Īsa vēsture Jēdzienu “sociālās kustības” pirmo reizi lietojis franču filozofs Klods de Sensimons (Claude Henri de Rouvroy, comte de Saint-Simon), lai raksturotu sociālā protesta kustības, kas radās Francijā un citās valstīs un vērsās pret pastāvošo status quo politiskajā sistēmā. Šī jēdziena mūsdienu izpratnē sociālās kustības parādījās ap 18.–19. gs. Tas cieši saistīts ar urbanizācijas, industrializācijas, valstu centralizācijas un sabiedrības proletarizācijas procesiem, kā arī sabiedrības izglītības līmeņa paaugstināšanos. Agrākajā laika periodā sociālās kustības šādā formā nevarēja pastāvēt, jo suverēnā vara piederēja monarham, bet masas netika uzskatītas par politiskā procesa pilntiesīgām dalībniecēm. Pastāvošās kustības, galvenokārt pārstāvot reliģiskus uzskatus, varēja būt vērstas, piemēram, uz atbalsta meklēšanu ietekmīgu vietējā mēroga spēku vidū un savu mērķu realizēšanu ar šo spēku palīdzību. Izteikti tas novērojams 11. gs. jūdu kustībās Svētās Romas Impērijā, kad varas pārstāvji ieņēma jūdiem labvēlīgu pozīciju, jo jūdaisti impērijai sniedza komerciālu pienesumu, ko kristietības pārstāvji nevarēja veikt savas reliģiskās pārliecības dēļ ‒ jūdi bija ar mieru būt par vidutājiem, kas slāvu gūstekņus pārdeva ibēriešu musulmaņu armijai. Svētās Romas imperators Henrijs IV (Heinrich IV) 1090. gadā pasludināja sevi par visu Svētās Romas Impērijas jūdu aizstāvi, ar savu imperiālo prestižu nostiprinot jūdiem labvēlīgus imperiālos likumus, kas daļēji saglabājās līdz pat impērijas sabrukumam 1806. gadā. Līdzīgā veidā kristīgās sabiedrības daļas savukārt meklēja varas pārstāvju atbalstu, lai no savām teritorijām jūdus padzītu.
Sociālās kustības tajā izpratnē, kādā šis jēdziens tiek izmantots socioloģijā, raksturo darbība nacionālā mērogā, jauns pielietoto līdzekļu repertuārs (piemēram, streiki, manifestācijas, vēlēšanu kampaņas), uzlabota organizācija, kā arī prasības ar abstraktāku raksturu. Tiklīdz sociālās kustības nostiprinājušās vienā valstī, tām ir tendence censties savu darbību paplašināt starptautiskā mērogā, meklējot radniecīgu kustību aizsākumus citās valstīs un veicinot to pāraugšanu pilnvērtīgās sociālās kustībās arī tur. Viens no lielākajiem sociālo kustību tīkliem ir Globālā taisnīguma kustība (The Global Justice movement), kuras aizsākumi meklējami Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), taču jau kopš 20.gs. 90. gadiem kustība pret korporatīvo globalizāciju kļuvusi internacionāla. Par šo kustību izdots rakstu krājums “Globālā taisnīguma kustība: starpvalstu perspektīvas” (Global Justice Movement: Cross-national and Transnational Perspectives, 2007).
Starp sociālo kustību uzplaukumu un komunikācijas kanālu transformāciju velkamas paralēles. Ap 1833. gadu parādījās telegrāfs, ap 1876. gadu – telefons, ap 1895. gadu tika demonstrēts pirmais radio, 20. gs. parādījās eksperimentālā televīzija, 1966. gadā satelītkomunikācija, 1995. gadā publisks internets ASV. Šie instrumenti atstāja būtisku iespaidu uz sociālo kustību mērogiem, mobilizācijas iespējām un ietekmi uz politiskajiem procesiem.
19. gs. teorētiķu izpratnē sociālās kustības ir sastāvdaļas globālā progresa procesiem, kas ved pie sociālisma, cilvēces attīstības pozitīvās stadijas un tamlīdzīgi. Kopš 19. gs. vidus tika publicētas vairākas ar sociālajām kustībām saistītas publikācijas, no kurām nozīmīgākā ir vācu sociologa Lorenca fon Šteina (Lorenz von Stein) darbs “Sociālo kustību vēsture Francijā no 1789. gada līdz mūsdienām” (Geschichte der sozialen Bewegung in Frankreich von 1789 bis auf unsere Tage, 1850).
Tikai 19. gs. beigās parādījās G. Lebona teorija, kurā pūļa darbības vairs nebija globālā progresa sastāvdaļa, tomēr pūlis tika analizēts nevis kā patstāvīga vienība, bet kā anomālija, salīdzinot tā rīcību ar hipnotizētu cilvēku rīcību, kuri paši neapzinās, ko dara.
20. gs. pirmajā pusē radās gan izteikti kreisas, gan izteikti labējas sociālās kustības, turklāt antidemokrātisku sociālo kustību darbībai ir nozīmīga ietekme uz Otrā pasaules kara izcelšanos. Periodā starp pasaules kariem Itālijā un citviet Eiropā dzima fašisma idejās balstītas sociālās kustības, kas nokļuva vērtību sadursmē ar politiski ietekmīgām komunistu kustībām. Tas pēckara sabiedrībās liek uz sociālajām kustībās raudzīties nevis kā uz demokrātijas balstu, bet kā uz iespējamu draudu liberāli demokrātiskajām konstitucionālajām sistēmām. Šajā laika posmā, piemēram, ASV izveidojās makkartisma ideoloģija, vajājot ne tikai Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) aģentus, bet kreisi noskaņotos indivīdus vispār. Arī sociologu publikācijās vēl 20. gs. 50. gados sociālo kustību fenomens, turpinot G. Lebona tradīciju, tiek skatīts kā deviance, slimība, piem., Ērika Hofera (Eric Hoffer) darbā “Īsteni ticīgais” (The True Believer, 1951) vai Teodora Adorno darbā (Theodor Adorno) “Autoritārā personība” (The Authoritarian Personality, 1950).
Tendence vienām valstīm veidot sociālās kustības kā ietekmes aģentus ārvalstīs ir izplatīta arī mūsdienu pasaulē, turklāt to mēģina realizēt daudzas valstis. Krievija uz to šobrīd reaģē tipiskā makkartisma stilā, aizliedzot organizācijas, kas tiek turētas aizdomās par finansējuma saņemšanu no ārvalstīm, un apgalvojot, ka tās atbildīgas par tā saucamajām krāsainajām revolūcijām Dienvidslāvijā, Gruzijā, Ukrainā, Kirgizstānā un citur.