Makss Vēbers (Max Weber) bija viens no pirmajiem socioloģijas klasiķiem, kurš padziļināti sāka pētīt sociālo statusu īpatnības, tai skaitā salīdzinot tās ar sociālajām šķirām. Kopīgais šīm parādībām ir saistība ar sociālo stratifikāciju sabiedrībā – statusiem un šķirām raksturīgu specifisko tiesību un privilēģiju kopumu, cīņu ar citām sociālām grupām un tamlīdzīgi. Sociālo šķiru pazīmes ir to vieta ekonomiskajā dzīvē, savukārt sociālais statuss veidojas un tiek nostiprināts plašākā realitātē – sociālajā kārtībā, esošās paražās un tiesību sistēmā. Tajā pašā laikā sociālajām šķirām un statusa grupām ir tendence savstarpēji apvienoties. Ekonomiski turīgas un ietekmīgas šķiras iegūst augstu sociālo statusu, un sociāli prestižas grupas pakāpeniski iegūt varu un ietekmi. Pēc M. Vēbera atzinuma, sociālo statusu raksturo cieņas, goda līmenis, kas piemīt personībai nostiprinātajā sociālajā kārtībā. Jēdziena “sociālais statuss” aktīva attīstība un izmantošana sākās amerikāņu socioloģijā 20. gs. 30. gados ar R. Lintona darbiem. Viņš sociālo statusu raksturoja kā pozīciju “noteiktā sistēmā” (particular pattern). Turklāt personības sociālais statuss ir tās integratīvā sociālā īpašība, jo ietver visu sociālu pozīciju kopumu, kas piemīt šai personībai. Saskaņā ar R. Lintona uzskatu, sociālais statuss izpaužas personības tiesību un pienākumu sistēmā, kas izriet no esošajām paražām kā prestiža līmeņa izvērtēšanas avota. Tiesības un pienākumi tiek realizēti sociālajās lomās jeb personības sociālā statusa dinamiskajā aspektā. Nopietna ietekme uz sociālā statusa socioloģiskās izpratnes attīstību bijusi simboliskajam interakcionismam. Šī virziena ietvaros veiktie pētījumi raksturo sociālo statusu kā sociālo lomu internalizācijas rezultātu personības mijiedarbībā ar apkārtni. Strukturālā funkcionālisma socioloģijā interese par sociālā statusa fenomenu ir īpaši nozīmīga. Amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sociālos statusus uzskatīja par būtisku sociālo sistēmu strukturālo elementu. Sociālais statuss ir cilvēku sociālo lomu pozicionālā īpašība. Sociālās lomas veido sociālās sistēmas diferenciācijas un integrācijas pamatu. Turklāt sociālie statusi funkcionē kā dažādas pozīcijas, ko aizņem cilvēki attiecībā pret apgūtām sabiedrības normām, kuras ir sociālās sistēmas pamats. Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mertons (Robert King Merton) saista iegūto statusu ar cilvēku amatiem profesionālajā darbībā. Viņš arī ieviesa jēdzienu “statusu kopums” jeb personības visu statusu komplekss un jēdzienu [personības] “galvenais statuss”. Mūsdienu zinātniskie priekšstati par sociālo statusu izriet no dažādām idejiskajām koncepcijām. Tās ietver izpratni par sociālo atšķirību, sociālās nevienlīdzības un sociālās stratifikācijas lomu; sabiedrības vērtējumu par individuālo un kolektīvo prakšu un sabiedrisko asociāciju veidu sociālās kultūras daudzveidību. Sabiedrības vērtējums veido sociālo statusu sistēmas atzīšanas pamatu, viedokļus par personības un sociālās grupas sociālo prestižu un tamlīdzīgi. Kopumā šādi viedokļi vēsturiski attīstījās diapazonā no sociālo statusu atšķirību kā civilizētās sabiedrības būtiska rādītāja atzīšanas līdz pat dažādām šaubām un negācijām par esošo sociālo statusu atšķirību sabiedrisko vērtību. Pēdējās idejas plaši pārstāvētas politiskās un tiesiskās, sociāli ekonomiskās, dzimumu, reliģiskās, etnokultūras egalitārisma teorijās, kuru pirmsākumi atrodami jau antīkajā sociāli filozofiskajā domā un uzplauka modernisma un postmodernisma apstākļos. Liberālās un demokrātiskās domas ietvaros īstenojās ideja par nepieciešamību samazināt sociālo distanci starp cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgs sociālais statuss. Buržuāzisko revolūciju laikmetā priekšplānā tika izvirzīta cilvēku ar atšķirīgu sociālo statusu līdztiesības prasība. Rietumu sabiedrības kapitālistiskās modernizācijas laikmets, kas radīja sociāli ekonomiskās nevienlīdzības palielināšanos, vienlaikus radīja ideju par sociāli ekonomiskās vienlīdzības nepieciešamību cilvēkiem, kas realizē ekonomiskās funkcijas ar dažādu sabiedrisko saturu un vērtību. Politiskā un kultūras plurālisma principu nostiprināšanās Rietumu sabiedrībā pēc Otrā pasaules kara stimulē idejas attīstību par līdztiesību starp nacionālā vairākuma un etnokultūras minoritāšu pārstāvjiem.