Apzinoties, ka mediji ietekmē visus sabiedrības attīstības, kultūras, ekonomisko, politisko un sociālo attiecību aspektus, mediju socioloģijas pētniecisko interešu laukā ir sabiedrības un mediju mijiedarbība, koncentrējoties uz diviem savstarpēji saistītiem pētnieciskiem virzieniem: uz mediju satura ietekmi, konkrētu tematu, žanru, formātu iedarbības sekām un vērtējot, kādi faktori (ekonomiskā, politiskā, kultūras vide, mediju īpašnieku struktūra un to kontrole) ārpus mediju organizācijām un tajās nosaka mediju radīto saturu. Mediju socioloģijas pētījumos sociālo procesu un problēmu mediatizācija tiek skaidrota, izmantojot socioloģijas teorijas, galvenokārt funkcionālisma, konfliktu un simboliskā interakcionisma teorētiskās pieejas, kā arī socioloģijai raksturīgās pētniecības metodes.

Mediju socioloģija piedāvā nozīmīgu mediju darbības aspektu socioloģisku analīzi, priekšplānā izvirzot mediju ietekmi, īpaši jaunu mediju attīstību, mediju īpašumtiesību un mediju kontroles jautājumus, mediju globalizāciju un mediju praksi, kas nosaka ziņu izvēli un reprezentāciju.

Mediju socioloģijas pētījumos var identificēt divus galvenos virzienus: mediju ietekmi jeb mediju efektus, kas sabiedrībā raisa bažas jeb “morālās panikas”. Tie ir pētījumi par to, kā, piemēram, mediju saturs var veicināt vardarbību sabiedrībā, izplatīt konkrētā kultūrā nepieņemamus morālos standartus vai dezinformāciju. Otrs virziens aptver mediju satura veidošanu, pievēršot uzmanību mediju organizāciju struktūrai un darbībai, vērtējot profesionālās normas un gaidas attiecībā uz mediju darbu un to ietekmi uz mediju saturu, ar to domājot arī “dienas kārtības noteikšanu” un “vārtu sarga” funkcijas. Līdzās mediju organizāciju jeb mezolīmeņa izpētei mediju socioloģijas skatījumā nozīmīgi bijuši politiskās ekonomikas pieejā novērtētie jeb makrolīmeņa aspekti, kas ietver mediju īpašumtiesību struktūru, tirgus stāvokli, koncentrāciju un konkurenci, politikas un mediju biznesa mijiedarbību, kas var ietekmēt sabiedrībai piedāvāto mediju saturu.

Mediju ietekmes pētījumos vēsturiski ir bijuši ļoti svarīgi šādi jautājumi: mediju hegemonija, kultūras imperiālisms, globalizācija un mediju satura standartizācija. Interneta mediju un digitālās vides attīstība, sociālās tīklošanās platformu attīstība, mediju biznesa modeļu maiņa devusi jaunas ierosmes diskusijai par mediju ietekmi uz sabiedrību, uzsverot tīmekļa piedāvātās iespējas mazināt mediju ietekmju homogenizāciju, proti, pievērst uzmanību lokālu kopienu interesēm. Digitālo mediju kontekstā būtiskas arī šādas mediju socioloģijas pētījumu tēmas: digitālās kopienas, līdzdalība un aktīvisms, patēriņš, dzīves stils un citas. To datu skaidrošanā jaunu nozīmi iegūst tādas teorētiskās pieejas kā izpratne par sociālo kapitālu, tīklotās sabiedrības teorija, virtuālo kopienu nošķirtības un atvērtības izpratne. Mūsdienu digitālās komunikācijas ietekme uz sabiedrību liek iekļaut mediju socioloģijas pētījumu laukā ne vien saiknes starp indivīdiem, kopienām un sabiedrībām, bet arī telekomunikācijas, tehnoloģiju un mediju ietekmi.

Mediju socioloģijā nozīmīgi ir publiskās sfēras pieejamības un kvalitātes pētījumi, feministiskie pētījumi, līdztiesības un nevienlīdzības pētījumi, sabiedriskās domas dinamikas izmaiņu sociāli ekonomiskās krīzēs pētījumi, mediju lomas kara un konfliktu apstākļos pētījumi.

Lai analizētu mediju ietekmes cēloņus, mediju socioloģijas pētījumos tiek analizēta mediju darbība, secinot, ka mediji atspoguļo individuālu mediju satura veidotāju (žurnālistu un redaktoru), mediju vadītāju un mediju organizāciju emocijas, aizspriedumus, uzskatus, vērtības. Tāpēc nozīmīga ir mediju organizāciju kultūras ietekmes uz savu darbinieku veidoto saturu izpēte, uzsverot, ka darbinieki ir iesaistīti mediju organizāciju mērķu sasniegšanā un viņiem doto uzdevumu izpildē. Šajā kontekstā svarīgas ir mediju socioloģijas atziņas par žurnālistu un redaktoru sociāli demogrāfiskā profila ietekmi uz mediju saturu, piemēram, tā vienveidību, ja saturu veido galvenokārt vīrieši vai vidusšķiras pārstāvji, veicinot elites izpratnes dominanci par sociāli nozīmīgiem jautājumiem.

Mediju socioloģijas raksturošanai noder pētījumi, kuros mēģināts analizēt, kā žurnālistu un redaktoru emocijas jeb neobjektivitāte, attieksmes un uzskati ietekmē mediju veidoto saturu, piemēram, pirms vēlēšanām, noraidot ideju par mediju satura sabalansētību un objektivitāti dažādu politisko spēku atspoguļojumā. Šajos pētījumos noskaidrots, ka mediju darba procesā konkrēti jautājumi tiek izcelti un citi tiek noklusēti, tādējādi veidojot mediju dienas kārtību. Tātad mediju socioloģija meklē atbildes uz jautājumiem, kādi faktori nosaka to, kā mediju vēstījumi tiek konstruēti. Šo aspektu izceļ feministiski pētījumi, kuros uzsvērts, ka mediji piedāvā stereotipizētu un ierobežotu skatījumu uz sievietes lomu, nostiprinot patriarhālus priekštatus par sievietes uzdevumiem un spējām.

Ņemot vērā mediju socioloģijas starpdisciplinaritāti un mediju kā fenomena izplūdušās robežas, vairāki autori, viens no tiem Silvio Veisbords (Silvio Waisbord), kritiski vērtē uzskatu, ka mediju socioloģija ir atsevišķa zinātnes joma. Viņš to sauc par mediju izpēti, kuras pamatā ir socioloģijai raksturīgi problēmjautājumi un teorijas. Mediju socioloģija cenšas analizēt mediju nozīmi, vērtējot tādas svarīgas sabiedrības dimensijas kā noslāņošanos, organizācijas, identitāti, autonomiju, individuālismu, kopienas, sociālo ietekmi un varu. S. Veisbords uzskata, ka mediju izpētei būtu jāpalīdz izprast galvenās sociālās norises, savukārt sabiedrības izpētei vajadzētu palīdzēt izprast mediju procesus un institūcijas. Mediju socioloģijai trūkst kopīgu teorētisku jautājumu un teorētisku virzienu. Tā izmanto socioloģijas teorētiskās pieejas, lai izvērtētu mediju attīstību, tāpēc S. Veisbords to sauc par postdisciplīnu. Mediju socioloģija ir tik ļoti sadrumstalota, jo pievēršas medijiem, organizācijām, mediju veicinātiem procesiem, tā līdzīgi kā mediju studijas atrodas sociālo un humanitāro zinātņu krustcelēs, tāpēc mediju socioloģijas pētījumi nereti tiek saukt par mediju vai komunikācijas pētījumiem.

Mediju socioloģija analizē mediju un sabiedrības attiecības, savstarpējās ietekmes, veido jaunus teorētiskos modeļus un attīsta teorijas, lai skaidrotu, piemēram, sociālās tīklošanās platformu lietojuma ietekmi uz realitātes konstruēšanu, sociālo identitāti, dezinformācijas un mediētas politikas ietekmi uz sabiedrību. Nozīmīgi mediju socioloģijas teorētiskie jautājumi saistīti ar medijpratības nozīmi mūsdienu sabiedrībās.

Praktiskā līmenī mediju socioloģijas pētījumi ir noderīgi datos balstītas mediju politikas un izglītības satura veidošanā, sabiedriskās domas noskaidrošanā un analīzē, izglītībā, mediju un publiskās komunikācijas pakalpojumu sniedzējiem. Demokrātijas attīstības analīzei nozīmīgi mediju socioloģijas pieejā veikti pētījumi par mediju lietojuma paradumiem, mediju vides un žurnālistikas kvalitāti, tās attīstības stāvokli, profesionālajām lomām un identitātēm. Analizējot sabiedrības mediju lietojumu, attieksmi pret publiskās vides aktuālajiem vēstījumiem, to sniedzējiem un vērtējot zināšanu, noskaņojuma, vērtību un citu aspektu maiņu, mediju socioloģijas pētījumi sniedz lēmumu pieņēmējiem nozīmīgus datus, kas dod iespēju iecerēt un veidot politikas, kā arī attīstīt regulējumu mediju un citās jomās.

Mediju socioloģijas pētījumos mediju loma tiek vērtēta, izmantojot funkcionālisma, konfliktu un simboliskā interakcionisma teorētiskās pieejas. Mediju darbība funkcionālisma teorijas skatījumā tiek analizēta, vērtējot, kuras sabiedrības daļas funkcionē un kādā veidā tās saglabā vai grauj esošo sociālo kārtību. Mūsdienās funkcionālistu perspektīva ir noderīga sociālās tīklošanās platformu ietekmes analīzei, pievēršot uzmanību, kā sabiedrību ietekmē indivīdu pašprezentācijas iespējas un kuras sociālās tīklošanās platformu funkcijas veicina indivīdu savstarpējo komunikāciju. Procesi, ko izraisa sabiedrību komunikācija sociālās tīklošanās vietnēs, mediju socioloģijas skatījumā var veicināt diskusijas ar līdzīgi domājošiem lietotājiem, dot iespēju uzturēt kontaktus ar daudz lielāku cilvēku skaitu, nekā tas būtu iespējams bez digitālo tehnoloģiju izmantojuma. Vienlaikus socioloģijas pētījumu uzmanības centrā ir jautājums par īstām vai viltotām lietotāju identitātēm un sekām, ko rada personiskas informācijas publiskošana bez iespējas kontrolēt, kā šī informācija tiks izmantota.

Konfliktu teorijas perspektīva mediju socioloģijā dod iespēju digitālās komunikācijas vidē identificēt dažādas grupas, kuras iegūst augstāka vai zemāka līmeņa priekšrocības. Pētījumos tiek dokumentēta nevienlīdzīga pieeja digitālajiem resursiem un priviliģēto grupu iespējas realizēt savas intereses. Konfliktu teorijas skatījumā galvenais ir jautājums, kas kontrolē mediju un digitālās platformas, kas gūst labumu no to darbības un uz kā rēķina? Konfliktu teorijas pieejā labumu gūst mediju un sociālās tīklošanās vietņu īpašnieki, reklāmdevēji, uzņēmēji un citi, kas vēlas pārdot preces un pakalpojumus ar mediju starpniecību.

Simboliskā interakcionālisma perspektīva nosaka, kā mediju vidē tiek skaidrota sevis apzināšanās, simboli un vienošanās par tajā esošajām attiecībām, uzdodot jautājumu, kā sociālās tīklošanās platformu komunikācijā iesaistītie piedzīvo, interpretē, ietekmē un reaģē uz to, ko dara un saka citi? Ar simboliskā interakcionisma teorijas palīdzību iespējams skaidrot, kā sociālās tīklošanās platformas piedāvā iespēju cilvēkiem gūt ievērību un saņemt atgriezenisko saiti no citiem. Daļas pētījumu uzmanības centrā ir apsvērumi, kā sociālās tīklošanās platformu lietotāji realizē nodomu kādu pievienot savam tīklam vai liegt tam pieeju, kāda veida attiecības tiek izveidotas sevis prezentācijā un sagaidot atbildes reakcijas uz pašprezentāciju.

Mediju un sabiedrības ietekmju izvērtējuma kontekstā nozīmīgas ir vairākas citas teorijas, kuras lielākoties analizē, kā mediji ietekmē sociālos procesus. Viena no svarīgākajām mediju ietekmes mūsdienu izpratnei un mediju socioloģijas attīstībā ir Niklasa Lūmana (Niclas Luhman) sociālo sistēmu teorijas attīstība. Savā grāmatā “Masu mediju realitāte” (Die Realität der Massenmedien, 1995) N. Lūmans, kas iepriekš nodalītas sociālās sistēmas saistīja ar politiku, ekonomiku, tiesību jomu, zinātni, mākslu, reliģiju, pievienoja medijus kā atsevišķu apakšsistēmu, kas dod iespēju izpētīt masu mediju lomu sociālās realitātes konstruēšanā.

Sabiedrības attīstības likumsakarību raksturošanai mediju socioloģijā ļoti svarīga ir Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) sociālās sfēras teorija, kas medijus redz kā vēl vienu vidi, kas dod iespēju ieinteresētiem pilsoņiem brīvi iesaistītes publiskās diskusijās par sabiedriski politiskiem jautājumiem. J. Hābermāss analizē demokrātijas attīstību kontekstā ar mediju pieejamību, kritiski vērtējot mediju komercializāciju, kas sabiedrības debates pārvērš par “reklāmas platformu”, padarot tās sensacionalizētas un triviālas.

Mediju uztvere, interpretācija un efekti attiecas uz auditorijas studijām un cenšas novērtēt, kā populāri mediju produkti veido attiecības starp sabiedrību un masu medijiem. Viens no nozīmīgākajiem autoriem šajā pētījumu grupā ir Stjuarts Halls (Stuart Hall), kas 1973. gadā piedāvāja komunikācijas modeli, ko sauc arī par uztveres teoriju vai auditorijas teoriju. Tajā viņš skaidro, kā mediju satura producenti izmanto dažādas zīmes (tās ietver ideoloģiju un resursus), lai kodētu auditorijai paredzētos vēstījumus, un to, kā auditorija atkodē šos vēstījumus, izmantojot savas zināšanas un veidojot nozīmes, kas atklāj attiecības starp tekstu un tā saņēmēju. S. Halla skatījumā mediju satura izpratnei sociālais un kultūras konteksts ir ļoti nozīmīgs.

Kanādiešu filozofs Māršals Maklūens (Marshal McLuhan) radījis vienu no mediju teorijām savā grāmatā "Izprotot medijus" (Understanding Media, 1964). Teorijā viņš skaidro mediju ietekmi uz auditorijām un sabiedrību. Viņa skatījumā tieši izmantotais medijs (televīzija, radio vai kino), nevis medija piedāvātais saturs lielākā mērā un ilgākā laika periodā ietekmē cilvēku domāšanu. M. Maklūena izteiciens, ka “medijs ir vēstījums” (medium is the message), tiek interpretēts kā zinātnieka ideja, ka konkrēta medija izmantojums un tā klātbūtne rada daudz nozīmīgākas strukturālas izmaiņas sabiedrībā, nekā tā ikdienas saturs. Pēc M. Maklūena domām, medijs kā tāds nosaka auditorijas reakcijas un uztveri, jo, piemēram, grāmatas lasīšana atšķiras no filmas skatīšanās, otrkārt, katra medija lietojuma pieredzi ietekmē sociālais konteksts, treškārt, katrs medijs izmaina veidu, kā indivīdi un sabiedrības domā un pārstrādā informāciju.

Meklējot atbildes uz jautājumiem, kā mediji un mediēta komunikācija veido sociālo vidi, mediju socioloģijā attīstījušies pētījumi, kas izmanto mediatizācijas teorētisko pieeju. Mediatizācija tiek skaidrots kā komplekss process, kurā mediji caurvij visus sabiedrības dzīves aspektus un to darbības pamatprincipi jeb “loģika” izmaina ne tikai mediju un tehnoloģiju jomu, bet sāk noteikt citu sociālo institūciju darbību, piespiežot tās pielāgoties mediju darbības loģikai, tādējādi veicinot agrāk nezināmas sociālās pārmaiņas. Mediatizācijas teoriju attīstījis Deivids Alteide (David Altheide) un citi autori, bet tā tiek vērtēta kritiski, uzdodot jautājumus, kas īsti veido mediju loģiku – tehnoloģiju struktūra un darbība, mediju organizāciju darbības modeļi vai domāšanas veids, ko izsaka žurnālistikas loģika, nosakot aktuālo ziņu vērtību. Mediatizācijas teorijas skatījumā mediji tiek identificēti kā galvenais spēks, kas mūsdienās ietekmē sociālo dzīvi, savā dinamiskajā attīstībā neatgriezeniski izmainot sabiedrības, jo skar visas sociālās dzīves jomas un procesus.

Mediju socioloģijā tiek izmantotas socioloģijai un citām sociālajām zinātnēm raksturīgās pētniecības metodes un instrumenti. Kvantitatīvie pētījumi, to datus analizējot ar statistiskās analīzes metodēm, tiek izmantoti, lai noskaidrotu sabiedriskās domas izmaiņas attiecībā uz mediju lietojumu un to uztveri (uzticēšanas medijiem, to uztvere, mediju kvalitātes vērtējums u. c.). Kvantitatīvās un kvalitatīvās pētniecības metodes tiek apvienotas, lai noskaidrotu mediju un to vēstījumu uztveri, padziļināti analizējot dažādu sabiedrības grupu attieksmi, vērtējumu, uzvedību. Ar kvalitatīvo pētniecības metožu palīdzību (pārsvarā izmantojot etnogrāfiskās pētniecības metodes) tiek pētīta žurnālistikas un mediju organizāciju iekšējā vide, lai skaidrotu profesionālo vērtību, principu un ikdienas prakses ietekmi uz mediju vēstījumu veidošanos.

Mediju socioloģijas pirmsākumi ir 20. gs. 20. gados, kad interesi par mediju lomu sabiedrības attīstībā izrādīja Čikāgas socioloģijas skolas pārstāvji. Mediju socioloģijas pētniecībā nozīmīgākā ir Herberta Blamlera (Herbert George Blumer) izveidotā simboliskā interakcionisma teorētiskā pieeja, kas analizē ārējās vides un sociālo struktūru ietekmi uz indivīda uzvedību. 20. gs. 30. gados mediju socioloģijas attīstība saistīta ar mediju ietekmētas sabiedriskās domas veidošanās likumsakarību izpēti un kara propagandas ietekmes izvērtējumu.

Jomas attīstību ietekmēja pētnieku kritiska attieksme pret mediju ietekmi uz sabiedrību, liekot meklēt jaunus skaidrojumus sociālajiem procesiem un sabiedriskās domas veidošanās likumsakarībām, kuru daļa ir jaunu mediju veidu attīstība un masu auditorijas veidošanās. Mediju socioloģijas pētījumu veikšanā liela loma ir amerikāņu sociologiem Polam Lazarfeldam (Paul Lazarsfeld) un Elihu Kacam (Elihu Katz), kuri analizēja politisko vēstījumu ietekmi un viedokļu līderu lomu sabiedriskās domas veidošanā.

20. gs. 40. gados vācu socioloģe Herta Hercoga (Herta Herzog) pievērsās auditorijas pētniecībai, analizējot auditorijas struktūru, identitātes un mediju lietojuma funkcijas.

20. gs. 60. un 70. gados franču sociologi pievērsās kritiskai mediju satura uz sabiedrību ietekmes analīzei. Šajā laikā sāka attīstīties mediju un žurnālistikas prakses pētījumi, kurus sauc arī par ziņu socioloģiju, jo to uzmanības centrā ir ziņu konstruēšanas procesi.

Tālākie pētījumi analizēja dažādus mediju satura diskursus un to, kā mediju ietekme varētu būt saistīta ar sociālām problēmām. Kopš 20. gs. 70. gadiem nozīmīga šajā līmenī ir vardarbīga mediju satura ietekme uz vardarbības pieaugumu sabiedrībā. Šo pētniecisko interesi atspoguļo kultivācijas teorija. Pakāpeniski mediju socioloģijas pētniecībā tika iekļautas citas pētniecības jomas: politika, psiholoģija, organizāciju vadības principu izpēte, kultūras studijas.

20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā, attīstoties mediju digitalizācijas tendencēm un izmainoties dažādu sabiedrības grupu mediju lietojuma paradumiem, pieauga pētnieku interese par dažādu paaudžu mediju lietojumu un tā ietekmi uz sabiedrības noslāņošanos, kā arī par konkrētu mediju lomu atšķirīgu paaudžu identitātes veidošanā. Zviedru mediju pētnieks Jērans Bolins (Göran Bolin) pievērsies konkrēta vēsturiska perioda mediju vides kā konkrētas paaudzes sociālajā veidošanā iesaistītas kontekstuālas struktūras analīzei. Noteikta laika mediju struktūra kopā ar vecuma un dzīves gājuma apstākļiem nosaka konkrētas paaudzes pasaules uzskatus, komunikācijas paradumus, mediju lietojumu. J. Bolins raksta, ka mediju vide jeb mediatizētās vēstures posmi nosaka “mediju paaudzes”, jo veido mediju lietojuma paradumus un ietekmē dažādu paaudžu pārstāvju pasaules izpratnes atšķirības. J. Bolina “mediju paaudžu” pētījumi palīdz saprast sociālās pārmaiņas, kolektīvās atmiņas veidošanās priekšnoteikumus un to saistību ar populārajiem medijiem, paaudžu kultūras identitātes un mediju ietekmi uz sociālo pieredzi.

Mūsdienās mediju socioloģijas izpētes centrā ir mobilo mediju, digitālo mediju algoritmu, cilvēka un datortehnoloģiju mijiedarbības izpēte.

Mediju socioloģija mūsdienās lielākoties nodarbojas pētījumiem par mediju un informācijas lietojumu, izpēti par sabiedrības uzticēšanos informācijas avotiem, dezinformācijas un maldinošas informācijas ietekmes analīzi. Strauja digitālo tehnoloģiju attīstība, to izmantojums visās sabiedrības dzīves jomās paplašinājusi mediju socioloģijas pētniecisko problēmu loku. Ļoti daudzi pētījumi veltīti sociālās tīklošanās platformu lietojuma procesiem un sekām, analizējot dažādu sabiedrības grupu pieeju tehnoloģijām to ietekmi uz identitātes un dažādu kolektīvisma formu veidošanos, sociālo un politisko aktīvismu, kā arī citiem ar sabiedrības attīstību saistītiem jautājumiem. Nozīmīgi kļuvuši pētījumi par jaunu komunikācijas veidu ietekmi uz to lietotājiem, piemēram, influenceru mārketingu tīmeklī, politiskās komunikācijas ietekmi uz vēlētājiem.

Jaunie mediji un mediju tehnoloģiju attīstība izmainījusi ne tikai mediju lietojumu un daudzus sabiedrības dzīves aspektus, bet vairākas socioloģiskas pieejas šo pārmaiņu vērtējumā.

Nozīmīga mediju socioloģijas tēma ir mediju globalizācija ‒ iespēja visu veidu masu medijus producēt, izplatīt un patērēt globālā līmenī, nodrošinot ideju apmaiņu starp dažādām kultūrām. Mediju socioloģijas skatījumā mediju globalizācija ietekmē sabiedrības kultūru, veicinot kultūras globalizāciju, tātad atšķirīgu kultūras vērtību, ideju, attieksmju un produktu pieņemšanu un apmaiņu globālā līmenī. Kultūras globalizācija, kas notiek ar masu mediju palīdzību, izmainījusi gandrīz visus nozīmīgākos sabiedrības dzīves aspektus, bet visspilgtāk vērojama patēriņā un uztura izvēlē, migrācijas paradumos, mākslā, sportā un izlaidē. Globalizācija veicinājusi jaunu dzīves stilu un jaunas domāšanas veidošanos par dzīves scenārijiem. Otra nozīmīga mediju globalizācijas ietekme saistīta ar augstāka līmeņa sociālo risku apzināšanos, jo mediji arvien vairāk un ātrāk piegādā informāciju par terorismu, noziedzību, sociāliem konfliktiem, dabas katastrofām.

Mūsdienās mediju socioloģijas pētījumu struktūras robežas ir grūti nosakāmas. Attīstoties mediju videi un mediju tehnoloģijām, mediju socioloģijā tiek iekļautas arvien jaunas izpētes tēmas, mijiedarbojoties ar citām socioloģijas jomām, piemēram tehnoloģiju socioloģiju vai atpūtas socioloģiju.

Katrā valstī, kurā universitātēs darbojas socioloģijas studijas vai mediju studijas, daļa no pētījumiem un studiju satura parasti veltīta mediju socioloģijai. Arī komerciāli pētniecības uzņēmumi, tādi kā starptautiskās pētniecības iestādes Kantar vai Nordicom, kā arī nacionālās pētniecības firmas regulāri vāc datus par mediju lietojumu vai iedzīvotāju attieksmi pret medijiem. Eiropas Savienības (European Union) līmenī dalībvalstu iedzīvotāju mediju lietojumu, uzticēšanos medijiem, attieksmi pret dezinformāciju un citiem ar mediju darbu saistītiem jautājumiem pēta organizācija Eurobarometer, ar medijiem saistīti dati par Eiropas Savienības valstīm pieejami arī Eiropas Savienības statistikas tīmekļa vietnē Statista.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Vašingtonas Universitātes (Washington University) Socioloģijas departamentā tiek veikti pētījumi, kuros izvērtētas sabiedrības nevienlīdzības un mediju lietojuma kopsakarības. Datus par mediju lietojumu ASV un citiem ar medijiem saistītiem jautājumiem piedāvā pētniecības uzņēmums Pew Research Center. Arī Pensilvānijas Universitātes Annenbergas Komunikācijas skolas (Annenberg School for Communication at the University of Pennsylvania) ASV pētījumos liela uzmanība tiek pievērsta mediju un kultūras savstarpējām attiecībām. Mediju socioloģijas pētījumi notiek daudzās universitātēs un institūtos Vācijā, piemēram, Berlīnes Brīvās universitātes (Freie Universität Berlin) Mediju un komunikācijas studiju institūtā (Publizistik- und Kommunikationswissenschaft), Hansa Bredova institūtā (Hans-Bredow-Institut) Hamburgā. Minhenes Universitātes (Ludwig Maximilian University of Munich) Mediju un komunikācijas departamentā atrodas globālā žurnālistikas prakses Worlds of Journalism Studies pētījuma vadības centrs. Zviedrijā Sēdertērnas Universitātē (Södertörns högskola) mediju un komunikācijas studiju ietvaros tiek veikti auditorijas un citi mediju socioloģijas pētījumi.

Mediju socioloģijas pētījumu rezultāti lielākoties tiek publicēti gan socioloģijas žurnālos, gan politiskās un biznesa komunikācijas žurnālos, gan starpdisciplināros akadēmiskos žurnālos, kuru uzmanības centrā ir mediju un sabiedrības analīze, kā arī mediju, komunikācijas un kultūras pētījumi.  

Media, Culture & Society (kopš 1979. gada) ir starptautisks žurnāls, kura uzmanības centrā ir diskusijas veicināšana par medijiem, jaunākajām informācijas komunikācijas tehnoloģijām. Žurnāla prioritāte ir ieguldījums teorijas metodoloģijas attīstībā.

Žurnāls American Sociological Review (kopš 1936. gada) ir Amerikas Sociologu asociācijas (American Sociological Association) nozīmīgākais žurnāls, kas dibināts ar mērķi publicēt oriģinālus pētījumus par socioloģijas nozari kopumā, jauniem teorētiskiem sasniegumiem. Tajā rodami pētījumu rezultāti, kas veicina izpratni par fundamentāliem sociālajiem procesiem un nozīmīgām pētniecības metodoloģijas inovācijām. Žurnālā atrodami arī mediju socioloģijas problēmu pētījumi.

ASV Sabiedriskās domas izpētes asociācijas (American Association for Public Opinion Research) izdotais žurnāls Public Opinion Quarterly (kopš 1937. gada) publicē oriģinālus pētījumus, kas dod iespēju uzlabot pētnieku un sabiedrības izpratni par sabiedriskās domas veidošanos, komunikāciju, politisko uzvedību, attieksmes veidošanos un metodēm, kas tiek izmantotas, lai izprastu šīs parādības.

Žurnāls Social Media + Society (kopš 2015. gada) koncentrējas uz izpratnes veicināšanu par sociālajiem medijiem un to ietekmi uz sabiedrības pagātni, tagadni un nākotni.

Par vienu no pirmajiem ieguldījumiem mediju socioloģijas attīstībā uzskatāms Voltera Lipmena darbs “Sabiedriskā doma” (Public Oppinion, 1922), kurā viņš analizē kara propagandas ietekmi uz sabiedrības viedokļa veidošanos.

Viens no nozīmīgākajiem mediju socioloģijas pamatlicējiem ir P. Lazarsfelds. Viņš iesāka mediju ietekmes uz sabiedrību pētījumus, skaidrojot, kā un vai mediji atstāj iespaidu uz iedzīvotāju izvēlēm vēlēšanās. P. Lazarsfelds radīja divu soļu plūsmas teoriju, kas skaidroja, kā labi informēti un daudzveidīgus medijus izmantojoši viedokļu līderi ietekmē pārējos sabiedrības locekļus. Šī teorija izskaidroja datus, kuri parādīja, ka ietekmīgāko mediju (laikrakstu un radio) tieša ietekme uz vēlētājiem ir daudz mazāka, nekā iepriekš prognozēts.

Žurnālistikas un citu sabiedrības jomu kopsakarību izpratnei nozīmīga ir franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) lauku teorija, kurā viņš identificē žurnālistiku starp citām daļēji autonomām jomām, kas apzīmē politikas, ekonomikas, sociālo sfēru vai lauku atšķirības un hierarhiskas varas attiecības starp šiem laukiem. P. Burdjē skatījumā žurnālistika atrodas atkarīgās attiecībās no politikas un ekonomikas laukiem. Šajās attiecībās tā var pakāpeniski zaudēt savu autonomiju. P. Burdjē pievērsies arī žurnālistikas prakses analīzei. Savā darbā “Par televīziju” (Sur la télévision, 1996) viņš ļoti kritiski vērtējis televīzijas debašu ietekmi un to iespējas noskaidrot patiesību par politiku un citiem nozīmīgiem jautājumiem.

Vācu politikas zinātniece Elizabete Noelle-Neimane (Elizabeth Noelle Neumann), vērtējot sociālās vides ietekmi uz indivīda viedokļa veidošanos, izveidoja klusuma spirāles teoriju, kas būtiska mediju socioloģijas pētījumos.

Maikls Šudsons (Michael Schudson) ir viens no mediju ziņu redakciju profesionālās prakses pētījumu iedibinātājiem. Viņš pētījis arī reklāmas ietekmi un populāro kultūru. Vislielāko ieguldījumu M. Šudsons sniedzis ziņu socioloģijas attīstībā, vērtējot žurnālistu ikdienas prakses un profesionālo vērtību ietekmi uz sabiedrībai pieejamo aktuālo informāciju un skatot ziņas kā kultūras formu. Ziņu ietekmi uz sabiedrības kultūru, ziņu satura nozīmi sociālās realitātes konstruēšanā pētījusi socioloģe Gaje Tukmane (Gaye Tuchman).

Mediju komercializācijas un kapitālisma kā ekonomiskas sistēmas ietekmi uz medijiem mediju socioloģijā pārstāv Roberts Makčesnijs (Robert Waterman McChesny), kas mediju un sabiedrības mijiedarbību analizē politiskās ekonomikas pieejas skatījumā.