Emocijas ir starpdisciplinārs fenomens, kuru atšķirīgā perspektīvā pēta dažādas sociālo, humanitāro un dabas zinātņu jomās. Emociju socioloģija pēta emocijas kā daļu no sociālās uzvedības – tās tiek piedzīvotas saistībā ar kādu citu indivīdu un ir uz kaut ko vērstas, tāpēc emocijas un to ārējo izpausmi lielā mērā ietekmē indivīda vieta sociālajā struktūrā un konkrētās kultūras normas. Emociju sociologi definē, klasificē, kategorizē, apraksta un analizē emocijas, pēta to izcelsmi un ar tām saistītos procesus un sekas. Emociju socioloģijā pēdējos 50 gados ir attīstījušās vairākas spēcīgas un savstarpēji atšķirīgas teorētiskās pieejas, kā arī ir izstrādāts plašs empīrisko pētījumu lauks. Socioloģiskā perspektīva nedod vispusīgu skatījumu uz emociju rašanos un funkcionēšanu, tāpēc nepieciešams šīs teorijas integrēt ar citu jomu, īpaši bioloģijas, perspektīvu. Toties sociologu teorijas dod skaidrojumu par emociju ietekmi plašākā sociokulturālā kontekstā, kā arī skaidro to, kā emocijas ietekmē sabiedrību kopumā.

Sociologi pieņem, ka cilvēks ir daudzpusīga būtne, kuras rīcību ietekmē ne vien racionāli lēmumi, bet arī emocijas. Turklāt emocijas un racionalitāte nevar pastāvēt viena bez otras, jo tās ir cieši saistītas bioloģiskajā, kognitīvajā un biheiviorālajā līmenī. Smadzeņu garozas priekšējās daivas atvienošana no zemgarozas emociju centram apgrūtinātu indivīdam spēju pieņemt lēmumus, padarot šos lēmumus par neracionāliem un nepilnvērtīgiem, tāpēc indivīda lēmumu pieņemšana ir cieši saistīta ar emocijām. Emocijas un sajūtas kā subjektīva pieredze rodas ķermenī un norāda uz konkrētām izvēlēm kā veiksmīgām vai neveiksmīgām, kas rezultātā vada indivīdu ikdienas uzvedību.

Emocijas ne vien pašas ir sociāls fenomens, bet tās ir arī būtiska citu sociālo fenomenu, piemēram, ģimenes, partnerattiecību, dažādu notikumu u. tml. komponente. Emocijas nevar uzskatīt tikai par indivīda privātās dzīves sfēru, jo tās ietekmē domas un darbības, kļūstot par svarīgu mikrolīmeņa, mezolīmeņa un makrolīmeņa sociālās dzīves elementu. Viena no emociju sociālajām funkcijām ir cilvēku attiecību vadīšanu, jo ar to palīdzību mēs varam atsaukties uz dažādām emocionālajām saiknēm un pieredzēm, kas vada visu līmeņa sociālās formācijas (piemēram, ģimeni, draugu grupas, lokālās kopienas, nācijvalstis, starptautiskās apvienības, sociālās kustības utt.). Emocijas var gan vienot, gan graut sociālās struktūras un kultūras simbolu sistēmas, tāpēc noderīga ir emociju pētniecība dažādu socioloģisku problemātiku kontekstā, kā nevienlīdzība, noziedzība, deviance, dzimuma lomas, vardarbība, spēka un varas attiecības, seksualitāte, ģimenes dzīve, darba dalīšana, kultūras loma u. c. 

Sociologi var pētīt emocijas ļoti plašā pētniecisko tēmu laukā, ietverot jebkuru citu fenomenu un tematu. Šobrīd aktuālākās teorētiskās un empīriskās diskusijas ir par jautājumiem, kā pētīt emocijas sociālā kontekstā, kādas ir emociju attiecības ar bioloģiju un kultūru, kā emocijas iespējams aprakstīt, vai emocijas ir nekontrolējamas vai pārvaldāmas ar dažādu paņēmienu palīdzību, kāda ir to saikne ar racionalitāti, vai tās ir privāts vai kolektīvs fenomens.

Sistemātiska emociju pētniecība socioloģijā sākotnēji nenotika, jo ilgstoši dominējošā pozitīvisma paradigma atbalstīja pieejas, kas pētīja objektīvas sociālās dzīves iezīmes. Tā kā rietumu sabiedrībā un zinātnes aprindās populārs bija uzskats par emocijām un sajūtām kā pretstatāmām racionalitātei un saprātam, tās tika uzskatītas par subjektīvām un mistiskām, līdz ar to šī fenomena pētniecība ilgu laiku nenotika. Ja socioloģijas klasiķu idejās parādījās emocijas, tad tikai pastarpināti blakus citām svarīgākām tēmām, kas nesniedza nepieciešamo teorētisko un metodoloģisko pamatojumu emociju analīzē.

Emociju socioloģijas aizsākumi 20. gs. 70. gadu sākumā sakrīt ar citu jomu pieaugošo interesi par emocijām, tomēr sociologu idejas attīstījās ne vien atsevišķi no citu zinātņu atklājumiem ‒ arī nozares ietvaros sociologi bijuši neatkarīgi viens no otra. Pieaugošo interesi par emocijām socioloģijā var saistīt ar pētnieku pārliecību, ka cilvēku motivāciju nevar balstīt tikai racionāli ekonomiskos apsvērumos, bet to uzvedību ietekmē emocionālā piesaiste un afektīvās saistības (vēlmes, attieksmes, vērtības). Šāda paradigmu maiņa sasaucas arī ar metodoloģisko attīstību un kvalitatīvo metožu uzplaukumu, kas balstījās idejā par cilvēka daudzpusību un radīja nepieciešamību pēc emocionālās introspekcijas un refleksijas.

Divi nozīmīgākie emociju socioloģijas virziena aizsācēji ir Ārlija Hohšīlda (Arlie Russell Hochschild) un Rendals Kolinss (Randall Collins). Ā. Hohšīlda pirmā lietoja jēdzienu “emociju socioloģija” un fokusējās uz kultūras nozīmi emociju izpausmēs. R. Kolinsa darbos parādās jauna mikroperspektīva uz emocijām stratifikācijas temata ietvaros. Pie emociju socioloģijas aizsācējiem minami arī tādi pētnieki kā Tomass Šefs (Thomas J. Scheff), Teodors Kemperss (Theodore D. Kempers), Deivids Heizs (David Reuben Jerome Heise), Normens Denzins (Norman Kent Denzin), Stīvens Gordons (Steven Gordon), Pegija Toitsa (Peggy A. Thoits) un Sjūzena Šota (Susan Shott).

20. gs. 70. gadu sākumā tika publicēti daudzi pētījumi par emociju lomu sociālajos procesos. Nākamajā desmitgadē tas radīja kritisko masu nopietnai diskusijai par emocijām socioloģijā un arvien jaunu sociologu vēlmi iesaistīties šīs jomas pētniecībā. 20. gs. 80. gadi iezīmēja veiksmīgu emociju socioloģijas institucionalizēšanos dažādās socioloģiskās organizācijās. Pirmā emociju socioloģijas sesija noritēja Amerikas Sociologu asociācijas (American Sociological Association) rīkotās konferences ietvaros 1975. gadā. Tikai 1986. gadā asociācija dibināja Emociju sekciju. Eiropā interese par pētnieku pulcēšanos Emociju socioloģijas interešu grupā parādījās tikai 1990. gadā Britu Sociologu asociācijas (British Sociological Association) ietvaros. 1992. gadā Emociju socioloģijas paneli izveidoja Austrālijas Sociologu asociācija (Australian Sociological Association).

Pētnieki dažās desmitgadēs spējuši attīstīt emociju socioloģiju par nozīmīgu apakšnozari, ietverot plašu teoriju, pētījumu un publikāciju klāstu, kā arī metodoloģiski aptverot kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes. Virziena vēsturiskā attīstība liecina, ka emociju pētniecība socioloģijā ir bijusi iespējama, tikai pateicoties pētnieciskās paradigmas maiņai, kurā starp iepriekš dominējošajiem racionālajiem aspektiem cilvēka uzvedībā šobrīd emocijas tiek skatītas kā viens no nozīmīgākajiem aspektiem, kas motivē cilvēka uzvedību. Pētnieki ar emociju socioloģiju aktualizē starpdisciplinaritātes nepieciešamību, balstot pētījumus par emocijām ne vien socioloģiskajā tradīcijā, bet teoriju veidošanā ņem vērā citu zinātņu nozaru atklājumus. Piemēram, neirozinātnes dod jaunu priekšstatu par smadzeņu darbības principiem, kas, savukārt, ļauj izdarīt pilnvērtīgākus secinājumus par emociju un kultūras saistībām. Neskatoties uz straujo apakšnozares attīstību, joprojām ir dažādi neatrisināti konceptuāli un metodoloģiski jautājumi. Uz daļu no tiem nevar atrast konkrētas atbildes (piemēram, emociju definīciju katra teorētiskā pieeja traktē atšķirīgi).

Emociju socioloģijā var izdalīt sešas dominējošās pieejas – dramaturģiskās un kultūras, mijiedarbības rituālu, simboliskā interakcionisma, apmaiņas, strukturālās (spēka un statusa) un evolucionārās pieejas teorijas.

Dramaturģiskās un kultūras teorijas emocijas pēta kā sociālas un konkrētas kultūras noteiktas. Emocijas rodas sociālo mijiedarbību laikā un tiek iemācītas socializācijas ceļā. Tās nosaka konkrētās kultūras normas, vērtības, idejas un pārliecības. Dramaturģiskās teorijas pieņem, ka indivīdi kā aktieri uz skatuves spēlē kultūrā noteiktu lomu, izmantojot dažādas stratēģijas un gūstot sev vēlamos resursus. Sabiedrībā eksistējošā emocionālā kultūra, emociju apzīmējumi (emocionālās vārdnīcas), sajūtu un to izpausmju noteikumi nosaka, kādām emocijām būtu jāpastāv attiecīgās situācijās. Izmantojot emociju darbu (savu sajūtu, emociju pārvaldīšanu) un dažādas emociju menedžmenta stratēģijas, indivīdi kontrolē emocijas un pārliecina sevi un citus, ka tie atbilst izvirzītajām emociju normām. Šāda uzvedība ļauj gūt pārsvaru pār citiem indivīdiem un tikt pie nepieciešamajiem resursiem. Pie teorijas pārstāvjiem minams arī Ērvings Gofmens (Erving Goffman), P. Toitsu un Morisu Rozenbergu (Moriss Rosenberg).

Simboliskā interakcionisma teorijās cilvēka uzvedības regulators ir identitāte un pašizpratne, un tās ietekmē arī emociju dinamiku. Indivīds veido un apliecina savu tēlu un identitāti sociālā mijiedarbībā. Kad tas izdodas, tiek piedzīvotas pozitīvas emocijas, bet, kad tas neizdodas – negatīvas. Simboliskais interakcionisms pieņem, ka pastāv dažādas stratēģijas, kas ļauj indivīdam sasniegt saskanīgu skatījumu ar citiem par sevi un kultūras normām. Piemēram, negatīvo emociju apspiešana, atteikšanās no kādas identitātes, citu vainošana, identitātes standartu izmainīšana un sevis mainīšana. Pie simboliskā interakcionisma pieder gan identitātes teorijas, gan pieejas, kas koncentrējas uz psihoanalīzi. Galvenie šīs pieejas pārstāvji ir Ē. Gofmens, Ā. Hohšīlda un T. Šefs.

Apmaiņu teorijās sociālo mijiedarbību ietvaros indivīdi atdod resursus, lai pretī saņemtu daudz vērtīgākus. Šāds sociālais darījums ietekmē indivīda emocijas – pozitīvas emocijas rodas, ja iegūtie resursi pārsniedz godīgā ceļā ieguldītus resursus, savukārt negatīvas emocijas rodas, ja iegūtie resursi ir mazāki par ieguldījumu. Apmaiņas teorijas sauc arī par motivācijas teorijām, jo emocijas spēj mobilizēt uz pozitīvu sociālās mijiedarbības iznākumu. Teorijas pārstāv sociologi Džordžs Homanss (George Caspar Homans), Edvards Lolers (Edward J. Lawler), Pīters Blaus (Peter Michael Blau).

Strukturālās jeb spēka un statusa teorijas pēta indivīda vietu sociālajā struktūrā, kā arī to, un kāds tajā ir indivīda spēks un statuss. Teoriju ietvaros tiek skaidroti emociju tipi sociālās mijiedarbības laikā, ņemot vērā indivīda spēku un statusu. Tie indivīdi, kuriem ir lielāka vara un augstāks statuss, pieredzēs spēcīgākas pozitīvās emocijas, piemēram, apmierinājumu, pārliecību, drošību un lepnumu. Turpretim indivīdi ar relatīvi zemāku varas un statusa līmeni var pieredzēt vairāk negatīvu emociju, piemēram, bailes un kaunu. Indivīda spēks un statuss sociālajā mijiedarbībā ietekmē emocionālo uzvedību – ja netiek īstenotas cerības iegūt pārsvaru, tiek zaudēta pārliecība, bet ja šīs cerības tiek īstenotas, tad indivīdi ir apmierināti un iegūst citas pozitīvās emocijas. Indivīdi ar lielāku varu un statusu, izjūtot pozitīvās emocijas, var veicināt pozitīvo emociju plūsmu, kas noved pie vienotības konkrētā grupā. Savukārt varas zudums var izraisīt agresiju. Šo teoriju grupu pārstāv T. Kemperss, R. Kolinss, Džeks Barbalets (Jack Barbalet) un Roberts Tems (Robert Thamm).

Rituālu teorijās uzmanības centrā ir sociālā mijiedarbība jeb saskarsme, ko sauc arī par rituālu. Emocijas rodas sociālās mijiedarbības laikā grupas ietvaros. Šajā pieeja vispopulārākā ir R. Kolinsa mijiedarbības rituālu teorija, kas ar mikrolīmeņa notikumiem skaidro makroprocesus, un tas ļauj ar emociju palīdzību izskaidrot pārmaiņas sabiedrībā. Mijiedarbības rituāli rada kopīgas emocijas grupā, kas var radīt kolektīvo pacilājumu (collective effervescence) un tādējādi veicina grupas vienotību, morāli, kopīgus simbolus un ļauj uzkrāt emocionālo enerģiju individuālā līmenī. Augsta emocionālā enerģija motivē iesaistīties atkārtotās mijiedarbībās. Teoriju grupa ir ietekmējusies no Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Ē. Gofmena idejām. Mūsdienās zināmākais šīs pieejas pārstāvis ir R. Kolinss, Meredita Rosnere (Meredith Rossner), Deivids Notneruss (David Knottnerus) un Ērika Sammersa-Eflere (Erika Summers-Effler).

Evolucionārā socioloģija ir mazāk zināma, bet nozīmīga pieeja emociju pētniecībā. Tās būtiskākais ieguldījums ir socioloģiskās perspektīvas balstīšana zināšanās par bioloģiju, veidojot nepieciešamo tiltu starp sociālajām un dabas zinātnēm. Evolucionārais skatījums skaidro emociju rašanos un to sociālās izpausmes, ņemot vērā emociju bioloģisko pamatu un smadzeņu evolucionēšanu. Teorijas nozīmīgākais pārstāvis Džonatans Tērners (Johnatan Turner) pieņem, ka emociju izcelsme un cilvēku sugas attīstītā emocionalitāte ir balstīta bioloģiskos skaidrojumos, savukārt kultūra ir otršķirīga un radusies vēlāk, tāpēc emocijas sākotnēji bijušas nepieciešamas sugas izdzīvošanai, bet tikai pēcāk nodrošinājušas kultūras un sabiedrības pastāvēšanu. 

Emociju pētniecība socioloģijā norisinās gan kvantitatīvo, gan kvalitatīvo metožu ietvaros, un katra pieeja dod atšķirīgas zināšanas par emocijām.

Pašatskaites (self-report) metodes ļauj pētījuma dalībniekam izmērīt savas emocijas. Tas var notikt kvantitatīvi (psiholoģijas testi ar semantiski diferencētām skalām, aptaujas un citas statistiskās metodes) un kvalitatīvi (retrospektīvi pašziņojumi, dienasgrāmatu ieraksti). Ar pašatskaites metodēm var fiksēt indivīda emocionālās atmiņas, to skaitu, biežumu un ilgumu konkrētā laika periodā. Metožu priekšrocība ir pieejamība, salīdzinoši zemās izmaksas, iespēja izmērīt emocionālās izpausmes un tās nosaukt. Metožu trūkumi ir to retrospektīvā daba, kad emocionālās pieredzes tiek fiksētas ar laika nobīdi, indivīda spēja novērtēt savu emocionālo pieredzi, zināšanas par emociju nosaukumiem, nevēlēšanās fiksēt konkrētu emocionālo pieredzi vai vēlēšanās sagrozīt to.

Satura analīze ir kvantitatīva emociju pētniecības metode, kas ļauj meklēt kodus dažādos tekstuālos un vizuālos avotos, piemēram, dokumentos, etnogrāfiskajās liecībās, medijos, grāmatās, filmās u.tml. Drukātais un digitālais saturs var būt noderīgs emociju pētniecībā, jo norāda uz emociju normām sabiedrībā, tomēr jāņem vērā, ka šajā saturā trūkst reālās mijiedarbības. Audiovizuālie materiāli, piemēram, video un filmas, dod papildu zināšanas par indivīdu emociju pasauli ar sejas izteiksmju, balss, ķermeņa valodas palīdzību.

Novērojums ir viena no plašāk izmantotajām metodēm emociju pētniecībā, jo pētnieks var objektīvi novērtēt dalībnieku emocionālo pieredzi, ņemot vērā emociju izpausmes ķermeņa valodā, balsī, žestos, sejā un acu skatienos. Šo metodi stiprina audiovizuālo datu izmantošana. Novērojums atbalsta tās emociju teorijas, kuras pēta emocionālās pieredzes attīstību mijiedarbībā (piemēram, rituālu teorijas). Novērojumi var ietvert arī dažādas ar tehnoloģijām saistītas metodes, piemēram, sejas izteiksmju kodēšanas sistēmu (Facial Action Coding System).

Socioloģijā retāk izmanto fizioloģiskās un neirozinātņu metodes, kas prasa specifiskas anatomiskās, bioloģiskās un tehnoloģiskās zināšanas. To lietderība ir teorijās, kuras balstītas kā sociālos, tā bioloģiskos aspektos. Metožu pamatā ir fizioloģisko atbilžu fiksēšana un emociju funkcionēšanas smadzenēs novērošana. Lielākais ieguvums šīm metodēm ir iespēja izpētīt neapzinātos emociju aspektus, ko ar iepriekš minētām socioloģiskām pieejām ir sarežģīti izdarīt. Neirozinātņu metode ir, piemēram, funkcionālā magnētiskās rezonanses attēldiagnostika (Functional Magnetic Resonance Imaging, fMRI), kas mēra centrālās nervu sistēmas aktivitāti un nosaka precīzu vietu smadzenēs, kur notiek emociju aktivizācija. Elektroencefalogrāfija (Electroencephalography) mēra neironu darbību smadzenēs un dod informāciju par to, kad kaut kas notiek smadzenēs kā atbilde uz konkrētu stimulu. Perifēriskās nervu sistēmas aktivitātes (Peripheral Nervous System Acticity) mērījumi ir sociologiem plašāk pieejami, jo mazāk iejaucas pētāmo objektu mijiedarbībā un ir lētāki, ar to palīdzību var fiksēt dažādas fizioloģiskās emocionālās atbildes ķermenī.

Pētnieciskie projekti emociju socioloģijā norisinās dažādās institūcijās. Kopš 1998. gada pētniekus apvieno Amerikas Socioloģijas asociācijas Emociju socioloģijas sekcija. Eiropā no 2004. gada tos apvieno Eiropas Sociologu asociācijas (European Sociological Association) Emociju socioloģijas pētniecības tīkls (RN11).

Eiropas Sociologu asociācija kopš 2019. gada izdod zinātnisku žurnālu Emotions and Society. Sociologiem pētījumus par emocijām publicē arī tādos starpdisciplināros periodiskos izdevumos kā, piemēram, Emotions, Space and Society (iznāk kopš 2008. gada), Emotion Review (iznāk kopš 2009. gada), Emotion (iznāk kopš 2001. gada).