Lauku socioloģijā izmantotās teorijas atšķiras atkarībā no skatu punkta, kuru konkrētais pētnieks izvēlas. Autori joprojām atgriežas pie diskusijām par to, kas ir lauki, vietējs un vieta.
Laika gaitā dominējošās pieejas, kā uzlūkot laukus, mainījušās. Ideju par lauku kopienu kā pretstatu pilsētas sabiedrībai sociālajās zinātnēs ienesa 19. gs. F. Tennīss. Viņš lietojis jēdzienus Gemeinschaft (tas parasti tiek interpretēts kā kopiena, kas ir saistīta ar ciešām saiknēm) un Gesellschaft (sabiedrība, kas ir instrumentāla tās pārstāvjiem savu personisko mērķu sasniegšanai). Gemeinschaft parasti tiek saistīts ar agrāru, pirmsindustriālu un pirmsmodernu lauku sabiedrību, bet Gesellschaft tiek interpretēts kā moderna, urbāna un kapitālistiska sabiedrība. Vienlaikus šobrīd pētnieki diskutē par plašāku kopienas izpratni. Kopiena literatūrā parasti tiek interpretēta caur vietu (lokalitāti), sociālajām struktūrām un/vai identitātēm. Atkarībā no tā, kuras no minētajām pazīmēm galvenokārt raksturo kopienu, mainās arī kopienas īpašības. Lauku kopienas specifiskās īpašības arī veidojas no laukos pieejamām praksēm un resursiem. Šie apgalvojumi ietekmē citu bieži izmantotu skatījumu, kurā lauki tiek interpretēti no lauksaimniecības perspektīvas. Vienlaikus mūsdienu lauku kopienas nav atrautas no ārpasaules un atrodas plašākā sociālā struktūrā. Modernās tehnoloģijas, kuras parasti tiek asociētas ar pilsētvidi, arvien ciešāk nostiprinās arī laukos, transformējot tur esošo vidi. Tas nozīmē, ka, domājot par kopienas definīciju, lauki vairs nevarēs tikt nodalīti no pilsētas un kopienas varēs arī savienot abas vides.
Cits bieži izmantots skatījums paredz analizēt laukus no lauksaimniecības perspektīvas. Arī šie pētījumi vēsturiski galvenokārt bijuši aprakstoši, bet, mainoties ideoloģiskajam redzējumam par lauksaimniecību un vēlamajām lauksaimniecības praksēm, mainās arī šajos pētījumos izmantotie skaidrojumi. Ja lauki tiek interpretēti, galvenokārt uzlūkojot lauksaimniecību, tad šādu pētījumu virzienu raksturo izteikta starpdisciplinaritāte – šāds skatījums apvieno pētniekus no visdažādākajām zinātnes nozarēm. Nozīmīgākās pārmaiņas šajā virzienā ienesa tehnoloģiju attīstība un tā saucamā zaļā revolūcija – nozīmīgu tehnoloģiju attīstība un difūzija starp 20. gs. 30. un 60. gadiem, kā rezultātā ievērojami auga lauksaimniecības produktivitāte (dažādās pasaules daļās šis process norisinājies dažādos laikos). Primāri lauksaimniecības prakšu izmaiņas veicināja interesi par inovāciju un zināšanu difūziju un pārnesi ārpus Rietumu sabiedrībām. Šim skatījumam raksturīga pētnieku interese par lauksaimniecības atbalsta institūcijām (informācijas, zināšanu un inovāciju atbalsta sistēmām). Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums par noteiktu attīstības virzienu, par atšķirībām starp attīstītu un neattīstītu vidi, centru un perifēriju un nepieciešamību pēc modernizācijas.
Līdz ar vispārēju evolūciju socioloģijas teorijā, pārmaiņām izpratnē par lauku nozīmi un pārmaiņām lauku kontekstuālajos aspektos, kuri būtu jāuzlūko, interpretējot laukus, mainījušies arī lauku procesu skaidrošanai izmantotie skatījumi. No vienas puses, lauki ilgstoši uzlūkoti kā vieta, kuru nepieciešams attīstīt un kura iegūst nozīmi galvenokārt pilsētu kontekstā. Šī pieeja materializējas kā top-down vietas modernizēšana, uzsvaru liekot uz industrijas un lauksaimniecības paplašināšanu (top-down procesi ir tādi, kurus ierosinājuši un uzturējuši aģenti, kuri atrodas augstākā pārvaldības līmenī, piemēram, kad valsts līmenī tiek nolemts, ka pašvaldībām jāpārstrukturē veids, kā tās savāc atkritumus). Lauki no šāda skatu punkta ir kā atbalsts pilsētai, to nodrošinot ar lētu pārtiku un citiem pilsētai nepieciešamajiem resursiem. Laukiem svarīgie lēmumi tiek pieņemti pilsētā. Kā opozīcija šim skatījumam no 20. gs. 70. gadiem lauku socioloģijā popularitāti guvis skatījums, kas akcentē nepieciešamību ņemt vērā reģionu specifiskās īpašības un tam raksturīgos resursus (ieskaitot kultūras īpatnības). Šī skatījuma ietvaros laukos attīstās kapacitāte ražot sev specifiskus nišas produktus. Šis process gan norisinās galvenokārt ierobežotās teritorijās. Tipiskākie piemēri saistīti ar dažādiem pārtikas produktiem (piemēram, sieru, gaļu utt.), kuru pareiza ražošana tiek asociēta tikai ar vienu ģeogrāfisko reģionu. Šis skatījums paredz lauku attīstīšanu, tomēr koncentrējas uz vietējo resursu sabalansētu attīstīšanu, kas ļauj katrā vietā saglabāt iekļaujošu un visiem pieejamu vidi. Līdz ar šādu lauku redzējumu paplašinās arī identificēto pakalpojumu klāsts, ko lauki pilsētai nodrošina. Tomēr arī šim skatījumam veltīta nopietna kritika. Galvenā problēma, ar kuru šī skatījuma pārstāvji saskaras, ir pretrunas starp romantizēto vīziju par lokālismu un nenovēršamu mūsdienu pasaules globalizāciju (tās ietekme bija spēcīgāk jūtama top-down attīstīšanas modelī). Rezultātā aktualitāti guva jauns skatījums, kurā tika akcentēta nepieciešamība meklēt līdzsvaru starp vietējiem un globālajiem attīstību virzošajiem procesiem un pieejamajiem resursiem, starp top-down un bottom-up iniciatīvām (tādām iniciatīvām, kuras iniciējusi sabiedrība un tās lokālās pārvaldības dienas kārtībā nonākušas no pilsoņu aktivitātes, nevis augstākas pārvaldes noteikumiem).