Internets savieno vairākus datortīklus vienotā adresācijas sistēmā, lieto kopīgu protokolu – Interneta protokolu (Internet Protocol, IP), un globāla maršrutēšanas topoloģija ļauj apmainīties ar informāciju starp jebkuriem diviem datoriem internetā, arī ja tie atrodas dažādos tīklos. Organizācijas izvēlas pieslēgt savus tīklus internetam, lai piedāvātu publiskus pakalpojumus (piemēram, tīmekļa vietni) vai lietotu tos.

Terminam internets ir divas nozīmes: apzīmē tādus datortīklus, kas savieno vairākus citus datortīklus, un viens konkrēts tīkls. Šis raksts attiecas uz vienu konkrētu internetu – to, kam mūsdienās piekļūst apmēram puse pasaules iedzīvotāju. Tīklu savienošanai kopīgā sistēmā un informācijas pārsūtīšanai starp tiem lieto maršrutētājus (router).

Internets ir veidots ar atvērtiem standartiem, tos pieņem caurspīdīgā procedūrā, un ikviens var ar tiem iepazīties un izstrādāt savu risinājumu, kas būs savietojams ar citu izstrādātāju risinājumiem. Tādēļ internets ir labvēlīga vide jaunu saziņas veidu un pakalpojumu radīšanai tajā, un dažu gadu desmitu laikā tas no maza augstskolu tīkla ir izveidojies par vienu no informācijas apmaiņas un biznesa stūrakmeņiem pasaulē.

Hosts (host) ir ikviena iekārta (dators, planšete, viedtālrunis, serveris u. tml.), kas spēj sūtīt un saņemt datus internetā. Katram hostam internetā ir sava adrese.

Piekļuvi internetam piedāvā interneta pakalpojumu sniedzēji (IPS) – datortīklu operatori, kas nodrošina klientiem fiziskas pieslēgšanās risinājumu – vadu vai bezvadu kanāla veidā, kā arī adreses vienam vai vairākiem klienta hostiem.

Katrs hosts internetā pārsūtāmu informāciju sadala ierobežota lieluma paketēs, kas tālāk tiek neatkarīgi apstrādātas, t. sk. tām pievieno sūtītāja un saņēmēja adreses, tās pārsūta saņēmēja virzienā. Saņēmēja hostā no pakešu virknes saliek kopā sūtīto informāciju.

Svarīgs elements interneta struktūrā ir maršrutētājs – tīkla mezgls, kas kalpo par vārteju starp diviem vai vairāk datortīkliem un pārsūta to paketes. Tīklu pievieno maršrutētājam atbilstošā portā vai bezvadu tīklā. Maršrutētājs uztur informāciju par tam zināmajiem datortīklu adrešu apgabaliem un par to, pa kuriem kanāliem tie ir pieejami – maršrutēšanas informācija. Maršrutētājs pārsūta informācijas paketes atbilstoši virzieniem maršrutēšanas informācijā.

Hostiem līdztekus savai adresei ir nepieciešama arī vārtejas adrese – tuvākais maršrutētājs, caur kuru hosta izsūtītās paketes jāvirza tālāk citiem hostiem internetā. Paketes ceļš no hosta vienā tīklā līdz hostam citā tīklā (piemēram, no lietotāja datora līdz kādam serverim) ved cauri vairākiem maršrutētājiem, katrs no tiem pārsūta paketi nākamajam – galamērķa virzienā.

Maršrutētājā var būt realizētas arī citas funkcijas: informēt citas tīkla iekārtas par kļūdām un sakaru zudumiem; kanāla bojājuma gadījumā izvēlēties sūtīt paketes pa alternatīviem kanāliem; klasificēt paketes un pārsūtīt tās, ievērojot prioritātes; atļaut vai liegt kādu plūsmu pārsūtīšanu atbilstoši drošības iestatījumiem – ugunsmūra funkcija.

Organizācijas un privātpersonas ar pieslēgumu internetam var gan piekļūt tajā izvietotajiem citu organizāciju pakalpojumiem (services), gan izvietot savus pakalpojumus. Internetu kā plaši pieejamu datortīklu lieto arī sensoru un kontroles elementu kopas, veidojot to interneta daļu, ko sauc par Lietu internetu (Internet of Things, IoT).

Teorētiskie izaicinājumi ir: optimāla ceļa izvēle, pieaugošs tīklu un ierīču skaits, aizvien platāku datu pārraides joslu izveide un signālu blīvēšana, mākoņi u. c. infrastruktūras automatizācijas tendences, kā arī drošība.

Internets var darboties kā vienots tīkls, jo tam ir kopīga adresācijas sistēma un galveno protokolu standarti – Pārraides vadības protokola/Interneta protokola (Transmission Control Protocol/Internet Protocol, TCP/IP) steks, taču datu pārraides kanāli tajā var būt dažādi, piemēram, Ethernet protokols elektriskos kabeļos vai 4G mobilais datu kanāls.

Lai precīzāk definētu dažādu protokolu funkcijas, 20. gs. 70. gadu sākumā tika definēts TCP/IP protokolu modelis (arī – interneta modelis). Tajā ir 4 slāņi, ko numurē no apakšas uz augšu:

• 4. lietojums – attēlo datus lietotājam, kodē tos un vada sesijas dialogu;
• 3. transports – nodrošina datu segmentāciju un piegādi dažādām sesijām;
• 2. internets – nosaka pakešu virzīšanu cauri dažādiem tīkliem, no sūtītāja līdz saņēmējam;
• 1. tīkla piekļuve – nosaka datu pārraides kanālus un to veidojošās fiziskās vides.

Interneta protokolos tiek lietoti divi datu pārraides modeļi:

• klients/serveris – protokols skaidri definē klienta un servera darbības. Piemēram, hiperteksta pārsūtīšanas protokolā (Hyper Text Transfer Protocol, HTTP) klients vēršas pie servera, tad noteiktā formā uzdod jautājumu, un tad serveris noteiktā formā sniedz atbildi;
• vienranga – visi saziņā iesaistītie hosti veic gan klienta, gan servera funkcijas. Piemēram, daudzas tērzēšanas programmas kā klienti vēršas pie pārējiem, kad jānosūta lietotāja ievadīta ziņa, un arī kā serveri ir gatavas saņemt un parādīt citu lietotāju ziņas.

Maršrutēšanas informācija maršrutētājos var tikt uzturēta divējādi: statiski – virzieni tiek iestatīti manuāli un nemainās maršrutētāja darba laikā; dinamiski – virzienus maršrutētājs uzzina pats no citiem maršrutētājiem, sastāda sev optimālu virzienu tabulu uz zināmajiem tīkliem, kā arī pastāvīgi seko līdzi situācijas izmaiņām un attiecīgi pielāgo virzienu tabulu, piemēram, kāda savienojuma bojājuma gadījumā novirza paketes pa citiem savienojumiem.

Interneta topoloģijai ir divi līmeņi: autonomo sistēmu (Autonomous System, AS) starpsavienojumi; bet katrā AS – pakārtots iekšējais tīkls. Sava AS ir lielām organizācijām un IPS. Vairums organizāciju un interneta lietotāju tomēr iekļaujas kāda IPS esošā AS.

Maršrutētāji, kas atrodas uz AS ārējām robežām, sazinās savā starpā ar BGP protokolu (Border Gateway Protocol) un tādējādi uzzina par izmaiņām interneta topoloģijā. Interneta augšējā topoloģija aug, parādoties arvien jaunām AS, kā arī jauniem starpsavienojumiem starp AS, kas saīsina informācijas plūsmu ceļus vai lieto jaudīgākus datu pārraides kanālus. Apakšējā topoloģija aug, esošās AS nākot klāt arvien jauniem tīkliem un lietotājiem.

Lai saglabātu iespēju brīvi sazināties savā starpā, visi hosti internetā lieto kopīgu protokolu – IP. Tas nodrošina sekojošas funkcijas: globālu adresācijas sistēmu (IP adreses), kas ļauj jebkuram hostam sazināties ar jebkuru citu publiski pieejamu hostu; īpašu datu struktūru – IP paketi, kurā ievieto starp programmām pārsūtāmos datus un protokoliem specifisku papildus informāciju, piemēram, sūtītāja un saņēmēja IP adreses.

IP adrese ir strukturēta – tajā ir iekodēta gan tīkla adrese (IP tīkla prefikss), gan konkrētā hosta numurs tajā tīklā.

IPv4 (Internet Protocol version 4) ir Interneta protokola 4. versija. IPv4 adresei ir atvēlēti 32 informācijas biti, kas nodrošina adrešu lauku ar 2³² (ap 4,3 miljardi) unikālām adresēm. Jau 20. gs. 90. gados bija diskusijas par to, kā nākotnē risināt unikālo adrešu trūkumu. Divi piedāvāti risinājumi ir NAT/PAT tehnoloģijas (skatīt zemāk) un pāreja uz IPv6 (Internet Protocol version 6) protokola versiju, kurai ir krietni plašāks adrešu lauks.

Tīkla adrešu translēšanas (Network Address Translation, NAT) un Portu adrešu translēšanas (Port Address Translation, PAT) metodes (RFC 2663) lieto maršrutētājos tie interneta lietotāji, kuriem internetam pieslēdzamo hostu skaits savā tīklā pārsniedz IPS piešķirto publisko IP adrešu skaitu. Tādos gadījumos iekšējā tīklā izvēlas kādu no rezervētajiem IPv4 adrešu apgabaliem (RFC 1918), to pieslēdz maršrutētāja iekšējam portam vai bezvadu tīklam, bet maršrutētāju tālāk pieslēdz IPS piedāvātajam kanālam ar tajā piešķirto IPv4 adresi. Tad maršrutētājs visos lietotāju pieprasījumos uz interneta pakalpojumiem sūtītāja IPv4 adresi aizvieto ar savējo un atbildes piegādā atpakaļ vaicājošajiem datoriem. Tādējādi vairāki datori var lietot interneta pakalpojumus caur NAT/PAT maršrutētājiem arī tad, ja IPS tiem ir piešķīris tikai vienu IPv4 adresi. Šī iespēja parasti jau ir aktivizēta privātai un maza biroja lietošanai domātajos vadu un bezvadu maršrutētājos.

Interneta hosti var sūtīt informāciju citiem trīs dažādos veidos:

• uniraidē (unicast) – adresējot tieši vienam konkrētam hostam;
• apraidē (broadcast) – adresējot visiem hostiem tajā pašā tīklā;
• multiraidē (multicast) – adresējot noteiktai hostu grupai.

IPv4 protokolā uniraides adreses ir apgabalā 0.0.0.0-223.255.255.255, apraides adrese ir 255.255.255.255, multiraides adreses ir 224.0.0.0-239.255.255.255 apgabalā. Hosti var adresēt arī paši sev – uz lokālā hosta adresi 127.0.0.1.

BGP protokols pieļauj IPv4 kādraides (anycast) adresāciju, kas ļauj vairākiem hostiem dažādos tīklos lietot vienādas uniraides adreses, BGP maršrutētāji izvēlas pārsūtīt paketes virzienā uz tuvāko no hostiem, turklāt lietotāja hostam nav būtiski, kurš tieši no hostiem ar tādu adresi atbild. Kādraide ir viens no veidiem, kā vienu pakalpojumu izvietot vairākos ģeogrāfiskos reģionos ar vienu un to pašu adresi un paļauties, ka maršrutētāji lietotāju pieprasījumus vienmēr virzīs uz tajā reģionā izvietoto hostu. Tādējādi panāk mazākas pakalpojuma aizkaves.

IPv6 ir Interneta Protokola 6. versija. Tā risina unikālo adrešu trūkumu, palielinot adreses bitus līdz 128 un tādējādi iegūstot 2¹²⁸ (340 unideciljoni) unikālas IP adreses. Tik liels adrešu daudzums ļauj standartizēt adrešu lauku lielumus: lokālajiem tīkliem – 64 bitu tīkli, organizācijām – 48 vai 56 bitu, IPS – 32 bitu. Tāda vispārīga shēma ļauj vienkāršot virzienu tabulas maršrutētājos. Un lielais piešķirto adrešu daudzums ļauj atteikties no NAT lietošanas.

IPv6 adrese pieraksta heksadecimālā notācijā, sadalot adresi astoņos 16 bitu blokos un atdalot tos ar kolu. Secīgus nuļļu blokus var izlaist, to vietā ieliekot divus kolus, piemēram, 2001:DB8:1:1::1.

IPv6 protokols manto no IPv4 protokola uniraides un multiraides adresācijas veidus, apraides vietā tiek lietota multiraide uz noteiktām grupu adresēm (piemēram, paketes uz ff02::1 adresi pienāk visos hostos lokālajā tīklā), un kādraide ir jau viens no IPv6 standartā definētajiem adresācijas veidiem (RFC 4291), turklāt vienādas IPv6 adreses drīkst būt arī hostiem vienā tīklā.

IPv6 adreses iedalītas piecās kategorijās:

• globālās uniraides (global unicast) IP adreses ir publiski lietojamas apgabalā 2000::/16 līdz 3FFF::/16;
• lokālā kanāla uniraides (link-local unicast) adreses ir lokālas nozīmes adreses katram datu kanālam, to apgabals ir FE80::/16 līdz FEBF::/16, un hosti tās izvēlas paši bez tīkla iekārtu palīdzības;
• lokālā hosta (localhost) adrese ir viena – ::1/128;
• unikāli lokālās (unique local) adreses ir līdzvērtīgas IPv4 rezervētajiem apgabaliem, to apgabals ir FC00::/16 līdz FDFF::/16;
• multiraides adreses – grupu adresēšanai ir apgabalā FF00::/16 līdz FFFF::/16.

Pāreja no IPv4 uz IPv6 notiek lēnām vairāku iemeslu pēc, t. sk.: daudzi populāri pakalpojumi joprojām ir publicēti tikai ar IPv4 adresēm; ir IPS, kam pietiek ar esošajām IPv4 adresēm un nav motivācijas ieviest IPv6.

Pāreju palīdz realizēt triju veidu pieejas: duālais steks, tunelēšana, translēšana.

Duālā steka pieejā hostos līdzās pastāv gan IPv4, gan IPv6 adreses, un hosti izvēlas, kuru no tām lietot atkarībā no tā, vai saziņas otrs hosts arī atbalsta IPv6 (primārais variants) vai tikai IPv4 (rezerves variants). Augot IPv6 adrešu lietojumam pasaulē, arvien biežāk hosti varēs sazināties ar šo protokola versiju, tādējādi pāreja notiks dabīgi, nezaudējot piekļuvi ierastajiem pakalpojumiem.

Tunelēšana ļauj iekšējā tīklā lietot IPv6 protokolu un ar citiem IPv6 hostiem internetā sazināties, vārtejā IPv6 paketes ievietojot IPv4 paketēs, lai tādējādi šķērsotu to interneta daļu, kas atbalsta tikai IPv4 protokolu.

Translēšana ļauj IPv4 hostiem sazināties ar IPv6 hostiem, vārtejā aizvietojot vienas versijas adreses ar otras versijas adresēm, līdzīgi kā IPv4 NAT tehnoloģija aizvieto vienu IPv4 adresi ar citu.

IP ir bezsavienojuma protokols, t. i., paketes tiek sūtītas neatkarīgi, bez jebkādas iepriekšējas savienojuma izveides. Turklāt IP protokols negarantē paketes piegādi. Tādēļ eksistē arī savienojuma orientēts papildinošs protokols TCP (Transmission Control Protocol), kam ir īpašas procedūras savienojuma izveidei un aizvešanai starp diviem hostiem, tas īpaši numurē katru paketi un seko līdzi, lai saņēmējs apstiprina to saņemšanu. Ja kādu paketi neapstiprina, TCP protokols atsāk sūtīt pakešu virkni no trūkstošās vietas. TCP savienojums tiek aizvērts tikai, ja ir saņemtas visas sūtītās paketes. TCP lieto sūtīšanas logu (window size), kas norāda, cik liela informācija drīkst būt neapstiprināta ceļā uz galamērķi. To regulē saņēmējs atbilstoši lietotā tīkla noslogojumam un kvalitātei, un tas ir veids, kā regulē plūsmas intensitāti, lai tā iespējami labi lieto brīvo tīkla kapacitāti un tai pat laikā netraucē citām plūsmām tīklā.

Domēnu nosaukumu sistēma (Domain Name System, DNS) ļauj cilvēkiem lietot vārdiskas hostu adreses. Tā ir sadalīta, globāla vārdu datubāze, kurā ierakstus sauc par domēnu vārdiem, un katram tādam var piešķirt gan IPv4, gan IPv6 adreses, gan arī papildus informāciju, piemēram, kurš serveris ir atbildīgs par to domēna vārdu. Kad lietotājs vēlas pārlūkot kādu tīmekļa vietni, viens no pirmajiem soļiem datoram ir noskaidrot tās vietnes servera IP adresi, lai varētu veidot savienojumu ar to. Noskaidrošana notiek, sūtot vaicājumu datora pieliktajam DNS serverim (to nodrošina IPS), kas savukārt atrod internetā par domēnu atbildīgo serveri, vaicā tam un atgriež atbildi lietotājam. DNS sistēma ir kritiska interneta sastāvdaļa, tajā ir noteikta hierarhija, atbildības sadalījums un īpašs DNS protokols.

Pirmais pakešu komutācijas tīkls un priekštecis mūsdienu internetam bija ARPANET (Advanced Research Projects Agency Network), kas uzsāka darbu 1969. gadā, savienojot lieldatorus četrās dažādās vietās. ARPANET izveidi finansēja Amerikas Savienoto Valstu Aizsardzības Departaments universitāšu un izpētes laboratoriju lietošanai.

1970. gadā sāka darbu ALOHAnet – pirmais pakešu radio tīkls, izstrādāts Havaju salu Universitātē (University of Hawaii).

1972. gadā Rejs Tomlinsons (Raymond "Ray" Tomlinson) izvēlējās @ zīmi, lai apzīmētu pastkastītes galamērķi. Lerijs Roberts (Larry Roberts) uzrakstīja pirmo e-pasta programmu. RFC 318 dokumentā tika definēts Telnet protokols, kas ļauj tīklā pieslēgties un strādāt ar citu hostu.

1981. gadā tika definēti TCP un IP protokoli (attiecīgi, RFC 793 791).

1982. gadā tika radīts Ārējais vārteju protokols (Exterior Gateway Protocol, EGP), kas ļauj maršrutētājiem apmainīties ar tīklu informāciju (RFC 827).

1984. gadā tika ieviesta Domēnu nosaukumu sistēma.

1985. gadā tika definēts Failu pārsūtīšanas protokols (File Transfer Protocol, FTP, RFC 765).

1988. gadā Jarko Oikarinens (Jarkko Oikarinen) izstrādāja IRC (Internet Relay Chat) tērzēšanas programmu.

1991. gadā Tims Bernerss-Lī (Timothy John "Tim" Berners-Lee) un Roberts Kaijo (Robert Cailliau) publicēja pirmās globālā tīmekļa (World Winde Web, WWW) specifikācijas.

1993. gadā Marks Andersens (Mark Andersen) Ilinoisas Universitātē (University of Illinois at Urbana-Champaign) izstrādāja pirmo tīmekļa pārlūkprogrammu MOSAIC.

1995. gadā tika publicētas pirmās IPv6 specifikācijas (RFC 1883).

2011. gada 8. jūnijs bija pirmā Pasaules IPv6 diena (World IPv6 Day), kad daudzas tīmekļa vietnes un IPS pasaulē (t. sk. Google, Facebook, Yahoo) kopā ar vairāk nekā 1 000 citām organizācijām piedalījās IPv6 protokola globālā izmēģinājumā.

Latvijā pirmais interneta piekļuves punkts bija izveidots 1992. gadā Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā (LU MII). Pirmie komerciālie IPS lietoja LU MII kanālu piekļuvei internetam, bet vēlāk izveidoja arī savus kanālus ar ārzemju interneta mezgliem.

Internets ir kļuvis par vienu no galvenajām informācijas izplatīšanas vidēm. Tīmekļa vietņu veidā ir pieejami visi populārākie informācijas apmaiņas mehānismi: e-pasts, tērzēšana, sociālie mediji, publiskas un privātas tīmekļa vietnes, audio un video publicēšana un tā tālāk. Internetā ir pieejami daudzi uzņēmējdarbības un publiskā sektora pakalpojumi, kā arī klientu apkalpošana: banku sistēmas, interneta veikali, publiskās datubāzes, statistika, dokumentu aprite un tā tālāk.

Attīstītajās valstīs interneta piekļuves pakalpojums ir plaši pieejams pastāvīgu pieslēgumu veidā gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem, kā arī lokālo, teritoriālo un mobilo bezvadu tehnoloģiju veidā – mobilajām iekārtām. Daudzi uzņēmumi un pat pilsētas nodrošina brīvi pieejamu bezmaksas interneta pakalpojumu. Savukārt aizvien attīstītākas un pieejamākas viedierīces (mobilie telefoni, planšetes, klēpjdatori, viedie pulksteņi u. tml.) vairo pieprasījumu pēc visur pieejama interneta pakalpojuma.

Lai uzturētu augstu pakalpojuma pieejamību un informācijas plūsmu ātrdarbību, pieaugot to lielumam un skaitam, tīmekļa satura nodrošinātāji mēdz izvietot savus serverus vairākās pasaules vietās un lietotāju pieprasījumus pāradresēt uz tuvāko serveri. Šī pieeja līdzīgi kādraidei strādā, lietotājiem nemanot, – tie lieto vienu un to pašu vietni jebkurā pasaules vietā, bet informācija katru reizi plūst no kāda no vietējiem serveriem.

Būtisku lomu informācijas tehnoloģiju jomā ir ieguvusi mākoņdatošana (cloud computing) – virtuālu informācijas tehnoloģiju lietošana internetā pēc pieprasījuma. Daudzie mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzēji piedāvā dažādus resursu veidus: virtuālos serverus un tīklu risinājumus, datu uzglabāšanu, datubāzes un tīmekļa vietnes, lietotnes un citus. Lietotājiem nav pašiem jāinstalē vai jāuztur tādi resursi, tie izvēlas nepieciešamo resursu veidu un jaudas kapacitāti un maksā par lietošanas laiku vai patērēto jaudu.

Lietu internets ir interneta pielietojums fizisku un virtuālu lietu (things) savienošanai, pārsūtot un apstrādājot esošu un jaunu informāciju, lai nodrošinātu attīstītus pakalpojumus (ITU-T Rec. Y.2060). Praksē IoT lieto dažādu fizikālas vides parametru (dabā, lauksaimniecībā, rūpniecībā, satiksmē utt.) novērošanai ar sensoru palīdzību, datu pārsūtīšanai līdz centralizētām platformām, kas uzkrāj datus, analizē un vizualizē tos, kā arī ļauj izveidot lēmumu pieņemšanas loģiku, kas automātiski izdara secinājumus un reaģē uz noteiktiem apstākļiem.

Internets nepieder vienai konkrētai organizācijai. Lai nodrošinātu efektīvu datu apmaiņu cauri daudzveidīgām datortīklu infrastruktūrām, noteiktas organizācijas strukturē un standartizē vienotus, atvērtus protokolu un procesu standartus. Dažas no tām ir:

Internet Society (ISOC) – veicina interneta atvērtu attīstību un lietojumu evolūciju pasaulē;

Internet Architecture Board (IAB) – atbild par interneta standartu vispārēju pārvaldību un attīstību;

Internet Engineering Task Force (IETF) – attīsta, atjaunina un uztur interneta un TCP/IP tehnoloģijas. Tas iekļauj procesus un dokumentāciju jaunu protokolu izstrādei un esošo attīstībai, ko pazīst kā RFC (Request for Comments) dokumentus.

Internet Research Task Force (IRTF) – koncentrējas ilgtermiņa izpētei saistībā ar internetu un TCP/IP saimes protokoliem, t. sk. Pret-mēstuļu izpētes grupa (Anti-Spam Research Group, ASRG), Kriptogrāfijas foruma izpētes grupa (Crypto Forum Research Group, CFRG) un Vienranga izpētes grupa (Peer-to-Peer Research Group, P2PRG).

Internet Assigned Numbers Authority (IANA) – pārrauga un pārvalda IP adrešu izdalīšanu, domēnu vārdu pārvaldību, protokolu identifikatorus.

Globālā tīmekļa konsorcijs (World Wide Web Consortium, W3C) – izstrādā un attīsta WWW protokolu standartus, piemēram, HTTP un hiperteksta iezīmēšanas valodu (Hypertext Markup Language, HTML).

Daudzi zinātnieki ar inovatīviem pētījumiem ir likuši pamatus interneta izveidei. Pols Berons (Paul Baran) 1964. gadā publicēja detalizētu arhitektūru iespējamam ģeogrāfiski sadalītam un bojājumus apejošam pakešu komunikāciju tīklam. Donalds Deivīss (Donald Davies) 20. gs. 60. gadu vidū publicēja rakstus par pakešu tīklu un dažādu to mezglu darbības principiem. Abu minēto zinātnieku idejas praksē realizēja L. Roberts, vadot pirmā teritoriālā pakešu tīkla ARPANET izveidi 1969. gadā. Luī Puzēns (Louis Pouzin) izgudroja datagrammas jēdzienu, no kā 1974. gadā ietekmējās Bobs Kāns (Bob Kahn) un Vints Serfs (Vint Cerf), izstrādājot TCP/IP protokolu kopu. Stīvs Krokers (Steve Crocker) izveidoja RFC dokumentu sēriju, bija nozīmīgs dalībnieks ARPA Tīkla darba grupā (Network Working Group), kas vēlāk kļuva par Interneta tehniskās uzdevumgrupas (Internet Engineering Task Force, IETF) organizāciju. Turpmāk zinātne pievērsās mērogojamības problēmām (piemēram, ar jauniem maršrutēšanas protokoliem, IPv6), jauniem pakalpojumiem, kas atvieglotu interneta lietošanu (piemēram, DNS sistēma, hiperteksts un tīmeklis), drošības problēmām (piemēram, virtuālā privātā tīkla (Virtual private network, VPN) tehnoloģijas, ugunsmūri, šifrēšana) u. c. izaicinājumiem.