Iejaukšanās var tikt raksturota, piemēram, kā dalība dažādu veidu terapijās (piemēram, sociālajā rehabilitācijā, pašpalīdzības un pašaprūpes trenēšanā, terapijās atkarību ārstēšanai), pasākumi rīcībpolitikas ietekmēšanai, sabiedriskās domas veidošana, sabiedrības vai indivīda motivēšana veikt konkrētas aktivitātes (piemēram, atmest smēķēšanu, veikt profilaktiskas pārbaudes un citas).

Klīniskā socioloģija atsevišķos avotos tiek definēta kā viens no diviem praktiskās socioloģijas virzieniem (otrs – lietišķā socioloģija). Citos avotos klīniskā socioloģija tiek raksturota kā lietišķās socioloģijas virziens. Taču atšķirībā no lietišķās socioloģijas, kuras uzdevums galvenokārt ir pētījuma gaitā izvērtēt situāciju un sniegt rekomendācijas problēmu risināšanai (visbiežāk raksturojams kā konsultējošs darbs), klīniskais sociologs ir pārmaiņu aģents, kas vistiešākajā veidā iesaistās situācijā un problēmu risināšanā, izmantojot dažādu teorētisko perspektīvu un metožu zināšanas un neaprobežojoties tikai ar rekomendāciju sniegšanu (piemēram, palīdzot mazināt atkarību problēmu un piekopt veselīgu dzīvesveidu, palīdzot personai pārvarēt grūtības, piemēram, pēc kādas smagas slimības ar smagām sekām veselībai). Līdzīgi kā klasiskās socioloģijas pārstāvji, arī klīniskie sociologi teoretizē par problēmām, skaidro jēdzienus, novēro un pārbauda empīriski iegūtos datus, bet mērķis ir šīs zināšanas praktiski pielietot.

Viens no galvenajiem klīniskās socioloģijas uzdevumiem ir izmainīt sociālās attiecības un indivīda uzvedību, rīcības veidu (piemēram, atturēt no veselībai kaitīgu ieradumu piekopšanas, veicināt indivīdā vēlmi regulāri interesēties par savu veselību un ar to saistīto informāciju un apzināt iespējamos veselības riska faktorus). No klīniskā sociologa sagaida spēju nodrošināt un veikt analītisku izvērtējumu, ieteikt alternatīvus situācijas risinājumus un gatavību iesaistīties reālā darbā, piemēram, ar pacientu.

Klīniskie sociologi visbiežāk darbojas veselības aprūpē (līdzīgi, kā tas bijis nozares attīstības aizsākumos). Veselības joma ietver tādās jomas kā onkoloģijas vienību uzraudzība, pētījumi par alkohola un tabakas lietojumu, veselīgu dzīvesveidu, politikas veidotāju konsultēšana par nepieciešamajiem uzlabojumiem veselības aprūpes sistēmā, tās finansēšanā un pakalpojumu nodrošināšanā.

Klīniskā socioloģija neaprobežojas tikai ar pētījumiem medicīnas un veselības aprūpes jomā. Klīniskie sociologi darbojas arī izglītības iestādēs ar bērniem, kuriem ir uzvedības problēmas, tiesās un probācijā, sociālajā darbā. Viena no nozīmīgākajām apakšnozari raksturojošām pazīmēm ir darbs ar jūtīgākajām un viegli ievainojamākajām sabiedrības grupām, kā slimiem cilvēkiem, veciem cilvēkiem, bērniem un jauniešiem, personām ar uzvedības problēmām, ģimenēm, kas cieš no vardarbības, likumpārkāpējiem, atkarīgajām personām un citām deviantām sabiedrības grupām. Bieži pētnieciskais darbs klīniskajā socioloģijā ir starpdisciplinārs, cēloņus meklējot dažādās nozarēs. Līdz ar to klīniskā socioloģija saistīta ar vairākām citām socioloģijas apakšnozarēm – veselības un medicīnas socioloģiju, psihiskās veselības un slimību socioloģiju, aprūpes socioloģiju, novecošanas socioloģiju, deviances socioloģiju, bērnības socioloģiju, jaunatnes socioloģiju, pārtikas socioloģiju.

Līdzīgi kā klasiskajā socioloģijā, arī klīniskās socioloģijas aizsākumi meklējami tādu ieverojamu sociologu kā Ogista Konta (Auguste Comte), Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Kārļa Marksa (Karl Marx) darbos. Klīniskajā socioloģijā tiek izmantotas tādas teorētiskās perspektīvas kā funkcionālisms, sociālais konstrukcionisms, kristiskā pieeja, interakcionisms, sistēmteorija un konfliktteorija.

Funkcionālisms ir makrolīmeņa teorija, kas analizē sabiedrību kā sistēmu – vienotu organismu, kurā tā daļas ir savstarpēji atkarīgas un ietekē citu daļu funkcionēšanu. Ievērojamākais funkcionālisma pārstāvis ir E. Dirkems un Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons). Sociālais konstrukcionisms vērš uzmanību uz to, kā indivīdi konstruē notikumus un objektus, uzmanību pievēršot tieši valodas lietojumam un sociāli konstruētām zināšanām. Tā ievērojamākie pārstāvji ir Pīters Bergers (Peter Berger) un Tomass Lukmens (Thomas Luckman). Kritiskā teorija tiek saistīta ar Frankfurtes skolu; tajā tiek uzsvērts, ka socioloģijai nevajadzētu pievērsties tikai sabiedrības analīzei, bet strādāt arī pie tā, lai sabiedrību mainītu. Ievērojamākie pārstāvji ir Herberts Markūze (Herbert Marcuse), Maks Horkaimers (Max Horkeimer), Teodors Adorno (Theodor Adorno). Interakcionisms ir mirkolīmeņa teorētiska perspektīva, kas pēta indivīdu rīcību kontekstā ar nozīmēm, kādas šie indivīdi piešķir objektiem, notikumiem un rīcībai, un analizē simbolu lomu šajā procesā. Pazīstamākie šīs teorijas pārstāvji ir Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un Herberts Blūmers (Herbert Blumer). Sistēmteorijā apkārtējā pasaule tiek skatīta kā viens veselums, nevis kā atsevišķi elementi, sistēmteorija analizē saites starp elementiem un to, kā sistēmas daļas darbojas kopā un ietekmē cita citu. Ievērojamākais sistēmteorijas pārstāvis ir Niklass Lūmanis (Niklas Luhmann). Konfliktteorija ir makrolīmeņa perspektīva, kas aktualizē jautājumu par nevienlīdzību starp sabiedrības grupām un varas attiecībām, par sabiedrības grupu sāncensību par resursiem. Zināmākais tās pārstāvis ir K. Markss.

Interakcionisms, sistēmteorija un konfliktteorija klīniskās socioloģijas pētījumos tiek pielietotas biežāk. Pētnieki nereti viena pētāmā jautājuma izpētē kombinē dažādas teorētiskās perspektīvas.

Klīniskajā socioloģijā tiek izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētījuma metodes – aptaujas, intervijas, fokusgrupu diskusijas, rīcībpētījumi, dzīves vēstures intervijas, novērojumi, dokumentu analīze. Klīniskajā socioloģijā īpaši populāra ir gadījuma izpēte, kurā tiek kombinētas dažādas pētījuma metodes, jo gadījuma izpēte ļauj padziļināti pētīt konkrēto problēmu vai fenomenu tā sociālā, ekonomiskā, politiskā vai kultūras kontekstā un sniedz padziļinātu izpratni par problēmas vai fenomena būtību.

Klīniskās socioloģijas aizsākumi meklējami 20. gs. 20.–30.gados. Dažos avotos norādīts, ka klīniskās socioloģijas pirmsākumi meklējami vēl senāk saistībā ar arābu izcelsmes vēsturnieku ibn Haldūnu (أبو زيد عبد الرحمن بن محمد بن خلدون الحضرمي), kurš pievērsās cilvēku sociālās organizācijas tematikai. I. Haldūns veica klīniskus novērojumus.

Pirmo reizi jēdzienu “klīniskā socioloģija” izmantojis ārsts Miltons Vinternics (Milton C. Winternitz). Viņš attīstījis ideju par klīniskās socioloģijas departamenta izveidi Jeila Universitātes (Yale University) medicīnas skolā.

1930. gadā Ernests Bērdžess (Ernest W. Burgess) izstrādāja studiju kursu “Klīniskā socioloģija”, ko lasīja Čikāgas Universitātē (University of Chicago). Kursa tematika ietvēra patoloģiju un personību analīzi. Šajā pašā laikā klīnisko socioloģiju medicīniskā kontekstā aprakstīja arī Rodžers Strauss (Roger Straus). 1931. gadā ievērojamākais klīniskās socioloģijas pamatlicējs Luiss Virts (Louis Wirth) izstrādāja rakstu tolaik vienam no respektablākajiem žurnāliem American Journal of Sociology, kurā sabiedrību iepazīstināja ar klīniskās socioloģijas jēdzienu. L. Virts pievērsies arī bērnu uzvedības analīzei speciālās bērnu uzvedības korekcijas klīnikās.

Laikā starp Otro pasaules karu un 20. gs. 70. gadiem klīniskā socioloģija kļuva maz pamanāma. Tas galvenokārt saistāms ar socioloģijas kā nozares attīstību – attīstījās jaunas teorijas un empīriskās pieejas. Literatūrā par socioloģijas vēsturi informācija par klīnisko socioloģiju netika iekļauta, tādēļ daudzi pētnieki nezināja par šādas nozares eksistenci. Klīniskā socioloģija atkal kļuva pamanāmāka ar Klīniskās socioloģijas asociācijas (Clinical Sociology Association) dibināšanu 1978. gadā un aktīvu darbību 70. gadu beigās.

Mūsdienās klīniskā socioloģija attīstījusies dažādās valstīs. Daudz pētījumu tiek publicēti franču valodā. Franču valodā tiek organizētas arī konferences. Pazīstamākie autori, kuri raksta franču valodā, ir Žaks van Bokstels (Jacques van Bockstaele), Marija van Bokstela (Maria van Bockstaele), Ežēns Enrikezs (Eugene Enriquez) un Vensāns de Golžaks (Vincent de Gaulejac). No Eiropas klīniskās socioloģijas pārstāvjiem minami arī itāļu klīniskie sociologi Mikēlina Tosi (Michelina Tosi), Frančesko Batisti (Francesco Battisti) un Lučio Luizons (Lucio Luison).

Nozīmīgākā profesionālā organizācija, kas pārstāv klīnisko sociologu intereses, ir Lietišķās un klīniskās socioloģijas asociācija (Association for Applied and Clinical Sociology). Asociācija nosaukumu ieguvusi 2005. gadā, kad tika apvienota Klīniskās socioloģijas asociācija un Lietišķās socioloģijas asociācija (Society for Applied Sociology). Lietišķās un klīniskās socioloģijas asociācija no 1984. gada līdz pat mūsdienām organizē zinātniskās konferences un sertificē klīniskos sociologus.

Lietišķās un klīniskās socioloģijas asociācija kopš 2003. gada izdod starptautiski recenzētu žurnālu Journal of Applied Social Science. Šis žurnāls uzskatāms par nozares oficiālo izdevumu. Žurnāls ir turpinājums agrāk izdotiem žurnāliem Clinical Sociology Review (1982–1998), Journal of Applied Sociology (1984–2002), Sociological Practice (1999–2002). Žurnāls Journal of Applied Social Science publicē rakstus par dažādām tēmām, kas aktuālas socioloģijas praktizētājiem un kurās apskatīti jautājumi par sociālo zinātņu pielietojumu ārpus akadēmiskās vides, piem., kopienu rīcībpētījumi, vide, veselība, nabadzība un pārtikas pieejamība, pārmaiņas sabiedrībā un citi. Klīniskajai socioloģijai veltīti raksti tiek publicēti arī vairākos citos žurnālos, piemēram, Clinical rehabilitation (kopš 1987. gada), Disability And Rehabilitation (kopš 1992. gada), Health Communication (kopš 1989), Sociological Practice (kopš 1999. gada) un citos.

Viens no zināmākajiem mūsdienu autoriem, kas pievērsies klīniskās socioloģijas analīzei, ir Hovards Rībečs (Howard M. Rebach). Kopā ar Džonu Branu (John G. Bruhn) viņš sarakstījis “Klīniskās socioloģijas rokasgrāmatu” (Handbook of Clinical Sociology, 2001). Šis darbs ir viens no apjomīgākajiem un nozīmīgākajiem klīniskajā socioloģijā; tajā iekļauti dažādi klīniskajai socioloģijai veltīti raksti. Grāmatā raksturots gan pats klīniskās socioloģijas lauks, metodes un principi, gan pievērsta uzmanība klīniskajiem sociologiem nozīmīgiem jautājumiem, kā novērtēšana, iejaukšanās, komunikācijas tehnikas un ētiskie aspekti. H. Rībečs pievērsies arī minoritāšu un aprūpes jautājumiem.

Dž. Brans pievērsies klīniskās socioloģijas analīzei, kopienu, sociālo saišu un tīklu pētījumiem, analizējis tādus jautājumus kā arodveselība un dažādas smagas slimības. Profesore Džena Frica (Jan Marie Fritz) pētījusi meditāciju, vides taisnīgumu un citas tēmas. R. Strauss izstrādājis vairākus rakstus par klīnisko socioloģiju, klīniskās socioloģijas mācīšanās tehnikām, klīniskās socioloģijas teorētisko bāzi. Rakstījis par laulību un ģimenes terapiju, par pašhipnozi kā instrumentu iekšējās pasaules sakārtošanā. Džonatans Frīdmens (Jonathan A. Friedman) apskatījis klīniskās socioloģijas definēšanas problēmas.