Deviances socioloģijas pirmsākumi saistāmi ar Emila Dirkema (Émile Durkheim) deviances sociālo funkciju raksturojumu. Viņš atzina, ka kopienas reakcija uz normu pārkāpšanu stiprina kopienu, t. i., atklājot un sodot normu pārkāpēju, tiek nostiprinātas vienotas normas, noteiktas morāles robežas, veicināta solidaritāte. Raksturojot pārmaiņas sabiedrībā, E. Dirkems atzinis, ka pirmsindustriālajā sabiedrībā sociālās saiknes kopienā bija ciešākas. Industriālajā sabiedrībā kopienas locekļi vairāk uzmanības pievērš savām individuālajām vēlmēm un mērķiem; tas atsvešina kopienas locekļus un mazina kopienas vienotību un solidaritāti. Atsvešināšanās un sociālo saišu iziršanas sekas ir anomija, kas, saskaņā ar E. Dirkema uzskatiem, ir būtiska sabiedrības struktūras iezīme. Anomiju raksturo tas, ka indivīdu vēlmes un centieni vairs netiek regulēti ar vienotu un kopīgu normu palīdzību, tādējādi atstājot indivīdus situācijā, kur morāles normas ir izplūdušas un neskaidras. Līdz ar to devianta uzvedība ir anomijas izpausme.
Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mērtons (Robert King Merton) izvērsis un attīstījis anomijas jēdzienu. Viņš uzskatīja, ka deviantas uzvedības pamatā ir spriedze (anomija), kas rodas no pretrunām starp kultūrā pieņemtiem un atzītiem mērķiem (sociālais statuss, labklājība, ekonomiskie labumi) un līdzekļiem (darbs, izglītība), lai mērķus sasniegtu. Spriedze starp kultūras mērķiem un līdzekļiem var tikt pārvarēta pielāgošanās veidā. Četras no piecām R. Mērtona aprakstītajām pielāgošanās stratēģijām veido devianci:
Būtisks pavērsiens deviances socioloģijas attīstībā vērojams 20. gs. otrajā pusē. Šajā laikā nozare piedzīvoja straujāko attīstību un uzplaukumu (20. gs. 50.– 60. gadi). Tas galvenokārt saistīts ar simboliskā interakcionisma teoriju popularitāti un iezīmēšanas teorijas rašanos un nostiprināšanos. Saskaņā ar iezīmēšanas teoriju deviance ir nevis sociālo normu pārkāpšana, bet sociālās interakcijas rezultāts, t. i., iezīmēšana rada devianci. Lai nošķirtu uzvedību no apkārtējo vērtējuma, amerikāņu sociologs Edvīns Lemerts (Edwin Lemert) ieviesa primārās un sekundārās deviances jēdzienus. Primārā deviance – sociālo normu pārkāpums, kas apkārtējiem nav zināms vai attiecībā uz kuru apkārtējie reaģējuši piedodoši, ignorējoši, nepiešķirot pārkāpumam deviances nozīmi. Piemēram, daudzi bērni gājuši zagt ābolus kaimiņu dārzā, neņemot vērā aizlieguma zīmes, ložņājuši pamestās ēkās. Lai gan šāda uzvedība ir normu pārkāpums, bieži vien apkārtējo reakcija ir piedodoša, jo tā tiek uztverta kā vecumposmam raksturīga pārejoša uzvedība. Sekundārā deviance – devianta uzvedība, kas veidojusies publiskas, iedarbīgas iezīmēšanas rezultātā (normu pārkāpums netiek piedots, pārkāpējs tiek negatīvi iezīmēts, t. i., stigmatizēts). Piemēram, jaunietis, kas veicis zādzības, tiek iezīmēts kā “zaglis”, “noziedznieks”, “kriminālais elements, no kura labāk turēties pa gabalu”. Teoriju tālāk attīstījis H. Bekers. Viņš atzinis, ka iezīmēšanas procesu raksturo nevienlīdzība (piemēram, varas pozīcijā esošiem ir lielākas iespējas definēt normu un devianci) un selektīva sankciju piemērošana (līdzīga uzvedība var saņemt atšķirīgu reakciju). Sekas uzvedības iezīmēšanai ir stigma un ietekmēta identitāte. Iezīmēšanas teorijā varas attiecības ir tikai viens no elementiem, kas veido devianci; konflikta teorijās varas attiecības ir galvenais deviances cēlonis. Teorijas vieno uzskats par to, ka sabiedrības pamatā ir konflikts un cīņa par resursiem. Lai uzturētu esošās varas attiecības, elite rada normas un nosaka to, kas ir normu pārkāpšana, bet tās rīcībā esošie resursi ļauj elitei pašai izvairīties no iezīmēšanas. Tādējādi nevienlīdzība rada devianci.
Pēc 20. gs. 60. gadiem nozare piedzīvojusi pārmaiņas. Lai gan deviances socioloģijas aptvertais tēmu loks kļuvis plašāks un nozarei raksturīga lielāka dažādība, tā kļuvusi mazāk pamanāma – deviances socioloģija ir fragmentētāka, vērsta uz specifiskām deviances tēmām (sadomazohistu kopienas, nelegālas dragreisa sacensības, bezpajumtnieku ikdienas dzīve u. tml.), tai raksturīga mazāka dinamika, kā arī mazāk inovatīvu teoriju. Deviances izpēte mūsdienās kļuvusi vairāk starpdisciplināra. Deviances socioloģijas pienesums deviances izpētes laukam ir dažādās teorijas, jēdzieni un socioloģijas pētījuma metodes. Pozitīvisms veicinājis kvantitatīvo pētījuma metožu atzīšanu deviances izpētē; kvalitatīvās metodes kļuva populāras līdz ar sociālajā konstrukcionismā balstīto teoriju parādīšanos.