Sporta socioloģijā analizē, kā sabiedrības grupas uztver, praktizē sportu, kas ir strukturēta, uz mērķi orientēta, konkurējoša, sāncensīga, spēļveidīga (ludic) fiziskā aktivitāte. Pastāv dažādas sporta formas, sākot no primitīvām, atlētiskām tautas spēlēm, beidzot ar jauniem urbāniem, augsto tehnoloģiju pilniem ekstrēmajiem sporta veidiem. Klasiskie ekstrēmo sporta veidu piemēri ir snovbords un skeitbords, bet ekstrēmākas ir dažādas disciplīnas, kuras veic snovborda trasēs un skeitborda laukumos. Šīs izpausmes, pirmkārt, iezīmē galvenos mūsdienu sporta sociālos raksturojumus, otrkārt, nosaka iesakņotas strukturālās pazīmes un sociālos procesus, kuri virza mūsdienu sporta attīstību, treškārt, nodrošina kopīgu pazīmju kopumu, lai varētu analizēt sportu kā sociālu fenomenu dažādos analīzes līmeņos, kur sports var būt gan unikāls spēles notikums (piemēram, pasaules čempionāta finālspēle noteiktā komandu sporta veidā, piemēram, futbolā), gan noteikta veida spēļveidīga aktivitāte (piemēram, mākslīgi veidoti šķēršļi (barjeras, augstuma latiņa), kas jāpārvar un kas ir vieglatlētikas disciplīnās, gan institucionalizēta spēle (šeit iekļaujams, piemēram, profesionālais sports), gan sociālā institūcija (piemēram, futbola industrija – sākot no dažādu līmeņu nacionālajiem čempionātiem līdz starptautiskajiem turnīriem, kur pastāv ne vien spēles noteikumi, bet izveidota vesela sistēma, sākot ar sporta klubiem, to vadību, organizāciju līdz apmeklētībai un preču tirdzniecībai līdzjutējiem), gan sociālās iesaistes veids (piemēram, līdzjutēju kustības).