Ņemot vērā kategorijas “sociālā šķira” sarežģīto raksturu, daži pētnieki atsakās piedāvāt šī jēdziena zinātnisku definīciju. Dažādās sociālās šķiras definīcijās kā galvenā iezīme ir norādīta sociālās grupas vieta sabiedrības ekonomiskajā dzīvē, īpašums un izmantojamās bagātības daudzums. Daži zinātnieki apgalvo, ka sociālās mobilitātes dēļ šķiru robežas nepastāv.

Kategorija “sociālā šķira” ir viena no centrālajām socioloģijā, tā ir nozīmīga arī citās sociālajās un humanitārajās zinātnēs – dažādās politikas zinātņu nozarēs, sociālajā vēsturē, kultūras studijās, ekonomikas teorijā, sociālās komunikācijas teorijā, sociālajā antropoloģijā, etniskajā antropoloģijā un citās. Šāda šīs zinātniskās kategorijas izplatība ir saistīta ar tās saturu – sabiedrības analizēšana caur sociālo atšķirību prizmu, sociālo nevienlīdzību, sociālo stratifikāciju (sociālo noslāņošanos), sociālo hierarhiju, sociālajiem konfliktiem un sociālo mobilitāti, kas izpaužas un ietekmē dažādas sabiedriskās dzīves sfēras (ekonomiku, politiku, sabiedrisko komunikāciju, kultūru). Šāda uzmanība sociālajām šķirām pievērsta galvenokārt saistībā ar mūsdienu (modernās) sabiedrības reālo situāciju, kas Rietumu valstīs sāka nostiprināties 15. gs. un augstāko attīstības punktu sasniedza “klasiskajā posmā” no Lielās franču revolūcijas 18. gs. beigās līdz Pirmajam pasaules karam un tam sekojošajā vēlajā modernitātes posmā līdz 20. gs. beigām.

Kopumā jēdziens “sociālā šķira” parasti ir sinonīms jēdzienam “sociālekonomiskā šķira”, kas definēts kā ‘cilvēki ar tādu pašu sociālo, ekonomisko, kultūras, politisko vai izglītības statusu’. Visizplatītākais ir sabiedrības sociālais sadalījums “augšējās”, “vidējās” un “zemākās” šķirās.

Socioloģijā tradicionāli tiek aplūkotas vairākas sociālo šķiru teorijas, no kurām lielākā daļa, kaut arī radušās 19. gs., bijušas ļoti aktuālas arī 20. gs., it īpaši revolucionāru notikumu periodā vai laikā, kad sabiedrība orientējās uz sociāli ekonomisko konsolidāciju. Kā rāda sociālās stratifikācijas zinātnisko darbu analīze, kā arī sociālās un politiskās apziņas pašreizējais stāvoklis, jēdziens “sociālā šķira” ir ļoti svarīgs 21. gs. sabiedrības analīzei. Interese par sociālo šķiru dabu ir socioloģijas zinātnes centrā. Tas jau bija raksturīgs socioloģijas dibinātāja Ogista Konta (August Comte) uzskatos, kurš saskatīja “radniecīgo industriālo šķiru” – buržuāzijas un proletariāta – antagonisma un naida draudus sabiedrības morālajai solidaritātei. O. Konts bija pret strādnieku šķiras atbalstu komunistiskajām idejām reorganizēt sabiedrību bez privātīpašuma. Proletariāta un buržuāzijas ekonomiskā sadarbība un morālā solidaritāte, viņaprāt, atbilst Rietumu sabiedrības progresam.

Īpaša nopietna šķiras, šķiru cīņas, šķiras apziņas pētīšana notika marksismā, Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) teorijā, Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) politiskajā teorijā, kā arī dažādās 20.–21. gs. neomarksistu teorijās, galvenokārt Frankfurtes skolas socioloģijā. “Komunistiskās partijas manifestā” (Das Kommunistische Manifest, 1848) K. Markss un F. Engelss sabiedrības dalīšanu antagonistiskajās šķirās attiecināja gan uz antīko sabiedrību (vergu īpašnieki un vergi), gan uz feodālismu (feodāļi un no viņiem atkarīgie zemnieki), gan arī uz kapitālismu (kapitālisti un strādnieki). Tajā pašā laikā kapitālismu raksturo trešās šķiras klātbūtne (lai arī tā nav ietekmīga), kurā ietilpst amatnieku grupas, zemnieki un inteliģence. Tādējādi, pēc K. Marksa domām, galvenā šķiras veidojošā iezīme ir attieksme pret ražošanas līdzekļiem. Kapitālisma laikā ražošanas līdzekļu īpašnieki veido kapitālistu šķiru, kuras labā strādā proletārieši, kuriem privātīpašumā ir tikai pašu darbaspēks. Sabiedrības dalīšanās sociālajās šķirās ir darba sabiedriskā dalījuma sekas – garīgajā darbā, kas vispirms izpaužas kā ražošanas organizēšana, un fiziskajā, izpildītāju darbā. Intelektuālo darba veidu kā savu privātīpašumu kapitālisti monopolizē, fiziskais darbs paliek strādniekiem. Šajā ziņā, definējot sociālās šķiras, V. Ļeņins tās raksturoja kā “cilvēku grupas, no kurām viena savas vietas dēļ ražošanas sistēmā var piesavināt citas grupas darbu”. Lai raksturotu sociālās šķiras, svarīgi noteikt ne tikai to vietu sociālās ražošanas sistēmā, bet arī šķiriskās apziņas līmeni jeb to ekonomisko un politisko interešu apzināšanos. Klasiskajā marksismā sociālo šķiru jēdzienu noteica ideja, ka mūsdienu sabiedrību, kuras pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un šķiru cīņa, vēsturiski pārvarēs komunistiskā sabiedrība bez sociālajām šķirām. Turklāt indivīda šķiriskā sociālā identitāte liecina par viņa atsvešināšanos no “universālās cilvēka dabas”. Neomarksistu teorijās mūsdienu sabiedrība netiek uzskatīta par kapitālistu (uzņēmēju) un strādnieku “šķiru cīņas” arēnu. Ievērojama uzmanība tiek pievērsta vidusslāņa (“trešās šķiras”) analīzei, tās lomai ne tikai mūsdienu ražošanā, bet arī “sociālās valsts” veidošanā un stiprināšanā, plurālistiskas politiskās sistēmas, postmodernās kultūras attīstībā.

Par alternatīvu marksistu pieejai sociālo šķiru analīzē sociologi tradicionāli uzskata Maksa Vēbera (Max Weber) teoriju. M. Vēbera uzskatus par sociālajām šķirām neapšaubāmi ietekmēja sociālā un ekonomiskā situācija rietumvalstīs 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā, kuru var raksturot kā starpšķiru attiecību stabilizēšanos modernās sabiedrības progresa kontekstā, ievērojamu revolucionāro kustību kritumu un pakāpenisku labklājības sociālās valsts veidošanos. M. Vēbers noraidīja uzskatu, ka cīņa starp uzņēmējiem un strādnieku šķiru ir kapitālisma virzītājspēks. Viņaprāt, šķiru cīņa ir lokāla sociālā parādība, kura var izpausties, piemēram, pretrunās starp zemes nomniekiem un deklasētiem elementiem, kā arī starp kreditoriem un parādniekiem. Viņš bija arī pret visu sociālo parādību, ieskaitot sociālās šķiras, bagātības uzskatīšanu par ekskluzīvi ekonomisku faktoru darbības produktiem. Tajā pašā laikā M. Vēbera socioloģija balstījās uz individualizējošās pieejas vērtības atzīšanu sociālo parādību un kopienu izpratnē, kas neatstāja vietu mūsdienu sabiedrības sociālās struktūras izpratnei galvenokārt kā divu viendabīgu sociālo šķiru mijiedarbībai. Pēc M. Vēbera domām, sociālā šķira ir viens no trim sabiedrības sociālās stratifikācijas elementiem, kas ietver arī sociālos “statusus” un “grupas varu”. M. Vēbers darbā “Saimniecība un sabiedrība” (Wirtschaft und Gesellschaft, 1922) sociālo šķiru raksturo kā jebkuru indivīdu grupu, kas atrodas vienā “šķiras pozīciju” kompleksā. To nosaka “izmantojamā īpašuma īpatnība”, kuru “galvenokārt nosaka preču un pakalpojumu tirgus izmantošanas iespējas”. Šķiras pozīcija definēta kā daudzu cilvēku tuvās tipiskās intereses. Sociālā šķira ir sociālās grupas kopīgie mērķi un pieejamās sociālās iespējas “izmantot dažādu veidu patēriņa preces, ražošanas līdzekļus, bagātību, ienākumu gūšanas līdzekļus, profesionālo kvalifikāciju”. Privileģētajām šķirām ir ekonomisko un sociālo iespēju monopols. M. Vēbers arī īpaši identificē “vidusslāņa” šķiras, kurās var ietilpt daudzas sociālās grupas, tostarp uzņēmēji un strādnieki. Šī pieeja izpaudās plurālismā sabiedrības stratifikācijas izpratnē. Bet tajā pašā laikā sociālo šķiru varēja interpretēt kā jebkuru sociālo grupu sabiedrībā ar vairāk vai mazāk tipiskām ekonomiskām īpašībām, kas izraisa dažu kreiso politisko ievirzi atbalstošo sociologu un politiķu iebildumus.

Daži sociologi un politologi izmanto Čārlza Raita Milsa (Charles Wright Mills) teoriju, kas koncentrējas uz privileģēto sabiedrības sociālo šķiru, kuru šis amerikāņu sociologs sauc par valdošo eliti. Tās stiprumu nosaka gan ekonomiskā, gan politiskā un militārā kundzība. Elite tiek konsolidēta, arī noslēdzot laulības ar savas šķiras pārstāvjiem, piedaloties savos ekskluzīvos klubos, studējot prestižās universitātēs un tā tālāk.

Ņemot vērā vidusšķiras īpatsvara pieaugumu Rietumu sabiedrības sociālās stratifikācijas sistēmā, kā arī vadītāju (menedžeru) pieaugošo ietekmi ekonomiskajā dzīvē, 20. gs. vidū sociologi arvien vairāk sāka analizēt sabiedrību, izmantojot nevis šķiru iedalījuma principu, bet sociālās stratifikācijas teoriju. Socioloģiskajā domāšanā dominē sociālo stratu (slāņu) ideja – augstākais slānis (augstākā šķira) ir ražošanas līdzekļu īpašnieki, augstākie vadības un valsts pārvaldes līmeņa ierēdņi, zinātnes, kultūras, militārā un sporta elite. Vidējais slānis (vidusšķira) ‒ mazo uzņēmumu un vadības pārstāvji, kvalificēti strādnieki, garīgā darba darbinieki ar vidēju kvalifikāciju. Zemākais slānis (zemākā šķira) ir nodarbinātie mazapmaksātā darbā, kuri dzīvo nabadzībā. Saistībā ar globālās ekonomiskās nestabilitātes stiprināšanu sociologi arvien biežāk runā par prekariātu (precarious – ‘nestabils, negarantēts’) – daudzu grupu klātbūtni, kurām nav pilnībā garantēta nodarbinātība.

Kopš 20. gs. otrās puses socioloģija izrādījusi interesi par mūsdienu sabiedrības pārveidošanu postindustriālajā stadijā, kas ietekmēja arī pieejas korekciju sociālo šķiru izpratnē. Starp šādām pieejām izceļas Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) teorija, kura sociālās šķiras uzskata nevis par iesaldētām sociālām formācijām, bet gan par “aģentiem”, kuri dažādās sociālajās praksēs un sociālajā mijiedarbībā ieguvuši dažādu kapitālu – ekonomisko, sociālo un kultūras.

Svarīgs jautājums par sociālajām šķirām kā sabiedrības sociālo atšķirību kodolu ir jautājums par jēdziena “sociālā šķira” piemērošanu vēsturiskajam kontekstam. Tas vispirms attiecas uz sabiedrības šķiru teoriju kā galveno intelektuālā modeļa zinātnisko statusu, kas izskaidro sociālās atšķirības un sociālo nevienlīdzību, un to saistību ar sociālās stratifikācijas teorijām. Ņemot vērā, ka sociālās šķiras jēdziens tradicionāli cieši saistīts ar šķiru cīņas jēdzienu, mūsdienu Rietumu socioloģijā sociālās šķiras vairāk tiek skatītas kā sociālie slāņi (strati), ko veido ekonomisko dalībnieku individuālā rīcība.

Sociālās šķiras jēdziens ir ļoti svarīgs ne tikai zinātniskos pētījumos, tas ir nozīmīgs arī sabiedrības masu apziņai, kas cilvēku sociālo labklājību visbiežāk saista tikai ar viņu ekonomisko stāvokli, īpašuma un ienākumu lielumu, ar cilvēku stratēģiskām iespējām pilnīgi integrēties sabiedriskajā dzīvē, ar sociālās stratifikācijas sistēmas atvērtības un sociālās mobilitātes iespējām, ar nepieciešamību pārvarēt vai novērst sociālās atstumtības draudus un tās sociālās vides marginalizāciju, kurai šie cilvēki ir piederīgi, un tā tālāk. Sabiedrības sašķeltība sociālajās šķirās īpaši tiek aktualizēta ekonomisko krīžu laikā, kuru kaitīgās sekas izjūt zemāko sociālo slāņu pārstāvji, kā arī tādos sociāli ekonomiskajos apstākļos, kad iedzīvotāju vairākuma pozitīvas sociālās mobilitātes iespējas ir ārkārtīgi zemas. Sabiedrības masu apziņā plaši izplatītās idejas par sociālo šķiru būtību ietekmē sabiedrības šķirisko šķelšanos analizējošas teorijas, šīs idejas tiek popularizētas politisko partiju programmās, mākslā (daiļliteratūrā, kino, glezniecībā), žurnālistikā, publiskās debatēs, ieskaitot diskusijas internetā. Sabiedrības šķiriskās dalīšanas uzskatus aktualizē arī dažādas teorijas, kuras ļoti bieži interpretē dzimumu, etnokultūras, civilizācijas un citu veidu sociālajā nevienlīdzībā esošas sociālās šķiras.