Izpēte lauku socioloģijā galvenokārt vērsta uz lauku kopienām lauku vidē, akcentējot sabiedrības struktūru, infrastruktūru, institūcijas, kultūru, attīstību, migrāciju un citus lauku vides aspektus. Liela daļa no veiktajiem pētījumiem saistīti ar lauksaimniecības, pārtikas un ekoloģijas jautājumiem. Ciešā pētāmo jautājumu saikne ar citiem socioloģisko pētījumu virzieniem un zinātnes jomām veicina lauku pētījumu starpdisciplinaritāti, lauku socioloģijas pētījumos integrējot ekonomikas, ekoloģijas, ģeogrāfijas, agronomijas un citu zinātņu nozares. Lauku socioloģija bieži tiek apzīmēta arī ar jēdzienu “lauku pētījumi” (rural studies).

Lai gan modernizācija vairumā gadījumu veicinājusi līdzīgus procesus, katrā ģeogrāfiskajā vietā lauku problēmas dažādu sociālo, politisko, ģeogrāfisko un ekonomisko apstākļu dēļ atšķiras. Tādēļ lauku socioloģijā izpēte vērsta uz specifisku problēmu risināšanu – piemēram, demogrāfiskās pārmaiņas, attīstības iespējas, pieejamie resursi, infrastruktūras pieejamība, dzīves kvalitāte un tā tālāk. Vienlaikus šajā nozarē plaši tiek pētītas lauku iedzīvotāju kopienas, kultūras prakses, identitāte. Plaši skatoties, lauku socioloģija ir socioloģisko pētījumu virziens, kurā tiek analizētas lauku iedzīvotāju problēmas (dažādās pieejās izpratne par to, kas ir lauku iedzīvotāji, atšķiras). Lauki (rurāla vide) šajā virzienā apzīmē ģeogrāfisku teritoriju ar retāku apdzīvotību, ciešāku saikni ar dabu, kā arī darbu, kas saistīts ar dabu (mežsaimniecību, lauksaimniecību vai zivsaimniecību). Arī šajā vidē cilvēki uztur attiecības, tajā ir sociāla organizācija un infrastruktūra. Pieredze un problēmas šādā vidē atšķiras no tās, kas novērojamas pilsētvidē. Vienlaikus lauku pazīmes atšķiras atkarībā no teritorijas – tie ir dažādā līmenī apdzīvoti, tajos ir atšķirības pieejamajos resursos, un tajos atšķiras dominējošās ekonomiskās aktivitātes.

Lauku socioloģijā tiek analizēta dažādu institūciju dzīvotspēja, nelauksaimniecisko industriju klātbūtne, nabadzība un tā tālāk.

Lai gan pilsētu iedzīvotāju proporcija nemitīgi aug, pasaulē kopumā laukos turpina dzīvot nozīmīga sabiedrības iedzīvotāju daļa. Lauki turpina nodrošināt daudzas sabiedrībai vitāli svarīgas funkcijas (lauki nodrošina ekosistēmu pakalpojumus, pārtiku, rekreāciju un citas funkcijas). Tomēr daudzi no šiem procesiem paliek publiskajā telpā maz atspoguļoti. Vienlaikus lauku sabiedrība, gan uzlūkojot pašu sabiedrību, gan arī laukus kā vidi, ietver nozīmīgas atšķirības no pilsētas.

Vēsturiski vairums cilvēku dzīvojuši laukos un galvenokārt nodrošinājuši sevi, medījot un vācot augus. Šīm sabiedrībām bija tikai ierobežotas zināšanas par lauksaimniecību vai šādu zināšanu nebija vispār. Lai gan ir ziņas par pilsētām, arī pirms cilvēki iemācījās nodarboties ar lauksaimniecību, kopumā par pilsētu attīstību galvenokārt var runāt, šo attīstību saistot ar aizvien jaunām zināšanām par pārtikas sagādi. Vēsturisko Rietumu pilsētu atkarību no laukos izaudzētās pārtikas Karolīna Stīla (Carolyn Steel) aprakstījusi grāmatā “Izsalkusī pilsēta: kā ēdiens veido mūsu dzīvi” (Hungry City: How Food Shapes our Lives, 2008). Iespēja dzīvot plašākās grupās radās tikai tad, kad cilvēki iemācījās kultivēt zemi. Tāpat posmā, kad cilvēki tikai sāka mācīties audzēt lauksaimniecības augus un turēt lopus, viņiem bija ierobežotas zināšanas par iespēju laukos izaudzētos produktus transportēt. Lai gan lauksaimniecības tehnoloģijas attīstās un zemnieki var izaudzēt arvien vairāk pārtikas, pilsēta un lauki turpina būt cieši saistīti, un pilsēta ir atkarīga no tuvākajiem lauku reģioniem. Tāpat, piemēram, vēl pat 19. gs. Rietumos arī pilsētās tika turēti lopi un iztikas vajadzībām audzēti produkti (dažādos veidos produkti tiek audzēti pilsētās arī mūsdienās, bet šai saimniekošanai ir mainījusies nozīme). Attiecīgi vēsturiski atšķirības starp pilsētu un laukiem līdz pat 19. un 20. gs. atklājumiem vēl nebija tik izteiktas. Galvenā problēma, kuru zemniekiem nācās risināt šajā lauksaimniecības sākuma posmā, bija lauku auglība.

Attiecības starp laukiem un pilsētu mainījās vairāku zinātnisku atklājumu rezultātā. Nozīme galvenokārt ir procesiem, kas aizsākās 19. gs. Daudzi no tiem vēl turpinās un joprojām ietekmē pilsētas un lauku attiecības. 19. gs. attīstījās pārtikas pārstrādes tehnoloģijas, kas ļāva produktus uzlabāt ilgāk un transportēt arvien tālāk. Attīstījās arī transporta tehnoloģijas, kas deva iespēju lielāku apjomu produktu nogādāt arvien tālāk. Vienlaikus zinātnieki, kas nodarbojās ar lauksaimniecības problēmām, ieviesa arvien jaunus risinājumus, kuri ļāva intensificēt saimniekošanu laukos: tika izstrādāti mehāniski palīglīdzekļi, sintezēts mēslojums, pesticīdi. Šie jaunievedumi ļāva palielināt iegūtās ražas apjomus un samazināja cilvēku skaitu, kas nepieciešams lauku saimniecības funkcionēšanai. Rezultātā modernizācija attālināja pilsētu no laukiem – zinātniskie atklājumi veicināja galvenokārt to, ka pilsēta vairs nebija atkarīga no sev tuvu esošajām lauku teritorijām un pārtiku saņēma no visas pasaules. Dažas šī procesa sekas: iespēja pilsētām augt arvien lielākām, pārtikas cenu krišanās, lauku iedzīvotāju migrācija uz dzīvi pilsētās, pakāpeniska zināšanu samazināšanās par lauksaimniecību un lauku dzīvi, plašu monokultūru izplatība un tā tālāk. Tas izraisīja lauku marginalizāciju un instrumentalizāciju – redzējumu, kurā lauki tikai nodrošina pilsētu ar pārtiku. Pētījumi bieži ilustrē, ka aprakstītās pārmaiņas atstājušas graujošu ietekmi uz vidi, sociālajiem procesiem laukos un lauku ekonomiskajām iespējām.

Lai gan sociologs un filozofs Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies) savus darbus publicēja jau 19. gs. beigās un arī senākā vēsturē atrodami mēģinājumi analizēt procesus laukos, par lauku socioloģiju kā par socioloģisku pētījumu virzienu var runāt tikai no 20. gs. sākuma. Viens no vēsturiski nozīmīgākajiem lauku socioloģijas pētījumu aspektiem ir lauku kopienas analīze. Šis aspekts galvenokārt attīstījies aprakstošu pētījumu veidā.

20. gs. 60. gadi lauku socioloģijā ienesa kritiskas vēsmas. Šajā laikā lauku socioloģija tika revitalizēta kā zinātnes joma. Lielā mērā tas notika, pateicoties lauku atkal atklāšanai – pārmaiņas saimniekošanas modeļos, arvien sarūkošā iedzīvotāju daļa, kas var sekmīgi nodarboties ar lauksaimniecību, lauksaimniecības nodrošinājuma centralizācija veicināja interesi par vienlīdzīgu piekļuvi resursiem. Kritiskai interpretācijai iegūstot arvien lielāku nozīmi, nākamajās dekādēs pētnieku interese virzījās ārpus lauksaimniecības praksēm, saistot lauksaimniecību ar dabas resursu saglabāšanu, veselību un uzturu, saimniekošanas modeļu ilgtspēju un noturību pret satricinājumiem. Arvien izteiktāk iezīmējas lauksaimniecības pētījumu dažādie virzieni: no atbalsta instrumenta modernizācijas projektam (iegūtie rezultāti tiek galvenokārt izmantoti, lai atbalstītu intensifikāciju un veidotu laukus kā atbalsta vidi pilsētai) lauku socioloģija arvien biežāk uzsver arī mazāko lokālo zemnieku nozīmību, uzkrātās zināšanas, izdzīvošanas stratēģijas.  Pārbīdi lauku interpretācijā lieliski ilustrē grāmata “Mazs ir skaists” (Small is beautiful, 1973), kurā tiek atspoguļots, kā globālie tirgi nespēj tikt galā ar modernā laika problēmām, bet drīzāk tās rada.

Lauku socioloģijā izmantotās teorijas atšķiras atkarībā no skatu punkta, kuru konkrētais pētnieks izvēlas. Autori joprojām atgriežas pie diskusijām par to, kas ir lauki, vietējs un vieta.

Laika gaitā dominējošās pieejas, kā uzlūkot laukus, mainījušās. Ideju par lauku kopienu kā pretstatu pilsētas sabiedrībai sociālajās zinātnēs ienesa 19. gs. F. Tennīss. Viņš lietojis jēdzienus Gemeinschaft (tas parasti tiek interpretēts kā kopiena, kas ir saistīta ar ciešām saiknēm) un Gesellschaft (sabiedrība, kas ir instrumentāla tās pārstāvjiem savu personisko mērķu sasniegšanai). Gemeinschaft parasti tiek saistīts ar agrāru, pirmsindustriālu un pirmsmodernu lauku sabiedrību, bet Gesellschaft tiek interpretēts kā moderna, urbāna un kapitālistiska sabiedrība. Vienlaikus šobrīd pētnieki diskutē par plašāku kopienas izpratni. Kopiena literatūrā parasti tiek interpretēta caur vietu (lokalitāti), sociālajām struktūrām un/vai identitātēm. Atkarībā no tā, kuras no minētajām pazīmēm galvenokārt raksturo kopienu, mainās arī kopienas īpašības. Lauku kopienas specifiskās īpašības arī veidojas no laukos pieejamām praksēm un resursiem. Šie apgalvojumi ietekmē citu bieži izmantotu skatījumu, kurā lauki tiek interpretēti no lauksaimniecības perspektīvas. Vienlaikus mūsdienu lauku kopienas nav atrautas no ārpasaules un atrodas plašākā sociālā struktūrā. Modernās tehnoloģijas, kuras parasti tiek asociētas ar pilsētvidi, arvien ciešāk nostiprinās arī laukos, transformējot tur esošo vidi. Tas nozīmē, ka, domājot par kopienas definīciju, lauki vairs nevarēs tikt nodalīti no pilsētas un kopienas varēs arī savienot abas vides.

Cits bieži izmantots skatījums paredz analizēt laukus no lauksaimniecības perspektīvas. Arī šie pētījumi vēsturiski galvenokārt bijuši aprakstoši, bet, mainoties ideoloģiskajam redzējumam par lauksaimniecību un vēlamajām lauksaimniecības praksēm, mainās arī šajos pētījumos izmantotie skaidrojumi. Ja lauki tiek interpretēti, galvenokārt uzlūkojot lauksaimniecību, tad šādu pētījumu virzienu raksturo izteikta starpdisciplinaritāte – šāds skatījums apvieno pētniekus no visdažādākajām zinātnes nozarēm. Nozīmīgākās pārmaiņas šajā virzienā ienesa tehnoloģiju attīstība un tā saucamā zaļā revolūcija – nozīmīgu tehnoloģiju attīstība un difūzija starp 20. gs. 30. un 60. gadiem, kā rezultātā ievērojami auga lauksaimniecības produktivitāte (dažādās pasaules daļās šis process norisinājies dažādos laikos). Primāri lauksaimniecības prakšu izmaiņas veicināja interesi par inovāciju un zināšanu difūziju un pārnesi ārpus Rietumu sabiedrībām. Šim skatījumam raksturīga pētnieku interese par lauksaimniecības atbalsta institūcijām (informācijas, zināšanu un inovāciju atbalsta sistēmām). Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums par noteiktu attīstības virzienu, par atšķirībām starp attīstītu un neattīstītu vidi, centru un perifēriju un nepieciešamību pēc modernizācijas.

Līdz ar vispārēju evolūciju socioloģijas teorijā, pārmaiņām izpratnē par lauku nozīmi un pārmaiņām lauku kontekstuālajos aspektos, kuri būtu jāuzlūko, interpretējot laukus, mainījušies arī lauku procesu skaidrošanai izmantotie skatījumi. No vienas puses, lauki ilgstoši uzlūkoti kā vieta, kuru nepieciešams attīstīt un kura iegūst nozīmi galvenokārt pilsētu kontekstā. Šī pieeja materializējas kā top-down vietas modernizēšana, uzsvaru liekot uz industrijas un lauksaimniecības paplašināšanu (top-down procesi ir tādi, kurus ierosinājuši un uzturējuši aģenti, kuri atrodas augstākā pārvaldības līmenī, piemēram, kad valsts līmenī tiek nolemts, ka pašvaldībām jāpārstrukturē veids, kā tās savāc atkritumus). Lauki no šāda skatu punkta ir kā atbalsts pilsētai, to nodrošinot ar lētu pārtiku un citiem pilsētai nepieciešamajiem resursiem. Laukiem svarīgie lēmumi tiek pieņemti pilsētā. Kā opozīcija šim skatījumam no 20. gs. 70. gadiem lauku socioloģijā popularitāti guvis skatījums, kas akcentē nepieciešamību ņemt vērā reģionu specifiskās īpašības un tam raksturīgos resursus (ieskaitot kultūras īpatnības). Šī skatījuma ietvaros laukos attīstās kapacitāte ražot sev specifiskus nišas produktus. Šis process gan norisinās galvenokārt ierobežotās teritorijās. Tipiskākie piemēri saistīti ar dažādiem pārtikas produktiem (piemēram, sieru, gaļu utt.), kuru pareiza ražošana tiek asociēta tikai ar vienu ģeogrāfisko reģionu. Šis skatījums paredz lauku attīstīšanu, tomēr koncentrējas uz vietējo resursu sabalansētu attīstīšanu, kas ļauj katrā vietā saglabāt iekļaujošu un visiem pieejamu vidi. Līdz ar šādu lauku redzējumu paplašinās arī identificēto pakalpojumu klāsts, ko lauki pilsētai nodrošina. Tomēr arī šim skatījumam veltīta nopietna kritika. Galvenā problēma, ar kuru šī skatījuma pārstāvji saskaras, ir pretrunas starp romantizēto vīziju par lokālismu un nenovēršamu mūsdienu pasaules globalizāciju (tās ietekme bija spēcīgāk jūtama top-down attīstīšanas modelī). Rezultātā aktualitāti guva jauns skatījums, kurā tika akcentēta nepieciešamība meklēt līdzsvaru starp vietējiem un globālajiem attīstību virzošajiem procesiem un pieejamajiem resursiem, starp top-down un bottom-up iniciatīvām (tādām iniciatīvām, kuras iniciējusi sabiedrība un tās lokālās pārvaldības dienas kārtībā nonākušas no pilsoņu aktivitātes, nevis augstākas pārvaldes noteikumiem).

Lauku pētniecībā tiek izmantotas visas socioloģijā pielietotās metodes. Metožu izvēle cieši saistīta ar veicamā pētījuma jautājumu. Tomēr, ņemot vērā pētniecības lauka specifiku, atsevišķas pētnieciskās metodes izceļamas īpaši. Piemēram, gadījumu pētījumi ļauj iegūt daudzpusīgāku skatījumu par dažādiem ietekmju aspektiem un ir viegli izmantojami, ja ir daudz nezināmo un daudz ietekmju virzienu – tās ir īpašības, kas labi raksturo laukus. Lauku socioloģijas pētījumos bieži tiek izmantota politikas analīze. Lai iegūtu reprezentatīvu informāciju par norisēm laukos, tiek izmantotas arī kvantitatīvas aptaujas. Lai iegūtu padziļinātu interpretāciju par norisēm konkrētajā vietā, tiek izmantotas arī kvalitatīvās metodes, tādas kā intervijas un fokusgrupas. Ņemot vērā nozares starpdisciplinaritāti, plaši tiek izmantotas arī citās zinātņu nozarēs pielietotās metodes, kā arī strauji tiek meklēti jauni metodoloģiski rīki, lai pētītu laukus.

Ar jautājumiem, kas saistīti ar laukiem, darbojas vairākas organizācijas. Viena no tādām ir Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the Unated Nations, UN FAO). Šī organizācija gan analizē lauku un lauksaimniecības procesus, gan arī tos virza. No Eiropas līmeņa iniciatīvām minamas visas aktivitātes, kas veidotas ap Kopējo lauksaimniecības politiku (Common Agricultural Policy, CAP), bet sevišķi izceļama programma Leader. Tā ir programma lauku attīstības veicināšanai, izmantojot bottom-up pieeju. Nozīmīgs informācijas avots par procesiem laukos ir Eiropas statistikas datu bāze Eurostat. Analītisku skatījumu uz lauksaimniecību un laukiem sniedz arī Pasaules banka (World Bank).

Lauku socioloģijā minami vairāki nozīmīgi periodiskie izdevumi, kuri atspoguļo aktuālākos procesus. Viens no zināmākajiem ir The Journal of Peasant Studies (kopš 1973. gada). Žurnālā  tiek atspoguļotas teorētiskas un kritiskas diskusijas par laukiem. Lauksaimniecības, pārtikas un cilvēcisko vērtību biedrība (Agriculture, Food, and Human Values Society) izdod žurnālu Agriculture and Human Values (kopš 1984. gada). Tajā tiek risināta diskusija par lauksaimniecības un pārtikas ražošanas saiknēm ar vērtībām. Journal of Rural Studies (kopš 1985. gada) ir plaši citēts žurnāls, kurā lauku attīstības jautājumi mijas ar pārtikas un lauksaimniecības pētījumiem. Sociologia Ruralis (kopš 1960. gada) ir Eiropas lauku socioloģijas asociācijas (The European Society for Rural Sociology) žurnāls, kurā tiek aplūkoti visi ar lauku dzīvi saistītie jautājumi.

Viens no zināmākajiem pētniekiem lauku socioloģijā ir holandiešu sociologs Jans Dauvs van der Plūgs (Jan Douwe van der Ploeg), kurš izstrādājis skaidrojumus par tirgus un lauksaimnieku attiecībām, kā arī vairākus citus lauku procesu skaidrojumus. Terijs Mārsdens (Terry Marsden) analizējis lauku attīstību, ilgtspēju, lauksaimniecību un pārtikas ražošanu. Amerikāņu jūras bioloģe Reičela Kārsone (Rachel Carson) ir ietekmīgās grāmatas “Klusais pavasaris” (Silent spring, 1962) autore. Lauku socioloģijā nozīmīgi ir arī velsiešu ģeogrāfa Kloka Pola (Cloke Paul) pētījumi. No nozīmīgiem mūsdienu pētniekiem minams amerikāņu sociologs Maikls Vudss (Michael Woods). Britu sociologs Kristofers Rejs (Christopher Ray) formulējis jēdzienu “neoendogēna attīstība”.