Vēsturiski izveidojies tā, ka sociālās grupas un procesus tajās līdztekus pēta gan socioloģija, gan sociālā psiholoģija. Jau 19. gs. franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim) analizēja specializācijas, uzdevumu diferencēšanas un sociālo struktūru attīstību, kā arī sociālās vienotības pamatnostādnes (organiskā un mehāniskā solidaritāte), savukārt vācu sociologs Georgs Zimmels (Georg Simmel) pētīja grupas lieluma nozīmi un koalīciju formēšanos. Formāla mazo grupu izpēte aizsākās 20. gs. sākumā, attīstoties sociālajām zinātnēm (antropoloģijai, pedagoģijai, kriminoloģijai, psiholoģijai, socioloģijai). Čārlzs Hortons Kūlijs (Charles Horton Cooley) un Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) pētīja grupas locekļu pašapziņas veidošanos grupas iekšējās mijiedarbības rezultātā. Č. H. Kūlijs rakstīja par primāro un sekundāro grupu nozīmi. Frederiks Vinslovs Teilors (Frederick Winslow Taylor) pētīja, kā indivīdi piespiesti pakļauties grupas normām un tādējādi veicināt produktivitāti.
20. gs. 30. gados attīstījās trīs pētījumu virzieni sociālajā psiholoģijā: Kurta Levina (Kurt Lewin) un līdzautoru veiktie līderības stilu pētījumi, Džordža Eltona Meijo (George Elton Mayo) neformālo attiecību pētījumi formālās darba grupās (Hotornas eksperiments), kā arī Džeikoba Levija Moreno (Jacob Levy Moreno) grupas struktūras pētījumi un sociometrija. Vēlākajos gados attīstījās dažādu iekšējo procesu un grupas dinamikas pētījumi.
Līdz Otrajam pasaules karam grupu pētījumi rietumu valstīs, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), attīstījās vairāku apstākļu dēļ. Kopumā nostiprinājās pārliecība, ka sociālās problēmas var atrisināt, pateicoties zinātniskiem pētījumiem, līdz ar to tika paredzēti līdzekļi šādai izpētei. Daudzu profesionālo jomu pārstāvji (sociālā darba speciālisti, grupu psihoterapeiti, izglītības darbinieki un uzņēmumu vadītāji), kuri strādāja ar grupām, ļoti veicināja grupas procesu pētīšanu. Tika radīti metodoloģiskie rīki grupu pētīšanai. Laikā līdz 20. gs. 50. gadiem tika piedāvātas jaunas grupu teorijas, veikti pētījumi par līderību, konfliktiem grupā un starp grupām, konformitāti. Lai arī vēlāk pētnieku interese mazinājās, 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā mazo grupu pētījumi atkal aktualizējušies, tiek radītas jaunas teorētiskas idejas tradicionālajiem pētījumiem laboratorijas apstākļos (īpaši psiholoģijā), tiek pievērsta uzmanība arī tiem apstākļiem, kādos funkcionē dabiski veidojušās grupas. Reālu grupu pētīšana ieinteresējusi citu jomu, piemēram, ģimenes, organizāciju un darba, pētniekus. Kopš 20. gs. 90. gadiem notiek grupu pētījumi sociālajās un ar uzvedības izpēti saistītajās zinātnes nozarēs, piemēram, politikas zinātnē, organizāciju uzvedībā, grupu psihoterapijā, sociālajā darbā, izglītības psiholoģijā, ģimenes socioloģijā, organizāciju socioloģijā un grupu socioloģijā, organizāciju un vadības psiholoģijā. Tiek analizēta formālo grupu un organizāciju darbība, struktūra, menedžments, grupās un organizācijās notiekošie procesi. Līdztekus eksperimentālajiem pētījumiem laboratorijas grupās aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta dabisko grupu pētīšanai.