Galvenās teorijas 19. gs. vidū britu karikatūrists un grāmatu ilustrators Džordžs Krukšenks (George Cruikshank) publicēja gravīru “Britu bišu strops”, kas attēlo britu impērijas sociālo stratifikāciju. Gravīra vēlāk tika izplatīta ar nosaukumu “Politiskais attēls tautai par peniju”. Turpmāk līdzīga tipa attēli, tikai ar uzsvaru uz zemāko šķiru apspiesto stāvokli, izmantoti strādnieku šķiriskās apziņas paaugstināšanai un šķiru cīņas popularizēšanai.
Izplatītākie kritēriji, pēc kuriem sabiedrībā iespējama stratifikācija, ir vara, bagātība, dzimums/dzimte (sex/ gender), tautība vai rase. Tomēr sabiedrību iespējams stratificēt arī pēc vecuma, reliģiskās piederības, izglītības, dzīvesvietas, feodālajā sabiedrībā – pēc kārtas, Indijas sabiedrībā – pēc varnu un kastu piederības un tamlīdzīgi. Mūsdienās pētnieki pievērš uzmanību globālajai nevienlīdzībai, par stratifikācijas kritēriju izvirzot indivīda valstisko piederību.
Vieni stratifikācijas kritēriji noteiktās sabiedrībās var būt būtiskāki, citi mazāk būtiski vai nepastāvēt vispār (piemēram, Indijā būtiska varnu un kastu piederība, kas citās sabiedrībās nepastāv).
Stratifikācijas kritēriji ir sociāli noteikti, taču tie var tikt skaidroti kā dabiski. Tāpēc iespējamas diskusijas, kādā mērā kritērijs ir dabas un kādā mērā sabiedrības noteikts – piemēram, par dzimumu/ dzimšu dalījumu un no tā izrietošajām sociālajām sekām. Ja dalījums tiek atzīts par dabisku, tas visdrīzāk tiek uzskatīts arī par taisnīgu tajā sabiedrības daļā, kam šis dalījums nav izdevīgs. Piemēram, kādu dalījumu var pasludināt par dabisku, jo tas “nāk no dieva” (piemēram, dažādu varnu pārstāvji radīti no dažādām dieva ķermeņa daļām, vai dalījumu feodālajās kārtās noteicis dievs un tamlīdzīgi).
Ja sabiedrībā dominē pārliecība, ka attiecīgais dalījums ir dabisks un/vai taisnīgs, tas veicina stratifikācijas veidošanos pēc šī dabiskā/taisnīgā kritērija (piemēram, stratifikācija pēc izglītības līmeņa mūsdienās ir institucionalizēta likumdošanā). Ja tiek uzskatīts, ka kāds dalījums ir netaisnīgs, tas visdrīzāk sabiedrībā pastāv, taču pastāv centieni tā nozīmīgumu ierobežot (piemēram, mūsdienās stratifikācija pēc dzimuma/dzimtes). Šādā gadījumā var atšķirties arī viedokļi par sociālo slāņu hierarhiju (piemēram, jebkuras tautas nacionālismā tā pati ieņem augstāko vietu, par resursiem konkurējošā tauta – zemāko, bet pārējās visbiežāk atrodas vidū). Ja nav minēto tendenču, dalījuma kritērijs visdrīzāk sabiedrībā nav tik nozīmīgs kā citi, respektīvi, nav institucionalizējies.
Tā kā sociālā stratifikācija attiecas uz plašu sabiedrības dzīves segmentu, pētījumos un teorijās sociālās stratifikācijas jēdziens nereti netiek izmantots, identificējoties ar šaurākām socioloģijas apakšnozarēm. Raksturīgākais piemērs ir dzimumu/dzimšu nevienlīdzības teorijas un pētījumi, kurus parasti izdala atsevišķi no sociālās stratifikācijas. Šādos gadījumos iespējams vilkt paralēles ar marksistisko tradīciju, no kuras izriet vairums feminisma teoriju. Marksisms arī cenšas no stratifikācijas jēdziena izvairīties, uzsverot dalījumu šķirās. Gan tradicionālajam marksismam, gan mūsdienu dzimtes pētījumiem raksturīgi centieni sabiedrībā notiekošos procesus ne tikai skaidrot, bet arī darboties kā spēcīgiem ietekmes aģentiem. Respektīvi, pētniecība ir saaugusi ar sociālām kustībām, tāpēc tām ir nepieciešams pašām savs pamanāms zīmols (piemēram, feminisms), nevis saaugšana ar sociālās stratifikācijas teorijām.
Sociālās stratifikācijas teorijas un pētījumi parasti attiecas uz stratifikāciju pēc bagātības, varas un nodarbošanās. Sociālās stratifikācijas teoriju aizsākums ir Kārļa Marksa (Karl Marx) teorija par šķiru konfliktu starp divām ekonomiski nevienlīdzīgām grupām – buržuāziju un proletariātu. Līdz tam pastāvējušie centieni skaidrot nevienlīdzību sabiedrībā (antīkie autori, Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau) u. c.) nav atstājuši tik paliekošu iespaidu. K. Marksa teorija bijusi par pamatu sociālās stratifikācijas teorētisko virzienu izveidē.
Nozīmīgākie teorētiskie virzieni stratifikācijā ir marksisms, kurš atzīst pastāvošo ekonomiski noteikto nevienlīdzību par netaisnīgu un piedāvā to mainīt; elites teorijas, kas apraksta elites nozīmi sabiedrībā un tām simpatizē; vēberisms, kas nevienlīdzību skata ne tikai ekonomiskajā, bet arī prestiža un varas dimensijā; funkcionālisms, kas norāda, ka nevienlīdzība ir nepieciešama, lai sabiedrība varētu veiksmīgi funkcionēt.
K. Marksa teoriju raksturo ekonomiskais determinisms – ekonomika tiek skatīta kā ražošanas attiecību pamats. Ja ražotājspēki (cilvēki, kuri veic ražošanu) nonāk pretrunā ar pastāvošajām ražošanas attiecībām (attiecībām starp cilvēkiem ražošanas procesā), veidojas revolucionāra situācija. Laika gaitā veidojas šķiriskā apziņa, šķiriskā solidaritāte un politiskā organizācija. Kapitālismā K. Markss identificējis divas galvenās šķiras – buržujus un proletāriešus. Tā kā buržuāzija nevar pastāvēt, nemitīgi nerevolucionizējot ražošanu (to nosaka kapitālistiskā konkurence), tā arvien lielāku sabiedrības daļu proletarizē, nonākot aci pret aci ar proletariātu. K. Markss prognozējis cīņu, kurā proletariāts pakāpeniski apvienojas un gāž buržuāziju, izveidojot bezšķiru sabiedrību jeb “brīvu ražotāju brīvu asociāciju”.
Kā atbildes reakcija uz marksismu radās Maksa Vēbera (Max Weber) sociālās stratifikācijas teorija, kas ir ievērojami sarežģītāka, ekonomisko dimensiju pasludinot nevis par bāzi, bet nostādot līdzās prestiža un varas dimensijai, – M. Vēbers rakstījis par šķirām, statusa grupām un partijām. M. Vēbers vairāk uzmanības pievērsis kvalifikācijai, ko indivīds var piedāvāt tirgū, uzskatot to par būtisku kritēriju, lai formētos ekonomiskie sociālie slāņi. M. Vēbers iebildis arī pret šķiru cīņu cēloņu reducēšanu līdz K. Marksa piedāvātajiem, norādot uz sarežģītākiem, saliktiem cēloņiem, kur ietilpst gan parādattiecības, gan monopolu darbība, gan kaulēšanās par darba algu, gan vairāki citi faktori, kas padara neiespējamu K. Marksa divu šķiru modeļa funkcionēšanu.
Cits teorētiskais virziens, kas, tāpat kā vēberisms, izveidojies kā atbilde marksismam, ir elites teorijas, ko pārstāv itāļu sociologs Vilfredo Pareto (Vilfredo Federico Damaso Pareto). V. Pareto socioloģijā ieviesis elites jēdzienu, norādot, ka elite pastāv jebkurā sabiedrībā – tie ir izredzētie, labākie sabiedrības elementi, turklāt jebkurā sfērā – likumdošanā, politikā, dzejā, reliģijā vai noziedzībā. V. Pareto piedāvājis “lapsu” un “lauvu” jēdzienus (ekonomikā viņš līdzīgā veidā analizējis “rantjē” un “spekulantus”, bet reliģijā – “priesterus” un “skeptiķus”), lai tipoloģizētu valdošās elites pārstāvjus. “Lapsas” pārvaldi realizē ar viltu, bet “lauvas” ar varu. Turklāt laika gaitā norit elišu cirkulācija, “lauvām” nomainot “lapsas” un atkal otrādi. Tā kā šīs cirkulācijas gaitā viena elite ik pa laikam gāž otru, vēsturi V. Pareto dēvē par aristokrātijas kapsētu.
Pārējā sabiedrība (jeb masas) V. Pareto interesēja mazāk, tomēr elišu cirkulācijā arī masām ir nozīme, jo tajās parādās spēcīgi “tīrradņi”, kas cenšas nokļūt varas pozīcijās; reizēm viņiem tas arī izdodas, elitē iefiltrējoties vai to aizstājot. Šādā veidā notiek arī elites kvalitatīva atjaunošanās.
Pēc Otrā pasaules kara parādījās publikācijas par sociālo stratifikāciju funkcionālisma aspektā. Pirmā publikācija ir Kingslija Deivisa (Kingsley Davis) un Vilberta Mūra (Wilbert Moore) raksts “Daži stratifikācijas principi” (Some principles of stratification, 1945) žurnālā American Sociological Review. Raksta mērķis bija atklāt saikni starp stratifikāciju un sabiedrisko kārtību – sabiedrībai, kura ir funkcionējošs mehānisms, jānodrošina savu locekļu izvietojums sociālajās pozīcijās un jāstimulē ar to saistīto pienākumu pildīšana. K. Deiviss un V. Mūrs uzskata, ka ir pozīcijas, kas ir būtiskākas, nepieciešamākas sabiedrībai, ir mazāk pievilcīgas, prasa īpašāku talantu vai specifisku sagatavošanos u. tml. (piemēram, medicīnas apgūšana ir dārga un ilga). Lai veicinātu arī šo pozīciju aizpildīšanu, nepieciešams līdzeklis, pamudinājums šos pienākumus pildīt – tie ir labumi ekonomisko stimulu (komforta, iztikas), estētisko stimulu (izklaides) un simbolisko stimulu (prestiža, cieņas) formā. Apbalvojumu nevienlīdzīgs sadalījums veicina gan pozīciju aizpildīšanu, gan sociālo stratifikāciju. Funkcionālisma atšķirība no pirms tam dominējušajām sociālās stratifikācijas teorijām ir tajā, ka jebkuras – gan augstākas, gan zemākas – pozīcijas aizpildīšana un ar to saistīto pienākumu pildīšana tiek skatīta kā kopīgu sabiedrības labumu veicinoša, resp., sociālie slāņi netiek uztverti kā konfliktējoši. Funkcionālisma teorija izraisīja plašākas diskusijas, kuras 1953. gadā aizsāka amerikāņu sociologs Melvins Tumins (Melvin Tumin), bet vēlāk iesaistījās arī citi autori. M. Tumins kritizē K. Deivisa un V. Mūra rakstu, norādot, ka nav skaidrs, vai un kā iespējams noteikt, kuras pozīcijas ir funkcionāli nepieciešamākās un būtiskākās. Pat ja tas būtu iespējams, talanta atpazīšanu un īstenošanu ietekmē jau eksistējošā sociālā stratifikācija, kas rada strukturālus šķēršļus talanta atpazīšanai noteiktos sabiedrības slāņos, kuriem nav tik daudz varas un resursu. M. Tumins secina, ka funkcionālisma galvenā ideja par sociālo stratifikāciju, ka kvalificētākais personāls nonāk svarīgākajās pozīcijās, ir apšaubāma.
Ar sociālās stratifikācijas teorētiskajiem virzieniem saistītās idejas turpinājuši citi autori. Marksisma tradīcijā viens no nozīmīgākajiem autoriem ir Eriks Olins Raits (Erik Olin Wright), elites teorijās Roberts Mihelss (Robert Michels), vēberisma tradīcijā Frenks Pārkins (Frank Parkin) un Malkoms Voterss (Malcolm Waters), funkcionālismā Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons).
Paralēli funkcionālisma skaidrojumiem ASV pēc Otrā pasaules kara nozīmīgu darbu sociālās stratifikācijas teorijās publicējis Pitirims Sorokins (Pitirim Sorokin). Grāmatā “Sociālā un kultūras mobilitāte” (Social And Cultural Mobility, 1959) uzmanība tiek pievērsta sociālajai mobilitātei, ko P. Sorokins definējis kā indivīda vai sociāla objekta pāreju no vienas pozīcijas uz citu. Vertikālā sociālā mobilitāte ir mobilitāte starp sociālajiem slāņiem. P. Sorokins sniedzis savu sociālās stratifikācijas klasifikāciju (ekonomiskā, politiskā un profesionālā) un detalizēti aprakstījis mobilitātes iespējas starp slāņiem, kā arī tās kanālus (armija, baznīca, skola, politiskās, profesionālās un ekonomiskās organizācijas, laulība un tamlīdzīgi).
Atšķirīgu skatījumu uz sociālās stratifikācijas problemātiku piedāvājis britu sociologs Džons Goldtorps (John Harry Goldthorpe). Viņš šķiras izdalījis, balstoties profesiju jeb nodarbošanās prestižā. Tas ir, tiek veikts profesiju prestiža novērtējums, bet pēc tam sabiedrība tiek stratificēta, balstoties novērtējumā. Dž. Goldtorps modeli vairākkārt pilnveidojis. Tas izmantots arī Lielbritānijas sociālās politikas veidošanā, lai noteiktu, kam kādi pakalpojumi piemērojami. Tomēr nevar apgalvot, ka Dž. Goldtorpa modelis atspoguļo sociālo realitāti tādā mērā, ka Dž. Goldtorpa piedāvātās šķiras būtu ieguvušas šķirisko apziņu.
