Medijpratības definīcijas būtība vienmēr ir bijusi mainīga un pielāgota aktuālajiem tehnoloģisko novitāšu diskursiem, iesaistīto zinātņu nozaru pētniecības virsmērķiem un ģeopolitiskajām aktualitātēm. Dažādos pētījumos tiek minēts, ka pastāv vairāk nekā 200 medijpratības definīciju. Tomēr var runāt arī par daļēji vienotu izpratni, ka medijpratības jēdziens vienlaicīgi balstās gan sabiedrības protekcionisma, gan pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas paradigmās. Ar to saprot nepieciešamību mediju auditorijām nodrošināt drošu mediju vidi un sniegt tām iespēju apgūt medijpratību. Respektīvi, mediju satura ierobežojumiem un nepieciešamajai medijpratībai ir jābūt zināmā līdzsvarā, lai neciestu vārda brīvība un radošas pašizpausmes iespējas.
Medijpratība ir starpdisciplinārs jēdziens, kas ir cieši saistīts ar audiovizuālo mediju attīstību, kā arī ar lasītprasmes jēdziena robežu paplašināšanos. Vēsturiski šis jēdziens ir uzkrājis sevī ļoti atšķirīgas un reizēm arī pretrunīgas idejas par medijpratību kā dažādu prasmju kopumu, kas mediju auditorijas nodrošina ar prasmēm piekļūt dažādiem vēstījumiem analogos un digitālos medijos, lasīt, analizēt un atšifrēt vēstījumos iekodēto saturu, atpazīt vēstījuma komunikācijas modeļus un to tapšanā iesaistītos aktorus, kritiski izvērtēt vēstījumus, spriest par vēstījumu ticamību un tapšanas iemesliem, lai atklātu vēstījuma sūtītāja nolūkus, kā arī radīt savus vēstījumus komunikācijas, nodarbinātības un izklaides vajadzībām. Tomēr medijpratības jēdziens tiek saistīts ne tikai ar iepriekšminētajām prasmēm – tam tiek piedēvētas spējas pārveidot arī uzvedības modeļus, lai pārvarētu personīgās un kolektīvās drošības riskus, kas savukārt ir cieši saistīti ar priekšstatiem par sevi, sabiedrību, identitāti, kolektīvo atmiņu, veselību, reliģiju un politiku. Rietumu sabiedrībā medijpratība tiek uztverta kā demokratizāciju, sociālo līdzdalību un tiesiskumu stiprinošs prasmju kopums, kas nepārtraukti attīstās.