Uz nākotnes pētījumiem jeb paredzēšanas procesu var raudzīties no diviem skatpunktiem. Pirmkārt, ar nākotnes vispārinātu paredzēšanu nodarbojas katrs cilvēks, pieņemot lēmumus par savu rīcību. Piemēram, izvēloties brokastis, cilvēki ņem vērā paredzamo dienas slodzi, laiku līdz nākamajai ēdienreizei vai ēdiena ietekmi uz veselību ilgtermiņā. Ar nākotnes gaidām un idejām par to, kas notiks pēc esošā “tagad” mirkļa cilvēki koordinē savu rīcību un izskaidro tās motīvus. Šādu nākotnes paredzēšanu var uzskatīt par neprofesionālo nākotnes paredzēšanu. To mēdz vispārināti saukt par nākotnes domāšanu.
Otrkārt, uz paredzēšanas procesu var raudzīties kā uz profesionālu nodarbi jeb nākotnes pētīšanu. To raksturo metodoloģisku pieeju izmantošana un sistemātiska izpētes procesa ievērošana, balstoties konkrēti definētās analīzes metodēs. Šādu nākotnes pētīšanu atšķirībā no nākotnes domāšanas apzīmē ar jēdzienu “nākotnēšana”. Cilvēkus, kas nodarbojas ar nākotnes pētījumiem, sauc par futurologiem. Šis apzīmējums nav oficiāls, jo nākotnes pētījumi nav skaidri un nepārprotami definēta zinātne. Būtisks attīstības solis un mērķis 21. gs. sākumā nākotnes pētījumu speciālistiem ir izveidot un nostiprināt nākotnes pētniecību kā pilnvērtīgi atzītu akadēmisku nozari.