KarÅ” ir bruÅota konflikta stÄvoklis starp politiskÄm grupÄm, kurÄ tiek izmantots militÄrs spÄks. Kara definÄ«cija neietver norÄdes uz bruÅotÄ konflikta mÄrogiem, jo kari var bÅ«tiski atŔķirties gan ilguma, gan ietverto teritoriju, gan upuru skaita ziÅÄ. TÄpat definÄ«cija neietver norÄdes uz konfliktÄ iesaistÄ«to puÅ”u simetriju, jo arÄ« asimetriski kari, kuru galÄjÄ forma ir vienas politiskÄs grupas kontrolÄta militÄrÄ spÄka vÄrÅ”ana pret citu politisku grupu, kuras rÄ«cÄ«bÄ nav militÄra spÄka, ir kara socioloÄ£ijas intereÅ”u objekts. Karus no citu veidu konfliktiem noŔķir to institucionalizÄcijas pakÄpe ā tie risinÄs starp institucionalizÄtÄm politiskÄm grupÄm un izmanto institucionalizÄtus militÄrus formÄjumus.
kara socioloģija
Saistītie Ŕķirkļi
Nozares un apakŔnozares
- attīstības socioloģija
- bÄrnÄ«bas socioloÄ£ija
- biogrÄfiskÄ metode
- brÄ«vÄ laika socioloÄ£ija
- darba socioloģija
- deviances socioloģija
- ekonomikas socioloģija
- emociju socioloģija
- ģimenes socioloģija
- izglītības socioloģija
- jaunatnes socioloģija
- kara socioloģija
- klÄ«niskÄ socioloÄ£ija
- Ä·ermeÅa socioloÄ£ija
- lauku socioloģija
- mediju socioloģija
- mūzikas socioloģija
- nÄkotnes pÄtÄ«jumi
- novecoŔanas socioloģija
- organizÄciju socioloÄ£ija
- pÄrtikas socioloÄ£ija
- pilsÄtas socioloÄ£ija
- politikas socioloģija
- reÄ£ionÄlÄ attÄ«stÄ«ba
- sociÄlÄs stratifikÄcijas pÄtniecÄ«ba
- sociÄlo kustÄ«bu pÄtniecÄ«ba
- sociÄlo pÄrmaiÅu pÄtniecÄ«ba
- sporta socioloģija
- tiesÄ«bu socioloÄ£ija, socioloÄ£ijÄ
- vardarbības socioloģija
- veselības un medicīnas socioloģija
- vÄsturiskÄ socioloÄ£ija
- vides socioloģija
- zinÄtnes un tehnoloÄ£ijas socioloÄ£ija
Satura rÄdÄ«tÄjs
KarÅ” ir viens no nozÄ«mÄ«gÄkajiem sociÄlajiem fenomeniem, kas atstÄjis bÅ«tisku ietekmi uz visas pasaules vÄstures gaitu. Kari pÄdÄjo divsimt gadu laikÄ mainÄ«juÅ”i varas iekÄrtu no karalistÄm, pilsÄtvalstÄ«m un impÄrijÄm uz mÅ«sdienu valstÄ«m. GandrÄ«z visi straujÄkie pagriezieni vÄsturÄ, kas veduÅ”i lÄ«dz mÅ«sdienu demokrÄtijas izveidei, izpauduÅ”ies kÄ karadarbÄ«ba ā sÄkot no Napoleona kariem lÄ«dz pat Pirmajam pasaules karam un Otrajam pasaules karam. DomÄjot par sociÄlajÄm pÄrmaiÅÄm kopumÄ, ir svarÄ«gi saprast, kÄ kari ietekmÄ sabiedrÄ«bas kultÅ«ras modeļus, vÄrtÄ«bu sistÄmas un struktÅ«ras (un pretÄji). Kara socioloÄ£ija palÄ«dz skaidrot ietekmes un procesus gan karalaukÄ, gan Ärpus tÄ.
Kaut arÄ« karÅ” ir specifiska sociÄlÄs dinamikas sastÄvdaļa, kas jÄÅem vÄrÄ, skaidrojot sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu un sociÄlos procesus, sistemÄtiska teorÄtiska karu analÄ«ze nav veikta lÄ«dz apgaismÄ«bas laikmetam. LÄ«dz tam nopietnÄkÄ zinÄmÄ pievÄrÅ”anÄs kara tÄmai notikusi ĶīnÄ, kad SuÅdzi (å«ę¦) 6. gs. p. m. Ä. karu skatÄ«jis birokrÄtiskas organizÄtÄ«bas kontekstÄ. KarÅ” apskatÄ«ts arÄ« FrancijÄ, kur Nikolo Makjavelli (NiccolĆ² di Bernardo dei Machiavelli) darbÄ āKara mÄkslaā (Dellāarte della guerra, 1521) pievÄrsÄs kara stratÄÄ£iskajiem un morÄlÄs stÄjas aspektiem. Esot kara stÄvoklÄ«, sabiedrÄ«ba galvenokÄrt koncentrÄjas uz kara utilitÄrajiem aspektiem, t. i., vai kara mÄrÄ·is atsver morÄlos un materiÄlos zaudÄjumus. Miera periodos karÅ” kÄ fenomens sabiedrÄ«bai ir mazÄk bÅ«tisks. Ja karÅ” sabiedrÄ«bu skar tieÅ”i, pÄtniekiem tÄ laikÄ un vÄl ilgi pÄc kara ir problemÄtiski veikt atsveÅ”inÄtu pÄtniecisku analÄ«zi.
Pirmais sistemÄtiskais pÄtÄ«jums, kas veltÄ«ts kara analÄ«zei, ir prÅ«Å”u Ä£enerÄļa Karla fon Klauzevica (Carl von Clausewitz) grÄmata āPar karuā (Vom Kriege, 1832). TajÄ autors noŔķīris āideÄlo karuā (arÄ« āabsolÅ«to karuā) un āÄ«sto karuā. āIdeÄlais karÅ”ā ir filozofiska abstrakcija, ideja par neierobežotu karadarbÄ«bu, ko nevirza politiski vai sociÄli apsvÄrumi. āÄŖstais karÅ”ā ir karÅ”, kura pamatÄ ir politiska vai sociÄla motivÄcija. āÄŖstais karÅ”ā tiek dalÄ«ts ierobežotajÄ karÄ un neierobežotajÄ karÄ. IerobežotajÄ karÄ zaudÄtÄja politiskÄ sistÄma turpina pastÄvÄt un pieredz uzvarÄtÄja triumfu; neierobežotÄ kara mÄrÄ·is ir pretinieku iznÄ«cinÄt pilnÄ«bÄ. K. fon Klauzevics karu analizÄjis ne tikai no taktisko shÄmu viedokļa, bet veicis plaÅ”Äku sociÄlu analÄ«zi, Åemot vÄrÄ saliedÄtÄ«bas un psiholoÄ£iskos faktorus, kas vienai konfliktÄ iesaistÄ«tajai pusei ļauj uzvarÄt otru, un pievÄrsies gan sabiedrÄ«bai, gan armijai un tÄs vadÄ«bai, gan valstu vadÄ«tÄjiem. ViÅaprÄt, karÅ” ir politikas turpinÄjums, tikai citiem ā vardarbÄ«giem ā lÄ«dzekļiem.
PÄc OtrÄ pasaules kara ASV tika institucionalizÄta militÄrÄ socioloÄ£ija, kas pÄta armiju un militÄrpersonas kÄ sociÄlu grupu. NozÄ«mÄ«gÄkais un pazÄ«stamÄkais militÄrÄs socioloÄ£ijas darbs ir Semjuela Stoufera (Samuel Stouffer) āAmerikÄÅu karavÄ«rs: PielÄgoÅ”anÄs armijas dzÄ«veiā (The American soldier: Adjustmet during Army Life, 1949). TomÄr Å”is pÄtniecÄ«bas virziens drÄ«zÄk attiecinÄms uz organizÄciju socioloÄ£iju, nekÄ kara socioloÄ£iju. IespÄjams, lÄ«dzÄ«ga pÄtniecÄ«ba notiek arÄ« citÄs valstÄ«s, taÄu jÄÅem vÄrÄ, ka Å”Ädi pÄtÄ«jumi var bÅ«t ar ierobežotu pieejamÄ«bu, ja tiem ir pielietojams, nevis teorÄtisks raksturs.
19. gs. sÄkumÄ karÅ” tika vÄrtÄts kÄ pagÄtnes elements, kas jaunajÄ sabiedrÄ«bÄ neiederas. Tas vienlÄ«dz attiecas gan uz liberÄļiem, gan marksistiem ā viÅuprÄt, globÄlÄ sabiedrÄ«bÄ kari starp valstÄ«m vairs nebÅ«s iespÄjami, jo nebÅ«s paÅ”u valstu.
PretÄja pozÄ«cija ir sociÄldarvinistiem, kuri apskatÄ«ja karu kÄ instrumentu evolÅ«cijas cÄ«ÅÄ, tomÄr arÄ« lielÄkoties padziļinÄti to neanalizÄja. IzÅÄmums ir amerikÄÅu sociologa Viljama Greiama Samnera (William Graham Sumner) publicÄtÄ eseja āKarÅ”ā (War, 1903). V. G. Samners definÄjis Äetrus cilvÄka un arÄ« grupu sociÄlÄs aktivitÄtes motÄ«vus: izsalkums, mÄ«lestÄ«ba, iedomÄ«ba un bailes augstÄku varu priekÅ”Ä. Tie neizbÄgami noved pie vardarbÄ«bas un kara. KarÅ” ir bÅ«tiska dzÄ«ves sastÄvdaļa, jo nodroÅ”ina dabisko izlasi, kura tiek ierobežota miera apstÄkļos. KarÅ” veido politiskÄs institÅ«cijas un Ŕķiras. IndivÄ«di saliedÄjas ap savu grupu pret citÄm. V. G. Samners norÄda uz kara iracionÄlo dabu un arÄ« grÅ«tÄ«bÄm politiskajiem spÄkiem to kontrolÄt.
AnalizÄjot Pirmo pasaules karu un vÄlÄk arÄ« Otro pasaules karu, iespÄjams vilkt paralÄles ar divu sabiedrÄ«bas uztveres paradigmu cÄ«Åu ā tÄ sabiedrÄ«bas daļa, kurÄ dominÄ ticÄ«ba globÄlajam progresam, cÄ«nÄs pret sabiedrÄ«bas daļu, ko atbalsta sociÄldarvinisma pÄrstÄvji. TÄ kÄ abos pasaules karos uzvarÄja tie, kuri ticÄja progresam, pÄckara socioloÄ£ijÄ turpinÄja dominÄt globÄlais skatupunkts, idejas par modernizÄciju, liberÄlÄs vÄrtÄ«bas un tolerance pret vÄjÄkajiem. PretÄju uzskatu paudÄjiem, Ä«paÅ”i pÄc OtrÄ pasaules kara, nÄcÄs savus uzskatus mÄ«kstinÄt, lai nenonÄktu konfliktÄ ar dominÄjoÅ”o modeli. ModernizÄcijas teorijas un liberÄlÄ pieeja kopumÄ neveicina kara kÄ fenomena sistemÄtisku pÄtniecÄ«bu. MÅ«sdienu socioloÄ£ijÄ Å”ai ziÅÄ bÅ«tiski nekas nav mainÄ«jies.
PirmÄ pasaules kara kontekstÄ EiropÄ izplatÄ«jÄs nacionÄlisms, kas skÄra arÄ« intelektuÄļus, Ä«paÅ”i VÄcijÄ. LÄ«dz ar to teorijas attiecÄ«bÄ uz karu var pastÄvÄt vienÄ«gi Å”auru nacionÄlo intereÅ”u robežÄs.
NozÄ«mÄ«gÄko 20. gs. pirmo dekÄžu socioloÄ£ijas teorÄtiÄ·u ā Maksa VÄbera (Max Weber), Emila Dirkema (Ćmile Durkheim) un Georga Zimmela (Georg Simmel) ā darbos nav iespÄjams atrast sistemÄtisku kara analÄ«zi, lai arÄ« kara tÄmai viÅi pievÄrsuÅ”ies. VienÄ«gais izÅÄmums ir Vernera Zombarta (Werner Sombart) grÄmata āKarÅ” un kapitÄlismsā (Krieg und Kapitalismus, 1913), kur aprakstÄ«ts kara pozitÄ«vais iespaids uz Eiropas ekonomiku par spÄ«ti tÄ destruktÄ«vajam raksturam. V. Zombarts uzsvÄris, ka kapitÄlisms ir kara rezultÄts, jo, modernizÄjoties armijÄm, efektÄ«va karadarbÄ«ba iespÄjama tikai kapitÄlistiskÄs ražoÅ”anas apstÄkļos. KapitÄlisma gars, pÄc V. Zombarta domÄm, ir militÄristisks. NespÄja kopÅ” Romas ImpÄrijas laikiem Eiropas teritorijÄ radÄ«t vienotu impÄriju un daudzie kari bijuÅ”i valstu konkurenci veicinoÅ”s faktors, nodroÅ”inot to ekonomisko augÅ”upeju. V. Zombarta idejas kritizÄjis vÄsturnieks Oto Hince (Otto Hintze), norÄdot ā V. Zombarts neÅem vÄrÄ to, ka kapitÄlisms veidojies Eiropas valstu sistÄmas iekÅ”pusÄ, t. i., tas nav katras atseviŔķas Eiropas valsts produkts. O. Hince uzsvÄris valstu militÄrÄs organizÄcijas ietekmi uz to politisko struktÅ«ru ā piemÄram, PrÅ«sijas lielÄ miera laika armija ļÄvusi veidoties absolÅ«tismam; britu sabiedrÄ«bÄ, iztiekot ar mazÄk apjomÄ«giem sauszemes spÄkiem, veidojies parlamentÄrisms.
1927. gadÄ vÄcu sociologs Karls Å mits (Carl Schmidt) publicÄjis eseju āPolitiskÄ jÄdziensā (Der Begriff des Politischen). ViÅÅ” norÄdÄ«jis ā kamÄr sabiedrÄ«bÄ pastÄv noteikti politiski noŔķīrumi, tai jÄnodala draugi no ienaidniekiem, balstoties politiskÄs atŔķirÄ«bÄs. Tas veido politiskÄs eksistences pamatu. TÄdi jÄdzieni kÄ āvalstsā, āsabiedrÄ«baā, āŔķiraā, āsuverenitÄteā, ātiesiska valstsā, ādiktatÅ«raā u. tml. nav saprotami, ja netiek norÄdÄ«ts, kas ir ienaidnieks, pret kuru vÄrsties. Å Ä« cÄ«Åa tikai galÄjÄ situÄcijÄ izpaužas kÄ karÅ”, tomÄr, neparedzot iespÄju karot, arÄ« pÄrÄjai cÄ«Åai nav jÄgas. Å ajÄ esejÄ jÄdziens āpolitiskaisā tiek definÄts abstrakti. TomÄr jau pÄc OtrÄ pasaules kara K. Å mits rakstÄ«ja ievÄrojami konkrÄtÄk, sakot, ka jaunas Eiropas identitÄtes bÅ«vÄÅ”ana notiek tÄdÄjÄdi, ka draugi pÄckara EiropÄ ir citi eiropieÅ”i, nevis savas tautas pÄrstÄvji, bet ienaidnieks paliek ÄrpusÄ. Tas palÄ«dz ierobežot karus Eiropas iekÅ”ienÄ.
Kara problemÄtikai pievÄrsies arÄ« sociologs Pitirims Sorokins (ŠŠøŃŠøŃŠøŠ¼ ŠŠ»ŠµŠŗŃaŠ½Š“ŃŠ¾Š²ŠøŃ Š”Š¾ŃŠ¾ŠŗŠøŠ½). ViÅÅ” grÄmatÄ āSociÄlÄ un kultÅ«ras dinamikaā (Social and Cultural Dynamics, 1937ā1941) analizÄjis empÄ«risku materiÄlu par karu ilgumu un mÄrogu un secinÄjis, ka revolÅ«cijas un kari ir loÄ£iskas un faktiskas sekas tam, ka mainÄs pastÄvoÅ”Ä nacionÄlÄ vai internacionÄlÄ vÄrtÄ«bu sistÄma.
TeorÄtiÄ·i Talkots PÄrsonss (Talcott Parsons), Jirgens HÄbermÄss (JĆ¼rgen Habermas), Niklass LÅ«mans (Niklas Luhmann), PjÄrs BurdjÄ (Pierre Bourdieu), AlÄns TurÄns (Alain Touraine) sociÄlÄs teorijas izstrÄdÄjuÅ”i, izvairoties no kara kÄ sociÄla fenomena. SocioloÄ£ijas pamattendence pÄc OtrÄ pasaules kara bija karu neanalizÄt vai no analÄ«zes pÄc iespÄjas izvairÄ«ties, pieÅemot karu par izÅÄmumu cilvÄces progresa gaitÄ un cenÅ”oties ApgaismÄ«bas tradÄ«cijÄ bÅ«vÄt jaunu pasaules sabiedrÄ«bu bez kara.
Viens no nozÄ«mÄ«gÄkajiem izÅÄmumiem pirms modernizÄcijas teorijÄm ir Reimonds Ärons (Raymond Aron). AnalizÄjot situÄciju pasaulÄ pÄc OtrÄ pasaules kara, viÅÅ” norÄdÄ«jis, ka starptautisko attiecÄ«bu pamatprincipi nav mainÄ«juÅ”ies, lai arÄ« attiecÄ«bas starp valstÄ«m nomainÄ«juÅ”as attiecÄ«bas starp valstu blokiem ā kodollaikmetÄ svarÄ«gi nepieļaut tÄs kļūdas, kÄdas pieļautas pirms OtrÄ pasaules kara. KodolieroÄu eksistence jau padarÄ«jusi neiespÄjamus tÄdus lÄ«dzekļus attiecÄ«bÄ pret potenciÄlo agresoru kÄ nomierinÄÅ”ana un demokratizÄcija. TÄ kÄ ticÄ«ba, ka karu nÄkotnÄ nebÅ«s, pÄc R. Ärona domÄm, ir nepamatota, jÄatmet ilÅ«zijas par pasauli bez ieroÄiem.
ModernizÄcijas teorijas, kas bija populÄras pÄc OtrÄ pasaules kara, attÄ«stÄ«bas valstis skata kÄ tÄdas, kas var atkÄrtot attÄ«stÄ«tÄko valstu modernizÄcijas ceļu. Å Ä«s pieejas kontekstÄ karÅ” netiek skatÄ«ts kÄ nozÄ«mÄ«gs fenomens. Konfliktu teorijÄs tiek piedÄvÄti alternatÄ«vi sociÄlo procesu skaidrojumi, norobežojoties gan no modernizÄcijas teorijÄm, gan tradicionÄlÄ marksisma.
Kara socioloÄ£ijÄ izplatÄ«tas ir funkcionÄlisma idejas. Starp galvenajÄm pÄtniecÄ«bas metodÄm minama gadÄ«juma analÄ«ze, kÄ arÄ« vÄsturiskÄ analÄ«ze, taÄu iespÄjamas arÄ« citas ā piemÄram, analizÄjot 2014. gada karu UkrainÄ, Mihails Aleksejevs (ŠŠøŃ Š°ŠøŠ» ŠŠ»ŠµŠŗŃŠ°Š½Š“ŃŠ¾Š²ŠøŃ ŠŠ»ŠµŠŗŃŠµŠµŠ²) izmantojis anketÄÅ”anÄ iegÅ«tus datus. Par zÄ«mÄ«gu tiek uzskatÄ«ts arÄ« politiskais konteksts. Lai arÄ« kari parasti ir galvenie vÄstures atskaites punkti, socioloÄ£ijÄ tie, tÄpat kÄ vardarbÄ«ba vispÄr, nekad nav bijuÅ”i galvenais analÄ«zes objekts. Sociologi Hanss Joans (Hans Joan) un Volfgangs Knebls (Wolfgang Knƶbl) pÄtÄ«jumÄ āKarÅ” sociÄlajÄ domÄ: no Hobsa lÄ«dz mÅ«sdienÄmā (KriegsverdrƤngung : Ein Problem in der Geschichte der Sozialtheorie, 2008) to nosaukuÅ”i par socioloÄ£ijas melno plankumu, kas neļauj pilnvÄrtÄ«gi skaidrot sabiedrÄ«bÄ notiekoÅ”os procesus.
NozÄ«mÄ«gÄkie autori ir ÄÄrlzs Tillijs (Charles Tilly) un Teda Skokpola (Theda Skocpol). Ä. Tilijs 1975. gadÄ izteicis domu, ka nÄciju valstu veidoÅ”anas (centralizÄÅ”anas) process EiropÄ bijis asiÅains; tas jÄÅem vÄrÄ, analizÄjot Eiropas modernitÄti. Lai saprastu notiekoÅ”Ä dinamiku valstu iekÅ”ienÄ, nepiecieÅ”ams analizÄt militÄros konfliktus valstu starpÄ. Å ajÄ aspektÄ Ä. Tilijs turpina O. Hinces idejas. 20. gs. 70. gados Ŕīs idejas daudz detalizÄtÄkÄ analÄ«zÄ grÄmatÄ āValstis un sociÄlÄs revolÅ«cijasā (States and Social Revolutions, 1979) izvÄrsusi T. Skokpola.
T. Skokpola norÄdÄ«jusi, ka jebkura valsts paÅem resursus no sabiedrÄ«bas un novirza tos, lai radÄ«tu un uzturÄtu koercÄ«vas un administratÄ«vas organizÄcijas, uz kurÄm valsts balstÄs. Ja impÄrijas tipa valsts (kÄ Francija 1789. gadÄ, Ķīna 1911. gadÄ vai Krievija 1917. gadÄ) nonÄk divu pretÄju spÄku ietekmÄ ā no vienas puses militÄro kampaÅu intensifikÄcija, no otras puses spiediens, ko izraisa iekÅ”Äji konflikti ā, to koercÄ«vÄs un administratÄ«vÄs organizÄcijas var neizturÄt spiedienu un sabrukt.
LÄ«dzÄ«gas idejas 20. gs. 70. gados ir arÄ« britu sociologiem Entonijam Gidensam (Anthony Giddens) un Maiklam Mannam (Michael Mann). M. Manns koncentrÄjies uz monumentÄliem konkrÄtu vÄstures notikumu pÄtÄ«jumiem. E. Gidenss norÄdÄ«jis, ka modernizÄcijas radÄ«tÄ valstu sabiedrÄ«bu pacifizÄcija devusi rezultÄtu, tomÄr tas izpaužas tÄdÄjÄdi, ka pacifisms dominÄ sabiedrÄ«bas iekÅ”ienÄ, kamÄr nekavÄ plaÅ”u spÄka izmantoÅ”anu aiz robežÄm. Britu sociologs Martins Å ovs (Martin Shaw) rakstÄ«jis, ka rietumos izveidojusies postmilitÄra sabiedrÄ«ba, kur militÄros pienÄkumus veic neliela, specializÄta, pÄr pretinieku tehnoloÄ£iski pÄrÄka cilvÄku grupa, dodot iespÄju nepieļaut zaudÄjumus, kÄdus radÄ«juÅ”i agrÄkie masu kari.
Kara pÄtniecÄ«ba 20. gs. 70. gados koncentrÄjas ASV un LielbritÄnijÄ.
PÄc sociÄlistisko valstu bloka sabrukuma cerÄ«bÄ uz pasaules demokratizÄciju atjaunojÄs ādemokrÄtiskÄ mieraā debates, kas ir turpinÄjums ApgaismÄ«bas perioda un Imanuela Kanta (Immanuel Kant) idejÄm, tikai jau jaunÄ gaismÄ. āDemokrÄtiskÄ mieraā teorijas centrÄ ir uzskats, ka demokrÄtiskÄ valsts iekÄrtÄ, Åemot vÄrÄ finansiÄlo stÄvokli, kara kompensÄciju maksas kÄrtÄ«bu un valsts amatpersonu atbildÄ«bu tautas priekÅ”Ä, ir mazÄka kara iespÄjamÄ«ba. Citas debates saistÄs ar kara transformÄciju t. s. zemas intensitÄtes konfliktos, kad karadarbÄ«ba notiek nevis lÄ«dzvÄrtÄ«gu pretinieku starpÄ, bet starp valsts militÄrajiem spÄkiem un pretinieku, kas nav valsts. VÄl cits virziens, kas liecina par valsts monopola mazinÄÅ”anos uz spÄka pielietoÅ”anu, ir pieaugoÅ”Ä privÄtÄ biznesa nozÄ«me militÄrajÄ sfÄrÄ ā no militÄri rÅ«pnieciskÄ kompleksa, kas biznesa intereÅ”u vÄrdÄ var veicinÄt neliela mÄroga karadarbÄ«bu, lÄ«dz privÄtÄm armijÄm (kas tiek sauktas, piem., par apsardzes kompÄnijÄm), ko valstis var kontraktÄt karadarbÄ«bai.
20. gs. 90. gados interese par kara socioloÄ£iju parÄdÄ«jÄs arÄ« krievu pÄtnieku vidÅ«. NozÄ«mÄ«gÄkais darbs ir Vladimira SerebrjaÅÅikova (ŠŠ»Š°Š“ŠøŠ¼ŠøŃ ŠŠ°ŃŠøŠ»ŃŠµŠ²ŠøŃ Š”ŠµŃŠµŠ±ŃŃŠ½Š½ŠøŠŗŠ¾Š²) pÄtÄ«jums āKara socioloÄ£ijaā (Š”Š¾ŃŠøŠ¾Š»Š¾Š³ŠøŃ Š²Š¾Š¹Š½Ń, 1997). TÄpat kara socioloÄ£ijai pievÄrsies Igors Obrazcovs (ŠŠ³Š¾ŃŃ ŠŠ»Š°Š“ŠøŠ¼ŠøŃŠ¾Š²ŠøŃ ŠŠ±ŃŠ°Š·ŃŠ¾Š²). To, ka socioloÄ£ija KrievijÄ tiek izmantota militÄriem mÄrÄ·iem, iespÄjams konstatÄt, piem., UkrainÄ, kur atseviŔķÄs teritorijÄs, tajÄ skaitÄ KrimÄ, veiktas aptaujas, mÄrot iedzÄ«votÄju noskaÅojumu attiecÄ«bÄ pret Ukrainu un Krieviju. TomÄr Å”ie pÄtÄ«jumi nav publiski pieejami, savukÄrt pÄtÄ«jumi, kas KrievijÄ iznÄca 20. gs. pÄdÄjÄ dekÄdÄ, saistÄmi ar sabiedrÄ«bas Ä«slaicÄ«gu liberalizÄciju un armijas degradÄciju. KrievijÄ iznÄkuÅ”ajiem pÄtÄ«jumiem raksturÄ«ga gandrÄ«z tikai krieviski publicÄto avotu izmantoÅ”ana, kÄ arÄ« novirzÄ«Å”anÄs no rietumu pÄtniekiem raksturÄ«gÄ globÄlÄ progresa izmantoÅ”anas kÄ centrÄlÄ vadmotÄ«va.
MÅ«sdienÄs kara socioloÄ£ijÄ zÄ«mÄ«gas ir debates par Jauno karu (New Wars debate), ko 1999. gadÄ aizsÄka MÄrija Kaldore (Mary Kaldor), iesaistot arÄ« Svenu Hojnaki (Sven Chojnacki), Džonu Milleru (John Mueller) un citus pÄtniekus. M. Kaldore darbÄ āJaunie un vecie kari: organizÄtÄ vardarbÄ«ba globÄlajÄ ÄrÄā (New and Old Wars: Organized Violence in a Global Era, 1999) izteikusi domu, ka nesenie globalizÄcijas procesi, kas konfliktus padara transnacionÄlus, izveidojuÅ”i unikÄlas kara taktikas, ļaujot izdalÄ«t ājauno karuā un āveco karuā. āJaunais karÅ”ā zÄ«mÄ«gs ar hibrÄ«dkara iezÄ«mÄm ā manipulÄcijÄm ar informÄcijas plÅ«smÄm un tehnoloÄ£iju pielietojumu. āJaunÄ karaā piemÄrs ir Ukrainas krÄ«ze (2014). Dž. Mullers Å”ai idejai oponÄ, sakot ā kaut arÄ« kara raksturs pÄc AukstÄ kara mainÄ«jies, tÄ modelis pielÄ«dzinÄms kariem, kas norisinÄjuÅ”ies pirms 17. gs. Å Ä« ideja kritizÄta arÄ« par to, ka, lai veiktu Å”Ädu dalÄ«jumu, trÅ«kst empÄ«risko pierÄdÄ«jumu, kÄ arÄ« teorija nav konceptuÄli skaidra.
LÄ«dz Å”im vairÄk tikusi apskatÄ«ta identitÄÅ”u ietekme uz karadarbÄ«bu, savukÄrt 21. gs. raksturÄ«ga pievÄrÅ”anÄs karadarbÄ«bas ietekmei uz sabiedrÄ«bu un identitÄti. StarpdisciplinÄrÄs pÄtniecÄ«bas programmÄ āJaunÄs pieejas pÄtÄ«jumiem un droŔībai EirÄzijÄā (The Program on New Approaches to Research and Security in Eurasia) M. Aleksejevs 2015. gadÄ gadÄ izstrÄdÄjis pÄtÄ«jumu par Krievijas invÄziju UkrainÄ, vÄrÅ”ot uzmanÄ«bu uz sociÄlpolitisko identitÄÅ”u raÅ”anos kara apstÄkļos. Tika salÄ«dzinÄti dati par Ukrainas iedzÄ«votÄju politiskajiem uzskatiem, Ä£eopolitisko orientÄciju un nacionÄlo identitÄti pirms un pÄc 2014. gada februÄra, secinot, ka karadarbÄ«ba veicinÄjusi nacionÄlo piederÄ«bas sajÅ«tu un lepnumu, kÄ arÄ« mainÄ«jies viedoklis par piederÄ«bu ÄrÄjiem politiskiem spÄkiem un atbilstoÅ”Äko politisko sistÄmu. Kara ietekmÄ vÄrojams pieaugoÅ”s atbalsts politiskajÄm saistÄ«bÄm ar Eiropas SavienÄ«bu (European Union) un Ziemeļatlantijas lÄ«guma organizÄciju (NATO, North Atlantic Treaty Organization). Tas radies, samazinoties Krievijas politikas atbalstÄ«tÄju skaitam.
Starp galvenajÄm iestÄdÄm, kas nodarbojas ar kara socioloÄ£iju, minama UpsÄlas UniversitÄte (Uppsala Universitet) ZviedrijÄ, kur programmÄ āUpsÄlas konfliktu datu programmaā (Uppsala Conflict Data Program) galvenokÄrt tiek pÄtÄ«ti 21. gs. sÄkuma konflikti Tuvajos Austrumos. Kara socioloÄ£ija tiek padziļinÄti pÄtÄ«ta arÄ« Oksfordas UniversitÄtÄ (Oxford University), OksfordÄ, AnglijÄ, kur kara socioloÄ£iskie aspekti tiek analizÄti starpdisciplinÄrÄ programmÄ āMainot kara raksturuā (Changing Character of War Programme). Starp galvenajÄm izpÄtes tÄmÄm minami hibrÄ«dkara aspekti Ukrainas kara kontekstÄ (2014), Tuvo Austrumu konflikti un Krievijas militÄrÄs operÄcijas BaltijÄ 21. gs. otrajÄ dekÄdÄ. AnalizÄjot kara socioloÄ£ijas pÄtniecÄ«bas iestÄžu darbÄ«bu, jÄÅem vÄrÄ to sasaiste ar politiskajiem procesiem un valsts nacionÄlÄs droŔības interesÄm.
Ar kara socioloÄ£iju saistÄ«ti raksti atrodami militÄrajai nozarei paredzÄtos izdevumos, piem., Security Dialogue, ko kopÅ” 1970. gada izdod Miera pÄtÄ«jumu institÅ«ts (Institutt for fredsforskning) Oslo. Kara socioloÄ£ijai veltÄ«ti raksti tiek publicÄti arÄ« žurnÄlÄ War, Media & Conflict, kas kopÅ” 2008. gada tiek izdots ÄŖlonas UniversitÄtÄ (Elon University) ZiemeļkarolÄ«nÄ. TÄpat tÄma tiek apskatÄ«ta arÄ« socioloÄ£ijai veltÄ«tos izdevumos ā Annual Review of Sociology (kopÅ” 1975. gada) un European Journal of Social Theory (kopÅ” 1998. gada).
MÄris Brants, ElÄ«za Lasmane "Kara socioloÄ£ija". NacionÄlÄ enciklopÄdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-kara-sociolo%C4%A3ija (skatÄ«ts 28.05.2026)