Sociālās grupas ir nozīmīgs sabiedrības struktūras elements līdztekus statusiem un lomām, sociāliem institūtiem, organizācijām un lielām sociālām kategorijām, kā, piemēram, sociālie slāņi. Indivīdi un mazās grupas veido sociālo mikrovidi, savukārt lielās grupas un sabiedrība kopumā ‒ makrovidi. Sabiedrībā eksistē liela grupu daudzveidība, tādēļ ir grūti rast vienu visaptverošu definējumu. Psiholoģijā, arī mikrosocioloģiskajās teorijās, sociālā grupa tiek skaidrota kā cilvēku kopums, kas atrodas savstarpējā mijiedarbībā, kam ir kopīgi mērķi un izturēšanās normas un kas pilda noteiktas sociālās lomas. Savukārt socioloģijā sociālā grupa ir sabiedrības sociālās struktūras elements, ko vieno formāli vai sociāli nozīmīgi kritēriji (dzimums, vecums, rase, profesija, vara un citi). Grupas veidojas sociālās mijiedarbības rezultātā, un indivīdi, kas tajās iesaistīti, darbojas pēc grupu radītajiem nosacījumiem un likumsakarībām. Grupu attīstību skaidro dažādi lineāri un cikliski grupu attīstības modeļi.

Grupas atšķiras pēc savas struktūras un attiecībām, kas valda starp to locekļiem. Grupām ir atšķirīgi veidošanās mērķi un uzdevumi, grupas veidu lielā mērā nosaka arī grupas locekļu skaits. Cilvēki veido grupas, jo kā sociālas būtnes caur grupām viņi iesaistās ikdienas dzīvē, grupās tiek apmierināta vajadzība pēc saskarsmes, cilvēciskiem kontaktiem, kopā darbojoties var sasniegt mērķus efektīvāk un rezultatīvāk, nekā darbojoties pa vienam, grupa rada pašvērtības apziņu, dod drošības sajūtu, atbalstu un aizsardzību dažādās dzīves grūtībās, grupās notiek cilvēku socializēšanās. Saskaņā ar funkcionālismu, cilvēki iesaistās grupās, lai apmierinātu instrumentālas (uz uzdevumu orientētas) un ekspresīvas (emocionālās) vajadzības. Konfliktu teorijas analizē, kā grupās izpaužas varas attiecības un nevienlīdzība. Simboliskais interakcionisms pēta, kā grupas lielums ietekmē mijiedarbības veidu starp grupas locekļiem.

Sociālajās zinātnēs nav vienotas izpratnes par grupu klasifikāciju. Atšķirībā no laboratorijas grupām, kas veidotas, piemēram, pētnieciskiem mērķiem, dabiskās grupas veidojas pašas; atkarībā no skaitliskā lieluma un funkcionālo saišu tipa tās iedala mazajās un lielajās grupās. Tiek pieņemts, ka mazākās grupas ir diāde (veido divi cilvēki) un triāde (veido trīs cilvēki), savukārt robežu starp mazo un lielo grupu nosaka indivīdu mijattiecības, pieņemot, ka mazās grupas var veidot pat vairāki desmiti cilvēku, ja vien starp viņiem pastāv cieša mijiedarbība. Atkarībā no dominējošo saišu atšķirībām grupā, izšķir primārās un sekundārās grupas. Primārajās grupās apvienojas indivīdi ar savstarpēji atklātām un intīmām attiecībām, kur dominē emocionālās saites, piemēram, ģimene vai draugi. Sekundārajās grupās apvienojas indivīdi ar bezpersoniskām attiecībām kāda specifiska un praktiska mērķa sasniegšanai. Šo grupu attiecības un mijiedarbību nosaka rakstītas vai nerakstītas formālās vienošanās par grupu mērķiem un cilvēku uzvedības standartiem. Sociologs Viljams Samners (William Graham Sumner) ieviesa jēdzienus “iekšgrupa” (in-group) un “ārgrupa” (out-groups), lai raksturotu indivīdu sajūtas attiecībā pret savas un citu grupu locekļiem. Iekšgrupai indivīds pieder un ar to identificējas, savukārt pret ārgrupu, kurai indivīds nepieder, viņš var izjust naidīgumu un konkurenci. Iekšgrupu raksturo savstarpējas simpātijas, lojalitāte, solidaritāte un sadarbība, kā arī “mēs” apziņa. Indivīdi sevi un savu uzvedību vērtē no grupas konteksta viedokļa. Pastāv referentās grupas, ar kurām indivīdi identificējas un kas spēcīgi ietekmē indivīda uzvedību un sociālās attieksmes neatkarīgi no tā, vai indivīds tai pieder, vai ne.

Vēsturiski izveidojies tā, ka sociālās grupas un procesus tajās līdztekus pēta gan socioloģija, gan sociālā psiholoģija. Jau 19. gs. franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim) analizēja specializācijas, uzdevumu diferencēšanas un sociālo struktūru attīstību, kā arī sociālās vienotības pamatnostādnes (organiskā un mehāniskā solidaritāte), savukārt  vācu sociologs Georgs Zimmels (Georg Simmel) pētīja grupas lieluma nozīmi un koalīciju formēšanos. Formāla mazo grupu izpēte aizsākās 20. gs. sākumā, attīstoties sociālajām zinātnēm (antropoloģijai, pedagoģijai, kriminoloģijai, psiholoģijai, socioloģijai). Čārlzs Hortons Kūlijs (Charles Horton Cooley) un Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) pētīja grupas locekļu pašapziņas veidošanos grupas iekšējās mijiedarbības rezultātā. Č. H. Kūlijs rakstīja par primāro un sekundāro grupu nozīmi. Frederiks Vinslovs Teilors (Frederick Winslow Taylor) pētīja, kā indivīdi piespiesti pakļauties grupas normām un tādējādi veicināt produktivitāti.

20. gs. 30. gados attīstījās trīs pētījumu virzieni sociālajā psiholoģijā: Kurta Levina (Kurt Lewin) un līdzautoru veiktie līderības stilu pētījumi, Džordža Eltona Meijo (George Elton Mayo) neformālo attiecību pētījumi formālās darba grupās (Hotornas eksperiments), kā arī Džeikoba Levija Moreno (Jacob Levy Moreno) grupas struktūras pētījumi un sociometrija. Vēlākajos gados attīstījās dažādu iekšējo procesu un grupas dinamikas pētījumi.

Līdz Otrajam pasaules karam grupu pētījumi rietumu valstīs, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), attīstījās vairāku apstākļu dēļ. Kopumā nostiprinājās pārliecība, ka sociālās problēmas var atrisināt, pateicoties zinātniskiem pētījumiem, līdz ar to tika paredzēti līdzekļi šādai izpētei. Daudzu profesionālo jomu pārstāvji (sociālā darba speciālisti, grupu psihoterapeiti, izglītības darbinieki un uzņēmumu vadītāji), kuri strādāja ar grupām, ļoti veicināja grupas procesu pētīšanu. Tika radīti metodoloģiskie rīki grupu pētīšanai. Laikā līdz 20. gs. 50. gadiem tika piedāvātas jaunas grupu teorijas, veikti pētījumi par līderību, konfliktiem grupā un starp grupām, konformitāti. Lai arī vēlāk pētnieku interese mazinājās, 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā mazo grupu pētījumi atkal aktualizējušies, tiek radītas jaunas teorētiskas idejas tradicionālajiem pētījumiem laboratorijas apstākļos (īpaši psiholoģijā), tiek pievērsta uzmanība arī tiem apstākļiem, kādos funkcionē dabiski veidojušās grupas. Reālu grupu pētīšana ieinteresējusi citu jomu, piemēram, ģimenes, organizāciju un darba, pētniekus. Kopš 20. gs. 90. gadiem notiek grupu pētījumi sociālajās un ar uzvedības izpēti saistītajās zinātnes nozarēs, piemēram, politikas zinātnē, organizāciju uzvedībā, grupu psihoterapijā, sociālajā darbā, izglītības psiholoģijā, ģimenes socioloģijā, organizāciju socioloģijā un grupu socioloģijā, organizāciju un vadības psiholoģijā. Tiek analizēta formālo grupu un organizāciju darbība, struktūra, menedžments, grupās un organizācijās notiekošie procesi. Līdztekus eksperimentālajiem pētījumiem laboratorijas grupās aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta dabisko grupu pētīšanai.

Sociālo zinātnieku vidū atšķiras viedokļi par sociālo grupu empīriskās izpētes līmeņiem. Pētnieki, kuri atbalsta grupas līmeņa pieeju, uzskata – lai pilnīgi varētu grupas izprast, ir jāpēta pati grupa kā vienība, kuru nevar uztvert tikai kā atsevišķu indivīdu summu. Individuālā līmeņa pieejas atbalstītāji (pārsvarā sociālie psihologi) uzskata, ka grupu pētīšanā var un pat ir ieteicams pētīt indivīdus, kuri grupu veido, jo uzskata, ka grupas var labi analizēt, noskaidrojot, kā indivīdi uztver grupas un kā tajās iesaistās.

Grupas ir nozīmīgs socioloģisks koncepts, jo tām ir kompleksa un svarīga loma sociālajā dzīvē. Dalība grupā ir nozīmīga indivīda identitātei. Grupa ir galvenais aģents sociālajā kontrolē pār indivīdiem, jo tieši grupā var tikt pielietots sociālais spiediens, lai tiktu panākta konformitāte, īpaši tajos gadījumos, kad deviantie grupas locekļi riskē ar savu dalību grupā. Grupas ir nozīmīgas arī to sociālo seku dēļ, ko tās rada. Tieši grupās notiek vairums svarīgu sociālu aktivitāšu, piemēram, socializācija. Saprotot, kā grupas darbojas, var pilnīgāk izprast sociālo dzīvi. Grupu ietekme izriet no to spējas apmierināt cilvēku vajadzības. Pilsoniskajās iniciatīvās tiek aktivizētas dažādas spiediena grupas, lai panāktu noteiktām iedzīvotāju kategorijām svarīgu lēmumu pieņemšanu un nodrošinātu interešu pārstāvību.