Uz nākotnes pētījumiem jeb paredzēšanas procesu var raudzīties no diviem skatpunktiem. Pirmkārt, ar nākotnes vispārinātu paredzēšanu nodarbojas katrs cilvēks, pieņemot lēmumus par savu rīcību. Piemēram, izvēloties brokastis, cilvēki ņem vērā paredzamo dienas slodzi, laiku līdz nākamajai ēdienreizei vai ēdiena ietekmi uz veselību ilgtermiņā. Ar nākotnes gaidām un idejām par to, kas notiks pēc esošā “tagad” mirkļa cilvēki koordinē savu rīcību un izskaidro tās motīvus. Šādu nākotnes paredzēšanu var uzskatīt par neprofesionālo nākotnes paredzēšanu. To mēdz vispārināti saukt par nākotnes domāšanu.

Otrkārt, uz paredzēšanas procesu var raudzīties kā uz profesionālu nodarbi jeb nākotnes pētīšanu. To raksturo metodoloģisku pieeju izmantošana un sistemātiska izpētes procesa ievērošana, balstoties konkrēti definētās analīzes metodēs. Šādu nākotnes pētīšanu atšķirībā no nākotnes domāšanas apzīmē ar jēdzienu “nākotnēšana”. Cilvēkus, kas nodarbojas ar nākotnes pētījumiem, sauc par futurologiem. Šis apzīmējums nav oficiāls, jo nākotnes pētījumi nav skaidri un nepārprotami definēta zinātne. Būtisks attīstības solis un mērķis 21. gs. sākumā nākotnes pētījumu speciālistiem ir izveidot un nostiprināt nākotnes pētniecību kā pilnvērtīgi atzītu akadēmisku nozari.

Balstoties sistemātiskā izpētē, nākotnes pētījumi tiecas paredzēt un izskaidrot nākotnes attīstību ar dažādām metodēm un tehnikām. Nākotnēšanas process ietver mēģinājumus raudzīties ilgtermiņa zinātnes, tehnoloģiju, ekonomikas un sabiedrības nākotnē, lai identificētu stratēģiskus izpētes laukus un jaunas, vispārināmas tehnoloģijas, kas radītu plašāko ekonomisko un sociālo labumu. Pētnieki ņem vērā, ka precīzu nākotni nav iespējams paredzēt, ir iespējams tikai identificēt tendences un potenciālo nākotni. Nākotnes pētījumu uzdevums nav tikai tendenču apkopošana, bet nākotnes ietekmēšana, radot argumentāciju tagadnē pieņemamiem lēmumiem, piemēram, Eiropas Savienības pētniecības un inovāciju programmas "Horizon" aktivitātes, kas tiek izmantotas, lai radītu attīstības scenārijus un tos ieviestu praksē.

Nākotnes pētījumiem raksturīgais skats nākotnē tā modernajā izpratnē aizsācies 18. gs. beigās, kad utopiju apcerē notika pārmaiņas. Tomasa Mora (Thomas More) darbā “Utopija” (Utopia, 1516) aprakstītā darbības vieta bija iedomāta sala, kas eksistēja paralēlā laikā un bija Dieva radītas ideālās kārtības atveidojums. Līdzīga tendence apcerēm par utopijām – nesastaptām vietām paralēlā laikā – turpinājās līdz 18. gs. beigām, kad domātāji ideju par utopiju sāka pārcelt uz nākotni. Telpu nomainīja laiks. Piemēram, franču filozofs Žans Antuāns Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet) identificēja cilvēka progresa pakāpes un apskatīja to, kas varētu notikt nākotnē esošajās sabiedrībās. Ž. A. Kondorsē secināja, ka katra sabiedrība ir iepriekšējo paaudžu pēctece. Lai radītu labāku sabiedrību nākotnē, jārīkojas tagadnē. Šāds skatījums ir pretstatā T. Mora utopijai ne tikai laika aspektā. T. Mors utopiju saskatīja kā Dieva radītu ideālu vietu. Pēc Ž. A. Kondorsē domām, ideālu vietu var radīt cilvēks, pilnveidojot savu rīcību tagadnē. Šāda pārliecība ir nākotnes pētījumu pamatā.

Par futuroloģijas aizsākuma avotiem tiek minēti Žila Verna (Jules Verne) un Herberta Velsa (Herbert Wells) zinātniskās fantastikas darbi; 20. gs. 60. gadu politiskās un kultūras pretkustības, piemēram, pret Vjetnamas karu un melnādaino vienlīdzības kustības. Tās ietekmēja sabiedrisko pieprasījumu pēc sociālas vienlīdzības un izvairīšanos no karadarbības. Izceļams arī Elvina Toflera (Alvin Toffler) 1970. gadā izdotais darbs “Nākotnes šoks” (Future Shock), kas jautājumus par nākotni padarīja populārus plašākā sabiedrībā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām aktuāli kļuva jautājumi par to, kā veidot sabiedrības dzīvi, politiskās iekārtas un militārās stratēģijas tā, lai netiktu pieļauts jauns globāla mēroga karš. Ar šā jautājuma risināšanu sāka nodarboties dažādu akadēmisko nozaru un korporāciju, piemēram, RAND (Research and Development), pārstāvji. Šāda notikumu attīstība uzreiz pēc kara ietekmēja nākotnēšanas metožu izstrādi. Daudzas tolaik radītās metodes, piemēram, Delfu metode, kas apkopo ekspertu viedokli vairākos posmos, tika pilnveidotas 20. gs. otrajā pusē.

Nākotnes pētījumu kā akadēmiskas nozares aizsākumi visbiežāk saistāmi ar 20. gs. 60. un 70. gadiem, kaut arī iespējams atrast sistemātiskus nākotnēšanas piemērus arī pirms tam. Radās pirmās profesionālās sabiedrības, kas apvienoja līdzīgi domājošos, lai sāktu sistemātisku nākotnes attīstības scenāriju izpēti. Starp nozīmīgākajām apvienībām minama Pasaules Nākotnes biedrība (World Futures Society) un Pasaules Nākotnes Pētījumu federācija (World Future Studies Federation), kas organizēja pirmo nozīmīgo starptautisko konferenci Oslo, Norvēģijā, 1977. gadā. Tā kļuva par zīmīgu atskaites punktu futurologu pašidentifikācijā un rosināja dalībniekus nopietni nodarboties ar pētāmā lauka definēšanu, metodoloģijas izstrādi un žurnālu izdošanu.

Lielāku ticamību nākotnēšanai piešķīra 2000. gada komisija (The Commision on the Year 2000), kuru 1965. gadā izveidoja Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmija (American Academy of Arts and Sciences). Komisijā darbojās universitāšu, valsts un uzņēmumu pārstāvji, 1967. gadā izdodot īpašu publikāciju izdevumu sērijā “Daidals” (Daedalus). Tajā darbojās tādas iestādes kā Brauna Universitāte (Brown University), Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Hārvarda Universitāte (Harvard University), Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology), Jeila Universitāte (Yale University), Ņujorkas Kārnegī korporācija (Carnegie Corporation of New York), Ford, Starptautisko biznesa mašīnu (International Business Machines), kā arī dažādu ASV departamentu pārstāvji.

Otrs būtisks pavērsiens nākotnes pētījumu veidošanās posmā bija Romas kluba (The Club of Rome) izdotais darbs “Izaugsmes robežas” (The Limits to Growth, 1972). Tajā autori no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta aprakstīja modeli, kas vēstīja, ka, nemainoties politiskajai un ekonomiskajai sistēmai, sabiedrības un industriālā izaugsme apstāsies 21. gs. laikā. Tuvojoties resursu izsmelšanas robežām, pieaugs konfliktu draudi un cīņa par resursiem. Romas klubs tika dibināts ar nolūku identificēt būtiskākās globālas sabiedrības problēmas un izvērtēt nākotnes riskus. Izmantojot modelēšanu nākotnes attīstības scenārijiem, Romas kluba pētnieku veiktais pētījums kļuvis par vienu no visplašāk apspriestajiem un zināmākajiem nākotnēšanas piemēriem.

Mūsdienās nākotnes pētījumi ir fragmentēti un starpdisciplināri. Nozīmīgākie pētījumi saistīti ar globālās sasilšanas ietekmi uz vidi un sabiedrību, valstu un globālās ekonomikas prognozēšanu, kā arī ilgtspējīgas labklājības principu izpēti. Pēc 2008. gada ekonomikas lejupslīdes daudzos pētījumos uzsvars tiek likts uz to, lai ātrāk atgrieztu globālās izaugsmes tempus planētai saudzīgā veidā. Ar nākotnēšanu nodarbojas publiskais, tostarp akadēmiskais, kā arī privātais sektors.

Vienas no grūtībām, ar kurām jāsaskaras, identificējot nākotnes pētījumus, ir to ciešā līdzība ar nākotnes domāšanu. Nākotnes domāšana ir plašs kognitīvs process, kuru raksturo nākotnes apziņas klātesamība un kuru veic gandrīz katrs cilvēks. Ja šāda domāšana nav sistemātiska jeb konkrētās metodēs balstīta, to nevar uzskatīt par nākotnēšanu. Mēģinot aptvert nākotnes pētījumu lauku, jāņem vērā, ka ar nākotnes domāšanu saistītu rakstu, grāmatu un atskaišu daudzums ir ievērojami lielāks nekā akadēmiskiem standartiem atbilstošu nākotnes pētījumu skaits. Ne vienmēr ir skaidri nodalāmi nākotnes domāšanas un nākotnes pētījumi.

Nākotnes pētniecības lauka centrā darbojas nākotnēšanas iestādes un profesionāļi. Ar tiem plašākā mērogā saistīti citu nozaru pārstāvji, kuru izpētes joma daļēji pārklājas ar nākotnēšanas principiem un kuri ne vienmēr sevi asociē ar nākotnes pētīšanu. Futurologi par savu galveno uzdevumu nosauc cilvēces dzīves apstākļu uzlabošanu un Zemes ilgtspējības nodrošināšanu. Izstrādājot iespējamos, ticamākos un vēlamos nākotnes redzējumus, futurologi mēģina apvienot ekonomiskos, sociālos, tehnoloģiskos, bioloģiskos un morālos dzīves aspektus ilgtermiņā un informēt par tiem sabiedrību. Nereti futurologi par savu pienākumu uzskata pārstāvēt tos cilvēkus, kas vēl nav dzimuši un kuriem tagadnē nepieder balsstiesības. Tas tiek panākts, aicinot cilvēkus domāt par savu bērnu un pēcteču dzīvi, kas atkarīga no viņu rīcības. Nākotnēšanas speciālisti arī tiecas izskaidrot mērķus, tendences, apstākļus un politikas alternatīvas pēc apzinātiem kritērijiem, lai tiktu pieņemti pamatoti lēmumi par attīstības virzieniem.

21. gs. sākumā nākotnes pētījumu skaits strauji pieaug. Palielinoties globālajam informācijas apjomam un pieprasījumam pēc argumentētas rīcības, aug arī nākotnēšanas prakses, iestādes un rakstītie izdevumi.

Futurologi vairākkārt mēģinājuši grupēt un kategorizēt savu pētījumu metodes, izveidojot dažādas metožu klasifikācijas. Identificētas vairāk nekā 100 pētījumu metodes, kuras izmanto nākotnēšanā. Poļu pētnieks Andžejs Magruks (Andrzej Magruk) piedāvā 2015. gadā apkopotu metožu klasifikāciju tehnoloģiju nākotnēšanai. Viņa piedāvātais dalījums ir viens no plašāk izstrādātajiem nākotnēšanas metožu apkopojumiem. Balstoties uz to, metodes var dalīt 10 grupās: konsultatīvās; radošās; preskriptīvās; daudzkritēriju; radara; simulāciju; diagnosticējošās; analītiskās; aptauju; stratēģiskās. A. Magruka klasifikācija izceļama arī tāpēc, ka tā palīdz izvēlēties metodes atkarībā no pētījuma konteksta un nākotnēšanas pētījuma stadijas. Piemēram, atkarībā no pētījuma veida un mērķa pētnieks var identificēt nepieciešamās metožu grupas atkarībā no konteksta – tehnoloģiju izpētes, sociālās ietekmes un kognitīvās realizācijas metodes. Pēc tam tiek identificēts pētījuma posms, sākot ar priekšizpēti un noslēdzot ar novērtēšanu. Nākamajā solī var izvēlēties atbilstošākās metodes katram pētījumam.

Visplašāk pazīstamās un bieži izmantotas nākotnēšanas metodes ir scenāriju metode, ekspertu paneļi, tehnoloģiju attīstības plānošana, simulācijas, sistēmu analīze, kā arī Delfu metode. Šo metožu sākotnējā izstrādē liela nozīme bija RAND korporācijai, kuras radītās metodes pārņemtas un piemērotas daudzos nākotnes pētījumos. Pie korporācijas pētniekiem un metožu izstrādātājiem minams Hermanis Kāns (Hermann Kahn), Olafs Helmers-Hiršbergs (Olaf Helmer-Hirschberg), Nikolass Rešers (Nicholas Rescher) un Teodors Gordons (Theodore Gordon).

Delfu metodes piemērs ir T. Gordona un O. Helmera-Hiršberga darbs “Ziņojums par tālās nākotnes prognozēšanas pētījumu”, kas publicēts 1964. gadā un ir viens no pirmajiem ievērojamajiem pētījumiem, kurā izmantota Delfu metode. Pētījumā autori centušies noskaidrot viņu ieskatā tālas nākotnes attīstības iespējas (turpmāko 10 līdz 50 gadu laikā). Lai to izdarītu, tika veiktas anonīmas ekspertu aptaujas. Aptauju rezultāti tika apkopoti un vēlreiz iesniegti ekspertiem izskatīšanai, ļaujot koriģēt savus sākotnējos paredzējumus, balstoties uz citu viedokļiem. Šāds viedokļu pārskats tika veikts četras reizes ik pēc diviem mēnešiem. Iespēja anonīmi mainīt savu viedokli pēc citu ekspertu viedokļu uzklausīšanas ir Delfu metodes galvenā priekšrocība. Respondenti nav informēti par konkrētu personu viedokļiem, lai mazinātu psiholoģisko faktoru negatīvo ietekmi, piemēram, nevēlēšanos atkāpties no publiski pausta viedokļa vai vēlmi piekāpties vairākumam.

Pasaules Nākotnes pētījumu federācija ir Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas konsultējoša partneriestāde ar dalībniekiem vairākos desmitos valstu. Tā nodibināta 20. gs. 60. gadu beigās, lai izveidotu nākotnes pētījumus kā atsevišķu izpētes nozari.

Eiropas Nākotnēšanas platforma (European Foresight Platform) ir nozares tīkla programma, kuru atbalsta Eiropas Komisija. Platformas tīmekļa vietnē pieejami resursi nozares speciālistiem, piemēram, aktuālie projekti, notikumu kalendārs un to pārskati.

Havaju Nākotnes pētījumu izpētes centrs (Hawaii Research Center for Futures Studies) ir viena no galvenajām izglītības iestādēm, kas ļauj apgūt nākotnēšanas pētījumu prasmes. Centrs dibināts 1971. gadā.

Pasaules nākotnes biedrība (World Future Society) ir globāla kopiena, kas apvieno profesionāļus un interesentus no dažādām nozarēm. 1967.–2015. gadā organizācija publicēja žurnālu The Futurist, piesaistot plaši pazīstamus autorus un pētniekus. Kopš 2015. gada žurnāls tiek izdots elektroniskā formā.

Nākotnes pētījumiem veltīti vairāki akadēmiskie žurnāli. Viens no nozīmīgākajiem ir starpdisciplinārais izdevums Futures (kopš 1969. gada). Tajā apskatīti jautājumi, kas saistīti ar vidēju līdz tālu nākotni sabiedrības, zinātnes, tehnoloģiju, ekonomikas, politikas un vides kontekstā. Jauns un uz atvērtības principiem balstīts ir žurnāls European Journal of Futures Research (kopš 2013. gada). Tajā apskatīti visu veidu ar nākotnes pētījumiem saistīti aspekti Eiropas perspektīvā. Žurnāls pieejams bez maksas. International Journal of Foresight and Innovation Policy (kopš 2004. gada) veltīts zināšanu radīšanai, izplatīšanai un izmantošanai inovāciju politikā un stratēģijās. Žurnāls Foresight (kopš 1999. gada) iznāk reizi divos mēnešos. Tajā apskatītas sociālpolitiskās nākotnes tendences, tehnoloģiju attīstība, nākotnēšanas metodoloģijas attīstība. Raksti par līdzīgām tēmām publicēti arī žurnālā World Future Review (kopš 2009. gada). Vēsturiskā kontekstā minams arī franciski iznākošais Futuribles (kopš 1975. gada), kuru dibinājis viens no nākotnes pētījumu aizsācējiem Francijā Bertrands de Žuvenēls (Bertrand de Jouvenel).

Viens no ievērojamākajiem nākotnes pētījumu kā akadēmiskas nozares pārstāvjiem ir Džeimss Deitors (James A. Dator). Viņš dibinājis nākotnēšanas pamatus. Aktīvi darbojas arī Jeila Universitātes socioloģijas profesors Vendels Bells (Wendell Bell), kura divu sējumu darbu “Nākotnes studiju pamati” (Foundation of Future Studies) uzskata par vienu no nozīmīgākajiem darbiem nākotnes pētījumu jomā. Līdzīgi Ričards Sloters (Richard Slaughter) bijis Pasaules Nākotnes pētījumu federācijas prezidents, līdzdarbojies Austrālijas Nākotnēšanas institūta (Australian Foresight Institute) izveidē Melburnā un strādājis pie nākotnēšanas metodoloģijas izveides un nostiprināšanas. Sohails Inajatula (سهیل عنایت الله) darbojies gan disciplināro metožu izveidē, gan nākotnēšanas popularizēšanā; saistīts ar islāma perspektīvas ieviešanu nākotnes pētījumos. Eleonora Masini (Eleonora Masini) bieži iestājusies par sieviešu vienlīdzību UNESCO programmās. E. Masini publicējusi vairākas grāmatas. Viena no nozīmīgākajām ir “Kāpēc nākotnes studijas” (Why Future Studies, 1993), kurā iezīmēja nākotnēšanas iespējas, robežas un metodoloģiju.