Jaunība bieži tiek saprasta kā pārejas periods no bērnības uz pieaugušā dzīvi, no mācīšanās uz nodarbinātību, no apgādājamās personas statusa uz patstāvīgu dzīvi utt. Jēdzienu “jaunība” un “jaunieši” izpratne atšķiras laikā un telpā un starp dažādām sabiedrībām. Gan jaunībai, gan bērnībai ir bijusi un joprojām ir atšķirīga nozīme atkarībā no jauniešu sociālajiem, kultūras un politiskajiem apstākļiem. Galvenā problēma, lietojot vecuma definīciju ‒ grūti panākt vienprātību par to, kur sākas un kur beidzas jaunība.

Tradicionāli jaunatnes socioloģijā uzmanība tiek pievērsta diviem galvenajiem izpētes virzieniem – jaunības kā pārejas posma analīzei un jaunatnes kultūras izpētei. Šīs apakšnozares ietvaros tiek veikti pētījumi, kas aptver dažādus jauniešu dzīves aspektus un specifiskas jomas, akcentējot tādas tēmas kā jauniešu iekļaušanās sabiedrībā, profesionālās izvēles veidošanās, pāreja no izglītības sistēmas uz darba tirgu, bezdarbs, mājokļu pieejamība, atkarību izplatība, deviance, dzīves kvalitāte un sociālās atstumtības riski. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī jauniešu pilsoniskajai līdzdalībai, patēriņa paradumiem, kā arī sociālo mediju un digitālo platformu lietošanai.

Jaunatnes socioloģijas pētniecībā līdz šim svarīga uzmanība ir tikusi pievērsta jauniešu subkultūrām, jo šādas subkultūras lielā mērā ietekmē jauniešu uzvedību. Daudzas jauniešu sociālās grupas veidojas ap konkrētām subkultūrām, kuras raksturo tādi faktori kā personība, izcelsme, rase, intereses un citi aspekti. Subkultūras ietekmē jauniešu vēlmes, uzskatus, modi un izklaides veidus, padarot tās par ļoti svarīgu izpētes priekšmetu.

Praksē ļoti bieži jaunatnes socioloģijas kontekstā tiek lietots arī apzīmējums “jaunatnes pētījumi” (youth studies), kas norāda uz jomas starpdisciplināro raksturu.

Jaunatnes socioloģijas teorētiskā nozīme izpaužas tās spējā sistemātiski izpētīt jaunatni kā nozīmīgu sabiedrības daļu un analizēt, kā ārējie apstākļi ietekmē jauniešu dzīvi un pieredzi. Šī socioloģijas apakšnozare ne tikai palīdz izprast, kā globālas un lokālas pārmaiņas ietekmē jauniešu realitāti, bet arī atspoguļo pasauli no pašu jauniešu skatupunkta. Socioloģiskā analīze sniedz vērtīgas zināšanas gan par jaunatnes kā sabiedrības grupas sociālajām un kultūras īpatnībām, gan arī par to, kā jaunieši paši izprot un interpretē apkārtējās norises, procesus un dzīvesstilu.

Socioloģija palīdz izprast jaunatni, skatoties uz jauniešiem kopumā un aplūkojot apstākļus, kas veido viņu dzīvi kā paaudzei, kas atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Šāda pieeja palīdz analizēt problēmas un izaicinājumus, ar kuriem saskaras jaunieši, pretoties “morālajai panikai” par jauniešu uzvedību, tā vietā nodrošinot kontekstu, kas ļauj labāk izprast sabiedrības ietekmi un izprast veidus, kā tiek pārveidota paaudzes dzīve. Tā piedāvā perspektīvu jaunu tendenču un sociālo pārmaiņu identificēšanai, sniedzot ieskatu dinamiskajos procesos, kas veido sabiedrības attīstību.

Jaunatnes socioloģijas ieguldījums nav skatāms tikai un vienīgi jaunatnes politikas kontekstā, bet arī nodarbinātības, izglītības, ģimenes un migrācijas politikas veidošanā un analīzē. Daļa pētījumu šajā jomā tiek veikti tikai akadēmiskiem nolūkiem, savukārt citi pētījumi nodrošina uz pierādījumiem balstītas prakses attīstību un tiek izmantoti jauniešu formālās un neformālās izglītības jomā un efektīvam darbam ar jaunatni. Pētniecībai ir būtiska praktiskā nozīme tieši darbā ar jauniešiem, gan izmantojot aktuālās atziņas un atklājumus, gan arī izvērtējot dažādu projektu, programmu un aktivitāšu ietekmi.

Jaunatnes pētniecības rezultātu izmantošana ir būtiski ietekmējusi dažādus likumus, politikas veidošanu un pakalpojumu sniegšanas praksi, kas tieši skar jauniešu dzīves apstākļus un iespējas sabiedrībā. Pētījumi, kas saistīti ar jauniešiem, kuri saskaras ar bezdarbu, piedzīvo vardarbību ģimenē, bezpajumtniecību vai narkotiku lietošanu, ir palīdzējuši veidot politikas, kas vērstas uz šo jauniešu vajadzībām un problēmām.

Eiropas mērogā jaunatnes jomas pētījumiem ir bijusi sevišķa nozīme, jo tie veido pamatu izpratnei par jauniešu situāciju un izaicinājumiem dažādās Eiropas valstīs. 1967. gadā Eiropas Padome (Council of Europe) ar Parlamentārās asamblejas rīkojumu Nr. 265 pirmo reizi oficiāli atzina nepieciešamību pēc jaunatnes pētījumiem. Šī iniciatīva tika uzskatīta par būtisku, lai veidotu visaptverošu skatījumu uz jauniešu dzīvi un vajadzībām visā Eiropā. Šis dokuments deva jaunu virzību jaunatnes politikas attīstībā un veicināja interesi par jauniešu dzīves apstākļiem, to izglītības iespējām, nodarbinātību un sociālo līdzdalību. 2000. gadā Eiropas Padome atkārtoti apstiprināja jaunatnes pētījumu nozīmi, nosakot to kā būtisku elementu jaunatnes jomas pieejā, kas veido zināšanas par jauniešu stāvokli Eiropā.

Jaunieši kā īpašs socioloģiskās izpētes objekts kļuva aktuāli tikai 20. gs. otrajā pusē, lai gan interese par jaunatni parādījās jau 20. gs. sākumā. Pirmie pētījumi balstījās uz teorijām par pusaudžu vecumposmu, ko ietekmēja Stenlija Hola (Granville Stanley Hall) darbs “Pusaudža gadi: to psiholoģija un saistība ar fizioloģiju, antropoloģiju, socioloģiju, dzimumdzīvi, noziedzību, reliģiju un izglītību” (Adolescence: Its Psychology and Its Relations to Physiology, Anthropology, Sociology, Sex, Crime, Religion, and Education, 1905). Šis darbs bija pirmā psiholoģiskā izpēte par pusaudžu periodu. S. Hols uzskatīja, ka pusaudžu vecums ir universāla “vētras un stresa” pieredze, ko raksturo emocionālas svārstības, sacelšanās un identitātes krīzes. Tajā laikā sociālajās zinātnēs dominēja pozitīvisms, kas jauniešus uzlūkoja kā pasīvus objektus, kuru rīcību ietekmē ārēji sociāli vai iekšēji psiholoģiski faktori.

Šo psiholoģisko uzskatu par jaunību apstrīdēja citi sociālie zinātnieki. Mārgareta Mīda (Margaret Mead) ar antropoloģiskiem pētījumiem pierādīja, ka jauniešu pieredze dažādās kultūrās var ievērojami atšķirties, apstrīdot universālo “vētras un stresa” teoriju. Viņas pētījumi 20. gs. 20. un 30. gados piedāvāja atšķirīgu skatījumu uz jauniešu attīstību, uzsverot, ka jauniešu pieredze un viņu dzīves posms nav universāli noteikti. M. Mīda, izmantojot savu antropoloģisko pieeju, pētīja dažādas kultūras, lai saprastu, kā jaunieši attīstās un kādas ir viņu sociālās attiecības sabiedrībā. Viņas pētījums, kas balstījās uz izpēti Samoa salās, izvirzīja apgalvojumu, ka jauniešu dzīves posms un problēmas nav universāli visās sabiedrībās. M. Mīda atklāja, ka pusaudžu dzīve un kultūra, īpaši pieaugušo un bērnu attiecības, ievērojami atšķiras no tā, kā tas tiek interpretēts Rietumu sabiedrībā. Antropologi centās parādīt, kā šie problemātiskie aspekti tika pārāk uzsvērti salīdzinājumā ar citām kultūrām un bija unikāli Amerikas sabiedrībai un modernajai sabiedrībai kopumā.

Čikāgas skolas pārstāvji aizsāka jaunatnes izpēti, īpaši saistībā ar delinkvenci un devianci. 20. gs. 20. un 30. gados sociologi, piemēram, Klifords Šovs (Clifford Shaw) un Henrijs Makejs (Henry McKay), pētīja jauniešu noziedzību un bandu kultūru pilsētas rajonos. Viņi analizēja, kā pilsētas vides faktori, piemēram, nabadzība, migrācija un sociālā atstumtība, ietekmē jauniešu uzvedību un veicina deviantas subkultūras veidošanos. Viņi skaidroja, ka pilsētu apkaimes ar zemu sociālo kontroli veicina noziedzības un deviantas uzvedības izplatību jauniešu vidū. Čikāgas skola uzskatīja, ka jauniešu bandas veidojas kā reakcija uz sociālo atstumtību un kā kolektīvas identitātes veidošanas forma, kas piedāvā statusu un piederību, ko viņi nespēj iegūt tradicionālajās institūcijās, piemēram, skolā vai ģimenē.

20. gs. 50. un 60. gados socioloģiskā interese par jauniešiem koncentrējās uz jauniešu subkultūrām un to lomu sociālajās pārmaiņās. Sociologi mainīja uzmanības centru no indivīdu novirzēm uz kultūras formām, ko jaunieši attīstīja, reaģējot uz savas sociālās vides ietekmēm. Šajā periodā parādījās tādas jauniešu grupas kā modi, rokeri un panki, kas veidoja alternatīvas stila un uzvedības normas, kas bieži bija pretrunā ar sabiedrības pieņemtajām normām. Šīs subkultūras kļuva par veidu, kā jaunieši izrādīja savu identitāti un pretošanos dominējošajām kultūras vērtībām. Birmingemas Mūsdienu Kultūras pētījumu centrs (Centre for Contemporary Cultural Studies, CCCS), kuru pārstāvēja tādi sociologi kā Stjuarts Hols (Stuart Hall) un Pols Viliss (Paul Willis), analizēja, kā šīs subkultūras izsaka pretestību dominējošajai kultūrai un palīdz jauniešiem veidot identitāti. Viņi uzsvēra, ka jaunieši nav pasīvi sabiedrības normu pieņēmēji, bet gan aktīvi kultūras līdzradītāji, kuri izmanto subkultūras formas, lai izaicinātu sabiedrības ierobežojumus un veidotu alternatīvas nozīmes. Šajā periodā sociologi sāka saskatīt jauniešus ne tikai kā sabiedrības pārmaiņu upurus, bet arī kā aktīvus sociālās pārmaiņas veidojošus aģentus. Jaunieši kļuva par nozīmīgu politisku spēku, piedaloties pilsonisko tiesību un pretkara protestos, kā arī citās politiskajās kustībās. Radikālie pētnieki, īpaši marksisma ietekmē esošie teorētiķi, uzskatīja jauniešus par potenciāliem revolucionāriem spēkiem, kas spēj izaicināt sociālo nevienlīdzību un kapitālismu. Jauniešu kultūras šajā periodā bija cieši saistītas ar izklaidi, patēriņu un pretestību tradicionālajām normām. Sociologi pievērsa uzmanību tam, kā masu mediji un patēriņa kultūra ietekmē jauniešu identitāti un subkultūru attīstību. Pētnieki, kas atbalstīja sociālkonstrukcionisma pieeju, analizēja jauniešu kultūru kā sociāli konstruētas un radītas sabiedrības mijiedarbībā ar masu medijiem un patēriņa kultūru.

Līdztekus pieauga socioloģiska interese par masveida izglītības izplatību, kas no darba lomām pārorientēja jauniešus uz skolēnu un studentu lomām. Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) pētīja, kā izglītības sistēma veicina jauniešu sociālo integrāciju un pieaugušo lomu apguvi. Amerikāņu sociologi pievērsās jauniešu sociālajām grupām un analizēja vienaudžu grupu ietekmi uz sociālo identitāti. 20. gs. vidū sociologi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Apvienotajā Karalistē sāka pievērst pastiprinātu uzmanību sociālās šķiras ietekmei uz jauniešu dzīves gaitu, īpaši izglītības pārejā uz darbu. Šie pētījumi balstījās uz socioloģijas klasiskajām tradīcijām, kas izcēla sociālo nevienlīdzību un sociālās stratifikācijas ietekmi uz dzīves iespējām. Ogasts Holingsheds (August Belmont Hollingshead) savā pētījumā “Elmtaunas jaunieši: sociālo šķiru ietekme uz jauniešiem” (Elmtown’s Youth: The Impact of Social Classes on Adolescents, 1949) analizēja, kā sociālā šķira ietekmē pusaudžu attīstību, izglītību un karjeras iespējas. A. Hollingsheds identificēja piecas sociālās šķiras, balstoties uz ģimenes ekonomisko statusu, izglītību un profesiju, un analizēja, kā šīs šķiras ietekmē jauniešu akadēmiskos sasniegumus, sociālās attiecības un profesionālās ambīcijas. Secinājumi parādīja, ka augstāku šķiru jauniešiem bija labākas izglītības iespējas, lielākas cerības uz karjeras izaugsmi un plašāki sociālie tīkli.

Arī Apvienotajā Karalistē bija interese par sociālās nevienlīdzības pārmantošanu no paaudzes uz paaudzi, koncentrējoties uz strādnieku šķiras un sociāli atstumto jauniešu pieredzi. 20. gs. 40. un 50. gados britu sociologi pētīja, kā strādnieku šķiras jaunieši saskārās ar ierobežotām izglītības iespējām un ierobežotu sociālo mobilitāti, kas nostiprināja sociālo nevienlīdzību. Viņu pētījumi parādīja, ka strādnieku šķiras ģimenēs bieži trūka resursu (gan materiālu, gan kultūras kapitāla), lai atbalstītu bērnu izglītību un veicinātu profesionālo izaugsmi. Atšķirībā no ASV pētījumiem, kas koncentrējās uz vidusšķiru, Apvienotās Karalistes pētījumi vairāk koncentrējās uz strādnieku šķiras jauniešu sociālajām barjerām un strukturālajiem šķēršļiem sociālajai mobilitātei. Šie pētījumi uzsvēra strukturālās nevienlīdzības un šķiru nošķiršanas ietekmi uz izglītības iespējām un karjeras izvēlēm.

Sekojot klasiskajai socioloģiskajai interesei par šķiru, pētnieki pakāpeniski paplašināja pētījumu loku, pievēršoties arī dzimuma, etniskās piederības un citu sociāli piedēvētu identitātes aspektu izpētei jauniešu vidū.

Vēlāk 20. gs. otrajā pusē pieauga mediju un patērētāju kultūras ietekme uz jauniešiem. Sociologi sāka pētīt, kā televīzija, filmas un vēlāk video spēles un internets ietekmē jauniešu kultūru un identitāti. Tehnoloģiskās izmaiņas ievērojami mainīja jauniešu mijiedarbību, organizēšanos un kultūras patēriņu. Mediji un digitālās platformas kļuva par galvenajiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību jaunieši konstruē un izpauž savu identitāti, piedalās politiskajās aktivitātēs un veido transnacionālas kopienas. Šīs pārmaiņas būtiski mainīja arī socioloģisko pētījumu fokusu.

Jaunatnes socioloģijā ir izstrādātas dažādas teorētiskās pieejas, lai izprastu jauniešu pieredzes sarežģītību. Jaunatnes izpētē pastāv vairākas teorētiskās perspektīvas, kuras nosacīti iedalāmas piecos virzienos:

Personības attīstības perspektīvas (developmental perspectives) galvenokārt balstās uz vecumposmu un kognitīvo psiholoģiju, un tās ir saistītas ar pārmaiņu procesiem, kurus pārdzīvo jaunieši, aptverot tādus aspektus kā fizioloģiskās, kognitīvās, intelektuālās un socioemocionālās pārmaiņas.

Paaudžu perspektīvas (generational perspectives) ir teorētiskā virziena papildinājums attīstības perspektīvām, kas koncentrējas uz to, kā jaunieši, piedzīvojot līdzīgus individuālās attīstības procesus, piedalās kolektīvās izpausmēs un darbības formās. Šī perspektīva uzsver, kā jaunieši izmanto savu atšķirīgo kultūru, kas palīdz viņiem izcelties kā atsevišķai paaudzei, veidojot savu identitāti un vērtību sistēmu.

Strukturālā konflikta perspektīvas (structural conflict perspectives) noraida homogēnisku pieeju jaunatnes kultūrai un koncentrējas uz to, kā dažādu jauniešu grupu dzīve un pieredze, kas bieži ietver dažādas subkultūras, atspoguļo plašākas sociālās nevienlīdzības struktūras. Šī pieeja uzsver, ka sociālā nevienlīdzība, kas saistīta ar sociālo slāni, dzimumu, etnicitāti, invaliditāti un citiem faktoriem, nosaka jauniešu identitāti un dzīves pieredzi. Strukturālā konflikta teorijas atzīst, ka jaunieši dažādās sociālās grupās saskaras ar atšķirīgiem resursiem, iespējām un izaicinājumiem, kas bieži veido sociālu dalījumu un nevienlīdzību.

Pārejas perspektīvas (transitional perspectives) ir izplatītākais teorētisko pieeju virziens jaunatnes socioloģijā, kas balstās uz izpratni par jaunību kā dzīves posmu, kurā notiek pāreja no bērnības uz pieauguša cilvēka statusu vai pāreja no skolas uz darba dzīves uzsākšanu. Šī perspektīva kļuva īpaši nozīmīga 20. gs. 60. gados, kad tika ieviests pārejas posma jēdziens jaunatnes socioloģijā. Kopš tā laika jauniešu pāreja uz pieaugušo dzīvi un ar to saistītās problēmas kļuva par būtisku pētījumu objektu jaunatnes socioloģijas jomā.

Konstrukcionisma perspektīvas (constructionist perspectives) jaunatnes pētījumos piedāvā dziļāku izpratni par to, kā jaunieši tiek definēti un konstruēti dažādos sociālajos diskursos, kas veido sabiedrības uztveri un attieksmi pret šo vecuma grupu. No konstrukcionisma skatupunkta jaunatne nav vienkārši bioloģiska vecuma posms, bet ir sociāli konstruēts jēdziens, ko veido daudzi faktori, kas tiek nodoti caur sociālajām praksēm, valodu, medijiem, politiku un izglītību. Tādējādi jaunatne ir kategorija, kuru veido gan institūcijas, gan sabiedriskās normas un vērtības, kas nosaka to, kā jaunieši tiek uztverti un kādas lomas viņiem tiek piešķirtas sabiedrībā

Jaunatnes socioloģijas laukā līdz šim būtiska loma ir bijusi teorijām, kas skaidro kriminālo un delinkvento saistībā ar jauniešu uzvedību. Šo teoriju mērķis ir izskaidrot kriminālās uzvedības cēloņus un faktorus, kas bieži vien ir saistīti ar jauniešu vecuma grupu vai apstākļiem.

Viens no tematiem, kas interesējis jaunatnes sociologus jau ilgstoši visā pasaulē, ir jautājums par jaunību kā pārejas posmu uz pieaugušā dzīvi. Sākot no apmēram 2000. gada pāreja no pusaudža vecuma uz pieaugušo vecumu ir ievērojami mainījusies. Salīdzinot ar pagātni, tā attiecas uz ilgāku laiku un ir mazāk strukturēta. Mūsdienu jaunatnes pētnieki saskaras ar jaunības vecumposma paildzināšanos un paplašināšanos, lielā mērā tāpēc, ka izglītības sistēma, mainīgais darba tirgus, labklājības politika un attieksme pret personiskajām attiecībām ietekmē jauniešu pāreju uz pieaugušo vecumu. 2000. gadā Kanādas jaunatnes pētnieks Džeimss Kotē (James Eugene Côté) izteica domu, ka jauniešu pāreja uz pieaugušo vecumu vairs nav lineārs process, bet gan sadalīts un ilgstošs ceļš. Viņš apgalvoja, ka mūsdienu jaunieši bieži sastopas ar “aizturēto pieaugušo vecumu” (arrested adulthood). Šajā gadījumā daži pieauguša cilvēka statusa marķieri ir sasniegti, bet citi nav. Citi pētnieki, kas pēta jauniešu dzīvi ne Rietumu valstīs, izmanto Dž. Kotē koncepciju, lai raksturotu jauniešu pieredzi valstīs, kur atšķirīgi sociālie un kultūras apstākļi nosaka jauniešu pāreju uz pilngadību. Piemēram, jaunatnes sociologi Āzijas un Klusā okeāna reģionā plaši pēta jauniešu pāreju uz pieaugušo vecumu. Piemēram, Indonēzijā, Vjetnamā, Fidži vai Taiti jauniešu pāreja uz pilngadību var ļoti atšķirties starp valstīm un arī būtiski atšķirties no Rietumu kultūras, jo šajās sabiedrībās liela nozīme tiek piešķirta ģimenes un kopienas vērtībām. Šeit joprojām laulība un bērnu piedzimšana nosaka cilvēku kā pieaugušo. Un, piemēram, koncepcija par individuālu izvēli un dzīves plānošanu nav piemērojama tā, kā tas ir Rietumu sabiedrībā. Aizvien biežāk tiek kritizētas pieejas, kas jauniešus uzlūko kā “nepabeigtus pieaugušos”. 

Jaunākās pieejas jaunatnes socioloģijā bieži vien koncentrējas uz tādiem jēdzieniem kā “individualizācija”, “risks”, “noturība” un “rīcības brīvība”, kas atspoguļo mūsdienu sabiedrības dinamiku un mainīgās jauniešu dzīves pieredzes.

Pētījumi par ekonomisko nevienlīdzību un sociālo mobilitāti analizē, kā ekonomiskās atšķirības ietekmē jauniešu ambīcijas, piekļuvi izglītībai un karjeras iespējām. Līdztekus citiem tematiem jaunatnes jomas pētnieki pievērš arvien lielāku uzmanību jauniešu mentālās veselības problēmām.

Mūsdienu jaunatnes socioloģijas pētījumu laukā liela uzmanība tiek pievērsta digitālajai socializācijai un sociālo mediju platformu ietekmei, jo, piemēram, TikTok, Instagram un Snapchat ir būtiska loma jauniešu identitāšu veidošanā, draudzības saišu veidošanā un komunikācijas stilā. Turklāt tiek rūpīgi pētīta sociālo mediju ietekmētāju (influenceru) loma jauniešu patēriņa uzvedībā un dzīvesstila izvēlēs. Izpētes tēmu kontekstā aizvien būtiskāku nozīmi gūst sociālo mediju un digitālo prasmju un digitālās dzīves izpētes jautājumi. Digitālās tehnoloģijas, tostarp sociālie mediji, internets, mākoņdatošana un viedierīces, ir veidojušas jaunu realitāti, kurā jaunieši ir gan patērētāji, gan radītāji. Pētījumu lokā ienāk gan jauniešu slengs un valodas lietojuma atšķirības sarunvalodā un digitālajā vidē, kas ir radījusi jaunas komunikācijas formas un valodas izteiksmes līdzekļus, kas ietekmē to, kā jaunieši veido identitāti, piederību un sociālās attiecības. Viens no jaunākajiem pētījumu virzieniem ir parādība, ko interneta vidē dēvē par brainrot (kognitīvo spēju pasliktināšanos un “mentālo miglu”, ko izraisa sekla, pārlieku stimulējoša tiešsaistes satura pārmērīga patērēšana).

Jaunatnes socioloģija pievēršas transnacionālu jauniešu kultūru veidošanās izpētei sociālajos medijos, kurās jaunieši no dažādām valstīm dalās kopīgās vērtībās, gaumē un identitātes izpausmēs. Piemēram, Japānas, anime un manga, kļuva par globāliem fenomeniem, ietekmējot jauniešu subkultūras visā pasaulē un veicinot transnacionālas fanu kopienas veidošanos. Kontekstā ar digitālo vidi un jauniešu uzvedību tajā, mainās arī subkultūru izpēte, jo internets veicina tā saukto mikroestētikas (subaesthetics) tendenču strauju izplatīšanos un attīstību jauniešu vidē, kas noved pie tradicionālo subkultūru sadrumstalotības pārejošās, vizuāli orientētās tendencēs

Jaunatnes socioloģija pēta arī to, kā mūsdienu jaunieši pārdefinē politisko līdzdalību, izmantojot digitālo aktīvismu, sociālās kustības un netradicionālas protesta formas. Sociālo mediju platformas, piemēram, TikTok, ļauj jauniešiem ātri iesaistīties politiskajās aktivitātēs, apejot politiskās partijas un sasniedzot globālu auditoriju. Lai gan tradicionālā politiskā līdzdalība, piemēram, piedalīšanās vēlēšanās, ir samazinājusies, jaunieši aktīvi piedalās globālu problēmu aktualizēšanā. Pētnieki analizē un novēro jaunu patēriņa ieradumu maiņu, piemēram, minimālisms, ilgtspējīga mode un vegānisms.

Sākot no apmēram 1995. gada, jaunatnes pētījumos arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība arī dzimumam un seksualitātei. Sākotnēji šie pētījumi ir koncentrējušies uz riskantu uzvedību, kas saistīta ar jauniešu seksualitāti, pusaudžu grūtniecību, sekstingu, uzmākšanos, vardarbību intīmajās attiecībās un seksuāli transmisīvām infekcijām. Jaunākajos pētījumos vērojama novirzīšanās no pārmērīgas jauniešu seksualitātes bīstamības dramatizēšanas uz daudzpusīgāku dzimuma un seksuālās identitātes izpēti. Ņemot vērā pieaugošo jauniešu skaitu, kuri sevi identificē ar plašākiem terminiem, kas atspoguļo seksuālo un dzimuma daudzveidību, piemēram, kvīrs, nebinārs u. tml., jaunatnes jomas pētnieki arvien vairāk pievērš uzmanību dzimuma un seksuālās identitātes daudzveidībai.

Mūsdienu jaunatnes socioloģijā aizvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, ka jaunatnes socioloģijai ir raksturīgi koncentrēties tikai uz jauniešiem, kuri tiek uzskatīti par sociāli problemātiskiem (piemēram, jauniešiem, kas izdarījuši likumpārkāpumus). Lai arī empīriski un teorētiski pamatota, šāda pieeja bieži vien uzsver problēmu aspektus, veidojot priekšstatu, ka liela daļa jauniešu vai nu paši ir “problēmas”, vai arī “rada problēmas”. Šāds skatījums var būt maldinošs, jo tas nepilnīgi atspoguļo jauniešu realitāti. Šis pieņēmums ignorē apstākļus, ka lielākā daļa jauniešu visbiežāk neiekļaujas šajās problemātiskajās kategorijās un ka viņu dzīves gājums ir daudzveidīgs un dinamisks, bieži vien ar pozitīvām izmaiņām un attīstību. Mūsdienu jaunatnes pētniecības tematiku, teoriju attīstību un attiecīgi arī priekšstatu par jauniešiem un jaunatnes problemātiku ļoti bieži nosaka dažādu programmu prioritātes un finansējums, kurš visbiežāk nav vērsts uz “parasto” jauniešu izpēti, bet gan jauniešiem, kuru uzvedība tiek uzskatīta par problemātisku vai sociāli nozīmīgu. Arī pētnieciskā interese mūsdienu jaunatnes socioloģijā bieži vien liek koncentrēties uz problemātiskajiem aspektiem jauniešu dzīvē, nevis uz to pozitīvajām pieredzēm. Lai gan problemātiskā pieeja palīdz identificēt un risināt nopietnas sociālās, ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, tā nav pietiekama, lai pilnībā izprastu jauniešus kā dinamisku un daudzveidīgu sabiedrības grupu. 

Jaunatnes pētniecībai raksturīga metodoloģiska daudzveidība un starpdisciplinaritāte. Tā integrē plašu kvalitatīvo un kvantitatīvo metožu klāstu, piemēram, intervijas, etnogrāfiskus novērojumus, anketēšanu un ilgtermiņa kohortu analīzi.

Būtiska loma izpētē ir bijusi jauniešu kā sociāldemogrāfiskas grupas analīzei un statistiskajam portretam. Statistisko datu analīzes un vairāku kvantitatīvo pieeju uzmanības centrā ir jauniešu sociālā profila un rīcības kvantitatīvie aspekti, ko bieži nosaka pēc vecuma, piemēram, izglītības līmenis, noziedzības izplatība, narkotiku lietošana, politiskā līdzdalība, veselība utt. Viens no būtiskiem kvantitatīvo pētījumu veidiem ir Jaunatnes barometrs (Youth Barometer), ko dažādas valstis un organizācijas mēdz veikt ar kādu noteiktu regularitāti, lai izsekotu izmaiņām jauniešos un identificētu aktuālās tendences, piemēram, par tādām tēmām kā jauniešu vērtības un attieksmes, izglītība, darbs, pilsoniskā aktivitāte, nākotnes plāni, apmierinātība ar dzīvi u. c.

Jaunības kā pārejas posma dzīves cikla izpētē būtiska nozīme ir longitudinālajiem pētījumiem (pētījumiem, kuros dati par tiem pašiem subjektiem tiek vākti atkārtoti ilgākā laika posmā).

Jauniešu kultūras pētījumi, kas attīstījās 60. un 70. gados, aplūkojot jaunas jauniešu subkultūras un dzīvesveidu, atšķirībā no aprakstošajiem un kvantitatīvajiem jaunatnes pētījumiem galvenokārt izmantoja kvalitatīvās metodes un pieejas. Tas pavēra ceļu plašākai kvalitatīvo pētījumu metožu izmantošanai un to lietderībai pētījumos par jauniešiem vēlākos laika posmos.

Jaunatnes jomas pētniecībā līdztekus ierastajām izpētes pieejām un metodēm, piemēram, etnogrāfiskajai pieejai, kvalitatīvajām intervijām, novērojumiem un aptaujas metodei, ir aizsācies metodoloģiskās jaunrades vilnis, attīstot radošāku pieeju jauniešu dzīves izpētei. Pieaug tendence izmantot līdzdalības pētniecības metodes, kas iesaista jauniešus kā līdzpētniekus, dodot viņiem iespēju aktīvi piedalīties pētniecības procesā.

Mūsdienās aizvien biežāk pētnieki izmanto digitālo etnogrāfiju un lielo datu analītiku, lai pētītu jauniešu mijiedarbību un uzvedību virtuālajā vidē.

Izvēloties pētījuma metodes un stratēģiju jaunatnes pētniecībā un projektos, kuros tiek iesaistīti jaunieši, būtiska nozīme jāpievērš pētniecības ētiskajiem un juridiskajiem izpētes nosacījumiem atkarībā no jauniešu juridiskās situācijas vai vecumgrupas. Līdz pilngadības sasniegšanai pusaudžu un jauniešu dalība pētījumā pirms izpētes sākšanas jāapstiprina ar likumisko pārstāvju (piemēram, vecāku, aizbildņu vai aizgādņu) rakstisku piekrišanu. Tas, ka izpētes objekts var būt pusaudži vai jaunieši, vienmēr ir nozīmējis, ka jaunatnes jomas pētniekiem ir bijis svarīgs jautājums par nevienlīdzīgajām varas attiecībām starp pētāmo un pētnieku. Būtisks aspekts ir arī pētnieka un pētāmo savstarpējo attiecību ciešums un savstarpēja uzticēšanās.

Jaunatnes jomas pētniekiem vienmēr ir ļoti rūpīgi jādomā un jāpatur prātā tās, kā viņi atspoguļo pētījumu rezultātus un kā viņu darbu var atspoguļot plašsaziņas līdzekļi un, kā tas, savukārt, var ietekmēt pašus jauniešus vai to jauniešu daļu, kas ir tikusi pētīta.

1975. gadā Starptautiskajā Sociologu asociācijā (International Sociological Association, ISA) kā specializēts asociācijas atzars izveidota Jaunatnes socioloģijas pētniecības komiteja (RC34 Sociology of Youth). RC34 jau no paša sākuma bija ne tikai akadēmisks jaunatnes pētniecības tīkls, bet globāla kopiena. RC34 mērķis ir sniegt ieguldījumu jaunatnes socioloģijas un jaunatnes pētniecības teorijas un prakses attīstībā starptautiskā līmenī, apvienojot tās biedru profesionālās zināšanas, zinātnisko apziņu un sociālo apņemšanos strādāt ar jaunatnes problēmām un jautājumiem vietējā, reģionālā līmenī un starptautiskā līmenī.

Eiropas Sociologu asociācijā (European Sociological Association, ESA) 1995. gadā izveidots pētniecības tīkls “Jaunatne un paaudze” (Research Network RN30 Youth and Generation). Šī pētniecības tīkla mērķis ir veicināt pētniecību jaunatnes jomā un nodrošināt galveno diskusiju forumu socioloģijas attīstībai un debatēm Eiropā šajā jomā dažādos izpētes aspektos.

Jaunatnes socioloģijas pētījumu jomā būtiska nozīme ir vienam no vecākajiem jaunatnes pētniecības institūtiem Eiropā ‒ Vācijas Jaunatnes pētniecības institūtam (Das Deutsche Jugendinstitut), kas dibināts 1963. gadā un ir sniedzis ievērojamu ieguldījumu ne tikai šīs pētījumu jomas attīstībā, bet tam ir bijusi būtiska loma arī jaunatnes diskursa aktualizēšanai Eiropas mērogā.

Eiropas jaunatnes pētnieku tīklu (The Pool of European Youth Researchers, PEYR) veido 35 pētnieki un eksperti no visas Eiropas. Kopš tā izveidošanas 2010. gadā Eiropas Jaunatnes pētnieku tīkls ir atbalstījis Eiropas Savienības un Eiropas Padomes (Council of Europe) jaunatnes partnerības kā ideju grupas darbību. Šīs organizācijas pētnieki īsteno pētījumus, sniedz konsultācijas, nodrošina ekspertīzi un analīzi Eiropas Komisijai (European Commission) un Eiropas Padomei, kā arī citiem politikas veidotājiem, pētniekiem un jaunatnes darba praktiķiem.

RAY tīkls (Research-based Analysis and Monitoring of Youth in Action, RAY Network) ir Eiropas pētniecības tīkls, kurā šobrīd ir iesaistītas 35 jaunatnes jomas Erasmus+ Jaunatne darbībā un Eiropas Solidaritātes korpusa nacionālās aģentūras un viņu pētniecības partnerinstitūcijas vai atsevišķi pētnieki. Pētniecība ir balstīta uz Eiropas jaunatnes programmu analīzi un uzraudzību. RAY tīkls (sākotnēji saukts par “Erasmus+ jaunatnes darbībā uz pētniecību balstīta analīze”) tika dibināts 2008. gadā. RAY tīkla mērķi ir sniegt ieguldījumu kvalitātes nodrošināšanā un kvalitātes attīstībā Eiropas Jaunatnes programmu īstenošanā; sniegt ieguldījumu uz pierādījumiem balstītā un uz pētījumiem balstītā jaunatnes politikas izstrādē jaunatnes jomā Eiropā; veicināt neformālās izglītības un mācīšanās atzīšanu jaunatnes jomā, jo īpaši labāku izpratni starptautiskā jaunatnes darba un mācību mobilitātes kontekstā; Veicināt dialogu starp pētniecību, politiku un praksi jaunatnes jomā.

Kopš 1987. gada Ziemeļvalstu jaunatnes pētnieku organizācija (Nordic Youth Research Symposiums, NYRIS) ir nostiprinājusies kā vadošā jaunatnes pētniecības konference Ziemeļvalstīs. Organizācijas konferencēm ir bijusi izšķiroša loma gan jaunatnes pētniecības multidisciplinārā lauka veidošanā, gan teorētiskajā un metodiskajā attīstībā.

Īpašas jaunatnes pētniecības nodaļas vai centri izveidoti arī vairākās universitātēs visā pasaulē. 

Youth & Society (Y&S) iznāk kopš 1960. gada un sākotnēji bija specializēts apakšnozares žurnāls, bet vēlāk kļuva par starpdisciplināru žurnālu, kas ir veltīts jautājumiem, kas saistīti ar 10–24 gadus veciem iedzīvotājiem un aptver plašu jauniešu un jaunatnes jomas jautājumu spektru.

Young (kopš 1993. gada) ir starptautisks zinātnisks jaunatnes jomas pētījumu žurnāls ar starpdisciplināru profilu. Tajā tiek publicēti ne tikai monodisciplināri raksti, bet arī tādi, kuros integrētas dažādas pieejas un pētniecības tradīcijas. Žurnālu finansiāli atbalsta Ziemeļvalstu padome.

Journal of Youth Studies (kopš 1998. gada) ir starptautisks zinātnisks žurnāls, kas veltīts jauniešu pieredzes un dzīves kontekstu teorētiskai un empīriskai izpratnei. Žurnālā skartās tēmas ietver socioloģiju, izglītību, sociālo politiku, kultūras studijas, politikas zinātni, ekonomiku, antropoloģiju, kriminoloģiju un sociālo ģeogrāfiju.

Sociology Studies of Children and Youth (kopš 1986. gada) ir Amerikas Sociologu asociācijas Bērnu un jauniešu pētījumu virziena izdevums. Daži izdevumi ir veltīti konkrētu tēmu analīzei, savukārt citos ir iekļauta plašāka problemātika par dažādām bērnu un jaunatnes jomas tēmām.

The Journal of Applied Youth Studies (kopš 2015. gada) ir starptautisks zinātnisks žurnāls, kas iznāk četras reizes gadā un publicē rakstus, aptverot problemātiku, kas skar jauniešus. Žurnāls koncentrējas uz pētījumiem par jauniešiem starptautiskā mērogā un atspoguļo jauniešu dzīvi, ietverot tādas jomas kā izglītība, nodarbinātība, subkultūras, labklājība, ģimene, mājoklis, bezpajumtniecība, pilsēta un lauki, pilsonība, politiskā līdzdalība, migrācija, mobilitāte, multikulturālisms, taisnīgums un digitālās tehnoloģijas un sociālie mediji. Tas arī īpaši koncentrējas uz pētniecību par tādiem jautājumiem kā sociālā šķira, dzimums, seksualitāte, etniskā piederība, rase, reliģija, vieta un invaliditāte.