Pētnieki sociālo atstumtību uzskata par jēdzienu, konceptu vai koncepciju. Sociālā atstumtība nav saistāma ar kādu konkrētu zinātnes nozari. Šo jēdzienu izmanto dažādās nozarēs, piemēram, socioloģijā, psiholoģijā, valsts pārvaldē un citur, kad uzmanība tiek vērsta uz sabiedrībā esošajām problēmām (nevienlīdzību, integrācijas un kohēzijas trūkumu) un to risināšanu. Sociālā atstumtība ir dažādu individuālo, sociālo, vēsturisko, ekonomisko, politisko, tiesisko un citu procesu rezultāts.
Sociālā atstumtība raksturo stāvokli, kad indivīdi nespēj piedalīties sabiedrības ekonomiskajās, sociālajās, politiskajās un kultūras aktivitātēs tādā mērā, kā tas tiek uzskatīts par pieņemamu, t. i., nespēj dzīvot tā, kā lielākā sabiedrības daļa, kas ir integrēta. Piemēram, ilgstošie bezdarbnieki resursu trūkuma dēļ nevar atļauties tādu dzīves līmeni kā strādājošie, viņi nevar apmeklēt kultūras pasākumus, nodrošināt savus bērnus ar tādām pašām lietām kā pārtikuši vecāki, nereti iztiek no sociālajiem pabalstiem, kas neļauj izkļūt no nabadzības. Resursu trūkums arī ierobežo darba atrašanu, līdz ar to sava materiālā stāvokļa uzlabošanu. Sociāli atstumtie tiek pretstatīti dominējošai sabiedrībai.
Iemesli sociālai atstumtībai ir daudzveidīgi – nabadzība, bezdarbs, nepietiekama izglītība, diskriminācija. Tie var pārklāties un būt reizē gan sociālās atstumtības cēloņi, gan tās sekas. Sociālā atstumtība indivīda līmenī izpaužas kā ierobežotas iespējas izmantot savas tiesības, piekļūt dažādiem sabiedrības piedāvātajiem pakalpojumiem, resursiem un citiem. Piemēram, cilvēki ar kustību traucējumiem vides nepieejamības dēļ nevar pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē, viņu iespējas iegūt izglītību, darbu, piedalīties kultūras pasākumos bieži ir ierobežotas. Sabiedrības līmenī sociālā atstumtība traucē sociālo integrāciju.
Galvenie autori, kuru idejās balstās sociālās atstumtības jēdziens, ir Emils Dirkems (Émile Durkhaim) ar sociālās solidaritātes ideju, Makss Vēbers (Max Weber) ar sociālo grupu un sociālās noslēgšanās ideju, Frenks Parkins (Frank Parkin) ar ideju par resursu monopolizēšanu un to liegšanu citai grupai, Georgs Zimmels (Georg Simmel) ar svešinieka ideju un Hovards Bekers (Howard S. Becker) ar autsaideru ideju, Ērvings Gofmens (Erving Goffman) ar ideju par stigmu un stigmatizēšanu kā indivīdu vērtības samazināšanas un diskriminācijas pamatu un citi. Jēdziena “sociālā atstumtība” rašanos sekmējusi arī Pītera Taunsenda (Peter Townsend) relatīvās deprivācijas koncepta izstrāde un attīstība.