Zinātnes un tehnoloģijas socioloģija ir starpdisciplināra zinātnes nozare, kas kopš 20. gs. otrās puses strauji attīstījusies galvenokārt Ziemeļamerikā un Eiropā. Nozare apvieno zinātniekus, kuri interesējas par procesiem zinātnes un tehnoloģijas jomā un to sekām, ietekmi uz sabiedrību un otrādi.

Zinātnes un tehnoloģijas socioloģijas pārstāvji tiecas izprast to, kā zinātne un tehnoloģija veido cilvēku dzīvi un kā sabiedrī­ba un kultūra ietekmē zinātnes un tehnoloģijas attīstību. Ar zinātni kā šīs nozares izpētes objektu tiek saprastas gan sociālās, gan dabas zinātnes (piemēram, bioloģija, ķīmija, fizika), ar tehnoloģiju – gan materiālas lietas, gan šo tehnisko līdzekļu pielietošanas paņēmieni dažādu sabiedrības vajadzību apmierināšanā. Nozare vērsta uz zinātnes un tehnoloģijas sociālo aspektu izpēti gan agrākos laikos, gan mūsdienās, pievēršoties gan zinātnē valdošajām rakstītajām un nerakstītajām rīcības normām (kas tiek uzskatīts par pieņemamu vai nosodāmu zinātniskajā kopienā, kādi ir pieņemtie zinātniskuma kritēriji u. c.), gan zinātnisku zināšanu un tehnoloģiju tapšanas procesam un to ietekmējošajiem faktoriem (tajā skaitā politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, dažādu grupu vai indivīdu atšķirīgai izpratnei par mērķiem un to sasniegšanas līdzekļiem).

Zinātnes un tehnoloģijas sociologus saista arī zinātnes radīto produktu (jaunu zināšanu, izgudrojumu, tehnoloģisko izstrāžu) ietekme ārpus zinātniskās un tehniskās jaunrades sfēras un to sākotnēji iecerētā lietojuma. Tāpat nozari pārstāvošos pētniekus interesē ar zinātni tieši nesaistīto cilvēku attieksme un rīcība attiecībā uz noteiktām zinātnes un tehnoloģiskās attīstības izpausmēm sabiedrībā, tajā skaitā zinātnisku zināšanu un dažādu tehnoloģisku risinājumu (inovāciju) radīšana un lietojums, kā arī iespējas ietekmēt to saturu un attīstības virzienus (piemēram, saistībā ar kodolenerģijas, nanotehnoloģiju, ģenētiski modificētu organismu, augļa ultrasonogrāfijas izmantošanu). Tādējādi zinātnes un tehnoloģijas socioloģija sniedz iespēju kritiski palūkoties gan uz pašā zinātnē notiekošo, gan uz tās radīto zināšanu pielietojumu un ietekmi dažādās sabiedrības dzīves jomās.

Zinātnes un tehnoloģijas sociālās izpētes starpdiscipli­nārās jomas pirmsākumi meklējami jau 20. gs. sākumā līdz ar idejām par zināšanu sociālo izcelsmi, kas veicināja zināšanu socioloģijas attīstību. Tās galvenā nostādne – lai arī dažādas sabiedrības var atšķirties pēc tā, kas tajās tiek pieņemts kā patiess vai nepatiess, pareizs vai nepareizs, visas sabiedrības balstītas noteiktās zināšanās, saskaņā ar kurām to locekļi dzīvo un kas ietekmē viņu domas un rīcību. Starp nozīmīgākajiem autoriem, kas veicinājuši zināšanu socioloģijas attīstību, minami tādi socioloģijas klasiķi kā Emils Dirkems (Émile Durkheim), Karls Manheims (Karl Mannheim), Makss Šēlers (Max Scheler) un Kārlis Markss (Karl Marx). Šos domātājus vienoja uzskats, ka zināšanas ir noteiktā sabiedrībā valdošo noteikumu un tās locekļu mijiedarbības produkts un ka idejas jāanalizē to sociālajā kontekstā – katra doma vai ideja atspoguļo ierobežotu tās paudēja skatījumu un ir atkarīga no konkrētiem apstākļiem, kurā tā radusies.

Kopš 20. gs. 40.–50. gadiem vērojama pievēršanās tieši zinātnes kā savdabīgas norobežotas zināšanu un noteikumu sistēmas izpētei, kā rezultātā attīstījās zinātnes socioloģija. Tās pamatlicējs ir amerikāņu sociologs Roberts Kings Mērtons (Robert King Merton). R. K. Mērtona un citu viņa līdzgaitnieku (piemēram, Bernarda Bārbera, Bernard Barber) pārstāvētajā tradicionālajā jeb institucionālajā zinātnes socioloģijā galvenā uzmanība tika vērsta uz zinātnes organizatoriskajiem un funkcionālajiem aspektiem: zinātnē valdošajām normām, atzinības sistēmu, karjeras struktūru, zinātnieku kā sociālas kopienas iekšējo saziņu un varas sadalījumu, kā arī uz zinātnes skaitlisko rādītāju analīzi un jautājumiem, kas skar zinātnes tēlu sabiedrībā un sociālo atbildību. Piemēram, R. Mērtons attīstīja teoriju par četriem morāles un uzvedības normu kopumiem (universālisms; zinātnisku zināšanu kopīpašums jeb komunālisms; neieinteresētība jeb distancētība; organizēts skepticisms), kas virza zinātnisko praksi. Šo normu kopums nodrošina zinātnes sekmīgu darbību. Uz institucionālās zinātnes socioloģijas bāzes attīstījās scientometrija, kuras pamatlicēji ir Dereks de Solla-Praiss (Derek de Solla Price) un Eižens Garfilds (Eugene Garfield). Tā aptver starptautiski recenzētu pētniecisko rakstu, publikāciju, to citējumu un citu zinātnes rādītāju kvantitatīvu analīzi, kura arī mūsdienās plaši tiek izmantota zinātnes vērtēšanas sistēmās un zinātnes politikā. Tomēr šāda veida analīze neietvēra paša zinātniskā satura tapšanas nosacījumu un apstākļu analīzi, kuras turpmākā attīstībā būtisku impulsu deva zinātnes filozofijas un zinātnes vēstures pienesums.

Nozīmīgs pagrieziena punkts vispārējā domāšanā un pārvirzē uz dabas un eksakto zinātnisko zināšanu sociālu analīzi saistīts ar filozofa Karla Popera (Karl Popper) un vēsturnieka un zinātnes filozofa Tomasa Kūna (Thomas Kuhn) 20. gs. 60. gados ievērību guvušajiem darbiem. Lai gan ar atšķirīgām pieejām, šie abi domātāji uzsvēra zinātnisku zināšanu pagaidu statusu (pretstatā teoriju neapgāžamībai) noteiktā laikā un sabiedrībā, kuras pakāpeniskā vai radikālā veidā tiek nomainītas ar jaunām. Saskaņā ar K. Popera izstrādāto zināšanu un to pieauguma teoriju nekad nevar tikt pilnībā pierādīta zinātnisko teoriju nešaubīga patiesība – tās var tikai tikt pārbaudītas un apstiprinātas uz zināmu laiku, kamēr tās pamazām nomaina arvien pilnīgākas teorijas. T. Kūna attīstītā zinātnisku revolūciju teorija paredz nevis vienmērīgu zinātnisku zināšanu uzkrāšanos, bet regulāru konservatīvu zinātniskās prakses periodu strauju nomaiņu ar jaunu zinātnisko izpratni par noteiktām pētāmajām parādībām un to skaidrojumiem. Raksturīgs piemērs ir pasaules redzējuma maiņa no uzskata, ka saule griežas ap zemi, uz mūsdienu izpratni par zemes riņķošanu ap sauli, kas būtiski mainīja izpratni par dažādām likumsakarībām dabā un plašākā sabiedrībā. Šīm idejām bija būtiska nozīme atjaunotā interesē par zināšanu socioloģiju, kurā t. s. fenomenoloģiskās zināšanu socioloģijas pārstāvji (piemēram, Peters Bergers, Peter Berger, un Tomass Lukmanis, Thomas Luckmann) teorijā par realitātes sociālo konstruēšanu tiecās izzināt veidus, kādos dažādas zināšanas iegūst noteiktu statusu sabiedrībā (piemēram, sāk tikt uzskatītas par neapstrīdamām un pārākām), attiecinot šīs atziņas arī uz zinātnisko un tehnisko zināšanu jomu.

Kopš 20. gs. 70. gadiem zinātnes socioloģijā vērojama pārvirze uz paša zinātniskā satura (jēdzienu, datu, teoriju, metožu) un tā radīšanas, izziņas socioloģisko analīzi. T. s. jaunās zi­nātnes socioloģijas jeb zinātnisku zināšanu socioloģijas pārstāvji pievērsās tam, kādēļ viens vai otrs skaidrojums zinātnē gūst virsroku atkarībā no ārējiem sociāliem un vēsturiskiem apstākļiem. Pētnieki šajā analīzē izmanto gan vēsturisku gadījumu padziļinātu izpēti, analizējot jau pieņemtus zinātniskos faktus un teorijas (t. s. Edinburgas skola, piemēram, veicot vēsturisku izpēti par diskusijām ap Boila likuma pamatā esošajiem eksperimentiem gāzu fizisko īpašību izpētē), gan pētījumus par vēl radīšanas procesā esošu zināšanu veidošanās gaitu un apstākļiem mūsdienu zinātnē (t. s. Bāsas skola). Tostarp uzmanība tika vērsta uz zinātnisko strīdu un to atrisinājumu analīzi, kā arī zinātnieku praktiskā un ikdienas zinātniskā darba no­vērojumiem laboratoriju apstākļos. Šis zinātnisku zināšanu socioloģijas atzars lika uzsvaru uz to, ko zinātnieki dara un kā viņi savstarpēji mijiedarbojas noteiktās situācijās, kā viņi pārrunās nonāk pie zinātniskajiem rezultātiem un kā tos izskaidro.

20. gs. 80. gadus raksturo t. s. tehnoloģiskais pavērsiens zinātnes un tehnoloģijas sociālās izpētes jomā, kas līdz tam uz zinātnes un zinātnisku zināšanu jomu attiecinātās atziņas centās pārnest arī uz tehnoloģijas izpēti. Tehnoloģijas socioloģijā tika analizētas tehnoloģiskās pārmaiņas, tehniskās jaunrades process, dabas un tehnoloģijas attiecības, skatīta sociālo un tehnisko elementu mijiedarbība; tika identifi­cētas dažādas konkrētas tehnoloģijas pamatā esošās intereses, mērķi, kā arī ar tiem saistītās morāla un ētiska rakstura problēmas (piemēram, elektroniskās novērošanas sistēmu ietekme uz cilvēku privātumu; ģenētiskās diagnostikas ietekme uz indivīda iespējām darba tirgū; automašīnu drošības testos lielākoties pēc vīrieša anatomijas veidoto manekenu izmantošanas ietekme uz sieviešu drošību autoavārijās). Būtiska nozīme tehnoloģijas socioloģijas attīstībā bijusi tehnoloģijas sociālās veidošanas un tehnoloģijas sociālās konstruēšanas teorijām. Jaunās tehno­loģijas socioloģijas pārstāvji iestājas pret ideju par tehnoloģijas neitralitāti, uzskatot, ka tehnoloģija balstās sabiedrībā un ir sociāli veidota jau kopš tās ieceres un izstrādes brīža – tās radīšanas un lietojuma apstākļi, dažādās tapšanas stadijās pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles pakāpeniski samazina iespējami daudzveidīgos konkrētās tehnoloģijas attīstības virzienus.

Būtiska vieta zinātnes un tehnoloģijas socioloģijā mūsdienās arvien vairāk tiek atvēlēta arī zinātnes un tehnoloģijas sabiedriskās izpratnes pētniecībai, apzinot un skaidrojot to, kā iedzīvotāji iegūst un izmanto informāciju par zinātni un tehnoloģijām, kā vērtē dažādus ar tām saistītus jautājumus (tai skaitā nozīmi, pielietojumu), kā arī to, kas ietekmē atšķirīgas iedzīvotāju attieksmes un praktiskās rīcības saistībā ar zinātnes un tehnoloģiju jomā notiekošo. Svarīgs jautājumu loks saistīts ar attiecībām starp zinātniskām un sabiedrības locekļiem pieejamajām cita veida (piemēram, individuālajā pieredzē balstītajām, intuitīvajām, reliģiskajām) zināšanām. Tāpat pētnieku uzmanība vērsta uz dažādu zinātnes publiskās komunikācijas iniciatīvu izvērtējumu, sākot ar dažādu pasākumu (piemēram, populārzinātnisku raidījumu, zinātnes muzeju, zinātnes festivālu) nozīmi zinātnes popularizēšanā un beidzot ar pilsoniskās līdzdalības formu daudzveidību (piemēram, t. s. zinātnes veikali, pilsoņu paneļi, referendumi), to ietekmi uz zinātnes un tehnoloģiskās attīstības virzību un zinātnes pārvaldību. Šī pētnieciskā virziena pamatā esošā izpratne pakāpeniski mainījās no pozitīvistu jeb tradicionālās pieejas uz interpretatīvistu jeb kritisko pieeju, kuras raksturo atšķirīgs zinātnes un sabiedrības attiecību redzējums. Tradicionālajā pieejā tiek uzsvērts zinātnisku zināšanu un zinātnes pilnvērtīgas izpratnes trūkums plašākā sabiedrībā, tādējādi uzstājot uz ekspertu noteicošo lomu zinātnes virzībā un speciālistu zināšanu pārākumu; kritiskā pieeja iestājas par ierindas pilsoņu aktīvu iesaisti zinātnes dienaskārtības noteikšanā, kas tiek pamatota ar zinātnes visaptverošu ietekmi, nespeciālistu zināšanu vērtību un zinātnes visaptverošo ietekmi plašākā sabiedrībā. Nozīmīgākie pētnieki šajā jomā ir Džons Djurants (John Durant), Braiens Vinns (Brian Wynne), Martins Bauers (Martin Bauer), Alans Ērvins (Alan Irwin), Šeila Džasanofa (Sheila Jasanoff), Brūss Lūinstīns (Bruce Lewenstein), Masimiāno Buči (Massimiano Bucchi) un citi.

Zinātnes un tehnoloģijas socioloģijā īstenotajos pētījumos tiek izmantotas dažādas pētnieciskās metodes – gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās. Mikrosocioloģiskos pētījumos plašāk izmantoti iekļautie novērojumi (piemēram, zinātniskajos kolektīvos, aktīvistu kopienās), padziļinātas intervijas, dienasgrāmatas. Bieži sastopamas metodes ir fokusgrupu diskusijas, kā arī dokumentu (gan vēsturisko, gan mūsdienu avotu) analīze. Samērā plaši tiek pielietota diskursa analīze, kā arī gadījumu izpēte. Plašu pielietojumu sabiedrības attieksmes mērījumiem guvušas dažādu līmeņu (tajā skaitā starptautiskas) iedzīvotāju aptaujas. Kvantitatīvo datu analīze aptver arī patentu, publikāciju un dažādu citu zinātnes un tehnoloģijas jomu raksturojošu indikatoru (piemēram, finansējuma, iesaistīto organizāciju, cilvēkresursu) datu kopumus.

Zinātnes un tehnoloģijas socioloģiju un tai radniecīgo nozaru pārstāvošās pētniecības organizācijas un individuālos zinātniekus, kā arī praktiķus apvieno arvien pieaugošs skaits gan nacionāla, gan starptautiska mēroga profesionālo asociāciju. Viena no senākajām ir Zinātnes vēstures biedrība (History of Science Society), kas dibināta ASV jau 1924. gadā, kā arī 1958. gadā dibinātā Tehnoloģijas vēstures biedrība (Society for the History of Technology). Nozīmīgākās zinātnes un tehnoloģijas sociologu profesionālo kopienu apvienojošas starptautiskas organizācijas mūsdienās ir 1975. gadā izveidotā Zinātnes sociālās izpētes biedrība (Society for Social Studies of Science, 4S) ASV, kā arī 1981. gadā dibinātā Eiropas Zinātnes un tehnoloģijas izpētes asociācija (European Association for the Study of Science and Technology, EASST). Kopš 1991. gada darbojas arī Eiropas Sabiedrības, zinātnes un tehnoloģijas starpuniversitāšu asociācija (European Inter-University Association on Society, Science and Technology, ESST), kas apvieno Eiropas valstu universitātes, kuras īsteno kopīgas mācību programmas un pētniecisko darbu šajā jomā. Īpašas tematiskās vienības izveidotas arī Starptautiskajā Sociologu asociācijā (International Sociological Association), kā arī Eiropas sociologu asociācijā (European Sociological Association). Kopš 21. gs. sākuma jūtami aktivizējusies arī profesionālā kopiena Āzijā un Klusā okeāna reģionā – Japānas Zinātnes un tehnoloģijas pētniecības biedrība (科学技術社会論学会) un Āzijas un Klusā okeāna zinātnes, tehnoloģijas un sabiedrības tīkls (Asia Pacific Science, Technology & Society Network, APSTSN). Zinātnes komunikācijas speciālistus un pētniekus no visas pasaules kopš 20. gs. 80. gadu beigām apvieno Starptautiskais Zinātnes un tehnoloģijas publiskās komunikācijas tīkls (International Network on Public Communication of Science and Technology, PCST). Daudzas no asociācijām atbildīgas par nozares nozīmīgāko akadēmisko žurnālu izdošanu.

Kopumā zinātnes un tehnoloģijas socioloģijai un ar to cieši saistītai tematikai veltīti vismaz 20 starptautiski periodiskie izdevumi, kas aptver arī zinātnes vēstures un zinātnes filozofijas tēmas. Tie pakāpeniski iznāk jau kopš 20. gs. 40. gadu beigām. Starp svarīgākajiem nozares akadēmiskajiem izdevumiem minams Social Studies of Science (kopš 1971. gada), kurā tiek publicēti pētījumi par zinātnes un tehnoloģijas (t. sk. medicīnas) sociālajiem aspektiem gan socioloģijā, gan politikas zinātnē, ekonomikā, vēsturē, filozofijā, psiholoģijā, sociālajā antropoloģijā, juridiskajās un izglītības zinātnes nozarēs. Nozīmīgi nozares raksti tiek publicēti akadēmiskajā žurnālā Minerva: A Review of Science, Learning and Policy (kopš 1962. gada). Publicētajos pētījumos aptvertas tādas tēmas kā zinātnes, augstākās izglītības un pētniecības jomu idejas, tradīcijas, kultūras un institūcijas gan vēsturiskā aspektā, gan mūsdienās. Jautājumiem, kas skar zinātnes un inovāciju politiku un pārvaldību, veltīti tādi nozīmīgi izdevumi kā Research Policy (kopš 1971. gada) un Science and Public Policy (kopš 1974. gada). Starpdisciplinārajā žurnālā Science, Technology, & Human Values (kopš 1976. gada) publicēti jaunākie pētījumi un diskusijas zinātnes un tehnoloģijas studiju jomā, kas veltīti arī zinātnes un tehnoloģijas saiknēm ar politiku, sabiedrību un kultūru. Tehnoloģiju nozīmei sabiedrībā, to sociālo, ekonomisko, politisko un ētisko aspektu izvērtējumam veltīts izdevums Technology in Society (kopš 1979. gada). Public Understanding of Science (kopš 1992. gada) aptver visus zinātnes (t. sk. tehnoloģijas un medicīnas) un sabiedrības savstarpējo attiecību aspektus, kas attiecināmi arī uz zinātnes attēlojumu publiskajā telpā, zinātniskajām un citām uzskatu sistēmām, zinātnes izglītību skolās, zinātnes vēsturi, kā arī zinātni masu medijos. Nozīmīgi pētījumi, kas veltīti jautājumiem par lietpratību, zināšanu izplatīšanos un citiem jautājumiem, tiek publicēti starpdisciplinārajā sociālo zinātņu žurnālā Science Communica­tion (kopš 1995. gada).

Nozīmīgākie zinātnisku zināšanu socioloģijas pārstāvji ir Stīvens Šeipins (Steven Shapin), Deivids Blūrs (David Bloor) un Berijs Bārnīss (Barry Barnes), kā arī Harijs Kolinss (Hary Collins), Bruno Latūrs (Bruno Latour), Stīvs Vūlgārs (Steve Woolgar), Karina Knora-Sitina (Karin Knorr Cetina) un citi. Šo autoru pārstāvētās pieejas (tajā skaitā B. Latūra un S. Vūlgāra zinātnisku faktu konstruēšanas teorija un uz tās pamata vēlāk izveidotā aģentu tīkla teorija) lielā mērā saistāmas ar plašāko sociālā konstrukcionisma programmu, kas zinātnisku zināšanu analīzē balstās uz vienojošo nostādni, ka zinātniski fakti netiek atrasti dabā, bet gan tos veido paši zinātnieki.