Dažkārt to interpretē arī kā pētījumu virzienu. Biogrāfiskā pieeja tiek saukta arī par dzīvesstāstu, dzīves vēsturi, mutvārdu vēsturi, naratīva pieeju, arī par biogrāfisko metodi.

Biogrāfiskā pieeja ir nozīmīgs teorētisks un metodoloģisks virziens vairākās sociālajās un humanitārajās zinātnēs, tomēr neveido atsevišķu apakšnozari nevienā no tām. Biogrāfiskajā pieejā tiek pieņemts, ka biogrāfija palīdz labāk saprast mijiedarbību starp cilvēka dzīvi, sociālajām struktūrām, vēsturiskajiem notikumiem un kultūras telpu. Biogrāfiskās pieejas īpašā loma ir notikumu mikrosociālā līmeņa saistīšana ar makrostruktūrām (piemēram, ekonomiku) un institūcijām, skatot sociālo pārmaiņu procesus ilgākā laika periodā un pieņemot, ka cilvēks ir arī aktīvs pārmaiņu dalībnieks un veidotājs. Biogrāfiskajos pētījumos tiek uzsvērta gan katra cilvēka neatkārtojamība, gan indivīda iesakņotība kompleksā un mainīgā kultūras un sociālo attiecību tīklā. Biogrāfiskā pieeja ir izteikti starpdisciplināra (multidisciplināra) ‒ kopš 20. gs. sākuma tā lietota socioloģijā, sociālajā un kultūras antropoloģijā, psiholoģijā, vēsturē, valodniecībā, vēlāk arī sociālajā darbā, kultūras studijās, izglītības pētījumos, pat pētījumos ekonomikas un politikas zinātnēs, kā arī kriminoloģijā.

Biogrāfiskā pieeja tiek pamatota atziņā, ka mēs nevaram saprast sabiedrību, nesaprotot atsevišķos cilvēkus, kuri to veido. Socioloģijā un kultūras antropoloģijā visā 20. gs. uzskatīts, ka cilvēku dzīves un pieredzes stāsti ir kā logs, kas sniedz ieskatu kādas sabiedrības vai sociālas grupas kultūrā, vērtībās, struktūrā. Socioloģijā uzmanība tika pievērsta dominējošā sabiedrībā marginalizētām grupām (trūcīgiem cilvēkiem, strādniekiem, imigrantiem, etniskajām minoritātēm), sociālajā antropoloģijā ‒ pirmsrakstu sabiedrībām un eksotiskajiem citiem, vēstures izpētē pēc Otrā pasaules kara mutvārdu liecības un dzīves vēstures tika izmantotas, lai pētītu notikumus, par kuriem trūkst rakstītu dokumentāru avotu (piemēram, pretošanās kustību). Biogrāfiskā pieeja arī vēstures pētījumos ienes jaunas tēmas ‒ ikdienas vēstures izpēti un līdz šim apspiestu vai marginalizētu sociālo grupu vēstures izpēti (pievēršot uzmanību sievietēm, bērniem, strādniekiem, melnādainajiem, homoseksuāļiem un citām oficiālajā vēstures diskursā nepārstāvētām grupām). Franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) pamatoja, ka biogrāfijas var lietot pētījumos tādēļ, ka mēs katrs reprezentējam sociālo grupu, kurai piederam. Individuālie dzīves stāsti labāk nekā citi dati parāda sabiedrības struktūru lomu cilvēka dzīvē un ļauj izprast cilvēku rīcībspējas robežas un pielāgošanos sabiedrībā nepārtraukti notiekošajām pārmaiņām.

Psiholoģijā, filozofijā un pēc 20. gs. 90. gados notikušā naratīvā pagrieziena arī citās sociālajās un humanitārajās zinātnēs tiek plaši pieņemts skatījums uz cilvēku kā fundamentāli stāstošu būtni ‒ homo narrativus. Stāsti tiek uzlūkoti kā atslēga dziļākai izpratnei par saistību starp sabiedrības kultūru un valodu un katra personisko pieredzi un izpratni par sevi un savu dzīvi. Franču filozofi Žans Pols Sartrs (Jean Pol Sartre) un Rolāns Barts (Roland Barthes) stāstu pētīšanas nozīmīgumu saredz apstāklī, ka cilvēki vienmēr, visos laikos un visās sabiedrībās ir stāstījuši stāstus. Amerikāņu psihologs Džeroms Bruners (Jerome Brunner) pievērsis uzmanību saistībai starp kultūrā balstītajiem kognitīvajiem un lingvistiskajiem procesiem, kas piedalās dzīves stāsta veidošanā, un secinājis, ka stāstīšana palīdz strukturēt uztverto pieredzi, sakārto atmiņu un piešķir jēgu dzīves notikumiem. Vēsturnieki sāka pievērsties dzīvesstāstiem, lai labāk saprastu, kā cilvēki uztver un atceras savas dzīves laikā pieredzētos notikumus, padziļināti analizējot sasaisti starp grupas vēstures reprezentācijām un individuālajām atmiņām. Psihologi, kultūras antropologi un sociologi pievērsuši uzmanību arī saiknei starp naratīvu un identitāti, kas sevišķi svarīga kļuva vēlīnās modernitātes un riska sabiedrības apstākļos. Kā uzsvēris britu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens), cilvēka identitāte nav rodama viņa uzvedībā vai citu reakcijās, bet personas spējā dzīves gaitā veidot un uzturēt noteiktu naratīvu. Pievēršanās cilvēku dzīvesstāstu un citu personisko dokumentu izpētei ir pavērusi jaunas pētījumu tēmas, ļāvusi parādīties jaunām teorijām, kopumā sniedzot dziļāku izpratni par kompleksajām saitēm starp cilvēku, sabiedrību un kultūru.

Biogrāfiskajā pieejā metodoloģija ir veidojusies vairāku disciplīnu saskarsmē. Pētījumos tiek izmantoti dažādi personiskie dokumenti, kas dabiski rodas ikdienas dzīvē, ‒ vēstules, autobiogrāfijas, dienasgrāmatas, fotogrāfijas un citi vizuālie materiāli. Tomēr visplašāk tiek lietoti pētnieka vākti dati: dzīvesstāsta intervijas, mutvārdu vēstures intervijas, dziļās intervijas, pēc pētnieka ierosinājuma rakstītas autobiogrāfijas. Dzīvesstāsta interviju raksturīgi sākt ar plašu un atvērtu jautājumu: “Lūdzu, pastāstiet man visu par savu dzīvi”, uzmanīgi klausīties un uzdot tik maz jautājumu, cik vien iespējams, lai neietekmētu stāstījuma gaitu. Pamatā intervijas laikā tiek uzdoti precizējoši un no stāstījuma izrietoši jautājumi. Pētniekam ir svarīgi ne tikai dzīves notikumi, bet arī stāstītāja izvēles ‒ kā tiek veidots stāsts, kādi notikumi tiek iekļauti, kā tie tiek izkārtoti, tāpēc pētniekam ir jāatturas no jautājumiem, kas ievirza vai maina stāstījuma gaitu. Tiek pieņemts, ka tieši stāstītāja izvēles atsedz kultūras modeļu klātbūtni stāstījumā. Dzīvesstāsta interviju visvairāk izmanto, strādājot konstruktīvisma un naratīvajā pieejā. Mutvārdu vēstures interviju savukārt veido iepriekš rūpīgi pārdomāti jautājumi, kas palīdz detalizēti noskaidrot pieredzi par kādu notikumu, dzīves posmu vai tēmu. Mutvārdu vēstures intervija arī var aptvert visu dzīvi. Arī mutvārdu vēstures intervijā ir svarīgi iegūt stāstus, izvērstus un detalizētus pieredzes aprakstus katrā jautājumā. To visvairāk izmanto, strādājot reālisma un neopozitīvisma pieejās. Gan dzīvesstāsta, gan mutvārdu vēstures intervijām ir raksturīgs liels datu apjoms un intervijas ierakstīšana vairākos seansos. Rakstītās autobiogrāfijās pētnieks parasti lūdz aplūkot konkrētu tēmu vai periodu. Rakstītajā tekstā ir vairāk pašcenzūras un formalizēta materiāla klātbūtnes, kā arī pētniekam ir mazāka kontrole pār dalībnieku izvēli.

19. gs. vācu filozofs Vilhelms Diltijs (Wilhelm Dilthey) ir pirmais autors, kurš dzīves pieredzi un dzīves vēsturi aplūkoja kā cilvēkzinātņu pētījumu objektu, tomēr pats empīriskus pētījumus neveica.

Biogrāfija bijusi būtiska sabiedrības izpētē jau kopš 20. gs. sākuma, kad Čikāgas Universitātē (University of Chicago) Amerikā šo pieeju lietoja socioloģijā, kultūras antropoloģijā un sociālās psiholoģijas pētījumos. Socioloģijā to lietoja sabiedrības analīzē pilsētvidē, kamēr kultūras antropoloģijā ‒ pētot Amerikas indiāņu kultūru un ikdienas dzīvi. Viljama Aizeka Tomasa (William Isaac Thomas) un Floriana Vitolda Znaņecka (Florian Witold Znaniecki) darbs “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā” (The Polish Peasant in Europe and America, 1918‒1920) tiek uzlūkots gan kā sistemātisku socioloģisku pētījumu ēras sākums, gan kā pirmais nozīmīgais pētījums, kurā lietota biogrāfiskā pieeja. Autori apgalvoja, ka abstraktie sociālie likumi atklājas tā sauktajos personīgajos dokumentos. Dzīvesstāstus, autobiogrāfijas, vēstules viņi uzlūkoja kā atbilstošu materiālu, lai raksturotu kādas sociālās grupas dzīvi. V. A. Tomass apgalvoja: “Ja cilvēki definē kādu situāciju kā reālu, tad savās sekās tā arī ir reāla.” Tālāk šī ideja tika attīstīta simboliskajā interakcionismā. Eiropā 20. gs. sākumā nebija vienotas skolas cilvēka dzīves pieredzes empīriskajā analīzē, kaut arī Vācijā bija atsevišķi pētījumi jau 19. gs. beigās. Eiropā biogrāfiskā pieeja sākotnēji attīstījās pamatā Polijā, pateicoties F. V. Znaņecka aktīvajai darbībai starpkaru periodā, tomēr šie pētījumi starptautiski nav plaši pazīstami.

Pārrāvumu biogrāfiskās pieejas attīstībā 20. gs. 40.‒70. gados radīja mēģinājums nostiprināt sociālās zinātnes kā stingras zinātnes pēc dabaszinātņu parauga, tādēļ sevišķi socioloģijā vērojama kvantitatīvo pētījuma metožu dominante. Tika uzskatīts, ka biogrāfiskie dokumenti neatbilst pozitīvisma socioloģijas prasībām, tie ir pārāk subjektīvi un nederīgi objektivitātes izdibināšanai. 20. gs. 70. gados skatījums mainījās, jo pozitīvisma un determinisma tradīcijā balstītā kvantitatīvā socioloģija nedeva atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem par cilvēku rīcību, tās motīviem un notiekošajām pārmaiņām. Notika pievēršanās cilvēkam kā aktīvam rīcības subjektam, radās interese par subjektivitāti, refleksivitāti, identitāti, atmiņu, vēsturiskumu. Savukārt pozitīvisma un determinisma tradīcijas tiek kritizētas kā pārāk abstraktas, atrautas no cilvēku ikdienas dzīvē pieredzētās realitātes un cilvēku kā aktīvu rīcības subjektu ignorējošas.

20. gs. 90. gadi nāca ar jaunu pavērsienu, kas plašāk tiek dēvēts par naratīvo pagriezienu, bet daži tā novirzieni šaurāk saukti par kultūras, subjektivitātes vai biogrāfisko pagriezienu. Tā centrā ir ideja par stāstu un stāstīšanas centrālo lomu cilvēka esamībā ‒ stāsti rada un piešķir nozīmi notikumiem, tie palīdz sakārtot haotisko pasauli ap mums. Stāsti ir būtiski mūsu ikdienā, mūsu sabiedrības dzīvē (piemēram, tie rada solidaritāti un empātiju, saglabā un nodod zināšanas). Tie ir būtiski arī mūsu pašidentitātei un refleksivitātei. Tomēr šo stāstu modeļi un forma ir meklējami nevis mūsu personiskās dzīves unikālajās detaļās, bet kultūrā un valodā. Naratīva analīzes pieejā tiek uzskatīts, ka pastāv sarežģītas attiecības starp dzīvi, pieredzi un stāstu. Tiek uzskatīts, ka pieredzei sākotnēji ir drīzāk tēlu un sajūtu forma un cilvēkam ir jāpieliek pūles, lai izveidotu stāstu par piedzīvoto. Stāstā savijas valodas gramatiskās formas un vārdu krājums ar kultūrā piedāvātiem stāstījumu žanriem, izteiksmes līdzekļiem un paņēmieniem, kādi ir atbilstoši konkrētajai stāstīšanas situācijai. Turklāt dzīve ir notikumu struktūra, kamēr stāsts ‒ verbāla struktūra. Tiek pieņemts, ka stāsts ne tik daudz atspoguļo kādus reālus notikumus, cik sniedz šo notikumu interpretāciju un ļauj pētīt sociālos priekšstatus un kultūras formas, kas nozīmīgā veidā organizē ikviena sabiedrības dalībnieka domas un rīcību, kā arī individuālo radošumu. Tiek pētīts, kādā veidā dzīves pasaule tiek konstruēta caur valodu, kā arī tiek analizētas varas attiecību diskursīvās konstrukcijas. Tiek analizēta arī mijiedarbība stāsta tapšanā, pievēršot uzmanību stāstīšanas notikuma sociālajam kontekstam, varas attiecībām starp runātājiem, dialogam un sadarbībai intervijas laikā.

Mūsdienās biogrāfiskā pieeja no marginālas metodes ir kļuvusi par labi zināmu pētījumu instrumentu sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kaut arī tās lietojuma intensitāte dažādās nozarēs ir atšķirīga (piemēram, kultūras un sociālajā antropoloģijā biogrāfiskā pieeja tiek plaši lietota, kamēr socioloģijā tā joprojām ir salīdzinoši marginālā lomā). Biogrāfiskās pieejas pašreizējo attīstības stāvokli raksturo tēmu un teoriju plurālisms, multidisciplinārs lietojums un biogrāfiskās pieejas pielietojuma paplašināšanās. 21. gs. sākumā biogrāfiskā pieeja un naratīva analīze tiek plašāk lietota arī sociālās politikas pētījumos (iepriekš tā plašāk lietota tikai sociālajā darbā), veidojas naratīvā kriminoloģija. Biogrāfiskā pieeja un dzīvesstāsti tiek pielietoti arī pētījumos gerontoloģijā, medicīnā un dzimtes studijās. Jaunākās attīstības tendences ietver arī jaunas pētījumu tēmas, kā biogrāfiskās pieejas lietojumu materiālās kultūras analīzē, digitālo tehnoloģiju izmantošanas analīzē un informācijas sabiedrības procesu izpētē, kā arī parādās interese par lietu biogrāfijām un pat zinātnisko objektu biogrāfijām. Metodoloģijas ziņā jaunākās tendences ietver biogrāfiskās pieejas kombinēšanu ar vizuālo metožu lietojumu, līdzdalības rīcības pētījumu (participatory action research) un mākslā balstītu pētījumu dizainu (arts-based research), kā arī eksperimentus pētījumu rezultātu komunikācijā, ietverot vizuāla, performatīva un audiovizuāla materiāla izmantošanu.

Dažādās sociālajās un humanitārajās zinātnēs šo pieeju lieto liels skaits pētnieku, kuri strādā dažādās augstskolās un pētījumu institūtos un sadarbojas caur savu nozaru profesionālajām organizācijām, kā arī starpdisciplinārām konferencēm un akadēmiskiem žurnāliem. Vēstures un radniecīgās jomās strādājošos mutvārdu vēsturniekus apvieno Starptautiskā Mutvārdu vēstures asociācija (International Oral History Association, IOHA), kas formāli ir dibināta tikai 1996. gadā, 9. starptautiskās mutvārdu vēstures konferences laikā Gēteborgā, Zviedrijā. Sociologiem ir vismaz divi nozīmīgi biogrāfiskās pieejas lietotāju tīkli. Viens ir Starptautiskās Sociologu asociācijas pētījumu komiteja “Biogrāfija un sabiedrība” (International Sociological Association, ISA, Research Committee 38 Biography and Society). Asociācija dibināta 1948. gadā, bet pētījumu komiteja “Biogrāfija un sabiedrība” izveidota 1984. gadā, kad arvien vairāk sociologu sāka interesēties par biogrāfiskās pieejas lietošanu. Otrs ir Eiropas sociologu asociācijas pētnieku tīkls “Eiropas sabiedrības biogrāfiskā perspektīvā” (European Sociological Association, ESA, Research Network 03 Biographical perspectives on European Societies). Asociācija dibināta 1992. gadā, un pētnieku tīkls “Eiropas sabiedrības biogrāfiskā perspektīvā” ir viens no vecākajiem asociācijā.

Pētījumi, kas veikti, izmantojot biogrāfisko pieeju, publicēti dažādos nozīmīgos sociālo zinātņu žurnālos. Oral History (kopš 1969. gada) ir vecākais žurnāls mutvārdu vēstures pētījumu laukā. Narrative Inquiry (kopš 1991. gada) ir nozīmīgs starpdisciplinārs žurnāls naratīva analīzes pieejā. Žurnāls sākotnēji pazīstams ar nosaukumu Journal of Narrative and Life History. Viens no nozīmīgākajiem starpdisciplinārajiem žurnāliem kvalitatīvo pētījumu metodoloģijā ir Qualitative Inquiry (kopš 1995. gada), kurā tiek publicēti arī jaunākie pētījumi biogrāfiskajā pieejā. Vācu valodā nozīmīgākais ir žurnāls BIOS – Zeitschrift für Biographieforschung, Oral History und Lebensverlaufsanalysen (kopš 1987. gada). Vairāki nozīmīgākie žurnāli socioloģijā izdevuši biogrāfiskai pieejai veltītus speciālizlaidumus. No tiem pirmie nozīmīgākie ir žurnālu Sociology 1993. gada Nr. 27 (1) un Current Sociology 1995. gada Nr. 43 (2/3) biogrāfiskajai pieejai veltītie izdevumi. International Yearbook of Oral History and Life Stories iznāca tikai četros sējumos, tomēr atstāja paliekošu iespaidu mutvārdu vēstures pētījumos. Pirmā gadagrāmata bija veltīta atmiņai un totalitārismam (1992), otrā ‒ paaudžu attiecībām (1993), trešā ‒ migrācijai un identitātei (1995), savukārt ceturtais sējums veltīts dzimtei un atmiņai (1996).

20. gs. sākumā nozīmīgākie pētnieki ir amerikāņu sociologs V. A. Tomass un poļu filozofs F. V. Znaņeckis, kuri pirmie sistemātiski izmantoja un pamatoja biogrāfisko dokumentu lietojumu sociālo zinātņu pētījumos. Pēc Otrā pasaules kara par nozīmīgu autoru tiek uzskatīts antropologs Oskars Lūiss (Oskar Lewis), kura darbs “Sančesa bērni: meksikāņu ģimenes autobiogrāfija” (The Children of Sanchez: Autobiography of a Mexican Family, 1961) ir klasika nabadzības pētījumos un personiski uzrunājošas akadēmiskās rakstības attīstībā. 20. gs. 70. gados franču sociologs Daniels Berto (Daniel Bertaux) atjaunoja interesi par biogrāfisko pieeju Eiropas socioloģijā. Viņš pētījis, kā sociostrukturālās attiecības maizes ražošanas sektorā tiek pieredzētas ikdienas dzīvē, pievēršoties mazo maiznīcu īpašnieku, sievu un strādnieku dzīvesstāstu analīzei. Vēlāk D. Berto kopā ar izcilo britu sociologu un mutvārdu vēsturnieku Polu Tompsonu (Paul Thompson) pētījis sociālo mobilitāti un ģimenes lomu mūsdienu sabiedrībā. Autori uzskata, ka dzīvesstāstu analīze ļauj atbildēt uz tādiem jautājumiem par cilvēka dzīvi sabiedrībā, uz kuriem kvantitatīvu pētījumu dati vai dokumentāri avoti atbildes nesniedz ‒ kāpēc cilvēku dzīves trajektorijas attīstās konkrētajā veidā, kādu loma sociālajā mobilitātē un dzīves gājumā ir ģimenes vēsturei vairākās paaudzēs, ko nozīmē atrasties noteiktā sociālā pozīcijā, īpašu uzmanību pievēršot temporalitātei. Kens Plamers (Ken Plummer) 20. gs. 80. gados pētījis atšķirīgas seksualitātes, padziļināti aplūkojis ētikas jautājumus dzīvesstāstu analīzē un sniedzis pārliecinošus argumentus par labu dzīvesstāstu un citu personisko dokumentu izmantojumam humānistiskās sociālās zinātnēs. Biogrāfiskajā pieejā nozīmīgi vācu sociologi ir Gabriele Rozentāle (Gabriele Rosenthal) un Urzula Apitča (Ursula Apitzsch). Itālijā nozīmīgākie ir tā saucamās itāļu mutvārdu vēstures skolas veidotāji Luīza Paserini (Luisa Passerini) un Alesandro Portelli (Alessandro Portelli).