Industriāli attīstītajās valstīs izveidojusies nebijusi iedzīvotāju vecuma grupu proporcija ‒ vēlīnā vecumposma iedzīvotāju grupa pieaug, jaunāko vecumposmu grupa samazinās. Šo pārmaiņu norisi iedzīvotāju vecuma struktūrā dēvē par sabiedrības novecošanu. Attīstības un jaunattīstības valstīs sabiedrības novecošanu veicina jaunatnes un darbaspējas vecuma iedzīvotāju emigrācija. Novecošanas socioloģija veidojusies uz sociālās gerontoloģijas pamata. Gerontoloģija kā novecošanas biomedicīniska pētniecība izveidota 20. gs. sākumā. Sociālās gerontoloģijas jēdziens izveidots 20. gs. 40. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), novecošanas bioloģisko un medicīnisko izpēti paplašinot ar psiholoģisko, kognitīvo un sociālo dimensiju – sociālo politiku saistībā ar vēlīno vecumposmu, pensiju sistēmu, sociāliem pakalpojumiem vēlīnā vecumposma cilvēkiem gerontoloģiskās institūcijās un mājās, nomiršanu kā dzīves cikla noslēdzošo parādību.
Vispārināti ar vēlīno vecumposmu apzīmē dažādās valstīs atšķirīgi noteikto pensionēšanās vecumu. Indivīda vecuma iedalījums un vecuma periodizācija ir atšķirīga. Indivīda vecumu iedala hronobioloģiskajā, funkcionālajā, psiholoģiskajā, sociālajā un socioloģiskajā vecumā atkarībā no sociālo lomu un sociālā statusa pārmaiņu pieejas vecuma izpētē. Hronobioloģiskais vecuma iedalījums atšķiras institūciju un kultūru aspektā. To uzskatāmi parāda Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organisation, WHO) vēlīnā vecumposma iedalījums: vēlīns vecums 60–74, 75–90 gadi, 90 un vairāk gadu ilgdzīvotāji. Oksfordas Novecošanas institūts (Oxford Institute of Population Ageing) Lielbritānijā vēlīno vecumu iedala trīs grupās: 55‒64, 65–74, 75 gadi un vairāk. ASV pastāv iedalījums 65–74 (jaunie vecie, the young old), 75–84 (vidēji veci, the middle old) un 85 un vairāk gadu (visvecākie vecie, the oldest old). Pastāv vēl citas vecuma tipoloģijas. Pieaugot vēlīnā vecumposma iedzīvotāju skaitam populācijā, novecošanas socioloģija izpēti koncentrē uz šī sociālā fakta ietekmi uz sabiedrības kā sociālas sistēmas funkcionēšanu, lai valsts attīstības plānošanu ekonomikā, veselības aprūpē un sociālās politikas veidošanu balstītu uz pieredzes izpēti un pierādījumiem.