šīs pieejas kontekstā karš netiek skatīts kā nozīmīgs fenomens. Konfliktu teorijās tiek piedāvāti alternatīvi sociālo procesu skaidrojumi, norobežojoties gan no modernizācijas teorijām, gan tradicionālā marksisma.