Sociālās kustības balstās kolektīvā identitātē. Līdz ar to tās nodalāmas no vienreizējām darbībām, kādas ir, piemēram, spontānas sacelšanās vai masu uzvedība dabas kataklizmu gadījumā. Tomēr grupas, kas veido sociālās kustības, nav pastāvīgs kopums, bet var laika gaitā mainīties un pārgrupēties.

Sociālajām kustībām ir kopīgi un apzināti mērķi – tās nav uzskatāmas par pūļa darbībām (Gistava Lebona (Gustave Le Bon) izpratnē), kuras izriet no pūļa anonimitātes. Sociālas kustības cenšas ne tikai panākt īstermiņa politiskus lēmumus, bet apzināti radīt ilgtspējīgas izmaiņas vai tās kavēt. Lai arī sociālās kustības var izmantot formāli institucionalizētus darbības kanālus, piemēram, politiskas partijas, tomēr biežāk tās darbojas ārpus šādiem kanāliem un pašas veicina jaunu darbības kanālu institucionalizāciju. Darbības kanālu institucionalizācija daudzos gadījumos padara tos mazefektīvus izmantošanai nākotnē, tādējādi jaunām sociālajām kustībām vēlāk nākas meklēt jaunus kanālus ārpus formāli institucionalizētajiem.

Katras sociālās kustības pastāvēšana balstās tajā, ka tai ir kāds noteikts pretinieks, kurš vai nu ir atbildīgs par izveidojušos situāciju, vai arī vēlas realizēt politiku un reformas, pret ko iestājas sociālā kustība. Iedomātais pretinieks var būt elite, tomēr pašas sociālās kustības un to pretkustības ir neelitāras – tām nav politiskās ietekmes, ievērojamas bagātības vai ievērojama prestiža (vismaz to dzīves cikla sākumā).

Sociālās kustības uzskatāmas par sabiedrības demokratizācijas elementu. Ar demokratizāciju tiek saprasta tādu politisko režīmu veidošanās, kas atbalsta relatīvi plašu pilsonības institūtu, sabiedrības iesaisti politisko lēmumu pieņemšanā, kā arī pilsoņu aizstāvības iespējas pret valdības aģentu patvaļu. Tas, ka sociālo kustību darbība demokrātijā kļūst plašāka, attiecināms arī uz antidemokrātiskām kustībām – itāļu fašisms un vācu nacionālsociālisms spēja pieņemties spēkā tieši sabiedrības demokratizācijas apstākļos, kas nodrošināja vidi dažādu sociālo kustību uzplaukumam. Pēc varas pārņemšanas šīs kustības sabiedrībā demokrātiju mazināja, tādējādi mazinot arī riskus, ka citas sociālās kustības varētu viņu panākumus atkārtot. Līdz ar valstu, kuras balstījās demokrātiskās vērtībās, uzvaru Otrajā pasaules karā uzplauka arī sociālās kustības, tai skaitā karu zaudējušajās valstīs. Tomēr sociālās kustības nākotnē varētu atkal izzust vai pārveidoties, ja sāktu dominēt cita politikas forma.

Sociālu kustību dzīves cikls, kādu to iezīmējis amerikāņu sociologs Armands Mauss (Armand Lind Mauss), ietver šādas stadijas: rašanās, kad indivīdu centieni panākt sociālas pārmaiņas ir neorganizēti; apvienošanās, kad tiek sāktas politiskās aktivitātes; institucionalizācija, kad valdība un citas sociālās institūcijas kustību pamana oficiālā līmenī un izstrādā atbildes mehānismus; fragmentācija, kad grupa sašķeļas ideoloģisku iemeslu (piemēram, domstarpību dēļ par to, vai kustība sasniegusi mērķus) vai līderu personisko ambīciju dēļ; izzušana, kad kustības ietekme mazinās un tā pakāpeniski izzūd.

Antropologs Deivids Eberls (David Aberle) ieteicis sociālās kustības klasificēt četrās grupās: tās, kas cenšas pārstrukturēt sabiedrību pilnībā (piemēram, mūsdienu radikālās islāmistu kustības); uz sabiedrības reformām orientētās kustības (piemēram, kustības pret kodolbruņošanos); kustības, kas cenšas tās locekļus norobežot no pārējās “sabojātās” sabiedrības (piemēram, daudzas reliģiskās sektas); tādas kustības, kas cenšas izmainīt kaut ko indivīdos (piemēram, anonīmo alkoholiķu kustība).

Jēdzienu “sociālās kustības” pirmo reizi lietojis franču filozofs Klods de Sensimons (Claude Henri de Rouvroy, comte de Saint-Simon), lai raksturotu sociālā protesta kustības, kas radās Francijā un citās valstīs un vērsās pret pastāvošo status quo politiskajā sistēmā. Šī jēdziena mūsdienu izpratnē sociālās kustības parādījās ap 18.–19. gs. Tas cieši saistīts ar urbanizācijas, industrializācijas, valstu centralizācijas un sabiedrības proletarizācijas procesiem, kā arī sabiedrības izglītības līmeņa paaugstināšanos. Agrākajā laika periodā sociālās kustības šādā formā nevarēja pastāvēt, jo suverēnā vara piederēja monarham, bet masas netika uzskatītas par politiskā procesa pilntiesīgām dalībniecēm. Pastāvošās kustības, galvenokārt pārstāvot reliģiskus uzskatus, varēja būt vērstas, piemēram, uz atbalsta meklēšanu ietekmīgu vietējā mēroga spēku vidū un savu mērķu realizēšanu ar šo spēku palīdzību. Izteikti tas novērojams 11. gs. jūdu kustībās Svētās Romas Impērijā, kad varas pārstāvji ieņēma jūdiem labvēlīgu pozīciju, jo jūdaisti impērijai sniedza komerciālu pienesumu, ko kristietības pārstāvji nevarēja veikt savas reliģiskās pārliecības dēļ ‒ jūdi bija ar mieru būt par vidutājiem, kas slāvu gūstekņus pārdeva ibēriešu musulmaņu armijai. Svētās Romas imperators Henrijs IV (Heinrich IV) 1090. gadā pasludināja sevi par visu Svētās Romas Impērijas jūdu aizstāvi, ar savu imperiālo prestižu nostiprinot jūdiem labvēlīgus imperiālos likumus, kas daļēji saglabājās līdz pat impērijas sabrukumam 1806. gadā. Līdzīgā veidā kristīgās sabiedrības daļas savukārt meklēja varas pārstāvju atbalstu, lai no savām teritorijām jūdus padzītu.

Sociālās kustības tajā izpratnē, kādā šis jēdziens tiek izmantots socioloģijā, raksturo darbība nacionālā mērogā, jauns pielietoto līdzekļu repertuārs (piemēram, streiki, manifestācijas, vēlēšanu kampaņas), uzlabota organizācija, kā arī prasības ar abstraktāku raksturu. Tiklīdz sociālās kustības nostiprinājušās vienā valstī, tām ir tendence censties savu darbību paplašināt starptautiskā mērogā, meklējot radniecīgu kustību aizsākumus citās valstīs un veicinot to pāraugšanu pilnvērtīgās sociālās kustībās arī tur. Viens no lielākajiem sociālo kustību tīkliem ir Globālā taisnīguma kustība (The Global Justice movement), kuras aizsākumi meklējami Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), taču jau kopš 20.gs. 90. gadiem kustība pret korporatīvo globalizāciju kļuvusi internacionāla. Par šo kustību izdots rakstu krājums “Globālā taisnīguma kustība: starpvalstu perspektīvas” (Global Justice Movement: Cross-national and Transnational Perspectives, 2007).

Starp sociālo kustību uzplaukumu un komunikācijas kanālu transformāciju velkamas paralēles. Ap 1833. gadu parādījās telegrāfs, ap 1876. gadu – telefons, ap 1895. gadu tika demonstrēts pirmais radio, 20. gs. parādījās eksperimentālā televīzija, 1966. gadā satelītkomunikācija, 1995. gadā publisks internets ASV. Šie instrumenti atstāja būtisku iespaidu uz sociālo kustību mērogiem, mobilizācijas iespējām un ietekmi uz politiskajiem procesiem.

19. gs. teorētiķu izpratnē sociālās kustības ir sastāvdaļas globālā progresa procesiem, kas ved pie sociālisma, cilvēces attīstības pozitīvās stadijas un tamlīdzīgi. Kopš 19. gs. vidus tika publicētas vairākas ar sociālajām kustībām saistītas publikācijas, no kurām nozīmīgākā ir vācu sociologa Lorenca fon Šteina (Lorenz von Stein) darbs “Sociālo kustību vēsture Francijā no 1789. gada līdz mūsdienām” (Geschichte der sozialen Bewegung in Frankreich von 1789 bis auf unsere Tage, 1850).

Tikai 19. gs. beigās parādījās G. Lebona teorija, kurā pūļa darbības vairs nebija globālā progresa sastāvdaļa, tomēr pūlis tika analizēts nevis kā patstāvīga vienība, bet kā anomālija, salīdzinot tā rīcību ar hipnotizētu cilvēku rīcību, kuri paši neapzinās, ko dara.

20. gs. pirmajā pusē radās gan izteikti kreisas, gan izteikti labējas sociālās kustības, turklāt antidemokrātisku sociālo kustību darbībai ir nozīmīga ietekme uz Otrā pasaules kara izcelšanos. Periodā starp pasaules kariem Itālijā un citviet Eiropā dzima fašisma idejās balstītas sociālās kustības, kas nokļuva vērtību sadursmē ar politiski ietekmīgām komunistu kustībām. Tas pēckara sabiedrībās liek uz sociālajām kustībās raudzīties nevis kā uz demokrātijas balstu, bet kā uz iespējamu draudu liberāli demokrātiskajām konstitucionālajām sistēmām. Šajā laika posmā, piemēram, ASV izveidojās makkartisma ideoloģija, vajājot ne tikai Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) aģentus, bet kreisi noskaņotos indivīdus vispār. Arī sociologu publikācijās vēl 20. gs. 50. gados sociālo kustību fenomens, turpinot G. Lebona tradīciju, tiek skatīts kā deviance, slimība, piem., Ērika Hofera (Eric Hoffer) darbā “Īsteni ticīgais” (The True Believer, 1951) vai Teodora Adorno darbā (Theodor Adorno) “Autoritārā personība” (The Authoritarian Personality, 1950).

Tendence vienām valstīm veidot sociālās kustības kā ietekmes aģentus ārvalstīs ir izplatīta arī mūsdienu pasaulē, turklāt to mēģina realizēt daudzas valstis. Krievija uz to šobrīd reaģē tipiskā makkartisma stilā, aizliedzot organizācijas, kas tiek turētas aizdomās par finansējuma saņemšanu no ārvalstīm, un apgalvojot, ka tās atbildīgas par tā saucamajām krāsainajām revolūcijām Dienvidslāvijā, Gruzijā, Ukrainā, Kirgizstānā un citur.

20. gs. 60. gados rietumos uz sociālajām kustībām pārstāja raudzīties ar aizdomām, tās kļuva par demokrātiskās sabiedrību pastāvīgu sastāvdaļu – sociālajās kustībās apvienojās ne tikai kreisie vai labējie, bet vidusšķira. Tas ļāva sabiedrībā notiekošos procesus skaidrot no sociālo kustību perspektīvas. Sociālās kustības vairs netika skatītas kā drauds demokrātijai, bet drīzāk kā neelites pragmatiskas politiskas atbildes uz objektīvu sociālo nevienlīdzību, politisko apspiešanu un ekonomisko ekspluatāciju. Viens no būtiskākajiem cēloņiem attieksmes maiņai no pētnieku puses bija tas, ka zinātniskajā vidē ienāca cilvēki, kas paši piedalījušies sociālajās kustībās par sociālo taisnīgumu, pret karu un tamlīdzīgi. Tādējādi šie pētnieki sociālās kustības ne tikai saprata, bet arī atbalstīja.

Sociālo kustību pētniecība pēc 20. gs. 60. gadiem abos Atlantijas okeāna krastos atšķīrās – ASV uzmanība tika pievērsta kustību organizācijai un masu protestiem. Eiropā uzmanība tika pievērsta makrostrukturālajiem un kultūras faktoriem, kas ietekmēja jauno sociālo kustību parādīšanos. ASV uz sociālo kustību pētniecību ietekmi atstāja racionālās izvēles teoriju; Eiropā galvenokārt tika pētīta modernā kapitālisma funkcionēšana, kur kapitālisma krīze ietekmēja vairs nevis proletariātu, bet vidusšķiru.

Poļu sociologs Pjotrs Štompka (Piotr Sztompka) ieteicis pieejas sociālo kustību pētniecībā dalīt divās grupās. Vienu grupu veido pieejas, kas analizē sociālo kustību rašanos “no apakšas” – situācijās, kad neapmierinātības līmenis pārsniedz noteiktu slieksni vai līderi sociālās kustības spēj mobilizēt (piem., Č. Tilija teorētiskā pieeja). Otru grupu veido pieejas, kas akcentē strukturālo līmeni, kurš atvieglo vai traucē sociālo kustību veidošanos – kustības parādās tad, kad to sekmē ārēji apstākļi – atturošie mehānismi kāda iemesla dēļ atslābst vai arī parādās jauni līdzekļi un iespējas.

20. gs. 90. gados sociālo kustību pētniecībā notika t. s. kulturālais pagrieziens, kas atzina emociju un izzināšanas spēju nozīmi sociālo kustību procesos. Džefs Gudvins (Jeff Goodwin) un Džeimss Džaspers (James Jasper) šīm idejām veltīja ievērojamu eseju apkopojumu “Pārdomājot sociālās kustības: struktūra, nozīme un emocijas” (Rethinking social movements: Structure, meaning and emotion, 2004). Krājumā dominē strukturālisma ideju kritika, kā arī aicinājums sociālo kustību pētniecībā izmantot ne vien politisko, bet arī kulturālo dimensiju. Arī mūsdienās sociālās kustības bieži tiek apskatītas kultūras kontekstā, piemēram, pētot eiropeizācijas procesus un jaunu identitāšu rašanos.

Kustību radikālisms un iespaids uz politiskajiem procesiem laika gaitā būtiski svārstījies, tomēr tās vienmēr palikušas nozīmīga sociālo un politisko procesu daļa demokrātiskajās valstīs. Raksturojot sociālo kustību tālāko transformāciju, jāpievērš uzmanība būtiskajām izmaiņām komunikācijas kanālos 21. gs. – internets un mobilie tālruņi kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu. Līdz ar to mainās arī sociālo kustību darbībā izmantotie līdzekļi. Sociālie tīkli, kā arī iespēja notikumus ar mobilo tālruni filmēt jebkuram to dalībniekam paver jaunas iespējas esošajām sociālajām kustībām, kā arī dod iespēju veidot jaunas sociālajos tīmekļos balstītas kustības. Plaši apskatīta tēma ir tādas virtuālās sociālās kustības, kuru pamatā ir galvenokārt politiski uzskati. Diena Rolingere (Deana Rohlinger), Leslija Banedža (Leslie Bunnage) un Džesijs Kleins (Jesse Klein) darbā “Virtuālās varas spēles: sociālās kustības, interneta komunikācijas tehnoloģija un politiskās partijas” (Virtual Power Play: Social Movements, Internet Communication Technology and Political Parties, 2014) uzsver tādu virtuālu sociālu kustību kā MoveOn.org nozīmi ASV politiskajos procesos, piemēram, prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņu norisē. Šajā virtuālajā platformā notiek parakstu un līdzekļu vākšana. Platformu izmanto, arī lai veiktu politisko spiedienu un nodotu sabiedrībai konkrētas idejas.

21. gs. sākumu sociālo kustību pētniecībā iezīmē interese par nodarbinātības politiku, aplūkojot darbaspēku kustību stratēģijas. Klasisks, uz gadījuma analīzi balstīts darbs ir Maristellas Svampas (Maristella Svampa) un Sebastjana Pereiras (Sebastián Pereyra) darbs “Starp došanos un palikšanu: Pikvetero organizāciju pieredze” (Entre la ruta y el barrio: La experiencia de las organizaciones piqueteras, 2003), kurā tiek izzināta Argentīnas bezdarbnieku (piquetero) kustību rīcība un politiskā nostāja, analizējot diskursu, stratēģijas un sociālās kustības mijiedarbību ar valsts iekārtu.

Sociālo kustību tālāko likteni paredzēt ir grūti. Č. Tilijs apskatījis četrus iespējamos tālākos ceļus: internacionalizācija – virzīšanās prom no reģionāla un nacionāla līmeņa sociālajām kustībām uz starptautiska un globāla līmeņa kustībām; demokrātijas noriets – tas būtiski ierobežotu sociālās kustības teritorijās, kuras tas skartu; profesionalizēšanās – sociālo kustību institucionalizācija, inovāciju mazināšanās; triumfs – demokratizējoties ļoti ievērojamai pasaules valstu daļai, varētu veidoties situācija, kad sociālās kustības uzplaukst visos līmeņos no vietējā līdz globālajam.

Sociālo kustību internacionalizācija varētu notikt, sociālajām kustībām sekojot citu būtisku segmentu – finanšu tīklu, multinacionālo kompāniju, kriminālo struktūru – globalizācijai. Demokrātijas noriets visdrīzāk nebūtu visaptverošs process, atstājot anklāvus vai lielākas teritorijas, kur demokrātiskās institūcijas un līdz ar to sociālās kustības saglabātos. Profesionalizācija ir process, uz ko daļa autoru norāda jau šobrīd – sociālo kustību aktīvisti, kas rekrutējušies galvenokārt no labklājībā dzīvojošiem augstu izglītotiem sabiedrības segmentiem, strādā šajās kustībās pilna laika labi apmaksātu darbu. 21. gs. sākumā vēl pietiek kustību, kas veidojas no apakšas un nav institucionalizētas, taču profesionalizētās sociālās kustības, sajūtot apdraudējumu, cenšas jaunās kustības absorbēt vai ierobežot. Triumfs ir mazvarbūtīga iespēja, jo būtu nepieciešama lielas daļas pasaules valstu demokratizācija, tomēr to varētu raksturot kā sociālo kustību sapni, kas nodrošinātu vietējā un nacionālā līmeņa kustībām ievērojamu autonomiju, nevis nepieciešamību ievērot subordināciju attiecībā pret starptautiskā un globālā līmeņa sociālajām kustībām.

Sociālo kustību pētniecībā izplatītākā metode gan 20. gs., gan mūsdienās ir gadījuma analīze. Papildu tam tiek veikta tīklu analīze, līdzdalīgais novērojums un diskursa analīze. Sociālās kustības nav iespējams pilnvērtīgi pētīt, vienlaikus neanalizējot to pretinieku un sabiedroto darbības. Piemēram, sociālā kustība nevar tikt skatīta atrauti no policijas, ar kuru tā cīnījusies demonstrācijās, kolaboracionējusi un ar kuru paralēli izstrādājusi cīņas stratēģijas. Uz šī skatupunkta nepieciešamību jau 1959. gadā norādījis sociologs Džeimss Vanders Zendans (James Vander Zanden). Ja sociālai kustībai sekmējas noteiktas pārmaiņas, tai visdrīzāk radīsies arī pretkustības, kas vēlēsies saglabāt esošo kārtību, izvairoties no pārmaiņām. Ja, piem., abortu legalizāciju sekmēja kustība, kas cīnījās par sievietes brīvu izvēli veikt abortu, tad aizliegt abortus centīsies, piem., kustība, kura cīnās par dzīvības saglabāšanu no tās rašanās brīža.

Starp galvenajām pētniecības iestādēm, kas koncentrējas uz sociālo kustību pētniecību, minams Sociālo kustību pētniecības centrs (Centre for the Study of Social Movements) Notrdamas Universitātē (University of Notre Dame) Čikāgā un Sociālo kustību institūts (Institut für soziale Bewegungen) Rūras Universitātē (Ruhr-Universität) Bohumā. Nozīmīgs pētnieciskais darbs tiek veikts arī Vācu Protesta un Sociālo kustību pētniecības institūtā (Institut für Protest- und Bewegungsforschung) Berlīnē. Institūtā apvienojušies 80 pētnieki no Austrijas, Vācijas un Šveices.

Lielākie periodiskie izdevumi sociālo kustību pētniecībā ir Social Movement Studies (kopš 2002. gada), kas tiek izdots Ebingdonā, kā arī Sandjego Štata universitātes (San Diego State University) izveidotais Mobilization (kopš 1996. gada). Izdevumā tiek publicēti pētījumi un akadēmiskie pārskati par kolektīvo uzvedību, sociālajām kustībām un protestiem. Žurnālā Social Movement Studies tiek aplūkotas sociālās kustības cilvēktiesību un identitātes konstruēšanas kontekstā, kā arī tiek analizētas virtuālās sociālās kustības. No jaunākiem izdevumiem minams virtuālais periodiskais izdevums Interface, kas kopš 2009. gada tiek izdots sadarbībā ar Īrijas Meinūtas Nacionālo universitāti (The National University of Ireland Maynooth). Žurnāls Interface ir unikāls ar to, ka tā satura veidošanā piedalās ne vien sociālo kustību pētnieki, bet arī feminisma, cilvēktiesību un citu kustību aktīvisti, sniedzot iespēju uz sociālajām kustībām paraudzīties no tajās iesaistīto skatupunkta.

 Vieni no nozīmīgākajiem sociālo kustību pētniekiem ir D. della Porta, Č. Tilijs, P. Štompka, itāļu sociologs Alberto Meluči (Alberto Melucci) un amerikāņu sociologs Entonijs Oberšals (Anthony Oberschall). E. Oberšals sarakstījis daudz literatūras, kas kompleksi aplūko sociālo kustību pētniecības aktualitātes, piemēram, “Sociālie konflikti un sociālās kustības” (Social Conflicts and Social Movements, 1973). A. Meluči savos darbos sniedz ieskatu kolektīvās identitātes nozīmē sociālo kustību rašanās procesos. Zināmākais viņa darbs ir “Apstrīdot kodus” (Challenging Codes, 1996), kurā A. Meluči sniedz analītisku ieskatu kolektīvu darbību konstruēšanas pamatnosacījumos.