Ikvienam cilvēkam jau kopš dzimšanas ir ļoti svarīga saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem. Primārā socializēšanās sākas ar bērna un pieaugušo pirmo saskarsmi un noslēdzas ar pašapziņas veidošanos. Šis posms parasti norit ģimenē, bērni sāk saprast, ko nozīmē rūpes, sods, disciplīna un tā tālāk. Bērni internalizē vecāku vērtības un uzvedības modeļus, sāk sevi apzināties. Sekundārā socializēšanās sākotnēji ir saistīta ar formālo bērnu audzināšanu un kognitīvo attīstību. Šajā laikā bērni paplašina sociālo kontaktu loku, piemēram, izglītības iestādēs, paši sāk veidot jaunas attiecības ar līdz šim nepazīstamiem cilvēkiem, dažādās situācijās attīsta sociālās prasmes. Vēlākajos vecumposmos socializēšanās saistās ar daudzu jaunu sociālu lomu apgūšanu (studenta, vecāka, darbinieka lomas un tā tālāk). Formālās socializācijas nozīme mūsdienu sabiedrībā būtiski pieaugusi, jo daudzas dzīvē nepieciešamas zināšanas un prasmes indivīds nevar apgūt ģimenē. Socializēšanās norisi nodrošina socializēšanās aģenti: primārie (ģimene, tuvākie radinieki), sekundārie (draugi, dažādas institūcijas, plašsaziņas līdzekļi, kolēģi darbā), kā arī formālie un neformālie socializētāji.
Iepriekšējās socializācijas laikā indivīds savlaicīgi sagatavojas sociālo lomu izpildei, piemēram, zinot, ka būs jāpilda vecāku lomas, topošie vecāki apgūst bērna kopšanas iemaņas. Dzimumu socializācija sākas ģimenē, kad bērni sāk apgūt sava dzimuma lomas, vērojot un atdarinot vecākus, radiniekus un citu cilvēku attiecības. Šis process turpinās izglītības iestādēs un mijiedarbojoties ar daudziem citiem socializētajiem atbilstoši konkrētas sabiedrības kultūras īpatnībām un priekšstatiem par to, kādas gaidas tiek izvirzītas katram dzimumam saistībā ar atbilstošu uzvedību (dzimtes konteksts), pienākumu un tiesību sadali, vajadzībām, iespējām. Atgriezeniskā socializācija ir process, kura ietvaros tie, kuri parasti ir socializētāji, noteiktās situācijās kļūst par socializējamiem, piemēram, jaunākās paaudzes pārstāvji palīdz gados vecākajiem cilvēkiem apgūt modernās tehnoloģijas. Profesionālā socializācija nepieciešama, lai indivīds varētu pildīt profesionālās lomas un iekļautos darba tirgū. Parasti indivīds apgūst kādu profesiju vispirms teorētiski, pēc tam praktiski, strādājot savā darba vietā, taču var notikt arī citādi. Resocializācija saistīta ar jaunu vērtību, normu un uzvedības modeļu apguvi, kas ļoti bieži notiek īpašās institūcijās, piemēram, likuma pārkāpuma gadījumā cilvēks var nonākt cietumā vai pāraudzināšanas iestādē. Dzīvesveidu un uzvedību nākas mainīt arī tad, ja indivīds nonāk vidē, kur no viņa sagaida atšķirīgu rīcību un pielāgošanos citām normām vai vērtībām.