Visām sabiedrībām ir savi likumi un normas, kas ļauj nošķirt vēlamu un sabiedrībā atbalstītu uzvedību no nevēlamas. Tomēr daļa cilvēku normas pārkāpj un neievēro. Deviances socioloģija, izmantojot socioloģijas teorijas un  metodes, aplūko un skaidro normu pārkāpšanas fenomenu.

Deviances socioloģija ir sazarota nozare, kas balstās dažādās izpratnēs par sociālām normām un normu pārkāpšanu. Deviances sociologu interešu laukā ir gan formālo, gan neformālo normu pārkāpšana. Ar formālām normām saprot noteiktā kārtībā apstiprinātas normas, likumus un noteikumus. Šo normu neievērošanas sekas visbiežāk ir noteiktu tiesisku sankciju piemērošana. Smagākie formālo normu pārkāpumi tiek klasificēti kā noziegumi. Līdztekus formālo normu pārkāpšanai deviances sociologus interesē arī neformālās, nerakstītās normas un noteikumi, piemēram, neordināra, sabiedrības vairākumam neraksturīga uzvedība (pīrsings, ēšanas traucējumi u. c.), kas nav aizliegta ar rakstītiem noteikumiem.

Atšķirībā no psihologiem un tiesību zinātņu pārstāvjiem sociologus vairāk interesē sociālie priekšstati par normām un normu pārkāpšanu, deviances funkcijām sabiedrībā un sociāliem procesiem, kas saistīti ar deviantu uzvedību un reakciju uz to. No deviances socioloģijas skatu punkta deviance ir relatīvs jēdziens, jo izpratne par sociālām normām un normu pārkāpšanu variē dažādās kultūrās, ir mainīga laikā, ir saistīta ar noteiktām vērtībām un piederību grupai (etniskai, reliģiskai, vecuma un citām). Piemēram, seksuālas attiecības ārpus laulībām netiek uzskatītas par noziegumu rietumu pasaulē, bet dažās austrumu valstīs par šādām attiecībām tiek piemēroti bargi sodi. Arī rietumu pasaulē nav vienprātības par pirmslaulību attiecībām un daļa sabiedrības tās uzskata par pieņemamām (labprātīgas seksuālās attiecības starp pilngadīgām personām ir sociālām normām atbilstoša uzvedība), bet daļa šādas attiecības uzskata par nepieņemamām un deviantām (seksuālās attiecības ārpus laulībām ir grēks).

Sociologu vidū nav vienprātības par deviances jēdzienu, un izvēlētā teorētiskā perspektīva ietekmē to, kā deviance tiek definēta. Divas izplatītākās pieejas deviances definēšanā ir: deviance kā normu pārkāpums un deviance kā sociāli konstruēta reakcija.

Pirmā pieeja aplūko devianci kā sociālo normu pārkāpumu un ietver absolūtu vai normatīvu deviances izpratni. Absolūta deviances izpratne nozīmē to, ka pastāv noteiktas universālas normas (piemēram, incesta un kanibālisma aizliegums); šo normu pārkāpšana tiek vērtēta kā devianta uzvedība. Šāda deviances izpratne balstīta uz sociālo normu absolūto, universālo raksturu. Līdzīgs ir normatīvais skatījums. Šī pieeja tāpat atzīst, ka deviance ir sociālo normu pārkāpums, tomēr tā netiecas rast universālas un absolūtas sociālās normas, bet aizstāj tās ar vienošanās panākšanu. Normatīvā pieeja paredz, ka sabiedrība ir vienojusies par noteiktām rakstītām  un nerakstītām normām. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi ir rakstīti noteikumi, kas nosaka ceļu satiksmes kārtību. Nerakstītas normas ir, piemēram, uzvedības etiķetes normas teātrī. Neatbilstība normām un to pārkāpšana tiek apzīmēta ar jēdzienu “deviance”. Šāda deviances izpratne raksturīga pozitīvisma paradigmā balstītām teorijām. Tām ir kopīgi vairāki pamata pieņēmumi: deviance izpaužas noteiktas rīcības aktā; deviance aplūkojama cēloņu un seku aspektā, t. i., iespējams atklāt deviantas uzvedības cēloņus un ietekmējošos faktorus, izmantojot empīriskās pētījuma metodes; teorijas meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēki rīkojas devianti.

Sociologi, kas kritizē absolūto un normatīvo skatījumu, akcentē deviances relatīvo raksturu, pievēršot uzmanību tam, kā tiek radīti priekštati par devianci. No šāda skatu punkta deviance ir sociāli konstruēts fenomens, kas rodas tad, kad noteiktai uzvedībai vai iezīmei tiek piešķirta deviances nozīme. Hovards Sols Bekers (Howard Saul Becker) darbā “Autsaideri: studijas deviances socioloģijā” (Outsiders: Studies in the Sociology of Deviance, 1963) raksta, ka deviants ir tas, kuram šāds apzīmējums ir veiksmīgi piešķirts; devianta uzvedība ir uzvedība, ko cilvēki tā apzīmējuši. Tādējādi nevis uzvedības akts, iezīme vai kāda konkrēta objektīva pazīme nosaka deviances esamību, bet gan apkārtējo spriedumi un vērtējumi piešķir konkrētai izpausmei deviances nozīmi.

Arī sociālajā konstrukcionismā balstītās teorijas vieno vairāki pamata pieņēmumi: deviancei ir relatīvs raksturs, un tā ir sociāli konstruēta; apkārtējo reakcija ir kritērijs deviancei, t. i., iezīmēšana ir veids, kā uzvedība iegūst deviances nozīmi; teorijas meklē atbildi uz jautājumu, kā notiek deviances nozīmes piešķiršana.

Subkultūru teorijas pretrunu starp sociāli atzītiem mērķiem un līdzekļiem apskata kā vadošās kultūras un subkultūru mijiedarbību. Šādu deviances skaidrojumu piedāvājis Alberts Koens (Albert Cohen), uzskatot, ka devianci rada atšķirīgu vērtību un normu līdzās pastāvēšana. Subkultūra apvieno daļu valdošās kultūras elementu, bet rada alternatīvus elementus (atšķirīga uzvedība un iezīmes, alternatīva vērtību sistēma u. tml.), kā arī piedāvā statusa iespējas, ko nesniedz cita sociālā vide. Subkultūru teorijas gandrīz neskaidro to, kā deviance rodas. Tās galvenokārt palīdz saprast deviances noturību, to, kā devianci atbalstoši uzskati un vērtības – “kultūras mantojums” – tiek nodotas tālāk. Čikāgas sociologi, kas pētījuši dažādas deviances izpausmes Čikāgā un tās apkārtnē, secinājuši, ka indivīdu deviantā uzvedība cieši saistīta ar sociālo vidi. Radot teorētisku skatījumu un pārbaudot to ar pētījumiem, viņi attīstījuši sociālās dezorganizācijas teoriju. Pamata pieņēmumus, kuri vēlāk tika attīstīti un pārbaudīti pētījumos, 1921. gadā publiskoja Roberts Pārks (Robert Park): sabiedrība ir organizēta un funkcionē līdzīgi ekoloģiskai sistēmai. Cilvēku kopienas, līdzīgi kā augi, dzīvo simbiozē, t. i., kopienas apdzīvo vienu telpu un ir savstarpēji atkarīgas cita no citas;  cilvēku uzvedību nevar izskaidrot bez pietiekamas iedziļināšanās sociālajos procesos. Sabiedrības organizācija, mijiedarbība un attiecības ļauj izprast indivīdu uzvedību, tai skaitā normu pārkāpšanu.

Teorijas tālāku attīstību un tās empīrisku pārbaudi veicinājis Ernesta Bērdžesa (Ernest Burgess) 1925. gadā izstrādātais koncentrisko zonu modelis. E. Bērdžess sadalīja pilsētu dabiskajās zonās: sitijā (pilsētas centrālā zona, darījumu rajons), tranzīta zonā (zona starp sitiju un dzīvojamo vai rūpniecības zonu), strādnieku un augstākās sabiedrības apdzīvotajās zonās, piepilsētās. Īpašu uzmanību viņš pievērsa tranzīta zonai, kur attīstījās noziedzība un bija vāja indivīdu saikne ar kopienu. E. Bērdžess uzskatīja, ka cilvēks par likumpārkāpēju kļūst noteiktas kopienas iespaidā un dezorganizēta apkārtne veicina devianci, t. i., personiskā dezorganizācija (deviance) ir sociālās dezorganizācijas rezultāts.

Citādu skaidrojumu deviances problēmai sniedz sociālās kontroles teorijas. Šo teoriju pārstāvji sāk ar jautājumu, kāpēc cilvēki tiecas ievērot un pakļauties normām un noteikumiem. Teoriju pārstāvji to skaidro ar sociālo kontroli, t. i., deviances cēlonis ir sociālās kontroles trūkums. Amerikāņu sociologs Treviss Hirši (Travis Hirschi) uzskata, ka sociālā kontrole tiek īstenota ar sociālo saišu palīdzību. Viņš norāda uz četriem sociālo saišu elementiem, kas mudina rīkoties atbilstoši sociālām normām:

•    piesaiste (attachment) – spējas veidot tuvas un ciešas attiecības ar citiem. Attiecībās indivīds iemācās vērtības, veidojas indivīda priekšstati par pieņemamu un nepieņemamu uzvedību;

•     saistību uzņemšanās (commitment) – tās ir sociālās “investīcijas”. Indivīds, kas ieguldījis savus resursus (laiku, finanšu resursu u. tml.) izglītībā, karjerā, sociālā statusa iegūšanā, ir vairāk vērsts uz normu pieņemšanu;

•     iesaistīšanās (involvement) – līdzdalība un sociāli aktīvs dzīvesveids neatstāj laiku antisociālai uzvedībai un piešķir ikdienai struktūru;

•   pārliecība (belief) – kopīgu uzskatu, attieksmju kopums veicina piederību.

Deviances socioloģijas pirmsākumi saistāmi ar Emila Dirkema (Émile Durkheim) deviances sociālo funkciju raksturojumu. Viņš atzina, ka kopienas reakcija uz normu pārkāpšanu stiprina kopienu, t. i., atklājot un sodot normu pārkāpēju, tiek nostiprinātas vienotas normas, noteiktas morāles robežas, veicināta solidaritāte. Raksturojot pārmaiņas sabiedrībā, E. Dirkems atzinis, ka pirmsindustriālajā sabiedrībā sociālās saiknes kopienā bija ciešākas. Industriālajā sabiedrībā kopienas locekļi vairāk uzmanības pievērš savām individuālajām vēlmēm un mērķiem; tas atsvešina kopienas locekļus un mazina kopienas vienotību un solidaritāti. Atsvešināšanās un sociālo saišu iziršanas sekas ir anomija, kas, saskaņā ar E. Dirkema uzskatiem, ir būtiska sabiedrības struktūras iezīme. Anomiju raksturo tas, ka indivīdu vēlmes un centieni vairs netiek regulēti ar vienotu un kopīgu normu palīdzību, tādējādi atstājot indivīdus situācijā, kur morāles normas ir izplūdušas un neskaidras. Līdz ar to devianta uzvedība ir anomijas izpausme.

Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mērtons (Robert King Merton) izvērsis un attīstījis anomijas jēdzienu. Viņš uzskatīja, ka deviantas uzvedības pamatā ir spriedze (anomija), kas rodas no pretrunām starp kultūrā pieņemtiem un atzītiem mērķiem (sociālais statuss, labklājība, ekonomiskie labumi) un līdzekļiem (darbs, izglītība), lai mērķus sasniegtu. Spriedze starp kultūras mērķiem un līdzekļiem var tikt pārvarēta pielāgošanās veidā. Četras no piecām R. Mērtona aprakstītajām pielāgošanās stratēģijām veido devianci:

• inovācija. Cilvēki, kas izvēlas šo pielāgošanās stratēģiju, atzīst kultūras mērķus, bet noliedz līdzekļus, t. i., mērķu (piemēram, bagātības) sasniegšanai tiek izvēlēti nelikumīgi un sabiedrībā neatzīti līdzekļi (piemēram, narkotiku tirdzniecība);

• rituālisms. Stratēģija paredz mērķu noliegšanu, bet līdzekļu atzīšanu. Rituālisms rodas tad, kad cilvēki nespēj sasniegt mērķus, bet turpina darīt to, kas no viņiem tiek sagaidīts. R. Mērtons šādu pielāgošanās stratēģiju saskatīja birokrātos;

• atsacīšanās. Šo deviances formu raksturo gan atsacīšanās no mērķiem, gan sociāli atzīto līdzekļu noliegšana. Tie ir indivīdi, kas R. Mērtona izpratnē ir sabiedrībā, bet nav daļa no tās. R. Mērtons šajā grupā iekļāva bezpajumtniekus, narkomānus un klaidoņus;

• dumpinieciskums. Šo deviances formu raksturo mērķu un līdzekļu aizstāšana – esošo vietā tiek piedāvāti jauni mērķi un līdzekļi. Šajā deviances kategorijā iekļaujami, piemēram, dabas aktīvisti, indivīdi, kas cenšas mainīt pastāvošo kārtību.

Būtisks pavērsiens deviances socioloģijas attīstībā vērojams 20. gs. otrajā pusē. Šajā laikā nozare piedzīvoja straujāko attīstību un uzplaukumu (20. gs. 50.– 60. gadi). Tas galvenokārt saistīts ar simboliskā interakcionisma teoriju popularitāti un iezīmēšanas teorijas rašanos un nostiprināšanos. Saskaņā ar iezīmēšanas teoriju deviance ir nevis sociālo normu pārkāpšana, bet sociālās interakcijas rezultāts, t. i., iezīmēšana rada devianci. Lai nošķirtu uzvedību no apkārtējo vērtējuma, amerikāņu sociologs Edvīns Lemerts (Edwin Lemert) ieviesa primārās un sekundārās deviances jēdzienus. Primārā deviance – sociālo normu pārkāpums, kas apkārtējiem nav zināms vai attiecībā uz kuru apkārtējie reaģējuši piedodoši, ignorējoši, nepiešķirot pārkāpumam deviances nozīmi. Piemēram, daudzi bērni gājuši zagt ābolus kaimiņu dārzā, neņemot vērā aizlieguma zīmes, ložņājuši pamestās ēkās. Lai gan šāda uzvedība ir normu pārkāpums, bieži vien apkārtējo reakcija ir piedodoša, jo tā tiek uztverta kā vecumposmam raksturīga pārejoša uzvedība. Sekundārā deviance – devianta uzvedība, kas veidojusies publiskas, iedarbīgas iezīmēšanas rezultātā (normu pārkāpums netiek piedots, pārkāpējs tiek negatīvi iezīmēts, t. i., stigmatizēts). Piemēram, jaunietis, kas veicis zādzības, tiek iezīmēts kā “zaglis”, “noziedznieks”, “kriminālais elements, no kura labāk turēties pa gabalu”. Teoriju tālāk attīstījis H. Bekers. Viņš atzinis, ka iezīmēšanas procesu raksturo nevienlīdzība (piemēram, varas pozīcijā esošiem ir lielākas iespējas definēt normu un devianci) un selektīva sankciju piemērošana (līdzīga uzvedība var saņemt atšķirīgu reakciju). Sekas uzvedības iezīmēšanai ir stigma un ietekmēta identitāte. Iezīmēšanas teorijā varas attiecības ir tikai viens no elementiem, kas veido devianci; konflikta teorijās varas attiecības ir galvenais deviances cēlonis. Teorijas vieno uzskats par to, ka sabiedrības pamatā ir konflikts un cīņa par resursiem. Lai uzturētu esošās varas attiecības, elite rada normas un nosaka to, kas ir normu pārkāpšana, bet tās rīcībā esošie resursi ļauj elitei pašai izvairīties no iezīmēšanas. Tādējādi nevienlīdzība rada devianci.

Pēc 20. gs. 60. gadiem nozare piedzīvojusi pārmaiņas. Lai gan deviances socioloģijas aptvertais tēmu loks kļuvis plašāks un nozarei raksturīga lielāka dažādība, tā kļuvusi mazāk pamanāma – deviances socioloģija ir fragmentētāka, vērsta uz specifiskām deviances tēmām (sadomazohistu kopienas, nelegālas dragreisa sacensības, bezpajumtnieku ikdienas dzīve u. tml.), tai raksturīga mazāka dinamika, kā arī mazāk inovatīvu teoriju. Deviances izpēte mūsdienās kļuvusi vairāk starpdisciplināra. Deviances socioloģijas pienesums deviances izpētes laukam ir dažādās teorijas, jēdzieni un socioloģijas pētījuma metodes. Pozitīvisms veicinājis kvantitatīvo pētījuma metožu atzīšanu deviances izpētē; kvalitatīvās metodes kļuva populāras līdz ar sociālajā konstrukcionismā balstīto teoriju parādīšanos.

Pētot dažādas deviances izpausmes, viena no būtiskākajām problēmām ir piekļuve izpētes objektam, neuzticēšanās pētniekam un datu ticamības problēma, t. i., devianti var nevēlēties runāt un atklāt savu devianci pētniekam. Šie apsvērumi ir būtiski, izvēloties pētījuma metodes un stratēģiju. Vairāki deviances socioloģi šo problēmu risinājuši, iekļaujoties deviantu grupā. Piemēram, H. Bekers pētīja marihuānas lietotājus un pats lietoja marihuānu; Deivids Dounss (David Downes) apzināja kafejnīcas, kurās uzturējās likumpārkāpēji, kļuva par šo kafejnīcu regulāru apmeklētāju un ieguva regulāro kafejnīcas apmeklētāju uzticību; Steisija Ņūmara (Staci Newmahr) īstenoja ietverto novērojumu un četrus gadus apmeklēja sadomazohistu kopienas aktivitātes. Cita pētījuma stratēģija, kas tiek izmantota datu ticamības uzlabošanai, ir pētījuma metožu kombinēšana (kvantitatīvās un kvalitatīvās pētījuma metodes) un dažādu datu avotu izmantošana (datu triangulācija). Piemēram, lai novērtētu noziedzības dinamiku un konstatētu noziedzības pieaugumu vai samazinājumu, izmanto statistikas datus par reģistrēto noziedzību (tie uzrāda reģistrētās noziedzības dinamiku, bet neatspoguļo nereģistrēto noziedzību), cietušo aptaujas datus (cik daudz aptaujāto uzskata sevi par cietušiem noziegumā) un apdrošināšanas statistiku (cik daudz iedzīvotāju ir pieprasījuši apdrošināšanas kompensācijas, jo cietuši noziedzīgā nodarījumā). Kombinējot dažādus datu avotus, var iegūt ticamāku kopskatu par pētāmo problēmu.

Deviances socioloģijai ir plašs pielietojums. Deviances sociologi iesaistīti starptautisku un vietēja mēroga projektu un programmu novērtēšanā, kā arī pēta tādas jomas kā noziedzība un tās kontrole (kriminoloģiskie pētījumi, izmantojot deviances socioloģijas teorijas un socioloģijas pētījumu metodes); veselības joma (deviances medikalizācija, īpašu uzmanību pievēršot garīgās veselības un atkarības problēmām); labklājības joma (riska grupas, sociālā iekļaušana, sociālā politika un prakse un citas).

Arī interneta parādīšanās un moderno tehnoloģiju attīstība ietekmējusi deviances socioloģiju. Tehnoloģiju attīstības negatīvais aspekts ir jaunu deviances izpausmes veidu parādīšanās (piemēram, naida noziegumi internetā). Taču interneta un tehnoloģiju attīstība radījusi jaunas iespējas deviances pētniekiem (jaunas pētījuma metodes, tehnoloģiju izmantošana datu vākšanā un analīzē, salīdzinošie pētījumi, plašākas sadarbības iespējas un citas). Deviances socioloģija ir mainīga, un to ietekmē sabiedrībā notiekošie procesi un notikumi. Piemēram, pēc 11.09.2001. uzbrukumiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pieaugusi interese par terorismu kā deviances izpausmi. Līdzīgi noticis Eiropā, kur par aktuālu diskusiju tēmu kļuvusi radikalizācija.

Nozīmīga vieta nozares attīstībā ir pētnieku tīkliem, biedrībām un asociācijām. Plašu deviances problēmu loku aptver Eiropas grupa deviances un sociālās kontroles izpētei (European Group for the Study of Deviance & Social Control). Noziedzības, tās kontroles izpētē un jaunāko teorētisko un pētniecisko atziņu izplatīšanā nozīmīgs ir Amerikas Kriminoloģijas biedrības (The American Society of Criminology) un Eiropas Kriminoloģijas biedrības (European Society of Criminology) ieguldījums. Seksuālās deviācijas un dzimumnoziegumu problēma ir Ļaunprātīgu seksuālo izmantotāju ārstēšanas asociācijas (Association for the Treatment of Sexual Abusers) interešu joma. Eiropas Narkotiku un narkomānijas monitoringa centrs (The European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction) ir viena no nozīmīgākajām organizācijām atkarību pētniecības veicināšanā.

Vienīgais žurnāls, kas aptver plašu deviances tēmu loku, ir žurnāls Deviant Behavior (kopš 1979. gada; izdevējs Taylor and Francis). Cits augsti novērtēts izdevums ir Addiction (kopš 1884. gada; izdevējs Wiley-Blackwell). Žurnālā tiek publicēti raksti par dažādām atkarības problēmām. Žurnāls Aggressive Behavior (kopš 1974. gada; izdevējs John Wiley & Sons) pievēršas dažādiem vardarbības problēmas aspektiem. Žurnālā Sexual Abuse: A Journal of Research and Treatment (kopš 1988; izdevējs SAGE Publications) tiek publicēti raksti par seksuālajām deviācijām un dzimumnoziegumu problēmu. Žurnāls Criminology (kopš 1963. gada; izdevējs Wiley-Blackwell) pievēršas dažādiem noziedzības un tās kontroles aspektiem.