Politikas socioloģijas uzmanības centrā ir varas attiecību izpēte, kas pastāv starp valsti, pilsonisko sabiedrību un pilsoņiem. Pētījuma objekta ziņā politikas socioloģija ir radniecīga politikas zinātnei jeb politoloģijai, taču pētījuma akcenti abām nozarēm atšķiras. Politikas zinātne pēta valsts varas institūciju funkcionēšanu, sabiedrības pārvaldes organizēšanu, kā arī politisko procesu (piemēram, vēlēšanu) formālo pusi; politikas socioloģija uzsver politikas savstarpējās attiecības ar sociālo struktūru, ideoloģiju, kultūru un vērtībām. Valsts ir viens no politikas socioloģijas izpētes objektiem, taču politikas socioloģijā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta varas attiecību, to avotu un izmantošanas pētniecībai visdažādākajos sociālos kontekstos, ieskaitot ģimeni, darba tirgu, izglītības sistēmu, kopienas, reliģiskās organizācijas, neformālos tīklus u. tml. No tā izriet, ka politikas socioloģijā iespējams aplūkot un analizēt jebkuras cilvēku savstarpējās attiecības, kas ietver varas dimensiju un lēmumu un noteikumu pieņemšanas procedūras, kā arī nevienlīdzību piekļuvē varas resursiem.

Politikas socioloģijas studijas, pirmkārt, veicina politiskās izpratnes izaugsmi, dod iespēju izprast, kā īstenoja varas sadale; varas attiecību izpratne palīdz apzināti veikt politisko izvēli, prognozēt tās sekas. Otrkārt, politikas socioloģija ļauj novērtēt dažādu politisko programmu un nostādņu īstenošanas apzinātas un neapzinātas sekas. Treškārt, zināšanas politikas socioloģijā veicina pašizziņu, radot izpratni par indivīda vietu politikā un par savām iespējām izmainīt savu dzīvi un apkārtējo sabiedrību.

Politikas socioloģijas teorētiskā izpēte, pirmkārt, sniedz padziļinātu skaidrojumu par mijiedarbību starp dažādām varas institūcijām (valsti, pilsonisko sabiedrību, masu saziņas līdzekļiem, tiesu sistēmu, ekonomiku, izglītību, baznīcu u. c.), kas ļauj izprast dažādo institūciju nozīmi varas sadalē. Otrkārt, politiskās dzīves teorētiskā izpēte ļauj ieraudzīt jaunas sakarības un procesus, kas ienāk sabiedrībā (piemēram, jaunu politisko kustību un varas institūciju lēmumu ietekmēšanas veidus). Treškārt, tā palīdz izprast, kā globalizācijas un moderno tehnoloģiju ietekmē mainās cīņas paņēmieni par varu mūsdienu pasaulē.

Politikas socioloģijā tiek pētītas politiskās partijas un attiecības starp partiju vadību un ierindas biedriem. Tāpat kā politikas zinātnē, politikas socioloģijā tiek pētīti dažādi politiskie režīmi (gan demokrātiski, gan autoritāri un totalitāri) un tiek skaidrota politisko režīmu izcelsme, attīstība, stabilitātes un nomaiņas nosacījumi un likumsakarības. Politiskās līdzdalības izpētes laukā politikas socioloģija pievēršas interešu teorijai, kurā tiek uzskatīts, ka cilvēki un cilvēku grupas cenšas aizstāvēt savas šaurās individuālās intereses, kā arī viņu sociālās grupas vai šķiras intereses, nevis plašākās sabiedrības labumu. Politikas sociologi nodarbojas arī ar politisko elitu izpēti un to attiecībām ar pārvaldāmām neelitēm. Politikas socioloģijā tiek pētītas arī sociālā un politiskā konflikta izpausmes, norise un regulēšana, tai skaitā masu protesti un revolūcijas, interešu un spiediena grupu veidošanās un rīcība, konkurējošās politiskās ideoloģijas, politisko attieksmju un viedokļu veidošanās un izplatīšanās. Vēl viens izpētes priekšmets ir politiskā socializācija, t. i., politiskās kultūras un vērtību veidošanās un attīstība indivīda dzīves laikā. Vērtību veidošanos veicina viņa piederība sociālām grupām un institūcijām – ģimenei, skolai, darbavietai, neformālām grupām un tīkliem. Tāpat politikas socioloģijā tiek pētīta sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, cenšoties saprast, kā tā strukturē politisko ideoloģiju un politiskās uzvedības veidošanos un attīstību.

Politikas socioloģijas domas pirmsākumi rodami jau seno grieķu filozofu Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos, taču kā mūsdienīga sociālā zinātne politikas socioloģija veidojās 19. gs. Tās iedibinātāji ir Kārlis Markss (Karl Marx) un Makss Vēbers (Max Weber). Kā atsevišķa zinātnes nozare politikas socioloģija veidojusies pēc Otrā pasaules kara. Politikas socioloģijas studijas veicināja nepieciešamība sniegt atbildes uz jautājumiem, kurus izraisīja daudzveidīgās globālās sociāli politiskās pārmaiņas pasaulē – gan politiskie procesi Rietumu pasaulē, gan padomju bloka valstu politiskā kārtība, kā arī jaunizveidotie režīmi trešās pasaules valstīs. 20. gs. 50. un 60. gados pētnieku uzmanības centrā bija indivīda politiskā uzvedība, tai skaitā vēlētāju politiskā izvēle un līdzdalība. Šai laukā nozīmīgi ir Pola Lazarsfelda (Paul Lazarsfeld), Bernarda Berelsona (Bernard Berelson) un citu autoru veiktie pētījumi par vēlētāju uzvedību, piemēram, B. Berelsona, P. Lazarsfelda un Viljama Makfīja (William Mcphee) darbs “Balsošana. Sabiedriskās domas veidošanās prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā” (Voting. A Study of Opinion Formation in a Presidential Campaign, 1954). Pētnieku uzmanību piesaistīja arī jautājums par totalitārisma izcelsmi, centieni noskaidrot fašisma izcelsmes socālās, psiholoģiskās saknes, – piemēram, Teodora Adorno (Theodor Adorno) un līdzautoru darbā “Autoritārā personība” (The Authoritarian Personality, 1950). Politikas sociologs Seimūrs Martins Lipsets (Seymour Martin Lipset) lielu popularitāti guvušajā darbā “Politiskais cilvēks: politikas sociālie pamati” (Political man: the social bases of politics, 1960) pievērsies demokrātijas, vēlēšanu, politiskās izvēles jautājumiem un tam, kā politiskos procesus un notikumus ietekmē sabiedrības sociālā struktūra. Kopš 20. gs. 70. gadiem galvenā uzmanība politikas socioloģijā tiek pievērsta politisko institūciju nozīmes izpētei politikā. Veidojas arī salīdzinošo pētījumu tradīcija, ko nosaka nepieciešamība sniegt skaidrojumu par politiskajiem režīmiem un institūciju funkcionēsanu dažādos sociālajos un kultūras kontekstos.

Jau no politikas socioloģijas pirmsākumiem šai nozarē veidojās dažādas teorētiskās perspektīvas un teorētiskie modeļi. Pazīstamākie no tiem: elitāristiskā, konfliktu perspektīva un plurālisms. Konfliktu perspektīvas idejas balstās K. Marksa uzskatos par šķiru cīņu kā vēstures virzošo spēku. Marksisma idejas plašu rezonansi guva daudzos neomarksisma virzienos. Piemēram, Antonio Gramši (Antonio Gramsci), skaidrojot hegemonijas jēdzienu, atklājis valdošās šķiras izsmalcinātos līdzekļus varas nodrošināšanai. Šīs idejas tālāku attīstību guvušas Frankfurtes skolas filozofu un sociologu Herberta Markūzes (Herbert Marcuse), T. Adorno, Maksa Horkheimera (Max Horkheimer), Ēriha Fromma (Erich Fromm) un Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) darbos. Sociālās nevienlīdzības pētnieks sociologs Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf) norādījis, ka pastāvīgu konfliktu sabiedrība uztur pastāvošā atšķirīgā varas sadale. Vēlākie konfliktu perspektīvas pārstāvji attīstīja ideju par konfliktiem sabiedrībā, norādot uz nepārtrauktu spriedzi, kas pastāv sabiedrībā starp dažādām grupām, piemēram, starp rasēm vai dzimumiem. Uz šīs konceptuālās bāzes attīstījusies Ernesto Laklava (Ernesto Laclau) un Šantalas Mufes (Chantal Mouffe) varas kā hegemonijas teorija, feminisma teorijas un daudzas citas. 

Elitārisma pētnieku uzmanības centrā ir jautājums, kā un kāpēc mazākums (piemēram, politiskā elite) valda pār vairākumu (sabiedrību, valsts iedzīvotājiem). Elitāristiskās perspektīvas iedibinātāji ir konservatīvie elites teorētiķi, itāļu zinātnieki Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto) un Gaetāno Moska (Gaetano Mosca). Viņi akcentējuši elites pārākumu to personības īpašību un organizatorisko spēju dēļ; masas tiek uzlūkotas kā pasīvas un organizēties nespējīgas. Vācu sociologs Roberts Mihelss (Robert Michels), pētot politisko organizāciju pārvaldību un elites nozīmi tajā, formulējis oligarhijas dzelzs likumu. Amerikāņu sociologs Čārlzs Raits Mills (Charles Wright Mills) attīstīja radikālo elitārisma teorijas virzienu. Viņš ieviesis jēdzienu “varas elite”, ar ko apzīmē nelielu elites grupu, kurā apvienojusies valdības, militārie un ekonomiskie spēki un kas spēj ievērojami ietekmēt politiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Mūsdienu elitārisma pētnieki vērš uzmanību uz to, kā dažādas grupas tiek izslēgtas no politiskā procesa, akcentējot to, cik fragamentēta un plurālistiska ir sabiedrība; zūd ierastā robežķirtne starp elites un sabiedrības vairākuma uzskatiem. To vietā nāk elitei un sabiedrības vairākumam kopēja negatīva nostāja pret kādu grupu (piemēram, dažādām minoritātēm, migrantiem u. tml.) un vēlme izslēgt tās no lēmumu pieņemšanas.

Pretstatā elitārisma teorijai plurālisma pārstāvji uzlūko pilsoņus kā politikā aktīvi iesaistītus subjektus. Atbilstoši plurālisma teorētiskajam modelim vara ir izkliedēta starp dažādām konkurējošam interešu grupām. Plurālisti noliedz integrētas varas elites pastāvēšanu. Plurālistu teorētiķis Roberts Dāls (Robert Dahl) rakstījis, ka sabiedrībā pastāv daudzveidīgi varas centri. Neviens no tiem nav pilnīgi suverēns.

Plurālismu par tā pārāk idealizēto varas sadalījuma modeli kritizējuši neoplurālisti. Neoplurālisms ir virziens, kas veidojas uz plurālisma, radikālās elites teorijas un neomarksisma konverģences pamata. Šī virziena pārstāvji, piemēram, Ārends Leipharts (Arend Lijphart) un Edvīns Amenta (Edwin Amenta) atzīst ka elitei, it īpaši korporatīvajai elitei, ir lielāka ietekme uz valdības politiku, salīdzinot ar citām sabiedrības grupām.

Mūsdienās varas jēdziena izpratni ievērojami ietekmējuši arī citu teorētisko virzienu pārstāvji, piemēram, poststrukturālista franču filozofa un sociologa Mišela Fuko (Michel Foucault) idejas. M. Fuko skaidrojis, ka vara ir saistāma ne tikai ar valsts varu, tās izpausmes ir daudzveidīgas, bieži varas ietekme ir neredzama, taču tā skar visdažādākās dzīves sfēras. M. Fuko saistījis varu ar zināšanām un diskursu; viņš skaidrojis, ka varas pielietojumu nosaka dominējošās zināšanas un diskursi sabiedrībā. Piemēram, neskatoties uz likumiem, kas piedāvā noslēgt reģistrētu laulību, mūsdienās daudzi dzīvo nereģistrētā laulībā, jo zina, ka var darīt arī citādi. Valodas diskursa un varas saikni attīstījuši kritiskā diskursa analīzes pamatlicēji – Normens Fērklofs (Norman Fairclough) un Teuns van Deiks (Teun van Dijk).

Politikas socioloģijā tiek pielietots plašs pētījumu metožu klāsts. No kvantitatīvajām metodēm visbiežāk tiek pielietota iedzīvotāju aptauja, galvenokārt, lai izzinātu iedzīvotāju politiskos uzskatus un vērtības (piemēram, atbalstu konservatīvām vai liberālām vērtībām, sociālo pabalstu paaugstināšanai vai nodokļu pazemināšanai), attieksmi pret valsts politisko sistēmu, tās institūcijām un politisko amatu ieņēmējiem (piemēram, uzticēšanos vai neuzticēšanos), politisko kompetenci un rīcībspēju (piemēram, kā cilvēki vērtē savu informētību politiskos jautājumos vai spēju ietekmēt politiskos lēmumus), kā arī politisko līdzdalību (līdzdalību vēlēšanās un dalību ietekmēšanas pasākumos ārpus vēlēšanām, piemēram, protestos, priekšvēlēšanu kampaņās u. c.). Kvantitatīvās metodes izmanto arī politisko elitu izpētē, lai pētītu politisko amatu ieņēmēju politiskās karjeras likumsakarības. Politiskie teksti (ieskaitot likumus, partiju programmas un politiķu runas) paver plašas iespējas kontentanalīzei. Arī kvalitatīvo metožu pielietojums ir daudzveidīgs. Kvalitatīvās intervijas (strukturētas, daļēji strukturētas un nestrukturētas) izmanto iedzīvotāju un politiķu nostādņu un attieksmju padziļinātā izpētē. Fokusgrupu diskusijās iespējams izzināt cilvēku uztveri un izpratni par kādu aktuālu sociāli politisku problēmu, par kuru pētniekiem līdz šim nav bijušas strukturētas zināšanas un izpratne; šādā veidā nereti tiek ģenerētas hipotēzes un pētnieciskie jautājumi turpmākai problēmas izpētei. Tekstu kvalitatīvās analīzes veidi (piemēram, diskursa analīze) ļauj analizēt politiskos tekstus, meklējot tajos gan acīmredzamās tematiskās dominantes, gan netieši vai slēpti paustās vērtības un nostādnes (piemēram, dažādu sociālo grupu pretnostatīšana, pretinieka vai ienaidnieka tēla konstruēšana u. c.).

Politikas socioloģijas jautājumi bieži atspoguļoti gan nacionālos, gan starptautiskos mūsdienu socioloģiskos pētījumos. Pazīstamākie no tiem ir Starptautiskā Salīdzinošā pētījuma programma (International Social Survey Programme), Eiropas vērtību pētījums (European Values Study) un Eiropas sociālais pētījums (European Social Survey, ESS).

Starptautiskā Salīdzinošā pētījuma programma ir pētniecisks projekts, kas veic starptautiskās salīdzinošas aptaujas vairāk nekā 40 pasaules valstīs par dažādām tēmām, tai skaitā tām, kas skar politikas socioloģiju. Pētījums par noteiktu tēmu tiek atkārtots reizi 10 gados, tādējādi nodrošinot pētījuma dalībvalstu iedzīvotāju analīzi un salīdzināšanu ilgākos laika posmos. Politikas socioloģijas jautājumiem pievēršas divas Starptautiskās salīdzinošo pētījumu programmas tematiskās aptaujas – Pilsoniskā aktivitāte (Citizenship) un Valdības loma (Role of Government). Šajās aptaujās tiek izzinātas iedzīvotāju politiskās attieksmes un vērtības (ieskaitot politiskās orientācijas), esošās politiskās sistēmas un to funkcionēšanas novērtējums, kā arī politiskā rīcībspēja un līdzdalība (ieskaitot dalību sabiedriskajās apvienībās).

Eiropas vērtību pētījums ir starptautisks salīdzinošs pētījums, kas pievēršas cilvēku vērtību, attieksmju un uzskatu izpētei. Pirmo reizi pētījums tika veikts 1981. gadā un kopš tā laika tiek atkārtots ik pēc deviņiem gadiem. 2008. gadā pētījumā veiktas aptaujas 47 valstīs, aptverot ap 70 tūkstošus respondentu. Eiropas vērtību pētījumā svarīgi ir jautājumi par iedzīvotāju politiskajām attieksmēm un vērtībām, dalību dažādu veidu sabiedriskajās apvienībās, uzticēšanos sabiedrības un politiskās varas institūcijām, cilvēku nostāju aktuālos sociāli politiskos jautājumos (piemēram, par migrācijas, ģimenes vērtību, globalizācijas un citām tēmām), turpretim jautājumu loks par politisko līdzdalību ir samērā šaurs.

Eiropas sociālais pētījums ir viens no jaunākiem starptautiskiem salīdzinošiem pētnieciskiem projektiem, kas sākts 2001. gadā. Projekta veikšanā un uzturēšanā iesaistītas vairākas institūcijas no dažādām Eiropas valstīm (universitātes, pētnieciskie institūti un datu arhīvi). Pētījums aptver lielāko daļu Eiropas valstu, ieskaitot tās, kas neietilpst Eiropas Savienībā. Kopš 2002. gada pētījums tiek veikts reizi divos gados. Eiropas sociālā pētījuma instrumentārija pamatstruktūra ir stabila un praktiski nemainīga: jautājumi par noteiktām tēmām, tai skaitā iedzīvotāju politisko attieksmi un vērtībām un politisko uzvedību, tiek uzdoti katrā pētījuma posmā, taču citas tēmas (piemēram, sabiedrības novecošanās) tiek iekļautas uz rotācijas pamata, mainoties no posma uz posmu. Jautājumu tematiskais loks kopumā ir līdzīgs Eiropas vērtību pētījumam, lai arī vairāku jautājumu formulējumi un atbilžu varianti ievērojami atšķiras.

Ar politikas socioloģijas pētniecību nodarbojas vairākas iestādes. Viena no svarīgākajām ir Mičiganas Universitātes (University of Michigan) Sociālo pētījumu institūta (Institute for Social Research) Politisko pētījumu centrs (Center for Political Studies). Tas ir viens no nozīmīgākajiem politisko procesu kvantitatīvās izpētes centriem ASV un pasaulē. Centrs koncentrējas uz institūciju, procesu un indivīdu mijiedarbības izpēti politikas jomā. Cita akadēmiskā iestāde ASV ir Kolumbijas universitātes Socioloģijas nodaļa (Columbia University Department of Sociology). Eiropā starp nozīmīgākajām iestādēm minams Amsterdamas Universitātes (Universiteit van Amsterdam) Sociālo zinātņu pētījumu institūts (Amsterdam Institute for Social Science Research) ar atsevišķu pētniecisko programmu politikas socioloģijā, Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skola (London School of Economics and Political Science) ar akadēmisko studiju programmu politikas socioloģijā, Oksfordas Universitātes (University of Oxford) Socioloģijas nodaļa (Department of Sociology). Vienu no nozīmīgākajiem starptautiskajiem salīdzinošajiem pētījumiem politikas socioloģijas jomā – Eiropas sociālo pētījumu – koordinē Salīdzinošo sociālo pētījumu centrs (Centre for Comparative Social Surveys) Londonas pilsētas universitātē (City University London). Citu vērienīgu pētījumu – Starptautisko salīdzinošo pētījumu programmu – organizē Leibnica Sociālo zinātņu institūts Manhaimā, Vācijā (GESIS-Leibniz Institute for the Social Sciences). Eiropas vērtību pētījumu koordinē Nīderlandes Tilburgas Universitātes (Tilburg University) Socioloģijas nodaļa (Department of Sociology). Krievijā darbojas Zinātņu akadēmijas Sociālo politisko pētījumu institūts (Институт социально-политических исследований Российской академии наук), kas veic fundamentālus un lietišķus pētījumus sociālo un politisko procesu jomā.

Ņemot vērā plašo jautājumu loku, ar kuriem nodarbojas politikas socioloģija, kā arī pētāmo jautājumu piederību gan socioloģijai, gan politikas zinātnei, zinātniskās publikācijas politikas socioloģijā tiek publicētas dažādos zinātniskos žurnālos.

European Journal of Cultural and Political Sociology (kopš 2014. gada) ir Eiropas Sociologu asociācijas (European Sociological Association) žurnāls. Žurnālā tiek publicēti raksti kultūras socioloģijā un politikas socioloģijā, kā arī starpnozaru tematikas raksti. European Societies (kopš 1999. gada) arī ir Eiropas Sociologu asociācijas žurnāls. Žurnāls ir multidisciplinārs ‒ tajā tiek publicēti raksti sociālo zinātņu jomā (ieskaitot rakstus par sociālajām teorijām un sociālo politiku). International Political Sociology (kopš 2007. gada) ir viens no pazīstamākajiem un prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem politikas socioloģijas jomā. Tas pievēršas galvenokārt mūsdienu globālās sociāli politiskās kārtības transformācijas izpausmēm un iznākumiem un kalpo kā sadarbības un diskusijas forma sociologiem, sociālajiem teorētiķiem un starptautisko attiecību speciālistiem. Politics and Society (kopš 1970. gada) ir Sage Publications apgāda izdotais žurnāls, kas skar pasaules politiskās, sociālās un ekonomiskās problēmas ar fokusu uz sociālo un politisko nevienlīdzību un konfliktu. Žurnāls iznāk angļu valodā. Политические исследования (kopš 1991. gada) ir nozīmīgākais Krievijas zinātniskais žurnāls politikas zinātnē un politikas socioloģijā. Izdevniecības un žurnāla nosaukums ir identiski. Žurnāls iekļauts Krievijas un starptautiskajos citējamības indeksos.