ÄŖsa vÄsture un galvenÄs teorijas ApakÅ”nozare tiek iedalÄ«ta divos attÄ«stÄ«bas posmos ā klasiskajÄ un mÅ«sdienu jeb jaunajÄ ekonomikas socioloÄ£ijÄ. Klasiskais posms ir no 19. gs. 40. gadiem, kad agrÄ«nie socioloÄ£ijas teorÄtiÄ·i pievÄrsÄs ekonomiskÄs uzvedÄ«bas pÄtniecÄ«bai, lÄ«dz 20. gs. 20. gadiem. No 20. gs. 20. gadiem lÄ«dz 20. gs. 80. gadiem sociologi novÄrsÄs no ekonomiskÄs uzvedÄ«bas per se (paÅ”as par sevi) pÄtniecÄ«bas. Interese par ekonomiskÄs uzvedÄ«bas pÄtniecÄ«bu atsÄkÄs 20. gs. 80. gadu vidÅ«, kad ekonomikas socioloÄ£ija sÄka veidoties par atseviŔķu socioloÄ£ijas apakÅ”nozari.
JÄdzienu āekonomikas socioloÄ£ijaā 1879. gadÄ pirmo reizi lietojis britu ekonomists Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons). PriekÅ”vÄrdÄ otrajam āPolitiskÄs ekonomikas teorijasā (The Theory of Political Economy, 1879) izdevumam V. Dževonss raksta, ka ekonomika radusies no vairÄku zinÄtÅu nozaru apvienojuma; ieteicama tÄs dalīŔana nozaru virzienos. V. Dževonss nosaucis vairÄkas apakÅ”nozares, starp kurÄm, iedvesmojoties no sociologa Herberta Spensera (Herbert Spencer) darbiem, tiek minÄta arÄ« ekonomikas socioloÄ£ija. JÄdziens āekonomikas socioloÄ£ijaā parÄdÄ«jÄs arÄ« Emila Dirkema (Ćmile Durkheim) un Maksa VÄbera (Max Weber) darbos. JÄdzienu ājaunÄ ekonomikas socioloÄ£ijaā pirmo reizi 1985. gadÄ lietojis amerikÄÅu sociologs Marks Grenoveters (Mark Granovetter), lai nodalÄ«tu to no āvecÄs ekonomikas socioloÄ£ijasā, kuru M. Grenoveters saistÄ«ja ar tÄdiem socioloÄ£ijas teorÄtiÄ·iem kÄ Tolkots PÄrsonss (Talcott Parsons), NÄ«ls Smelsers (Neil Smelser) un Vilberts MÅ«rs (Wilbert Moore) un ar industriÄlo socioloÄ£iju ā pieejÄm, kuras bija attÄ«stÄ«tas 20. gs. 60. gados, bet vÄlÄk piedzÄ«voja norietu.
Ekonomikas socioloÄ£ijas aizsÄkums tiek saistÄ«ts ar KÄrļa Marksa (Karl Marx) darbiem. K. Markss uzskatÄ«ja, ka varas attiecÄ«bas, kas darbojas caur politiskajÄm institÅ«cijÄm, nosaka jebkuru ekonomisko vienoÅ”anos. K. Marksa analÄ«zes sÄkuma punkts bija darbs un ražoÅ”ana, uzskatot, ka cilvÄki strÄdÄ, lai dzÄ«votu. Darbs ir sociÄls, nevis individuÄls, jo indivÄ«diem ir savstarpÄji jÄsadarbojas, lai kaut ko radÄ«tu. NozÄ«mÄ«gÄkajÄm interesÄm (piemÄram, materiÄlajÄm interesÄm) arÄ« ir kolektÄ«va daba. TÄs K. Markss saucis par Ŕķiras interesÄm. TaÄu Ŕīs intereses var ietekmÄt rÄ«cÄ«bu (piemÄram, veidot savstarpÄjo sadarbÄ«bu) tikai tad, ja indivÄ«di apzinÄs, ka pieder pie noteiktas Ŕķiras. K. Markss uzskatÄ«ja, ka mÅ«sdienu sabiedrÄ«ba var radÄ«t labklÄjÄ«bu dažÄdos veidos, jo ekonomiskie likumi ir plaÅ”i un pieļauj dažÄdu veiksmÄ«gu tirgus un ekonomisko vienoÅ”anos veidu esamÄ«bu. PolitiskÄs institÅ«cijas (piemÄram, pastÄvoÅ”Ä valsts iekÄrta) var veidot tirgu, padarot valsti spÄjÄ«gu vai nespÄjÄ«gu veidot noteiktu politiku, atbalstot kapitÄlistus vai birokrÄtus vai veidojot korporatÄ«vÄs uzvedÄ«bas modeļus.
Otrs ekonomiskÄs socioloÄ£ijas virziena aizsÄcÄjs ir vÄcu sociologs M. VÄbers. Divi viÅa nozÄ«mÄ«gÄkie darbi ekonomikas socioloÄ£ijas aspektÄ ir āProtestantisma Ätika un kapitÄlisma garsā (Die protestantische Ethik und der āGeistā des Kapitalismus,1904ā1905) un āEkonomika un sabiedrÄ«baā (Wirtschaft und Gesellschaft. GrundriĆ der verstehenden Soziologie, 1922). M. VÄbers pievÄrsÄs K. Marksa ignorÄtajai institÅ«ciju analÄ«zei, kas nosaka ekonomiskÄs rÄ«cÄ«bas motÄ«vus, mÄrÄ·us un iespÄjas. M. VÄbers minÄjis, ka divu aÄ£entu (piemÄram, indivÄ«du) ekonomiskÄ rÄ«cÄ«ba, kas orientÄta vienam pret otru, veido ekonomiskÄs attiecÄ«bas. Å Ä«s attiecÄ«bas iegÅ«st dažÄdas izteiksmes (piemÄram, konkurenci, konfliktu un varu). EkonomiskÄs attiecÄ«bas, lÄ«dzÄ«gi kÄ jebkuras sociÄlÄs attiecÄ«bas, var bÅ«t atvÄrtas un slÄgtas. ÄŖpaÅ”ums uzskatÄms par slÄgto ekonomisko attiecÄ«bu piemÄru. KoncentrÄÅ”anÄs uz sociÄlÄs rÄ«cÄ«bas jeb rÄ«cÄ«bas, kas vÄrsta uz citiem indivÄ«diem, izpÄti ļÄva M. VÄberam analizÄt varas, uzskatu, ieradumu un organizÄciju nozÄ«mi ekonomiskajÄ dzÄ«vÄ. M. VÄbers uzsvÄra, ka politiskÄ kÄrtÄ«ba saistÄ«ta ar tiesisko kÄrtÄ«bu, kas rada ekonomiskÄs kÄrtÄ«bas pamatu attiecÄ«gajÄ sabiedrÄ«bÄ.
Lai gan E. Dirkems lielÄkajÄ daÄ¼Ä savu darbu nebija orientÄjies uz ekonomikas izpÄti, pozitÄ«visma pieeja rosinÄja viÅu analizÄt valsts un ekonomikas attiecÄ«bas. E. Dirkema pirmais nozÄ«mÄ«gÄkais darbs āSabiedriskÄ darba dalīŔanaā (De la division du travail social, 1893) ir vistieÅ”Äk saistÄ«ts ar ekonomikas socioloÄ£iju. Å ajÄ darbÄ E. Dirkems norÄdÄ«jis, ka ekonomisti aplÅ«ko darba dalīŔanu pÄrÄk Å”auri (tikai kÄ ekonomisku parÄdÄ«bu) un tÄs ieguvumus ā tikai no efektivitÄtes viedokļa. E. Dirkems Å”im skatÄ«jumam pievienoja socioloÄ£isku darba dalīŔanas dimensiju. TajÄ tiek apskatÄ«ts, kÄ darba dalīŔana ar koordinÄjoÅ”u aktivitÄÅ”u palÄ«dzÄ«bu integrÄ sabiedrÄ«bu. E. Dirkems lielu uzmanÄ«bu pievÄrsis kapitÄlisma negatÄ«vajÄm sekÄm, kuras radÄs no atbilstoÅ”u institucionÄlu struktÅ«ru, Ä«paÅ”i valsts, kura rada tiesisko ietvaru, attÄ«stÄ«bas trÅ«kuma. Å Ä«m struktÅ«rÄm, pÄc autora domÄm, bÅ«tu jÄatbalsta veselÄ«ga tirgus apmaiÅa. E. Dirkems uzskatÄ«ja, ka vÄji attÄ«stÄ«ta valsts ir iemesls tam, ka veidojas obligÄtÄ nodarbinÄtÄ«ba un darba konflikti, kÄ arÄ« sociÄlÄs integrÄcijas trÅ«kums.
Ceturtais socioloÄ£ijas klasiÄ·is, kura ieguldÄ«jums tiek attiecinÄts arÄ« uz ekonomikas socioloÄ£iju, ir Georgs Zimmels (Georg Simmel). DarbÄ āNaudas filozofijaā (Philosophie des Geldes, 1900) autors iekļÄvis pÄrdomas par naudas saistÄ«bu ar autoritÄti, emocijÄm, uzticÄÅ”anos un citÄm parÄdÄ«bÄm.
NozÄ«mÄ«gi autori ir arÄ« Jozefs Å umpÄters (Joseph Schumpeter), Karojs PolaÅi (KĆ”roly PolĆ”nyi) un T. PÄrsonss. K. PolaÅi pirmais 1944. gadÄ darbÄ āLielÄ transformÄcijaā (The Great Transformation) lietoja jÄdzienu āiesakÅotÄ«baā (embeddedness). Å is ir viens no galvenajiem jÄdzieniem mÅ«sdienu ekonomikas socioloÄ£ijÄ, taÄu tas tiek lietots citÄ nozÄ«mÄ, nekÄ to lietojis autors. SaskaÅÄ ar mÅ«sdienu izpratni, ekonomiskÄ rÄ«cÄ«ba vienmÄr ir iesakÅota kÄdÄ sociÄlajÄ struktÅ«rÄ; K. PolaÅi uzskatÄ«ja, ka ekonomiskÄ rÄ«cÄ«ba kļūst destruktÄ«va, kad tÄ nav iesakÅota vai nav sociÄlas vai citas neekonomiskas autoritÄtes pÄrvaldÄ«ta, t. i., sÄkotnÄji autors ir pieļÄvis iespÄju, ka ekonomiskÄ uzvedÄ«ba var nebÅ«t iesakÅota. K. PolaÅi uzskatÄ«jis, ka kapitÄlisma problÄma saistÄ«ta ar to, ekonomika valda pÄr sabiedrÄ«bu tÄ vietÄ, lai sabiedrÄ«ba lemtu par ekonomiku.
BÅ«tisku ieguldÄ«jumu apakÅ”nozares attÄ«stÄ«bÄ mÅ«sdienÄs devuÅ”as arÄ« citas filozofijas un socioloÄ£ijas apakÅ”nozares, no kurÄm ekonomikas socioloÄ£ija aizguvusi teorijas un pÄtnieciskos virzienus. Ekonomikas socioloÄ£ijÄ svarÄ«gs strukturÄlisms un tÄ«klu teorija, organizÄciju teorija, kultÅ«ras socioloÄ£ija, vÄsturiskÄ un salÄ«dzinoÅ”Ä pieeja. TÄ«klu teorijas pielietojums devis otru mÅ«sdienu ekonomikas socioloÄ£ijai bÅ«tisku jÄdzienu ā āstrukturÄlie caurumiā ā, ko 1992. gadÄ ieviesis Ronalds BÄrts (Ronald Burt). OrganizÄciju teorija sekmÄ«gi izmantota, lai pÄtÄ«tu uzÅÄmumu struktÅ«ru un saites starp uzÅÄmumiem un to vidi. ÄŖpaÅ”a nozÄ«me jaunÄs ekonomikas socioloÄ£ijas attÄ«stÄ«bÄ bijusi trim organizÄciju teorijas virzieniem: resursu atkarÄ«bas teorijai, sociÄlajai ekoloÄ£ijai un jaunajam institucionÄlismam. Resursu atkarÄ«bas teorija nosaka, ka organizÄciju izdzÄ«voÅ”anas spÄja atkarÄ«ga no to apkÄrtÄjÄs vides; sociÄlÄ ekoloÄ£ija balstÄ«ta idejÄ, ka galvenais organizÄciju virzÄ«tÄjspÄks ir izdzÄ«voÅ”ana. Jaunais institucionÄlisms socioloÄ£ijÄ un kultÅ«ras teorija ir devuÅ”i izpratni, ka izpratnes kodi, normas, vÄrtÄ«bas un paražas ietekmÄ ekonomisko institÅ«ciju veidoÅ”anos un darbÄ«bu. TÄdÄjÄdi pasaules valstu starpÄ novÄrojamas bÅ«tiskas atŔķirÄ«bas, kÄ tirgus ekonomika darbojas RietumeiropÄ, ASV un AustrumÄzijÄ, kÄ arÄ« Å”aurÄkÄ mÄrogÄ, piemÄram, Eiropas valstu starpÄ.