Sociālā statusa jēdziens ir atvasinājums no priekšstata par sabiedrību kā hierarhizētu sistēmu, kurā dažādi cilvēki un sociālās grupas ieņem dažādas vietas, pamatojoties uz to, ka īstenotajām sociālajām funkcijām un piederībai dažādām sociālajām kopienām ir dažāda sociālā nozīme un vērtība. Sociālo statusu atšķirību atzīšana sabiedrībā izriet no sociālo darbību un sociālo kopienu un asociāciju vērtību atšķirību atzīšanas. Sociālo statusu atšķirības paredz ekonomisko resursu, politiskās varas un ietekmes, kultūras un sociālā kapitāla sadales nevienlīdzību. Sociālie statusi rodas sociālajās hierarhijās, tāpēc dažādiem sociālajiem statusiem ir simboliska un psiholoģiska izpausme individuālās uzvedības un saskarsmes līmenī (īstenotajās kultūras praksēs, demonstratīvajā patērēšanā, racionālo un emocionālo uzvedības īpatnību apvienošanā un tamlīdzīgi).

Cilvēka sociālais statuss ir pretrunīgi vērtējama sociāla un kognitīva parādība. Jēdziena “sociālais statuss” ieviešana socioloģijā un citās sociālajās zinātnēs saistīta ar sociālās realitātes atšķirīgajām, bet bieži arī savstarpēji saistītajām īpašībām – ar sociālajām atšķirībām un ar sociālo nevienlīdzību. No vienas puses, būdami saistīti ar cilvēka un sociālo grupu dažādām sociālajām lomām, kā arī ar dažādām sociālajām kopienām, sociālie statusi atspoguļo sociālās telpas diferenciācijas objektīvu faktu vairākās aktivitātēs un sociālās kopībās. No otras puses, sociālajām aktivitātēm, ko spēj apgūt cilvēki un ko viņi īsteno un bieži vien piesavina un monopolizē, ir atšķirīga sabiedrības vērtība, kas saista sociālo statusu ar pastāvošo sociālās nevienlīdzības un noslāņošanās sistēmu. Dažādu sociālo šķiru, grupu, kopienu un organizāciju konkurences cīņa par varu, ietekmi un resursiem noved pie sociālās hierarhijas un stratifikācijas pozitīva novērtējuma, tādējādi arī pie cilvēku sociālo atšķirību kā viņu sociālā statusa atzīšanas par lielu sabiedrības vērtību. Kā atzīmē socioloģe Vasiliki Kantzara (Βασιλική Καντζάρα), mūsdienu priekšstati par sociālo statusu saistīti ar profesiju vērtību, situācijām mijiedarbībā grupās un cilvēku individuālajām vajadzībām noturēt sasniegto sociālo pozīciju mūsdienu hierarhiju sistēmā.

Amerikāņu sociālantropologs Ralfs Lintons (Ralph Linton) piedāvāja dalīt sociālos statusus piešķirtajos, ko cilvēks saņem piedzimstot (tātad neņemot vērā viņa individuālos sasniegumus), un dzīves laikā iegūtajos, (iegūti, pateicoties individuālajiem centieniem). Šī pieeja plaši izplatīta vairākos socioloģiskos pētījumos par sociālo statusu. Par statusu piešķiršanas kritērijiem var uzskatīt etniskās, dzimuma, vecuma, rases pazīmes, personas piederību kastām, sociālajām kārtām, kas ir pārmantotas no senču sociālās izcelsmes. Iegūtais sociālais statuss ietver cilvēku un sociālo grupu sasniegtās pozīcijas dažādās sabiedriskās dzīves jomās un galvenokārt profesionālajā darbībā. Mūsdienu socioloģijā, kā arī sabiedrības apziņā sociālo statusu pieņemts saistīt ar cilvēka profesionālo darbību, kas, izmantojot sociālās mobilitātes iespējas, ļauj iegūt augstāku statusu sabiedrībā. Šajā gadījumā jāņem vērā arī statusu nesakritība, kad, piemēram, cilvēka profesionālo sasniegumu var noniecināt, ja viņš ir piederīgs tādām rasu, reliģiskajām, etniskajām vai citām grupām, kas sabiedrībā netiek uzskatītas par prestižām.

Makss Vēbers (Max Weber) bija viens no pirmajiem socioloģijas klasiķiem, kurš padziļināti sāka pētīt sociālo statusu īpatnības, tai skaitā salīdzinot tās ar sociālajām šķirām. Kopīgais šīm parādībām ir saistība ar sociālo stratifikāciju sabiedrībā – statusiem un šķirām raksturīgu specifisko tiesību un privilēģiju kopumu, cīņu ar citām sociālām grupām un tamlīdzīgi. Sociālo šķiru pazīmes ir to vieta ekonomiskajā dzīvē, savukārt sociālais statuss veidojas un tiek nostiprināts plašākā realitātē – sociālajā kārtībā, esošās paražās un tiesību sistēmā. Tajā pašā laikā sociālajām šķirām un statusa grupām ir tendence savstarpēji apvienoties. Ekonomiski turīgas un ietekmīgas šķiras iegūst augstu sociālo statusu, un sociāli prestižas grupas pakāpeniski iegūt varu un ietekmi. Pēc M. Vēbera atzinuma, sociālo statusu raksturo cieņas, goda līmenis, kas piemīt personībai nostiprinātajā sociālajā kārtībā. Jēdziena “sociālais statuss” aktīva attīstība un izmantošana sākās amerikāņu socioloģijā 20. gs. 30. gados ar R. Lintona darbiem. Viņš sociālo statusu raksturoja kā pozīciju “noteiktā sistēmā” (particular pattern). Turklāt personības sociālais statuss ir tās integratīvā sociālā īpašība, jo ietver visu sociālu pozīciju kopumu, kas piemīt šai personībai. Saskaņā ar R. Lintona uzskatu, sociālais statuss izpaužas personības tiesību un pienākumu sistēmā, kas izriet no esošajām paražām kā prestiža līmeņa izvērtēšanas avota. Tiesības un pienākumi tiek realizēti sociālajās lomās jeb personības sociālā statusa dinamiskajā aspektā. Nopietna ietekme uz sociālā statusa socioloģiskās izpratnes attīstību bijusi simboliskajam interakcionismam. Šī virziena ietvaros veiktie pētījumi raksturo sociālo statusu kā sociālo lomu internalizācijas rezultātu personības mijiedarbībā ar apkārtni. Strukturālā funkcionālisma socioloģijā interese par sociālā statusa fenomenu ir īpaši nozīmīga. Amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sociālos statusus uzskatīja par būtisku sociālo sistēmu strukturālo elementu. Sociālais statuss ir cilvēku sociālo lomu pozicionālā īpašība. Sociālās lomas veido sociālās sistēmas diferenciācijas un integrācijas pamatu. Turklāt sociālie statusi funkcionē kā dažādas pozīcijas, ko aizņem cilvēki attiecībā pret apgūtām sabiedrības normām, kuras ir sociālās sistēmas pamats. Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mertons (Robert King Merton) saista iegūto statusu ar cilvēku amatiem profesionālajā darbībā. Viņš arī ieviesa jēdzienu “statusu kopums” jeb personības visu statusu komplekss un jēdzienu [personības] “galvenais statuss”. Mūsdienu zinātniskie priekšstati par sociālo statusu izriet no dažādām idejiskajām koncepcijām. Tās ietver izpratni par sociālo atšķirību, sociālās nevienlīdzības un sociālās stratifikācijas lomu; sabiedrības vērtējumu par individuālo un kolektīvo prakšu un sabiedrisko asociāciju veidu sociālās kultūras daudzveidību. Sabiedrības vērtējums veido sociālo statusu sistēmas atzīšanas pamatu, viedokļus par personības un sociālās grupas sociālo prestižu un tamlīdzīgi. Kopumā šādi viedokļi vēsturiski attīstījās diapazonā no sociālo statusu atšķirību kā civilizētās sabiedrības būtiska rādītāja atzīšanas līdz pat dažādām šaubām un negācijām par esošo sociālo statusu atšķirību sabiedrisko vērtību. Pēdējās idejas plaši pārstāvētas politiskās un tiesiskās, sociāli ekonomiskās, dzimumu, reliģiskās, etnokultūras egalitārisma teorijās, kuru pirmsākumi atrodami jau antīkajā sociāli filozofiskajā domā un uzplauka modernisma un postmodernisma apstākļos. Liberālās un demokrātiskās domas ietvaros īstenojās ideja par nepieciešamību samazināt sociālo distanci starp cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgs sociālais statuss. Buržuāzisko revolūciju laikmetā priekšplānā tika izvirzīta cilvēku ar atšķirīgu sociālo statusu līdztiesības prasība. Rietumu sabiedrības kapitālistiskās modernizācijas laikmets, kas radīja sociāli ekonomiskās nevienlīdzības palielināšanos, vienlaikus radīja ideju par sociāli ekonomiskās vienlīdzības nepieciešamību cilvēkiem, kas realizē ekonomiskās funkcijas ar dažādu sabiedrisko saturu un vērtību. Politiskā un kultūras plurālisma principu nostiprināšanās Rietumu sabiedrībā pēc Otrā pasaules kara stimulē idejas attīstību par līdztiesību starp nacionālā vairākuma un etnokultūras minoritāšu pārstāvjiem.

Teorētiskajos darbos socioloģijā tiek atzīmēts, ka jēdzienu “sociālais statuss” bieži vien identificē ar jēdzienu “sociālā pozīcija”. Šie jēdzieni ir vienādi, kad raksturo cilvēka vai sociālās grupas vietu sociālo hierarhiju sabiedriskajā sistēmā. Tomēr, kā liecina socioloģiskie pētījumi un debates sabiedrībā, jēdziens “sociālā pozīcija” biežāk tiek izmantots gadījumos, kad jāakcentē pašas personības subjektīvie viedokļi un vērtējumi, kuros tā raksturo savas dzīves apstākļus mijiedarbībā ar references grupām. Socioloģijā un sociālajā psiholoģijā nav vienota viedokļa par to, vai pastāv personības vai sociālās grupas viens sociālais statuss, kas nosaka pārējos iespējamos sociālos statusus, vai var runāt par sociālo statusu plurālismu, piemēram, cik sabiedrība kopumā vai atsevišķas sociālās grupas ir gatavas atzīt, ka citi etnokultūras identitātes nesēji var pretendēt šajā sabiedrībā uz augstu sociālo statusu, ja viņi ir ieguvuši kvalitatīvu izglītību, realizē prestižas sociālās funkcijas un tamlīdzīgi. Nav atrisināts jautājums par to, vai visās sociālajās situācijās un sociālās komunikācijas veidos cilvēki ir gatavi vienādā intensitātes pakāpē akcentēt savu sociālo statusu.

Nevienlīdzība starp cilvēkiem ar dažādu sociālo statusu ir cilvēces sociālās vēstures neatņemama īpašība. Nav sabiedriski politiskās domāšanas un politiskās prakses un kustības ievērojamas izpausmes, kas ignorē jautājumus par materiālo, sociālo, politisko un garīgo resursu nevienlīdzīgu sadalījumu starp dažādām grupām un šķirām sabiedrībā un tādējādi jautājumu par sociālo statusu atšķirību sabiedrisko vērtību, leģitimitāti un taisnīgumu.