Socioloģija tradicionāli raksturo sociālās parādības stabilitātes (ilgtspējības)/ mainīguma dispozīcijā. Sociālās struktūras jēdziens atspoguļo nepieciešamību saprast sabiedrībā pastāvošus ilgtspējīgus elementus, kas cilvēku uzvedībā un mijiedarbībā atkārtojas un tiek atražoti ilgā laika posmā. Jēdziens “sociālā struktūra” tiek lietots, lai, no vienas puses, parādītu cilvēka uzvedības sociālos faktorus un determinantus, no otras – lai atklātu cilvēka darbības atkārtotus rezultātus masu sociālajā uzvedībā.

Sociālās struktūras pamatā ir integrētas sabiedrības objektīva sociālā diferenciācija, kas sevišķi pastiprinājās modernās un postmodernās sabiedrības laikmetā. Turklāt jaunas sociālās grupas un kustības institucionalizē savas identitātes, kuras pretendē vai nu uz integrāciju esošajā normatīvu un vērtību sistēmā, vai uz šīs sistēmas korekciju vai pat izmaiņām.

Mūsdienu socioloģija par sociālās struktūras galvenajiem elementiem uzskata sociālās kopienas un sociālās grupas (cilvēku apvienības, kas mijiedarbojas viena ar otru, pamatojoties uz kopējām normām, vērtībām, paražām, identitātēm), sociālos institūtus (cilvēku kopējās darbības organizācijas veidus, kas rodas un tiek atražoti kopīgu sociālo, ekonomisko, politisko, kultūras vai citu vajadzību apmierināšanai) un sociālās organizācijas (lielas sociālās grupas, kas izveidojas un funkcionē, lai panāktu noteiktus ekonomiskos, politiskos, kultūras mērķus).

Struktūras jēdziens iekļauts vairāku socioloģijā nozīmīgu tendenču, virzienu un nozaru nosaukumos (piemēram, strukturālā antropoloģija, strukturālā lingvistika un tā tālāk). Strukturālā funkcionālisma pārstāvji uzskata, ka kopš 20. gs. 20. gadiem sociālās struktūras ideja ir aktīvi izmantota tieši šajā socioloģijā. Tomēr šajā atzinumā tiek pārspīlēti strukturālā funkcionālisma nopelni, izprotot sabiedrību kā sociālu sistēmu, kas ir strukturēta noteiktā veidā. Var apgalvot, ka visa socioloģijas vēsture ir ideju vēsture par sabiedrības strukturēšanu dinamiskā vēsturiskā procesā. Socioloģijas dibinātājs Ogists Konts (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte) industriālu sabiedrību uztvēra kā sociālu sistēmu, kas strukturēta sociālajās šķirās – uzņēmējos un strādniekos. Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) visu pasaules vēsturi uztvēra kā sociālo šķiru cīņas vēsturi, kas strukturē sabiedrību visos tās civilizācijas attīstības posmos. Tajā pašā laikā sabiedrība tiek strukturēta dažādās sociālās dzīves jomās – ekonomikā, sociālajā dzīvē (kā sociālo šķiru mijiedarbības forma), politiskajā un juridiskajā sfērā, kā arī dažādās sociālās apziņas formās (zinātnē, reliģijā, morālē, ideoloģijā, mākslā un tā tālāk). Par sabiedrības kā sistēmas definējošo elementu K. Markss un F. Engelss uzskatīja ekonomisko dzīvi (sabiedrības ražošanas spēku attīstības līmeni un tam atbilstošo ražošanas attiecību raksturu), kas veido politisku un tiesisku virsbūvi (valstiskuma veids un raksturs), un sociālās apziņas formas, kas pauž un aizsargā valdošās ekonomiskās šķiras intereses. Emils Dirkems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka sabiedrības strukturējošais elements (tās galvenais noteicošais faktors) ir “kolektīvo uzskatu” sistēma (sociālās vērtības, normas). Kolektīvo uzskatu sistēma ir izšķiroša grupas un indivīda apziņai un uzvedībai, un novirze no tās paredz sociālās sankcijas. Makss Vēbers (Max Weber) pretojās marksistu ekonomiskajam determinismam un viņu izpratnei par sabiedrību strukturējošajiem elementiem, uzskatot, ka sabiedrību ietekmē ne tikai ekonomiskā dzīve, bet arī kultūras veids, racionalitāte un reliģiskās dzīves iezīmes. Tajā pašā laikā M. Vēbers, atšķirībā no E. Dirkema, cilvēku individuālajās darbībās saskatīja pamatu sociālo struktūru veidošanai. M. Vēberam ir inovatīvi pētījumi par racionālas birokrātijas nozīmi mūsdienu sabiedrības ekonomisko, politisko un reliģisko struktūru veidošanā un funkcionēšanā. Vācu sociologs Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies) īpaši attīstīja ideju (kas jau bija sastopama K. Marksa, E. Dirkema, M. Vēbera un citu autoru darbos) par dažādiem sociālās sistēmas strukturēšanas veidiem ar “kopienu” (Gemeinschaft), kura balstās uz tiešu starppersonu mijiedarbību, un “sabiedrību” (Gesellschaft) ar anonīmām sociālajām saitēm. Ievērojamu sabiedrības kā sociālās sistēmas strukturēšanas teoriju izstrādājis Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons). Sabiedrība sastāv no strukturāliem elementiem (sabiedriskās dzīves jomām) – ekonomikas, politikas, sociālās dzīves un kultūras ‒, kas īsteno stingri noteiktas funkcijas sociālās sistēmas dzīvotspējas uzturēšanai. Ekonomika sabiedrībā īsteno adaptācijas funkciju ārējai videi, politikai ir sabiedrības sistēmisko mērķu veidošanas un realizēšanas funkcija, sociālā dzīve integrē grupas ar dažādām sociālajām iespējām un interesēm, kultūra nodrošina sabiedrības normatīvo vērtību identitāti, kas vēsturiski tiek atražota. 20. gs. otrās puses un 21. gs. sākuma sociologi sintezē E. Dirkema un M. Vēbera pieejas, izprotot sociālo struktūru veidošanos un funkcionēšanu kā individuālu un kolektīvu aktoru darbības produktus. Entonijs Gidenss (Anthony Giddens) savā strukturēšanas teorijā parāda, ka sociālo aktoru darbības rezultātā tiek radītas sociālās struktūras, kas gan atražojas, gan mainās. Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) prakses teorijā aģentu rīcība ar dažādu ekonomisko, sociālo un kultūras kapitālu tiek uzskatīta par subjektiem sociālās telpas strukturēšanai dažādās jomās – politikā, ekonomikā, žurnālistikā un citur.

Zinātniskajās publikācijās socioloģijā atzīmēts, ka sociālās struktūras jēdziens ir viens no vissvarīgākajiem, bet arī viens no netveramākajiem (elusive). Reālajā sociālajā dzīvē pastāv liela sociālā, tostarp sociokulturālā, normu un vērtību diferenciācija. Šīs vērtības un normas dažādi sociālie aktori izvēlas individuālā un kolektīvā līmenī. Tomēr socioloģiskajā analīzē un vēl jo vairāk plašā sabiedrības izpratnē par šo sociālo diferenciāciju ne vienmēr tiek ņemts vērā diferenciācijas dziļums un sarežģītības pakāpe. Šādā analīzē dažas cilvēku praktizētās vērtības netiek ņemtas vērā, tāpēc reālās sabiedrības sociālās struktūras kļūst nabadzīgas, piemēram, ja tiek ignorētas dzimumu, etnokultūras, reliģijas un citas atšķirības cilvēku uzvedībā un tās tiek reducētas līdz sociālo šķiru strukturālajai diferenciācijai. Tas īpaši redzams tajā, cik spēcīgi dažādas politiskās ideoloģijas ietekmē sociālo izpēti un sabiedrības masu uztveri.

Sociālās struktūras jēdzienam (kopā ar jēdzienu “sociālā stratifikācija”) ir ļoti nozīmīga vieta galvenajās politiskajās ideoloģijās, kas orientētas gan uz liberālajām un demokrātiskajām vērtībām, gan autoritārajām. Politiskās ideoloģijas tiek īstenotas ar mērķi politiski mobilizēt tādus ideoloģiju atbalstītājus no noteiktām sabiedrības grupām, kuri ir vai nu neapmierināti ar savu vietu sociālajā struktūrā un tādējādi ar savām sociālajām iespējām, savas identitātes atzīšanas veidiem esošajā normatīvo vērtību sistēmā un prasa sociālo pozīciju būtisku uzlabošanu, vai arī politiskās sistēmas piesaista sociālās grupas, kuras ir ieinteresētas saglabāt un attīstīt esošās sociālās sistēmas pamatelementus.