Tiešsaistes mediju žurnālistika sāka attīstīties 20. gs. 90. gados līdz ar personālo datoru plašāku lietojumu un interneta pieslēguma pieejamības palielināšanos.
Starp pirmajiem tradicionālajiem plašsaziņas medijiem, kas attīstīja tiešsaistes versiju, bija britu laikraksts The Daily Telegraph, kas 1994. gadā izveidoja tīmekļa vietni Electronic Telegraph. Tajā tika ievietots saturs, kas pirms tam bija sagatavots publicēšanai drukātajā laikrakstā. Līdzīgu pieeju – tradicionālo mediju saturu bez pielāgošanas pārcelt tiešsaistes vidē – sākotnēji izmantoja arī citas mediju organizācijas. Nereti medija tiešsaistes vietnes funkcija sākotnēji bija popularizēt mediju organizācijas tradicionālajos formātos izdoto saturu.
Viena no pasaulē pirmajām interneta ziņu vietnēm, kas ar jaunāko informāciju tika papildināta visu diennakti, bija Nando Times. To 1994. gadā izveidoja ASV Ziemeļkarolīnas štata Roli iznākošā laikraksta The News & Observer interneta pakalpojumu nodaļa. Lai gan The News & Observer ir reģionāls laikraksts, Nando Times fokusējās uz nacionāla un starptautiska līmeņa ziņām, kuras veidoja no ziņu aģentūru materiāliem. Rakstos bija maz attēlu un citu vizuālo elementu. Tolaik interneta pārraides ātrums nebija liels, tāpēc vizuālo elementu pastiprināts lietojums varēja radīt risku, ka lapa interneta pārlūkprogrammā vērsies lēni.
Tikai 21. gs. pirmajā desmitgadē daudzas mediju organizācijas savas tīmekļa vietnes sāka aktīvi attīstīt par patstāvīgiem žurnālistikas medijiem, kas ir pielāgoti tiešsaistes videi un operatīvi vēsta par aktualitātēm. Mediju organizāciju vilcināšanos noteica gan tas, ka tiešsaistes sniegtās iespējas žurnālistikā vēl nebija apgūtas, gan arī ekonomiskie apsvērumi. Interneta vidē sākotnēji bija mazāk iespēju gūt nozīmīgus ienākumus: interneta reklāmas tehnoloģijas nebija attīstījušās, auditorijas bija salīdzinoši nelielas, un arī maksas satura nodrošināšanai nepieciešamās norēķinu sistēmas vai nu nebija lietotājiem ērtas, vai arī nebija pieejamas vispār. Satura izplatīšana tiešsaistē bez maksas varēja apdraudēt mediju uzņēmumu ienākumu gūšanu to pamata formātos.
20. gs. 90. gados sāka veidoties arī žurnālistikas mediji, kas tika izdoti tikai interneta vidē. Viens no pirmajiem ievērojamajiem šādiem medijiem ir ASV ziņu un viedokļu vietne Salon, kas tika nodibināta 1995. gadā un turpina darboties arī pašlaik. Kamēr tradicionālie plašsaziņas mediji vilcinājās ar tiešsaistes iespēju apguvi un lielāko uzsvaru lika uz esošo formātu attīstīšanu, tiešsaistē balstītie žurnālistikas mediji šajā vidē attīstījās strauji. Laikā, kad interneta auditorija jau bija vērā ņemama, interneta mediji bija iemantojuši konkurences priekšrocības pār daudziem tradicionālajiem medijiem.
Paralēli tam ir attīstījušies arī mediju izdevumi, kuru veidotāji nav profesionāli žurnālisti. 20. gs. 90. gados sāka parādīties un nākamajā desmitgadē populāri kļuva blogi – tīmekļa vietnes, kurās apgriezti hronoloģiskā secībā ir sakārtoti ieraksti. Bloga formāts neierobežo tā saturu pēc žanra, stilistikas un informācijas kvalitātes, bet daļa blogu ir apskatāmi interneta žurnālistikas kontekstā. Šādu blogu autori vai nu paši rada publikācijas par tēmām, kas tiem un to auditorijai šķiet interesantas, vai dalās ar citos avotos atrodamu informāciju, vai arī komentē plašsaziņas mediju ziņoto. Nozīmīgs gadījums, kas parādīja šādas ar mediju organizācijām nesaistītas publiskās komunikācijas pieaugošo nozīmi, notika 2004. gadā ASV. Mazāk nekā divus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām telekompānijas CBS žurnālists Dans Rāters (Dan Rather) raidījumā 60 Minutes II paziņoja, ka toreizējais un atkārtoti kandidējošais prezidents Džordžs Bušs (George Walker Bush) militārā dienesta laikā 20. gs. 70. gados nav izpildījis pavēli un ka ir notikusi ārēja iejaukšanās, lai dokumentācijā Dž. Bušu parādītu labākā gaismā. Šis apgalvojums tika izteikts, pamatojoties uz medija rīcībā nonākušajiem dokumentiem. Drīz pēc pārraides sākās intensīvas diskusijas blogos, it īpaši Little Green Footballs, Free Republic un Power Line, kuru autori norādīja uz pazīmēm, kas liecina, ka raidījumā sniegtā informācija ir nepatiesa un dokumenti ir safabricēti. Šīs diskusijas piesaistīja arī plašsaziņas mediju uzmanību. CBS sākotnēji noliedza, ka dokumenti būtu viltojums, taču vēlāk atzina kļūdu. Vairāki medija darbinieki zaudēja amatu.
21. gs. otrajā desmitgadē līdz ar tādu sociālo mediju kā Facebook un Twitter popularitātes kāpumu sāka pieaugt to nozīme arī žurnālistikas satura izplatīšanā un mediju auditoriju sasniegšanā. Tas žurnālistiem un mediju organizācijām kārtējo reizi ir licis meklēt veidus, kā pašu veidoto saturu pielāgot videi, kurā tas tiek patērēts: daudzi sociālo mediju lietotāji nevēlas lasīt garus rakstus vai skatīties un klausīties garus ierakstus. Turklāt sociālo mediju vidē žurnālistikas materiāliem ir jākonkurē ar cita veida saturu, kas auditorijai nereti šķiet pievilcīgāks vai izklaidējošāks. Dažas žurnālistikas organizācijas līdztekus darbam citos formātos veido materiālus, kas pielāgoti konkrētām sociālo mediju platformām un tiek izplatīti tikai tur. Spilgts šādas pieejas piemērs ir ASV izdevuma Washington Post profils sociālo mediju platformā TikTok. Tur ievietotie īsie videoklipi dinamiskā veidā stāsta par aktualitātēm, minot tikai svarīgākās detaļas; auditorijas informēšana nereti notiek ar humoristiskiem skečiem.
Interneta žurnālistikas mediju darbiniekiem nereti ir jāspēj veikt daudzveidīgus darbus (fotografēt, filmēt, montēt un ievietot sagatavoto materiālu tiešsaistē). Tajā pašā laikā žurnālistika mūsdienās darbojas kā izkliedēts process: informācijas vākšana un apstrāde, kā arī rezultāta izplatīšana var pilnībā nebūt atsevišķa medija un tajā strādājošo žurnālistu darba rezultāts. Liela nozīme mediju darbā ir arī citiem komunikatoriem, to skaitā sabiedriski nozīmīgu notikumu aculieciniekiem vai viedokļu līderiem, kuri sociālajos medijos vai citos komunikācijas kanālos publicē pašu veidotus materiālus. Šādi materiāli var tikt izmantoti plašsaziņas mediju saturā, bet daļa auditorijas tiem piekļūst arī tiešā veidā, bez plašsaziņas mediju starpniecības. Šāda mijiedarbība ilustrē žurnālistikas modeli, kur daļu no žurnālistu funkcijām pilda indivīdi, kas nav saistīti ar mediju organizācijām, bet kuri sniedz ieguldījumu kādā no mediju satura veidošanas posmiem un kuru devums atbilst žurnālistikas sabiedriskajiem uzdevumiem.