Organizāciju socioloģija pēta dažādu veidu organizācijas, piemēram, komerciālās firmas, valsts pārvaldes institūcijas, izglītības iestādes, sabiedriskās organizācijas. Apakšnozares izpētes priekšmets ir organizācijas vispār, t. i., tādi organizācijas elementi un īpašības, kas piemīt visām organizācijām vai lielākajai daļai organizāciju. Piemēram, visām organizācijām ir kāds mērķis, uz kura sasniegšanu vērsta to darbība. Organizācijas veido to dalībnieki, tāpēc var teikt, ka tās ir sociālās grupas. Visas organizācijas veic kādu darbību, pārvēršot izejmateriālu kādā materiālā vai nemateriālā produktā, un šajā procesā izmanto noteiktas metodes, aprīkojumu un zināšanas, tāpēc var teikt, ka viens no organizāciju elementiem ir tehnoloģija. Organizācijām piemīt formālā struktūra – to veido noteikumi, kas regulē attiecības starp dalībniekiem. Visas organizācijas mijiedarbojas ar vidi (piemēram, ar piegādātājiem, klientiem, konkurentiem, regulējošām institūcijām). Organizāciju socioloģija pēta šo elementu mijiedarbību, izstrādā teorijas, kuras palīdz labāk saprast un paredzēt organizāciju darbību noteiktos apstākļos.

Mūsdienās organizācijas būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, tāpēc zināšanām par organizācijām ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme. Teorētiskā un makrosocioloģiskā aspektā organizācijas ir viens no būtiskiem elementiem, kas strukturē sabiedrību. Racionāli veidotas organizācijas ir arī viena no mūsdienu sabiedrību raksturojošām īpašībām. Vācu sociologs Makss Vēbers (Max Weber) minējis, ka racionalizācija ir vēsturiska tendence un organizācijas (jeb viņa terminoloģijā – birokrātijas) ir šīs tendences izpausme. Organizāciju formālās struktūras ļauj cilvēkiem racionāli plānot savu rīcību, paredzot tās sekas. Organizācijas arī veicina ekspertu lomas un zināšanu nozīmes pieaugumu mūsdienās. Apzināta organizāciju izmantošana, lai ieviestu pārmaiņas sabiedrībā, pēc dažu teorētiķu domām, raksturīga vēlīnai modernitātei. Organizāciju socioloģijas pētījumi un teorijas sniedz ieguldījumu vispārīgo socioloģisko jautājumu, tādu kā sociālā nevienlīdzība, mūsdienu kultūras galvenās tendences, varas un kontroles struktūras, kapitālisma transformācijas, risināšanā.

Organizāciju socioloģijas modeļi palīdz izskaidrot cilvēka rīcību arī ierobežotākā kontekstā – grupā vai organizācijā. Piemēram, organizāciju socioloģija ļauj labāk izprast attiecības starp formālām un neformālām struktūrām, autoritātes un varas īstenošanu, līderības procesus, disfunkcionālās parādības organizācijā, attiecības starp vadītājiem un padotajiem, organizācijas kultūras fenomenu un nozīmi.

Daudzas organizāciju socioloģijas koncepcijas un teorijas ir praktiski pielietojamas. Organizāciju socioloģija attīstījusies, mijiedarbojoties ar praktiskām nozarēm – publiskās pārvaldes izpēti un vadības zinātni. Lai gan organizāciju socioloģijas primārais mērķis bijis izskaidrot faktus, organizāciju darbību, organizācijas socioloģijas nozarei raksturīgi arī praktiski pētījumi, piemēram, kā labāk veidot organizācijas, kā efektīvāk organizēt cilvēku sadarbību un ražošanas procesus.

Organizāciju socioloģijā tiek izmantotas trīs pamtpieejas, kas aplūko organizācijas dažādos aspektos. Racionālajā pieejā organizācijas tiek aplūkotas galvenokārt kā efektīvs instruments mērķu īstenošanai. Uzmanība tiek pievērsta tādiem organizācijas aspektiem kā tehnoloģija, formālā struktūra, funkciju dalīšana un koordinācijas metodes. Dabiskajā pieejā organizācijas tiek apskatītas kā sociālās grupas, kurām piemīt daudzas neformālo grupu īpašības. Šajā pieejā tiek uzsvērtas neformālās attiecības starp organizācijas dalībniekiem, neplānotās adaptācijas videi (piemēram, organizācijas mērķu, stratēģijas izmaiņas ārējo institūtu vai sociālo grupu ietekmes rezultātā), līderības procesi, organizāciju kultūra; par pamata mērķi tiek uzskatīta organizācijas izdzīvošana. Atvērto sistēmu pieejā par būtisku tiek uzskatīta organizācijas mijiedarbība ar ārējo vidi. Uzmanība tiek pievērsta apmaiņas procesiem ar vidi, organizācijas mainīgajai robežai un organizācijas centieniem robežu uzturēt; vides īpašībām un to ietekmei uz organizācijas strukturālajiem parametriem.

Noturīgs apakšnozares dalījums pa organizāciju darbības jomām nav izveidojies, lai gan empīriskajos pētījumos tiek šķirtas privātā sektora organizāciju (piemēram, ražojošie vai servisa uzņēmumi) un publiskā sektora (piemēram, universitātes, slimnīcas, publiskās pārvaldes iestādes) studijas. Organizāciju pētījumus klasificē atkarībā no analīzes līmeņa – izpētes objekts var būt atsevišķas struktūrvienības vai procesi, organizācija kopumā, tās struktūra vai organizāciju kopas, klasteri vai industrijas.

Nozares pētījumos tiek izmantotas vairākas teorijas. Tehnoloģijas ietekmes teorijā tiek pieņemts, ka organizācijas struktūra, t. i., lomu sakārtojums un to raksturs, atkarīga galvenokārt no izmantojamās tehnoloģijas īpašībām. Ja cilvēki veic uzdevumus, kuri ir labi saprotami, paredzami un atkārtojas, visefektīvākā ir birokrātiskā struktūra, kā, piemēram, sociālās apdrošināšanas aģentūrā vai valsts ieņēmumu dienestā. Tā paredz skaidru hierarhiju un precīzi definētu uzdevumu sadali starp darbiniekiem, kā arī standartizāciju. Ja cilvēki veic uzdevumus, kuri nav labi saprotami, ietver neparedzamību, to izejas materiāls var reaģēt uz iedarbību nezināmā veidā (piemēram, zinātniskajā laboratorijā, kas izstrādā un izmēģina jaunu materiālu, vai radošā studijā, kas nodarbojas ar dizainu), birokratizācija nav iespējama vai nav produktīva. Darbības veicējiem parasti ir lielāka rīcības brīvība, ir vairāk horizontālās komunikācijas, un uzdevumi nevar būt precīzi noteikti un sadalīti. Organizācija vairāk paļaujas uz darbinieku pieredzi un zināšanām.

Ir izstrādātas teorijas, kuras izskaidro attiecības starp tādiem organizāciju parametriem kā lielums, centralizācija un formalizācija. Vairāki pētījumi parādījuši – jo lielāka ir organizācija, jo lielāka formalizācijas pakāpe, t. i., lomas un attiecības ir skaidri definētas. Lielāka formalizācijas pakāpe padara darba lomas neatkarīgas no izpildītāju personīgajām īpašībām. Formalizācija ir negatīvi saistīta ar centralizāciju: jo vairāk procesi un lomas ir formalizētas, jo mazāka vara organizācijā ir koncentrēta. Vadības funkcija vairāk tiek īstenota, izmantojot procedūras, lomu aprakstus un darbības programmas.

Vides ietekmes teorija nosaka, ka vides īpašības ietekmē organizācijas vadības stilu. Ja vide, kuru veido, piemēram, piegādātāji un klienti, ir stabila un paredzama, tad organizācija vairāk līdzinās mehāniskajai sistēmai – uzdevumi organizācijā ir sīki sadalīti, vara sakārtota hierarhiski, darbinieks ir atsevišķas funkcijas veicējs. Ja vide ir mainīga un neparedzama, tad uzdevumi organizācijā ir mazāk formalizēti, tie tiek noteikti pārrunās, vara izpaužas nevis kā pavēles, bet kā konsultācijas; darbinieki pilda savus uzdevumus, ņemot vērā organizācijas mērķus.

Organizāciju rašanās tiek skaidrota, izmantojot dažādas pieejas. Makrosocioloģiskā aspektā tiek skaidrots, ka organizācijas ar noteiktiem mērķiem rodas tad, kad sabiedrībā izplatās lasītprasme, attīstās urbanizācija un monetārā ekonomika, kā arī rodas kultūras normas, kurās lielākā vērtība pievērsta indivīdu sasniegumiem. Klasisks organizāciju rašanās skaidrojums ir tāds, ka specializēts darbs un uzdevumu komplicētība prasa izveidot koordinatoru lomas. Koordinatoru funkcijas ir uzraudzīt un veicināt sadarbību starp strādniekiem. No ekonomikas viedokļa organizāciju rašanās tiek skaidrota ar transakciju izmaksu samazināšanu – ja sadarbība bieži atkārtojas, ja uzdevumus iepriekš nevar detalizēti noteikt un uzskaitīt līgumā un ja ir vajadzīga kontrole pār izpildītājiem, kuriem nevar pilnībā uzticēties, izdevīgāk noslēgt darba līgumu, pieņemot darbinieku uzņēmuma štatā. No kognitīvo procesu viedokļa hierarhiski veidotas sadarbības struktūras noteiktos apstākļos efektīvāk tiek galā ar lielu informācijas plūsmu apstrādi nekā decentralizētie tīkli. Resursu mobilizācijas un atvērto sistēmu pieeja nosaka, ka organizāciju eksistence atkarīga no tā, vai organizācijas spēj piedāvāt to dalībniekiem pietiekamu atlīdzību materiālā un nemateriālā veidā apmaiņā pret viņu paveikto darbu un ieguldītajām pūlēm.

Organizāciju socioloģijā tiek izmantotas vairākas metodes. Zinātnieki, kuri pētījuši organizāciju formu attīstību, izmantojuši vēstures zinātnei raksturīgās metodes (avotu, dokumentu izpēti) un salīdzinošo metodi. Organizāciju sociologi plaši izmanto gadījuma analīzes metodi. Gan pētot atsevišķas organizācijas, gan to kopas, tiek izmantotas aptaujas. Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk izmanto jauktās metodes, kad kvantitatīvās metodes tiek papildinātas ar kvalitatīvajām metodēm.

Sistemātiski uzvedību organizācijās sāka pētīt 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Izpēte bija saistīta ar industrializācijas un birokratizācijas procesiem. Sākumā dominējošā pieeja organizācijām bija racionāli tehniskā. Tās galvenā problēma bija efektivitātes uzlabošana – pētnieki un menedžeri, piemēram, Frederiks Teilors (Frederick Taylor) un Anrī Feiols (Henri Fayol), meklēja veidus, kā racionalizēt organizācijas darbu, standartizējot ražošanas procesus un sakārtojot vadības procesus. Par pirmo fundamentālo darbu organizāciju socioloģijā uzskata M. Vēbera grāmatas “Ekonomika un sabiedrība” (Wirtschaft und Gesellschaft, 1922) nodaļas par birokrātiju. Vēlāk radās pieeja, kas uzsvēra dabisko, neformālo sociālo procesu nozīmīgumu, – cilvēcisko attiecību pieeja un institucionālisms. Pēc tam izveidojās atvērto sistēmu pieeja, kurā uzmanība tika pievērsta tam, kā vide ietekmē organizāciju un kā organizācijas ietekmē vidi. Sociologi mēģinājuši arī kombinēt šīs pieejas, radot jaunas teorijas, kuras sasaista dažādus organizāciju funkcionēšanas aspektus.

Pašreizējo organizācijas socioloģijas stāvokli nosaka diskusijas un ideju apmaiņa starp radītajām perspektīvām un organizācijām, kā arī izmaiņas, kas notikušas organizāciju formās pēdējās desmitgadēs. Viena no tendencēm saistīta ar to, ka organizāciju robežas kļuvušas nenoteiktākas un mazāk noturīgas. Piemēram, uzņēmumi arvien vairāk izmanto līgumus ar darbiniekiem uz noteiktu laiku, un darbinieku sastāvs ir mainīgs atkarībā no projekta; ir novērojama tā saucamā eksternalizācijas tendence, kad uzņēmumi biežāk izmanto ārpakalpojumus. Ir novērojamas izmaiņas varas struktūrās, kad hierarhijas bieži tiek aizstātas vai papildinātas ar horizontālajiem sakariem. Tajā pašā laikā konstatēts, ka organizācijas ir nozīmīgs varas koncentrācijas mehānisms; lielo korporāciju ietekme šobrīd ir aktuāla tēma. Globalizācija un jauno tehnoloģiju izmantošana ir iespaidojusi sadarbības un koordinācijas formu attīstību; šīs izmaiņas arī kļūst par organizāciju socioloģijas izpētes objektu. Atsevišķi autori uzskata, ka lielos hierarhiski veidotos uzņēmumus nomaina mazāki uzņēmumi, kuri cenšas saglabāt un izkopt savas galvenās kompetences. Metodoloģijā novērojama tendence arvien vairāk izmantot procesuālo pieeju organizāciju izpētei, ņemot vērā organizāciju struktūru mainīgumu; raudzīties uz organizācijām vairāk kā uz organizēšanās procesiem un attiecību kopumu, nevis kā uz sastingušām substancēm. Organizācijas socioloģijas koncepti un teorijas tiek pielietoti citās socioloģijas apakšnozarēs. Notiek ideju apmaiņas starp organizācijas socioloģiju un darba socioloģiju, politikas socioloģiju, ekonomikas socioloģiju, sociālo kustību izpēti, tiesību socioloģiju.

Organizāciju socioloģiskos pētījumus veic gan universitāšu socioloģiskajos departamentos, gan biznesa un menedžmenta augstskolās. Vairāk pazīstamas institūcijas, kas atrodas ASV un Eiropā. Mūsdienās ietekmīgas organizāciju teorijas – resursu ietekmes teorija, institūciju teorija un organizāciju ekoloģija – tika radītas Stenforda Universitātē (Stanford University). Kārdifas Biznesa augstskolas (Cardiff Business School) un Kopenhāgenas Biznesa augstskolas (Handelshøjskolen i København) zinātnieki veic pētījumus par organizāciju formu transformācijām mūsdienu kapitālismā, publiskajām organizācijām saistībā ar sabiedrības vadības reformām, vadības praksēm starptautiskajos uzņēmumos. Teivistoka Institūts Londonā (The Tavistock Institute) veic pētījumus par organizāciju darbības sociāli psiholoģiskajiem aspektiem cilvēcisko attiecību pieejā. Vairāk informācijas par organizāciju pētniekiem un viņu pārstāvētajām institūcijām var iegūt Eiropas Organizāciju studiju grupas (European Group for Organizational Studies) tīmekļa vietnē.

Organizāciju socioloģiskie pētījumi tiek publicēti žurnālos, kuri specializējas organizāciju socioloģijā, kā arī žurnālos par vadības zinātni, publisko pārvaldi un vispārīgos socioloģiskajos žurnālos. Apakšnozarē labi pazīstami šādi specializētie žurnāli, kuri publicē socioloģiskos pētījumus par organizācijām un organizēšanas procesiem: Organization Studies (kopš 1980. gada; Eiropas Organizāciju studiju grupas oficiālais žurnāls), Organization (kopš 1994. gada), Organization Science (kopš 1990. gada), Administrative Science Quarterly (kopš 1999. gada; izdod Kornela Universitātes Samjuela Kērtisa-Džonsona menedžmenta augstskola, Samuel Curtis Johnson Graduate School of Management at Cornell University). Žurnāls Administrative Sciences (kopš 2011. gada) brīvi pieejams tiešsaistē; tajā tiek publicēti teorētiski raksti un empīriski pētījumi organizāciju teorijā, kā arī starpnozaru pētījumi saistībā ar organizāciju problemātiku. Žurnāls Human Relations (kopš 1947. gada) veltīts pētījumiem par sociālajām attiecībām darba vietās un organizācijās; izdevums Journal of Leadership & Organizational Studies (kopš 1993. gada) veltīts līderības izpētei. Kvalitatīvie socioloģiskie pētījumi par organizācijām tiek publicēti gadagrāmatā Research in the Sociology of Organizations (kopš 2000. gada).

Viens no nozīmīgākajiem pētniekiem organizāciju socioloģijā ir M. Vēbers. Viņš aizsācis birokrātijas socioloģisku izpēti, noformulējis birokrātiju definējošās pazīmes, raksturojis birokrātiju kā racionālo sistēmu un tās tapšanu vēstures kontekstā. Amerikāņu sociologi Roberts Mērtons (Robert Merton), Pīters Blaus (Peter Blau), Elvins Gouldners (Alvin Gouldner) un citi Kolumbijas Universitātes skolas pārstāvji savos pētījumos parādījuši, ka organizāciju reālā funkcionēšana atšķiras no formālā dizaina un plānotās rīcības un vienmēr jārēķinās ar neplānotas un neparedzētas rīcības sekām. Talkots Pārsonss (Talcott Parsons) skaidroja organizāciju kā sarežģītu sistēmu, kurai jāatbilst vairākām pretrunīgām prasībām, piem., rezultativitātei un iekšējai kohēzijai, kā arī jāapmierina sabiedrības vajadzības. Mūsdienu zinātnieki Čarlzs Perovs (Charles Perrow) un Džefrijs Pfefers (Jeffrey Pfeffer) uzsvēruši varas nozīmi organizācijās. Džons Meijers (John Meyer) attīstījis institucionālisma pieeju organizāciju izpētē. Karls Veiks (Karl Weick) organizāciju izpētē ieviesis socioloģisko konstruktīvismu. Ričards Skots (Richard Scott) savos darbos apkopo un sintezē dažādas pieejas organizāciju pētīšanā.